Teksti: 1Moz 9:8–17; 1Pēt 3:18–22; Mk 1:9–15
“Redzi, Es tagad ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums.” (1Moz 9:9)
Ir interesanti un nozīmīgi, ka šīsdienas Vecās Derības lasījums mums atgādina par derību, par apsolījumu, ko Dievs deva, kad pārbaudīja pasauli, nosodīdams grēku, un vienīgi aiz žēlastības izglāba Nou un viņa ģimeni. Tas ir nozīmīgi, jo tagad, Gavēņa sākumā mēs esam, tā var teikt, pārbaudījuma priekšā ar savām apņemšanām pirms Lieldienām. Kā Dievs apsolīja būt klāt un glābt Nou no grēku plūdiem, tā mēs varam salīdzināt ar Jēzus apsolījumu, ka Viņš būs ar mums vienalga, kas notiks, līdz pasaules galam. (Mt 28:20)
Šis stāsts par Nou un grēku plūdiem ir zināms pat Svētdienas skolas bērniem. To zina visi kristieši. To pat zina cilvēki ārpus baznīcas. Retais būs cilvēks, kurš nezina stāstu par Nou un varavīksni. Varavīksne cilvēkos iedvesa cerības un glābšanas sajūtu, ka beigās viss būs kārtībā. Tā Dievs to bija plānojis un iecerējis. Cerības zīme – varavīksne.
Ir bijušas vairākas filmas par šo tēmu – Visvarenais Evanss un Noass ir pirmās, kas man nāk prātā. Viena ir komēdija, bet otra—drāma. Tomēr abas kļūdās par galveno un svarīgāko tēmu Noas stāstā. Abas filmas saskata Noas stāstā mācību par ekoloģiju, par dabas katastrofām un cilvēku vainu pie tām. Šo filmu morāle ir, ka mums ir jāsaudzē daba, un mums ir jādara viss, kas mūsu spēkos, lai glābtu pasauli. Grētas Tunbergas vaimināšana popkultūrā.
Nopietni?! Noas stāsts ir par ekoloģiju? Tiešām? Bībeles mācība ir par zemeslodes glābšanu? Domāju, ka nē. Dievs ir devis mums šo zemi, teikdams, lai mēs to “koptu un sargātu” (1Moz 2:15). Tā ir taisnība. Tas nozīmē, ka mums—cilvēkiem ir atbildība rūpēties par šo zemi, un mēs neesam to darījuši, kā mēs lūdzām Pelnu dienā: “Mēs esam izšķērdējuši un piesārņojuši Tavu radību, ka neesam rūpējušies par tiem, kas dzīvos pēc mums”. Ir arī daudz kas cits, ko neesam darījuši, bet mums vajadzēja, un esam darījuši, bet nevajadzēja. Grēks skar mūs visus un mēs nedrīkstam to aizmirst.
Bet Noas stāsts nav par ekoloģiju un katastrofām! Tas ir par Dieva derību un apsolījumu varavīksnē, jo Dievs saka: “Tā ir derības zīme, ko Es ceļu starp sevi un ikvienu radību, kāda vien ir pasaulē” (1Moz 9:17). Visuvarenais Dievs, kurš var ar vienu rokas mājienu iznīcināt šo pasauli neskaitāmos veidos tās grēku dēļ, slēdz derību, t.i. dod apsolījumu, ka Viņš nekad vairs neiznīcinās pasauli grēku plūdos. Pierādījums tam ir varavīksne. Kad lietus gāzes pāriet, šis apsolījums ir redzams. Varavīksne pierāda, ka Viņš ir uzticīgs, laipns un žēlsirdīgs. Varavīksne ir cerības un glābšanas zīme ne vien kristiešiem, bet visai pasaulei, visai radībai. Katastrofas un nelaimes nāk un iet, bet apsolījums paliek. Tas ir, ko Noas stāsts mums vēsta – Dievs ir uzticīgs.
Tas, ka daži ir uzurpējuši šo cerības simbolu, un izkropļojuši tā vēsti ir ne vien nožēlojami, bet pat bīstami. Mainīt simbola vai vārda nozīmi no viena uz kaut ko citu ir precīzi velna taktika. Tas ir, kā teikt melns ir balts un balts—melns. Tas būtu līdzīgi, kā mainīt luksofora nozīmi, pārdēvēt zaļu par sarkanu un otrādi. Avārijas būs garantētas!
Grēku plūdi atgādina mums, ka pat Dievam ir robežas un savs mērs, cik Viņš atļaus grēkam vaļu šai pasaulē. Psalmos, Atklāsmes grāmatā un citur ir rakstīts par Dieva Dusmu kausu, kuru, kad tas būs pilns, Viņš izlies par zemes ļaundariem (Ps 75:8, Atkl 14:10). Dievs ir mīlestības Dievs. Ne tādā veidā, ka viss ir atļauts, bet tādā veidā, kā Viņš teica ūdenim pēc grēku plūdiem: “Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!” (Ij 38:11). Dievs ir noteicējs, un Viņš ir tas, kas teiks grēkam – pietiek!
Kur tas atstāj mūs? Tas ir labs jautājums, ko uzdot, sevišķi tagad – Gavēņa laikā. Luteram bija laba atbilde, kas mums tagad der: mēs esam simul justus et peccator, jeb reizē taisnie, reizē grēcinieki. Mēs esam abi un jūtam šo spriedzi visu savu dzīvi. Tas dažreiz tiek attēlots kā velns uz viena pleca, eņģelis uz otra – abi cīnīdamies par mūsu uzmanību. Jautājums ir, kurā es ieklausos šajā brīdī? Kuram ir kontrole pār manu dzīvi? Vai mēs esam kā virves dejotāji un mēģinām nekrist ne uz vienu, ne otru pusi? Kā jau teicu Pelnu dienā, kā arī citās reizēs – uzmanīgi pārlasot 10 baušļus, mums tas atklāsies.
Skatīsimies uz Nou. Bībele saka, ka viņš atrada labvēlību Dieva acīs. Labvēlību varam arī saprast kā Dieva žēlastību. Tad Bībele saka, ka “Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu” (1Moz 6:9). Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī. Šie teikumi ir rakstīti tā, ka saprotam, ka vispirms Noa atrada labvēlību un ka viņš bija taisns. Nevis otrādi – viņš bija taisns, tādēļ atrada labvēlību. Kā Pāvils raksta par Ābrahāmu – “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Rm 4:3). Tādēļ, ka ticēja, tādēļ rīkojās. Jēkaba teiktais saskan ar Pāvila teikto, skatoties šo taisnošanu ticībā no otras puses – caur rīcību parādīt ticību. Tāpēc, ka Noa ticēja Dievam, viņš būvēja šķirstu un Dieva žēlastībā izglāba sevi, savu ģimeni, un līdz ar to – mūs. Tādēļ varavīksne ir cerības simbols.
Kā kristiešiem mums vajag to lietot biežāk un nezaudēt šo kristīgo simbolu. Es atceros gadījumu Stokholmā, kad mēs ar ģimeni viesojāmies Zviedrijā. Man rokā bija varavīksnes krāsu lietussargs, par ko Baiba Vanaga (arhibīskapa sieva) reiz pozitīvi izteicās, ka kristiešiem nevajag baidīties lietot. Tur es stāvēju, kādā laukumiņā lietū viens pats (jo parēji bija izklīduši pa veikaliem v.tml.), kad Anda pamanīja, ka vairāki vīrieši aizdomīgi skatījās manā virzienā. Nu re, kādā pasaulē dzīvojam! Varavīksne ir kristīgs simbols un ne cits. Lietosim to gudri, lai nebūtu pārpratumi, bet lietosim! Neatdosim!
Bet par Nou. Viņš bija taisns un gudrs, sekoja Dieva norādījumiem un līdz ar to izglāba pasauli. Brīnišķīgi! Kaut mēs visi tā spētu! Tad mēs lasām, ka pēc plūdiem, kad visi bija izkāpuši no šķirsta “Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu” (1Moz 9:20) Malacis! Viņš darīja tieši, kā pavēlēts Ādamam – kopt un sargāt zemi. Viņš darīja to, ko jebkurš latvietis darītu ar tukšu zemes gabalu!
Un tad mēs redzam Nou no otras puses. Nepagāja ilgs laiks, kad no vīnakokiem Noa darīja to, ko jebkurš latvietis arī būtu spējīgs – no iegūtā vīna piedzerties. Te parādās tas virves dejotājs, kas ir katrā no mums. Vienā brīdī svētais, otrā brīdī piedzēries grēcinieks. Abi mājo mūsos, vienalga, cik dievbijīgi esam vai izliekamies.
Bet Dievs bija slēdzis derību. Dievs bija devis apsolījumu. Un šeit nav runa par varavīksni vien. Ir vairākas derības grāmatā, ko saucam par Veco Derību. Katra derība papildina citu, līdz ko Dievs savā Dēlā slēdza Jauno derību, Pestīšanas derību, Svētdarīšanas derību. Pašā sākumā, tūliņ pēc grēkā krišanas, kad visas problēmas un likstas sākās, Dievs apsolīja, t.i., slēdza derību ar Ievu, čūsku nolādot: “Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas Dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī” (1Moz 3:14-15). Dievs saka, ka ienaids starp mums un čūsku (t.i., velnu) būs, bet Dievam būs uzvara, kad čūska iekodīs Cilvēka Dēla papēdī pie krusta, un Viņš sadragās tās galvu caur krustu. Kristus ieguva šo uzvaru mums.
Kā Viņš to ieguva, un kā tas ir pieejams mums? Žēlastības līdzekļos, tādos kā kristība. Pēteris māca: “Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā … Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim. Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj” (1Pēt 3:18-21). Sakramenti nav tikai simboli, bet reāla sastapšanās ar Kungu caur ticību. Kad mums uzbrūk velns un grēks, darīsim, kā psalmos ir teikts:
Tādēļ, lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā,
Kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs.
Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās,
Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm.” (Ps 32)
Šajā Gavēnī, kad izmeklējam savas sirdis un atrodam tur visvisādas negantības un grēkus, atceries to derību, ko Dievs ir slēdzis ar tevi kristībās, un caur kuru tevi atjauno vakarēdienā un līdz ar šo lūgšanu saki: “Mēs bijām miruši un Tu mūs nesi dzīvībā caur savu Garu; mēs bijām grēcinieki un Tu pastāvīgi atjauno mūsos sirdsšķīstību.”[1] Āmen.
[1] Tezē lūgšana “Gavēnis 1”