Teksti: 1Moz 12:1–4a; Rm 4:1–5, 13–17; Jņ 3:1–17
“Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1Moz 12:1)
Kad pirms 20 gadiem mani ordinēja, es devu solījumu Dieva un Baznīcas priekšā sludināt Dieva vārdu nesagrozītu, pārvaldīt sakramentus pēc Kristus iestādījuma, rūpēties par man uzticēto draudzi u.t.t. Bet starp tiem vairākiem solījumiem bija viens, ko mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, jo tas pavisam noteikti izklausās vecmodīgi, varbūt pat pēc kaut kā no viduslaikiem. Un solījums ir, ka es būšu paklausīgs Sinodes un Virsvaldes lēmumiem, kā arī būšu paklausīgs arhibīskapam, savam bīskapam un prāvestam. Pirmās divas institūcijas – Sinode un Virsvalde, kas sastāv no vairākiem garīdzniekiem un lajiem, var aptuveni salīdzināt ar Saeimu un Valdību Baznīcas kontekstā – varētu saprast, kādēļ tām jāklausa, jo tās atgādina demokrātiskās institūcijas. Bet solīt paklausību atsevišķiem cilvēkiem tikai viņu amata dēļ, dažiem šķiet bīstami, it kā tas būtu kaut kas līdzīgs totalitāram režīmam. Bet grēka dēļ jebkāds pārvaldes veids var kļūt bīstams – pat mūsu sinodāli episkopālais pārvaldes veids, kur Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija ir Sinode, bet Baznīcas vadītājs ir arhibīskaps – jebkāds veids var kļūt sagrozīts, ja Svētais Gars to nevada un vadība sevi neliek zem Rakstu autoritātes, t.i., paši nav zem Kristus autoritātes.
Es teicu, ka šajā Gavēnī es runāšu par kristīgām disciplīnām – lietām, ko mēs darām nevis darīšanas pēc, vai, lai Dievs pasargā!, lai iegūtu pestīšanu, bet lietām, ko darām paklausībā Rakstiem, lai augtu svētumā un Kristus līdzībā. Pagājušajā nedēļā es runāju par trim lietām, kurām pievērst uzmanību Gavēnī: 1) gavēnis, 2) ziedošana, 3) lūgšana. Šodien gribu runāt par paklausības disciplīnu.
Mārtiņš Luters sev raksturīgā paradoksālā veidā ir teicis, “Kristietis ir visbrīvākais kungs no visiem un nav pakļauts nevienam; kristietis ir vispaklausīgākais kalps no visiem un pakļauts visiem.”
Savā grāmatā Cildinot disciplīnas, Ričards Fosters saka, ka no visām garīgajām disciplīnām neviena nav tik daudz ļaunprātīgi izmantota un tādēļ tik ļoti pārprasta, kā paklausība. Mūsu acu priekšā varbūt nāk kaut kur redzēti attēli, kur redzam karavīra zābaku uz cilvēka kakla, vai varmācīgu vīru sitam savu sievu, vai diktatoru tribīnē mājot roku tūkstošiem “mīlošu” ļaužu priekšā. Bet tā nav paklausība kā garīgā disciplīna, bet tā ir pakļautība.
Paklausība Kristus dēļ nav tas pats, kas pakļautība varas dēļ. Kristīgā paklausība vispirms un priekšplānā ir brīvprātīga, jo visas garīgās disciplīnas ir par brīvību. Piemēram: celtnieks tur āmuru rokā, jo tūlīt plāno iesist naglu sienā. Tas ir atbrīvojoši, jo sist naglu ar roku ir sāpīgi. Mērķis ir sist naglu. Mērķis nav nest āmuru. Āmurs ir tikai līdzeklis, kā sasniegt mērķi. Ja cilvēks nēsātu āmuru visu laiku, tas nebūtu atbrīvojoši, tas būtu apgrūtinoši. Tāpat ar garīgām disciplīnām, kā gavēnis, ziedošana, lūgšana un šodien – paklausība. Ja es gavēju gavēšanas pēc, tad tas ir grūti un bezjēdzīgi. Ja es to daru, skatoties uz Kristu, lai rūdītu savu miesu (1Kor 9:27), lai miesa kalpo garam nevis otrādi, tad tam ir jēga. Ja esmu paklausīgs paklausības pēc, es zaudēju paklausības augstāko mērķi – brīvību, un kļūstu nebrīvs.
Savus solījumus klausīt savus garīgos vadītājus esmu ņēmis ļoti nopietni. Ja mans garīgais tēvs, prāvests vai bīskaps man ko saka, es to ņemu nopietni. Kā tas ir atbrīvojoši? Vienkārši! Garīgajā sfērā dažreiz ir sarežģīti saprast lietas, piemēram, kā mācītājs – vai es kalpoju pareizā vietā un laikā? Respektīvi, vai šī ir tā draudze, kur Dievs vēlas, lai es patlaban kalpoju? Dažreiz ir vienkārši. Es atceros, ka reiz, pirms es tiku sūtīts uz kādu draudzi, es redzēju vīziju, kur tās draudzes dievnams bija apņemts ar Svētā Gara liesmām. Andai arī bija skaidrs, ka jāiet. Citreiz lūgšanās man ceļš uz priekšu ir miglains, bet kad gan prāvests, gan arhibīskaps man lūdz, lai es tur-un-tur kalpoju, tad, paļaujoties uz to, ka Kristus mani uzrunā caur maniem vadītājiem, es paklausībā eju, un ar mierīgu prātu kalpoju, zinot, ka tās nav bijušas manas iedomas vai lepnība, kas mani vadījušas.
Paklausība tiem, kuriem pār mums ir autoritāte un atbildība, tiek skaidrota Mazajā katehismā par Ceturto bausli, “Godā tēvu un māti.” Bet ir arī cita paklausība, par ko mēs kā kristieši mēdzam nedomāt. Un tā ir paklausība cits citam. Pāvils raksta, “Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā” (Ef 5:21). Mēs respektējam faktu, ka Kristus Gars mājo otrā cilvēkā, ne tikai manī. Protams, ir lietas, Bibliskas patiesības, no kurām nedrīkstam atkāpties, jeb kā Luters teica, “Te es stāvu un citādāk nevaru.” Bet ja esam godīgi, tādas situācijas ir ārkārtīgi retas, un parasti mēs stāvam nevis uz kādas Bibliskas patiesības, bet uz sava lepnuma un nevēlēšanās zaudēt strīdu. Un kad mēs kaut ko aizstāvam, tas ir jādara pazemībā, patiesībā un gudrībā. Es liktu pazemību vispirms, jo, ja vēlamies panāk taisnīgu mieru, pazemībai jāiet pa priekšu. Kā Jāzeps Potifara sievas priekšā, kad tā gribēja ar viņu pārgulēt, nemētājās ar apvainojumiem, bet vienkārši teica, “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1Moz 39:9b)
Kas ir tas augstākais paklausības mērķis? Tā ir spēja nolikt to smago nastu, ka man vienmēr vajag panākt savu prātu. Apsēstība pieprasīt, lai viss norit tā, kā mēs vēlamies, ir viena no lielākajām saitēm, ar kurām cilvēki ir sasaistīti mūsdienu sabiedrībā. Cilvēki var vārīties (un kā saka: cepties) nedēļām un pat gadiem par to, ka darba sanāksmē, sarunā ar kaimiņu vai draugu, strīdā ar dzīvesbiedru, vai pat arī padomes sēdē viņi nav dabūjuši to, ko cerējuši panākt. Viņi dusmojas. Viņi ķildojas. Viņi raizējas tā, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums.
Paklausības disciplīnā mēs tiekam atbrīvoti atstāt kādu lietu un to aizmirst. Kā es jau teicu, ja esam godīgi pret sevi, vairums lietu, par ko strīdamies, nav tā vērtas. Tie nav dzīvības vai nāves jautājumi. Mūsu dzīves nenobeigsies, ja šis vai tas nenotiks pēc mūsu prāta.
Fosters izceļ patiesību, ko esmu redzējis atkal un atkal. Baznīcā strīdi un apvainojumi nenotiek par lielām un svarīgām lietām, bet par mazām, nenozīmīgām lietām – kādas lustras pirksim kapelai? Kādus svečturus liksim uz altāra (ir stāsts no trimdas, ka kāda draudze ir sašķēlusies šī iemesla dēļ)? Par šīm lietām cilvēkiem mēdz būt ļoti spēcīgi viedokļi, no kuriem viņi neparko negrib atkāpties. Bet tikai paklausība, ļaušana otram “uzvarēt”, ir veids kā atšķetināt īstos jautājumus no stūrgalvības jautājumiem.
Mēs viens otru paklausām pazemības dēļ, lai mācāmies ieklausīties otrā nevis tāpēc, ka esam pakļauti kādai varai vai vergi kādam citam, bet tādēļ, ka esam brīvi kalpi Kristū, kas uzskata otru augstāku par sevi. Pāvils saka, “Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Fil 2:1-4). Paklausības disciplīna ir veids, kā mēs varam likt citu vajadzības pirms savējām – respektīvi, mācīties nebūt savtīgi. Un to darīt Kristus dēļ. Es esmu paklausīgs nevis tādēļ, ka esmu spiests tāds būt, bet es esmu paklausīgs no brīvas gribas. Paklausībā mēs tiekam atbrīvoti vērtēt otru cilvēku. Viņa cerības un sapņi un plāni kļūst mums svarīgi. Varbūt pirmo reizi dzīvē mēs varam mīlēt citus bez nosacījumiem.
Ir atbilstoša dziesma mūsu dziesmu grāmatā:
Ņem mani gūstā, Kungs, tad brīvība man augs,
No manām rokām šķēpu rauj, tad uzvara man plauks!
Ja paša spēks mans balsts, es nāvē nogrimstu,
ja Tava roka mani ved, es briesmās pastāvu.
Ir viegli ar vārdiem teikt, “Es esmu paklausīgs Kristum”, kuru mēs neredzam, bet grūti būt paklausīgam brālim, ko mēs redzam (1Jņ 4:20 parafrāze). Re! Te ir pārbaudes akmens kristietim – vai es spēju klausīt Kristum, kad Viņš runā caur manu brāli vai māsu?
Paklausība kļūst destruktīva, kad tā vairs nekalpo augstākam mērķim – garīgajai brīvībai. Vardarbība jebkādā veidā: fiziska, garīga v.tml. pārveido paklausību par pakļautību, un Kristū mēs neesam pakļauti nevienam.
Ko es vēlos, lai jūs iegūstat no šī sprediķa, būtu šis: 1) paklausības mērķis ir brīvība, atbrīvot sevi no augstprātības un vēlēšanās vienmēr dabūt savu; 2) paklausības mērķis ir ieraudzīt Kristu otrā cilvēkā un redzēt Dieva vadību caur viņu; 3) paklausība ir mūsu izvēle, nevis kaut kas, kas mums uzspiests.
Lai Dievs mūs svētī ar paklausības garu, lai caur mūsu pazemību, pasaule ieraudzītu Kristu un nāktu pie Viņa. Āmen.