“Paaugstināts”, Zaļā ceturtdiena 2021 (K.Zikmanis)

Teksti: 1Moz 14:18–19; 1Kor 11:20–29; Jņ13:1–17, 31b–35

“Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā.” (Jņ 13:31)

Tā kā šodien ir Zaļā ceturtdiena, es varētu runāt par to, ka mūsu Kungs un Pestītājs šodien iedibināja Svētā Vakarēdiena sakramentu, kurā mēs saņemam Viņa patieso miesu un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert. Es varētu skaidrot, ka Vakarēdiens ir nepieciešams kristīgai dzīvei, jo, kad mēs ticam vārdiem “par jums dota” un “izlietas par grēku piedošanu”, mēs līdz ar ēšanu un dzeršanu iegūstam, ko tie saka un ko tie sola, proti, grēku piedošanu. Un es varētu atgādināt visiem klātesošajiem, ka Svētais Vakarēdiens nav maize un vīns vien, bet maize un vīns savienots ar Dieva vārdu; ka Vakarēdiens ir Dieva vārds baudīšanai (Mazais katehisms, “Par Svēto Vakarēdienu”). Bet es šovakar par to nerunāšu.

Tā kā šodien ir Zaļā ceturtdiena, es varētu runāt par to, ka mēs apliecinām, ka Jēzus ir pilnīgs Dievs no Tēva mūžībā nācis un pilnīgs Cilvēks no Svētā Gara un Jaunavas Marijas piedzimis, jo šajos pantos ir teikts, ka Jēzus zināja, ka “Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis” (Jņ 13:3). Es varētu komentēt par to, ka tas pierāda, ka Jēzus ir Dieva Vārds nācis miesā (Jņ 1:14), t.i., nācis kā īsts Cilvēks, lai padarītu Debešķīgu un Dievišķīgu to, kas bija pazudis un zemisks; lai caur savu svēto un bezvainīgo Ķermeni padarītu mūsu grēcīgos ķermeņus svētus. Bet par to es arī nerunāšu.

Tā kā šodien ir Zaļā ceturtdiena, es varētu runāt par to, ka Jēzus noņēma savas virsdrēbes, apsēja priekšautu un mazgāja savu mācekļu kājas, parādot savu mīlestību un dodot kalpošanas piemēru. Es varētu izteikt savas domas par to, ka Pēteris, aizrautīgais Pēteris, negribēja, ka viņa Kungs un Skolotājs pazemojas viņa priekšā, uzņemdamies kalpa lomu, un ka Jēzus viņam aizrādīja, teikdams: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis” (Jņ 13:8). Es varētu paskaidrot, cik šis teikums ir nozīmīgs ikkatram no mums, ja mēs vēlamies turēties pie Kristus, jo nevēlēšanās saņemt kalpošanu (piem. no Jēzus vārda un sakramentos, vai caur mūsu brāļiem un māsām, kas kalpo Viņa vārdā) – nevēlēšanās pazemoties un saņemt kalpošanu ir vislielākā augstprātība (un galu galā pirmgrēks) un ceļš uz pazudināšanu. Bet par to es arī nerunāšu, nedz arī par “Jauno bausli” (Jņ 13:34), ko Kristus mums deva – mīlēt citam citu, nedz par Jūdas nodevību, nedz par kristību, grēksūdzi vai par ko citu, kas tiek runāts šajā Rakstu vietā.

“Jēzus saka: Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā. Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās” (Jņ 13:31-32). Jānis savā evaņģēlijā daudz raksta par šo tēmu – par Jēzus paaugstināšanu. Kad cilvēciski domājam par paaugstināšanu, prātā var nākt tādas lietas, kā paaugstināšana amatā v.tml. Bet protams, Kristu nevar paaugstināt amatā – Viņš jau ir Dievs un pēc definīcijas Dievs ir nemainīgs. Jēzus savā cilvēciskajā dabā tiek paaugstināts, un caur to paaugstina jeb godina savu Tēvu debesīs. Bet kā?

Paaugstināšana, par ko Kristus runā, ir citādāka, nekā pasaulīgā paaugstināšana. Kā kristieši mēs šo Dievišķo patiesību zinām – “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps” (Mk 9:35). Lai ietu “uz augšu”, ir jāiet “uz leju”. Dieva valstība ir apgriezta valstība, kur kalpi ir kungi un kungi—kalpi. Kungs Jēzus šo patiesība iemieso šovakar, mazgādams mācekļu kājas. Jēzum bija tiesības prasīt, lai kāds Viņam kalpotu, bet tā vietā Viņš kalpo citiem. Viņš sevi iztukšoja no visām savām tiesībām un pazemojās. Kā Pāvils raksta, citējot senu kristiešu himnu: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil 2:5-8)

Un tā mēs nonākam līdz Jēzus paaugstināšanai – Krustam. Jēzus tieši krustā tiek paaugstināts. Viņš pats teica: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis” (Jņ 12:32). Ir viegli domāt burtiski – Jēzus, kad Viņš tika pienaglots pie krusta, tika pacelts no zemes. Bet vārds, kas tiek lietots ir ‘paaugstināts’ un ir jāsaprot, kā Jānis lieto šo vārdu – kā sinonīmu vārdam ‘pagodināts’.

Kāpēc krusts pagodina Jēzu? Jo, kā visa Viņa dzīve bija izdzīvota cilvēcīgi paklausot debesu Tēvam, tā it sevišķi Viņa krusta nāve. Jēzus paaugstināja, t.i., pagodināja Tēvu, kļūstot pilnīgi paklausīgs Tēvam, un Tēvs paaugstināja Jēzu caur krustu, jo caur šo krustu Viņš vilka visus cilvēkus pie Kristus. Kā dzīve debesu valstībā ir pretrunīga – lai ietu uz augšu, ir jāiet uz leju; tā mūsu pestīšanas simbols—Krusts ir pretrunīgs: nāves un pazemojuma vieta kļūst par dzīvības un paaugstinājuma vietu.

Un tā šis raupjais krusts, kur Kristus tika paaugstināts, ir žēlastības avots ikvienam, kas tic. Vārds iegūst savu segumu. Sakramenti iegūst savu spēku. Kalpošana iegūst savu piemēru un grēcinieki savu Pestītāju. Jēzus paaugstina Tēvu un Tēvs Dēlu tieši krustā. Tur un vienīgi tur – Krustā sistajā Kungā mēs redzam Dieva godību – Viņa paaugstinājumu. Āmen.