“Palikt uzticīgam”, 04.09.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 5Moz 30:15–20; Flm 1–21; Lk 14:25–33

“Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis.” (Lk 14:27)

Es esmu dzirdējis, ka kristietība ir maratons, nevis sprints. Ka kristietība prasa apņemšanos un nodošanos. Apņemšanos staigāt šauro ceļu līdz galam. Nodošanos palikt uzticīgiem Kristum, līdzīgi kā laulībā priekos un bēdās, labos laikos un grūtos. Mēs nevaram izvēlēties, kas ar mums notiek, bet mēs varam izvēlēties uzticēties Kristum un Viņa žēlastībai vai iekrist bezcerībā un pamest mūsu Pestītāju.

Sekot Kristum mūža garumā nav viegla lieta, bet tā ir svētīga lieta. Sevišķi mūsu pasaulē, kur vairāk un vairāk cilvēki un sabiedrības normas iet pretrunā ar Kristu un skaidro evaņģēlisko mācību. Es nesen lasīju lekciju, kur stāstīju, ka kopš Apgaismības laikmeta Rietumu pasaule lēnām slīd prom no saviem kristīgajiem pamatiem. Šī tendence gadiem ejot kļūst arvien straujāka un straujāka. Pēdējos gados it sevišķi šis virziens – prom no Kristus ir redzams. Tas, kas tagad tiek uzskatīts par normālu Eiropā un Rietumos kopumā, nebūtu iedomājams pirms 10, 20 vai 30 gadiem. LGTBQ+ kustība, transdženderisms, kā arī komunisma ideoloģijas atmoda zem sociālā taisnīguma maskas, liek kristietībai atkāpties no sabiedriskās sfēras. Latvijā un citās post-padomju valstīs šī tendence ir nedaudz aizkavējusies, jo atmiņas par padomju represijām vēl ir dzīvas tautas atmiņā, un visā visumā mēs esam konservatīvāki nekā mūsu Rietumu kaimiņi, bet mums nevajag sevi mānīt, ka liberāļu un ultra-liberāļu domas mūs neskars. Tās mūs jau skar, un skars vēl vairāk.

Kas kristietim jādara šajos sekulārajos ūdeņos? Atbilde ir zināma un izklausās viegli, bet godīgi sakot nav viegli. Mums ir jāseko Kristum, vienalga, ko tas prasīs. Lai to darītu, ir jāapņemas to darīt, un jānododas to darīt. Tas prasa skaidru izvēli no mūsu puses. Un vēl, ir jālūdz Dieva žēlastība, jo mūsu spēks ir par mazu, lai to realizētu.

Dievs ir dāsns ar savu žēlastību. Par to mums nav šaubu, un tam mēs varam uzticēties. Lūgšanā, Bībeles lasīšanā, Sakramentos un savā draudzē – Dieva žēlastība nāk pie mums.

Bet mūsu griba ir svārstīga. Šodien mēs gribam šo, rītdien – to. Tāpēc es saku, ka, līdzīgi laulībai vai jebkādai ilgtermiņa apņemšanās, mūsu jāvārdam Kristum ir jābūt skaidram un gaišam. Mūsu iesvētību solījumam ir jātiek izdzīvotam katru dienu. Neatcerieties, ko solījāties iesvētībās? Te pāris jautājumu: Vai solies no sirds censties dzīvot saskaņā ar [kristīgo] ticību un, pazemībā un paklausībā sekojot savam Pestītājam, tiekties mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu? Vai apņemies palikt ik dienas lūgšanā un uzticīgi lietot Dieva ieceltos žēlastības līdzekļus – Viņa svēto Vārdu un Sakramentus? Šos solījumus vai līdzīgus jūs solījāties. Tad ar Dieva palīgu turēsimies pie tā! Ticība nav piedēklis dzīvei. Tā ir dzīves pamats, ceļš un mērķis.

Uzticīgi izpildīt šos solījumus ir izaicinājums. Piemēram, censties mīlēt Dievu pār visām lietām. Kurš var to izdarīt katru mirkli, katru dienu? Ir tik daudz lietu (dzīvu un nedzīvu), kas pretendē uz mūsu uzmanību, varbūt pat pielūgšanu. Mēs varam kalpot naudai, prestižam, karjerai. Kurš neapzināti kalpo savam mobilajam telefonam, regulāri ieskatoties un atbildot uz katru pīkstienu, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums? Mēs varam pataisīt kādu cilvēku par elku, vai tā būtu slavenība vai tuvinieks. Jebkas, no kā sagaidām labumu vai no kā mēs bīstamies, ir elks mūsu sirdī. Man liekas, tāpēc Jēzus teica mulsinošo teikumu par mātes vai tēva, brāļa vai māsas nīšanu. Nav runa par to, ka mums jāienīst vecākus vai ģimeni, jo mums būs savu tēvu un māti godāt. Bet runa ir par to, ja salīdzinām mūsu mīlestību pret Dievu.

Un kurš var vienmēr un visur mīlēt savu tuvāko? Es nesen braucu ar tramvaju. Mājupceļā man blakus sēdēja kāds bomzis. Smaku nevarēju izturēt, un mēģināja neskatīties uz viņu, lai viņš nesāk runāt ar mani. Bet šis nabaga cilvēks caur apstākļiem vai sliktām izvēlēm ir nonācis šajā situācijā. Kaut kur zem tiem netīrumiem ir cilvēks, kā es, radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Vai mēs saskatām visos cilvēkos, vienalga, cik pazudis viņš ir, cilvēku, kam vajadzīgs Kristus? Tas ir grūts jautājums.

Jēzus saka, ka mums ir jānes savi krusti. Kā Kristus krita zem sava krusta, mēs kritīsim zem saviem. Bet svarīgi nav tas, ka mēs krītam, bet, ka mēs līdz ar Jēzu ceļamies augšā un staigājam tālāk.

Kas ir krusts? Krusts ir jebkāds šķērslis, kas jūs aizkavē ticības dzīvē, kas liek jums būt pacietīgam, pazemīgam un paklausīgam. Pacietīgam, ja tas, ko jūs sagaidāt kavējas – piemēram, neatbildēta lūgšana par tuvinieka pestīšanu. Pazemīgam, jo dzīves apstākļi piespiež jūs – jūs gribētu teikt kādu asāku vārdu kolēģim, bet saprotat, ka labāk ir klusēt nekā bojāt attiecības. Paklausīgam, jo jūs saprotat Dieva iedibināto kārtību, ka likumīgi iecelti priekšnieki un valdnieki ir jāklausa tik tālu, cik tas neiet pretrunā ar Dieva vārdu. Būt pacietīgiem, pazemīgiem un paklausīgiem ir grūti, tas prasa no mums apņemšanos un nodošanos, bet kā dzelzs asina dzelzi, šie krusti noberž asos stūrus mūsu raksturā, padarot mūs līdzīgākus Kristum. Tas, kas ir jāatceras, ir tas, ka pat visdziļākajā bedrē, Kristus ir ar jums.

Tas, ko gribu teikt ir, ka mēs nevaram izdzīvot savu kristīgo dzīvi vieni paši, un nevajag to mēģināt. Kristus pēdējie vārdi Mateja evaņģēlijā ir, “Redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” (Mt 28:20). Nav par velti, ka Matejs noslēdz savu evaņģēliju ar šiem vārdiem. Tie ir stiprums, spēks un iedrošinājums ikvienam ticīgajam. Mēs neesam vieni savā cīņā. Citur Kristus saka, “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16:33). Ir vieglāk iet uz priekšu, zinot to, ka Jēzus ir izlauzis ceļu. Tikai jāseko Viņam pa pēdām un mēs sasniegsim apsolīto zemi.

Vēl, kas jāatceras, mums nav jāiet šo ceļu vieniem. Resursi mūsu stiprināšanai un iedrošināšanai ir mums apkārt – mūsu brāļi un māsas Kristus draudzē. Varbūt mēs par to bieži nedomājām, jo lūgšana, Dieva Vārds un Sakramenti ir, ja es drīkstu tā sacīt – loģiskāki, bet draudze ir Kristus miesa, un Viņš lieto citus kristiešus, lai mūs svētītu. Ir apzināti jāpiedalās draudzes dzīvē un jāpaļaujas citam uz citu, ja mēs gribam uzticīgi staigāt ticības ceļu. Kā Kristus teica, ka Viņš ir vīnakoks – mēs tie zari, tā mums ar apzinātu lēmumu ir jāturas pie Viņa draudzes, pie šī vīnakoka, kas mūs uztur.

Kamēr šī pasaule slīd arvien dziļāk un dziļāk tumsā, Kristus mūs aicina ņemt savu krustu un sekot Viņam. Ar Dieva palīdzību Vārdā un Sakramentā, lūgšanā un draudzē, apņemsimies staigāt šauro ceļu līdz galam, jo Kristus mums apsola šai dzīvē mieru un prieku Svētajā Garā, un mūžīgo un nebeidzamo prieku dzīvē, kas nāk. Āmen.