Rakstu vietas: Soģ 13:15-24, Apd 6:1:15, Jņ 4: 1-42
Lasot Bībeles tekstu bieži sastopamies ar rindām, kas saka: pacel acis, atver acis, atver savu sirdi, skaties uz debesīm.
Kad apustulis Pāvils ceļā uz Damasku, vajādams Kristus draudzi, sastapās ar Jēzu Kristu pašu, viņa acis tika aizvērtas pavisam, viņš kļuva akls, līdz brīdim, kad kristībā no viņa acīm nokrita kā tādas zvīņas un viņš atkal varēja redzēt. Bet viņš redzēja vairāk nekā iepriekš – pēc šīs pārdabiskās satikšanās ar Jēzu, Pāvils no karstasinīga, radikāla kristiešu vajātāja kļuva par mums pazīstamo mīlestības pilno apustuli.
Lasot Pāvila vēstules draudzēm, redzam ar kādu degsmi viņš sludina Dieva valstības nākšanu. Ar kādu degsmi viņš sludina to, ka pats Pestītājs ir nācis pie mums. Tas ir Pāvils, kurš ar asarām acīs ir gatavs sludināt evaņģēliju dienas, mēnešus un gadus, ka tikai kaut viena dvēsele nenomaldītos. Lai tikai visi izglābtos. Lai nebūtu neviena pazudušā.
Sv. Paīsijis Svētkalnietis saka: Cilvēka dvēsele ir pats vērtīgākais, kas eksistē pasaulē. Visa pasaule ir mazāk vērta nekā viena nemirstīga dvēsele, kas ieradusies uz mūžību. Žēl, ja tā tiks pazaudēta. Mums nepieciešams ar visiem spēkiem censties to izglābt. Atrast takas, kuras mūs aizvedīs pēc iespējas tuvāk Dievam. Visa pasaule ir mazāk vērta nekā viena nemirstīga dvēsele!
Šīs dienas Evaņģēlijā mēs lasām par Samarieti, kura satiek Jēzu dienas karstākajā stundā pie Jēkaba akas, uz kuru viņa nākusi smelt ūdeni. Jēzus viņai saka mums daudziem tik ļoti zināmos vārdus: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam”. Un viņa arī lūdz Jēzum, lai viņš dod šo ūdeni dzert, lai viņai vairs nebūtu jādara šis smagais darbs. Bet tas, ko Jēzus dara, ir – Viņš izstāsta viņai visu viņas dzīvi un to, kāpēc viņai līdz šim bija jānāk uz aku dienas karstākajā stundā kā citu cilvēku atstumtajai.
Viņš viņai saka arī to, ka nāk stunda un tā ir jau tagad, kad Dievs būs pieejams ne tikai jūdiem, bet visiem cilvēkiem. Un samariete uz to atbild: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” Un Jēzus atbilde ir malks no dzīvā ūdens. Malks, kurš pārveido samarieti gluži tāpat kā reiz Pāvilu: Jēzus saka: “Tas esmu es, kas ar tevi runā”.
Ļausim šiem vārdiem ieskanēties mūsu sirdīs. Tāpat kā toreiz, arī tagad Jēzus vārdi ir tik skaidri pie mums katra. Jēzus Tev saka: Tas esmu es, kas ar tevi runā. Es esmu Mesija. Es esmu Kristus. Es esmu Dievs, tavs Pestītājs. Es stāvu tavā priekšā. Es esmu šeit viena iesmesla dēļ: Lai jūs visi…. lai TU tiktu izglābts.
Visa pasaule un tās rosība ir daudz mazāk vērta kā ik katra cilvēka dvēsele. Šī ir vēsts, kas Pāvilam atvēra acis un lika cīnīties par katra cilvēka dvēseli. Šī vēsts lika samarietei nomest smagās ūdens kannas, skriet uz pilsētu un pavēstīt tūkstošiem, ka Kristus ir ieradies. Vēsts, kā dēļ Jēzus mācekļi bez apstājas sludināja evaņģēliju un arī mira mocekļu nāvēs. Vēsts, kuras dēļ miljardiem dvēseļu ir izglābušās. Vēsts, kuras dēļ arī mēs visi šeit esam sapulcējušies. Tas, kāpēc arī es šodien stāvu jūsu priekšā.
Tava dvēsele Dievam ir svarīgāka nekā visa pasaule. Un tomēr cik grūti bieži vien ir noticēt šiem vārdiem. Ja vēl pirms pāris gadiem jūs man būtu teikuši, ka stāvēšu šeit, kancelē baltā albā un teikšu šos vārdus, es būtu gardi pasmējies un visdrīzāk lepni teicis, ka tas lai paliek tiem, kuriem grūti savās dzīvēs. Tiem, kuri nespēj paši ar sevi tikt galā. Man viss ir labi. Daudzi no jums jau ir dzirdējuši kā vienā acu mirklī Jēzus dziedināja mani no galvassāpēm, kas mocīja mani ilgus gadus. Bet nedrīkst palikt apslēpts tas, ka vēl vairāk Viņš bija dziedinājis manu dvēseli.
Es atceros kā tajā pašā vakarā, kad tas notika, ar Līvu pirmo reizi runājām par Dieva valstību kā cilvēki, kuri gadu desmitiem ir bijuši ticībā un dzirdējuši neskaitāmus sprediķus. Es gribēju izstāstīt visiem par to, cik mīlestības pilns ir Dievs. Gribēju aizlūgt par cilvēkiem, ko satiku, dāvāt visiem kaut daļiņu no tā, kas ir dots man.
Sajūta bija gluži tāpat kā samarietei, kas nometa savu nastu un iemalkojusi dzīvo ūdeni, aizskrēja stāstīt visai pilsētai par to, ka Kristus ir ieradies. Mēs lasām ka mācekļi atnesa Jēzum ēdienu. Bet Viņš atbild: Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu”. Mācekļi bija neizpratnē, bet Jēzus viņiem saka: “Paceliet savas acis.”
Runa nav par to, lai mēs ignorētu ikdienas vajadzības. Bet svarīgais ir, lai šīs ikdienas rūpes nekļūst par galveno mūsu dzinuli, kas kontrolē lēmumus. Dievs, Dievkalpojums, Dieva darbi šeit uz zemes – ja tie nebūs mūsu dzīves priekšplānā, mēs vienmēr jutīsim izsalkumu, slāpes, un agri vai vēlu saskarsimies ar dvēseles spēku izsīkumu. Jēzus pazīst mūs. Viņš pazina samārieti, kurai ar vienu vīru nebija pietiekami.
Mācekļus, kuri labprātāk sūtīja ļaužu pūli mājās, jo ēdiens varētu visiem nepietikt. Viņš pazīst mūsu katra dvēseli, kurā ir tāda iekāres daļa, kas ir nemitīgi tendēta uz sevi un kurai nekad nebūs gana. Vai tā ir nauda, vai piedzīvojumi, ceļojumi vai asas izjūtas, veselība, vai draugi, vai kādi citi apliecinājumi. Kaut kas vienmēr nav pietiekami. Miera nav. Gribas vairāk, gribas citādāk, jo īpaši gribas tā, kā nevar.
Un mēs lielākoties pat neapjaušam, ka nevis kolēģi ir vainīgi, vai sieva vai vīrs, vai darbs, vai māja, ko gribas nomainīt vai uzlabot, bet, ka mēs paši esam nonākuši duēlī ar savu patības daļu, kas mīl sevi vairāk par Dievu.
Baznīcas tēvs Evagrijs raksta, ka šis ceļš ved uz grūtsirdību, kas ir visu kaislību rezultāts un, iespējams, ir vistiešākā “garīgā” Ādama patības izpausme: lai pievērstos sev, viņš novērsās no Dieva un tajā pašā mirklī pazaudēja pats sevi.
LAI PIEVĒRSTOS SEV, VIŅŠ NOVĒRSĀS NO DIEVA UN TAJĀ PAŠĀ MIRKLĪ PAZAUDĒJA PATS SEVI.
Jēzus aicina atvērt acis, nevis tāpēc, ka viņš bez mums nevarētu izdarīt iecerēto, bet gan tāpēc, ka labi zina, ka mums bez Viņa nekad nebūs patiesa miera un svētlaimes. Jo Viņš ir mūsu Mājas, Viņš ir mūsu vienīgais ceļš pie Dieva Tēva.
Un tāpēc mēs atkal un atkal, visdažādākajos veidos dzirdam šo aicinājumu “Paceliet savas acis”, novērsieties no nemitīgas izdabāšanas sev. Novērsieties no visa, kas stāv priekšā jūsu attiecībām ar Dievu. No visa tā, kas neļauj ieraudzīt, ka tieši šajā laikā un vietā mēs varam būt līdzdalīgi Dieva darbam šeit uz zemes.
Jēzus saka: “Skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai.” Vai zināt, ko redzēja Jēzus mācekļi, kad viņi pacēla acis? Viņi redzēja veselu baru samariešu nākam pie viņiem. Samarieši, kuriem ar jūdiem nebija draudzīgas attiecības. Šajā brīdī Jēzus mācekļiem bija jāpieņem lēmums – ļaut vaļu aizvainojumam, bailēm un saviem aizspriedumiem, tādējādi uzgriežot Dievam muguru, vai arī uzticēties un ļauties Viņam vairāk kā sev.
Atcerēsimies, ka cilvēki mums apkārt ir Dieva radības – pirmām kārtām. Nevis jūds vai samārietis, bet mūsu tuvākais. Lai vai kur mēs katrs esam nomaldījies, lai vai kādus ievainojumus nesam sevī, mēs katrs esam viens otram tas tuvākais, ko Dievs ir noteicis mīlēt. Un gluži kā mācekļiem Samārijas pilsētiņā, arī mums ik dienas ir izvēle – palikt bailēs tikt atraidītiem, palikt aizvainojumā par nodarījumiem, vadīties pēc aizspriedumiem, vai arī … pacelt acis pāri tam visam un sekot mūsu Kungam Jēzum, lai vai kur viņš mūs vestu.
Dievs mūs ir aicinājis, lai katra dvēsele tiktu izglābta. Paceliet savas acīs arī jūs tagad, skatiet, ka jūs esat vajadzīgi šeit un tagad. Paskatieties pa labi un pa kreisi. Kas jums sēž blakus? Vai tie ir svešinieki vai draugi? Varbūt kāds, kurš gaida, ka tu viņu uzrunāsi. Varbūt kāds, kuram tieši tu vari palīdzēt. Varbūt kāds cilvēks telefona otrā pusē sen gaida Tavu zvanu?
Paskatieties uz šīm druvām, kuras ir gatavas pļaujai. Tās ir izslāpušas piedzīvot Dieva mīlestību. Caur visiem aizspriedumiem, bailēm, nedrošību, sāpēm. Iemalkot Dzīvo ūdeni.
Kā būtu, ja šodien mēs ņemtu visu savu drosmi ticībā un paļāvībā uz Dievu, un tam cilvēkam, kuram jau sen nevaram saņemties, teiktu: Dievam Tu esi svarīgs. Man tu esi svarīgs. Dievs Tevi mīl. Es Tevi mīlu.
Jo visa pasaule ir mazāk vērta nekā viena nemirstīga dvēsele. Āmen.