“Padebešu debesis”, 29.mai.2019. (K.Zikmanis)

“Un, to pateicis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma Viņu prom no to acīm.” (Apd 1:9)

Debesbraukšanas notikums nav starp tām liecībām par Kristu, par ko kristieši mēdz runāt ar nekristiešiem. Iemesli varētu būt dažādi, bet man šķiet, tas ir galvenokārt tādēļ, ka tas izklausās kaut kas no Holivudas filmas. Supervaronis, pabeidzis savu darbu virs zemes, paceļas augšā un aizlido prom. Mūsdienu cilvēki ir gatavi dzirdēt par mazo šūpuli Betlēmē, par Jēzus brīnumiem, par staigāšanu pa ūdens virsu, bet kaut kas tāds, kā debesbraukšana, šķiet vienu soli par tālu, kas padara Jēzus kalpošanu par ko nereālu, nevis pārdabisku. Pārdabiskas lietas cilvēki ir gatavi pieņemt, nevis šķietamas nereālas lietas. Viņš pacēlās gaisā un palika kur? Starp mākoņiem? Kur Jēzus palika debesbraukšanas dienā? Šķiet vienkāršs jautājums, bet skatīsimies, ko Bībele par to liecina?

Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par diviem spēcīgiem Vecās derības praviešiem, par Eliju un par Elīšu. Elijs ir pabeidzis savu kalpošanu un ir pienācis laiks viņam iet prom. Bet viņš vienkārši neiet prom uz citu zemi, bet tiek aizrauts debesīs. Viņa māceklis—Elīša to zina un nevēlas šķirties no sava mācītāja, tādēļ seko viņam līdz pēdējam. Elija vairākkārt sūta Elīšu prom, bet Elīša ir apņēmības pilns nepamest Eliju. Tad “Elija sacīja Elīšam: “Saki, ko lai tev daru, pirms mani aizrauj projām no tevis?” Elīša sacīja: “Kaut jel tavs gars divtik būtu pār mani!”  Elija sacīja: “Tavs lūgums ir grūts. Ja tu mani redzēsi, kad tikšu aizrauts projām, tev tas būs, ja ne, tad ne.”  Un, viņiem tā staigājot un runājot, redzi, uguns rati un uguns zirgi viņus izšķīra, un Elija vētrā uzgāja debesīs” (2Ķēn 2:9-11). Elīša redzēja Elijas aizraušanu debesīs ugunīgajos ratos. Viņam tika piepildīts viņa lūgums, un viņš izdarīja precīzi divreiz vairāk brīnumu, nekā Elija.

Bet runa nav par to. Runa ir par tiem ratiem un kas tā bija par vētru un mākoņiem, kas apņēma Eliju?

Lai atbildētu uz to jautājumu, skatīsimies uz citām reizēm, kad mākoņi parādās Vecajā derībā.

Pirmkārt mākoņu stabs tuksnesī. Kad Israēls klaiņoja pa tuksnesi 40 gadus, mēs lasām, ka “Mākoņu stabs neatkāpās no tautas dienā un uguns stabs naktī” (2Moz 13:22). Šis stabs bija Dieva klātesamības zīme tautai. No šī paša staba Dievs sarunājās ar Mozu “Kad Mozus iegāja teltī, nolaidās mākoņu stabs, stāvēja telts durvīs, un [Dievs] runāja ar Mozu.” (2Moz 38:9)

Kad tauta stājās Sīnaja kalna pakājē, kad Dievs uzsauca Mozu augšā, lai ar viņu runātu, redzi “Viss Sīnaja kalns bija dūmos, jo Kungs bija nolaidies ugunī, no tās cēlās dūmi kā no lietuves, un viss kalns varen trīcēja” (2Moz 19:18). Dūmi, mākoņi bija Dieva aizsegs, zīme, ka Viņš ir klātesošs ar savu tautu. Tie nebija parasti mākoņi, bet Dieva klātbūtne šajā pasaulē.

Kad Sālamans bija iesvētījis templi un nolicis Derības šķirstu vietā, “Priesteri izgāja no svētvietas, mākonis piepildīja Kunga namu, un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Kunga namu.” (1Ķēn 8:10-11)

Un atcerēsimies, kad Jēzus bija apskaidrošanas kalnā, kad Jēzus vaigs atmirdzēja kā saule un pie Viņa bija Mozus un Elija, “spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir Mans mīļotais Dēls, uz ko Man labs prāts, klausiet Viņu!”” (Mt 17:5). Spožs padebesis tos apēnoja. Viņi tika apņemti mākonī, Dieva klātbūtnē.

Šie mākoņi, padebeši vai dūmi nav kas parasts. Tie simbolizē ko lielāku, gaišāku, mūžīgāku. Tie simbolizē Dieva klātbūtni konkrētā vietā un laikā. Kad evaņģēlists lieto šādu leksiku, lai aprakstītu debesbraukšanu, viņš atsaucās uz bagātu fonu Bībelē, kur citi tika mākoņa apņemti un aizrauti uz debesīm. Debesis nav kaut kas fizisks mūsu pasaulē, bet kaut kas, kas ielaužas pa laikam, parādot Dieva godību. Jēzum paceļoties padebešos, jautājums nav tik daudz par to, uz kurieni Viņš iet, bet pie Kā Viņš iet. Pie Tēva, Visuvaldītāja. Viņš ir pie Tēva. Jēzus debesbraukšana nav par jautājumu, kur fiziski Viņš atrodas mūsu kosmosā, jo Viņš ir ārpus laika un telpas un sēž pie Tēva labās rokas. Tas ir spēka simbols. Labā roka ir spēka roka, un Jēzum tagad ir viss spēks un gods dots. Debesbraukšana ir par to, kāda vara Viņam ir pie Tēva labās rokas, no kurienes Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Debesbraukšana nav par to, ka Jēzus tagad ir “tur augšā”. Viņš, Dieva Dēls, kļuva cilvēks, atstājot Dieva godību uz laiku. Šī godība bija uz Viņu dažādos brīžos Viņa dzīvē, bet ir visskaidrāk redzēta Viņa debesbraukšanas dienā, kad Jēzus fiziski tika uzņemts atpakaļ Dieva godībā. Tas ir, ko šī rakstu vieta vēlas atklāt – ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Cilvēka Dēls, ir uzņemts atkal debesīs. Āmen.