Teksti: Jer 26:8–15; Flp 3:17–4:1; Lk 13:31–35
“Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži Es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Lk 13:34)
Cilvēkiem nepatīk pārmetumi un tas, ka viņus labo. Cilvēki saka, “Es daru lietas tā, kā es daru lietas un es negribu, ka tu man saki, ka tas ir nepareizi, vai ir veids, kā to darīt labāk.” Tas tā ir, vai ne? Kam patīk, ka viņu labo? Man nē. Šonedēļ es rakstīju e-pastu, lai paziņotu par kādu lietu, un viens no cilvēkiem, kam es to adresēju, man atrakstīja nevis, lai pateiktu “Vai, cik labi! Paldies, ka tu to izdarīji!”, bet lai labotu manu latviešu valodu. Es labi apzinos, ka es mēdzu izteikties gramatiski nepareizi, bet e-pasts nebija par to. Es saņēmu ziņas, kaut pareizas, kas mani apbēdināja. Tā ir, ka cilvēkiem nepatīk pārmetumi.
Bet, ja pārmetumi ir pamatoti un par svarīgu lietu? Piemēram, jums saka: nestaigājiet pa ledu! Jūs padomājat – kas viņš tāds, kas saka, ko es drīkstu, ko nedrīkstu darīt?! Darīšu, kā gribu! Tad, uzkāpjot uz ledus, jūs ielūstat un noslīkstat, jo ledus ir pārāk plāns. Bērni tā rīkojas. Mamma saka, “Neaiztiec kaķīti, viņš kož!” Bet, ko dara mazais Jānītis? Aiztiek kaķīti un tiek sakosts. Es zinu, kāds domās – bet tas ir tikai dabiski. Jā, tas ir dabiski. Tas izriet no mūsu grēcīgās dabas.
Grēks mūsos vienmēr grib darīt ‘pa savam’. Es nesaku, ka mums ir jābūt bezmugurkaulniekiem, kas lokas visu cilvēku ideju vai ierosinājumu priekšā, jo Dievs mums ir devis prātu, lai izšķirtu, kas labs, kas slikts. Nē, es runāju par attieksmi – vai es esmu vai neesmu skolojams? Vai es vispār esmu atvērts labojumiem?
Bībeles gudrības grāmatas par to vien runā – kā atrast gudrību, kā iemācīties gudrību, kā palikt gudrībā. Gudrais Salamans māca, “Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to.” (Sak 3:13-14)
Kas ir gudrība? Es domāju, ka liela daļa no mums, kas esam šeit šorīt sanākuši, varam citēt Psalmus vai Salamana pamācības, kur rakstīts: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Ps 111:10; Sak 1:7). Lai iegūtu gudrību, ir jābīstas Dievs, tas ir skaidrs. Bez Dieva bijāšanas nekas nesanāks. Bet ievērojiet – Salamans saka, ka bijāšana ir gudrības sākums, nevis beigas; tas ir starta punkts, nevis finišs. Līdzībās runājot, Dieva bijāšana ir sēkla. Tā nav vārpa. Tas nav stiebrs. Tas nav pat asniņš.
Ja sēkla paliek zemē un nenes augļus, tad šī sēkla ir mirusi. Tā nenes dzīvību. Tā nenes gudrības augļus. Tik tālu ir skaidrs. Kam jānotiek, lai Dieva iesētā gudrības sēkla augtu? Atbilde – jāsaņem pamācības. Un ne tikai jāsaņem pamācības, bet jābūt spējai ieklausīties un laboties. Cilvēks atzīst, ka ir Dievs, kas ir pāri visam, un ka tas, ko Viņš saka, ir man, tas attiecas uz mani. Salamans savam dēlam saka, “Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt.” (Sak 1:5)
Kā luterāņiem mums ir lielisks mantojums no mūsu tēviem – Sola scriptura, sola gracia, sola fide, un solus Christus. Tas ir: vienīgi Raksti, vienīgi žēlastība, vienīgi ticība, vienīgi Kristus. Mēs turamies pie šīm sola, lai saprastu Bībelē mācīto.
Bet, kā luterāņiem, katram ar savu Bībeli rokā, mums ir kārdinājums iekrist vienās no velna viltīgajām lamatām – kārdinājumā uz lielāku atziņu – ka mana saprašana ir lielāka, un citiem tāda nav. Viduslaikos Romas pāvests pats sevi iecēla par augstāko Rakstu skaidrotāju, ka viņš nosaka, ko Raksti saka. Nu tas ir ārkārtīgi liels vienkāršojums par viduslaikiem, bet doma ir saprotama. Lutera mērķis bija celt Rakstus priekšplānā, lai tie nosaka Baznīcas mācību un dzīvi. Tā īsumā ir Reformācijas būtība (un atkal, ārkārtīgi vienkāršoti). Tā ir labi un tā piederas, ka Dieva vārds un tas, kas Viņam ir sakāms, mūs māca un pamāca, lai augam gudrībā.
Bet vienas no negaidītākajām un negribētākajām Reformācijas sekām bija velna iesētā nezāle, kas saucas – lielāka atziņa. Nekas nav iekārojamāks kā doma, ka es zinu kaut ko, tu nezini un nevari saprast. Viena no Reformācijas neparedzētajām sekām bija konfesiju un Bībeles teksta izpratnes vairošanās. Katram bija sava interpretācija, katram bija sava taisnība. Vienprātības grāmata, luteriskās Baznīcas doktrinālie dokumenti tika sarakstīti tieši šī iemelsa dēļ – lai izvairītos no šķelšanās, t.i., pieturētos pie sentēvu ticības un pieturētos pie tā, ko Baznīca no iesākuma ir ticējusi un mācījusi.
Ja pāvestieši iekrīt vienā bedrē, mācot, ka tikai Roma var interpretēt Rakstus ticīgajiem, tad mēs dažreiz iekrītam otrā bedrē, domājot, ka man nevajag nevienu citu, lai mani mācītu un pamācītu (piem., Baznīcu, mācītājus, brāļus un māsas Kristū). No šīs domas ir nācis bēdīgais teiciens, ka katrs mācītājs ir pats sev bīskaps. Bet, kur palikusi pazemība un spēja būt atvērtiem pamācībām? Tas ir jautājums ikkatram no mums.
Israēla tauta šajā ziņā bija stūrgalvīga. Pravietis aiz pravieša tika sūtīts pie viņiem ar nepatīkamu, bet dzīvību dodošu vēsti: atgriezieties, citādāk būs slikti! Nekāpiet uz tā plānā ledus, būs slikti! Bet viņi neklausījās. Viņi bija gudrāki. Viņi bija pārgudri. Viņiem šķita, ka zina labāk. Tādēļ viņi teica šādas pārgalvīgas lietas par pravieti Jeremiju: “Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu” (Jer 26:11). Jeremija sludināja pret viņiem, jo viņiem tā vajadzēja, bet viņi negribēja to dzirdēt. Sludināja arī Ecēhiēls, Daniēls, Joēls un daudz citi. Pravietis Jesaja, kurš tik skaidri pravietoja par Jēzus nākšanu, kāds Viņš būs un ko Viņš darīs, tika zāģēts uz pusēm starp altāri un Templi. Israēls bija stūrgalvīgs.
Tāpēc Jēzus saka, “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” Varam dzirdēt, ka šajā skumju pilnajā teikumā Jēzus raud par Jeruzālemi, par izredzēto tautu, par Dieva nepaklausīgajiem bērniem. Jēzus raud par Jeruzālemi un par visiem, kuri negrib ieklausīties Viņā.
Cilvēkiem ir ilgas. Vecāki ilgojas, lai bērni izaug par krietniem, laimīgiem cilvēkiem. Studenti ilgojas, lai pabeigtu studijas ar labām sekmēm un ar diplomu rokā iekarotu pasauli. Bērni ilgojas varbūt pēc dzimšanas dienas vai Ziemsvētkiem un kārotās dāvanas.
Dievam arī ir ilgas. Viņš grib sapulcināt visas tautas pie sevis, kā Jēzus tik gleznaini izteicās – kā vista pulcina savus mazuļus zem saviem spārniem (jo precīzāk būtu tulkot ‘vista’, nevis vienkārši ‘putns’). Tik mīļi, tik sirsnīgi, tik maigi un mierinoši! Dievam ir ilgas būt par mūsu mīļo Tēvu, un Jēzus tagad raud, jo šīs ilgas bieži nepildījās, domājot par Israēla tautu. Ko jūs darītu, ja jūsu ilgas nepiepildītos? Es pateikšu, ko es mēdzu darīt – palieku dusmīgs un neapmierināts. Es varu tikai minēt, ka jūs darāt tāpat.
Ko darīja Dievs? Jā, Viņš sūtīja vēstniekus, lai pārmācītu tautu. Viņš arī sūtīja sodus un nelaimes, lai tautai liktu saprast, cik liela bijusi viņu nepaklausība. Bet Viņš to darīja aiz mīlestības, lai visi Dievu bītos, mācītos darīt labu un vairītos no ļauna. Vecāki arī disciplinē savus bērnus nevis aiz ļaunuma, bet aiz mīlestības, lai bērni mācās atšķirt labu no ļauna.
Beigās, ko Jēzus darīja ar savu vilšanos un asarām? Viņš uzkāpa Golgātas kalnā, lai pārveidotu mūsu nepaklausību un stūrgalvību par pakļāvību un paklausību. Viņš sūtīja savu Garu, lai pārveidotu mūsu akmens sirdis par miesas sirdīm, ka paliekam lēnprātīgi. Viņš sūtīja savu Garu, lai mēs paliktu gudri un augtu ticībā.
Lai, redzot šo lielo Jēzus upuri mūsu dēļ, mēs paliekam patiesi dievbijīgi un atvērti Viņa mācībai un pamācībai! Lai Dievs mūs uz to svētī!