Teksti: Jl 2:12-19; 2Pēt 1:2-11; Mt 6:16-21
“Bet, kad tu gavē…” (Mt 6:17)
Šodien ir Pelnu diena. Šodien sākas Gavēņa laiks. Es tikai šogad uzzināju par jocīgu latviešu tradīciju uztaisīt mazus maisiņus ar pelniem. Cik sapratu no Andas, skolēniem šie maisiņi ir slepeni jāpiekar pie skolotāju muguras. Domāju pie sevis – katram ir nepieciešams kāds “atļautais” jociņš, sevišķi šajā drūmajā laikā starp Ziemsvētkiem un Lieldienām.
Bet Pelnu dienas īstā nozīme ir sagatavošanās. Nākamās 40 dienas būs sagatavošanās laiks Lieldienām. Mēs sagatavosim mūsu sirdis, atcerēdamies Jēzus Kristus ciešanas un nāvi. Mēs sagatavosim mūsu sirdis Viņa augšāmcelšanās un uzkāpšanai debesīs. Mēs sagatavosim mūsu sirdis, gaidot uz Viņa atnākšanu godībā.
Kā mums vajag sagatavoties? Ko mums vajag sagatavot? Kāpēc mums vajag sagatavoties?
Sāksim no otra gala. Kāpēc mums vajag sagatavoties? Teikt, ka kaut kam ir jāsagatavojas, netieši norāda, ka mēs neesam gatavi. Kam jāgatavojas? Jēzus ciešanām un nāvei. Kāpēc Jēzum bija jācieš un jāmirst pie krusta? Jo mēs esam grēcinieki. Mēs neesam grēcinieki tāpēc, ka mēs grēkojam, bet tieši otrādi: mēs grēkojam, tāpēc, ka mēs esam grēcinieki.
Es droši vien esmu par šo runājis jau agrāk, bet ir vērts atkārtot, jo mēs visi – es tai skaitā – mēdzam šo patiesību aizmirst. Mēs esam grēcinieki nevis tādēļ, ka grēkojam, bet grēkojam tādēļ, ka esam grēcinieki. Grēks ir mūsu daba, grēks ar lielo “G”. Grēks ir mūsos jau no mātes miesām, kā saka psalmists (Ps 51:5). Mēs piedzimstam ar Grēku – ar lielo burtu. Grēks mūsos ved mūs pie grēkiem, ar mazo “g”. Grēki ar mazo burtu ir augļi tam, ka esam Grēcinieki, ar lielo burtu. Ja Grēks ir mūsu būtība, un grēciņi ir tikai auglis, mēs nevaram domāt, kā mēdz domāt, ka ja es pārtrauc grēkot, t.i., darīt šo vai to, vai vēl kaut ko, tad es būšu svētais. Tā ir aplama domāšana. Tā ir darbu teoloģija, kur mūsu darbi, mūsu centieni būt šķīstiem un tīkamiem Dieva acīs ir tas, kas mūs izglābj. Bet mēs zinām no rakstiem, ka tikai žēlastība spēj mūs izglābt. Pāvils vēstulē Efeziešiem saka, “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef 2:8)
Dieva dāvana ir dota, lai iznīcinātu lielāko problēmu, t.i., Grēku ar lielo burtu. Grēku, kas mīt mūsu būtībā. Grēku mūsos, ar ko mēs netiekam galā. Grēks, kas samaitā mūsu būtību, ko nevaram mainīt. Grēks ar mazo burtu ir kaut kas, ko spējam mainīt – atturēties no šā, tā vai vēl kaut kā. Ar šādiem grēciņiem un to regulēšanu – šodien atturēšos darīt kaut ko, rīt atturēšos darīt vēl kaut ko, lai vispār justos svētāks, neuzrunā pašu problēmu, kas ir Grēks (ar lielo burtu) mūsos. Atkal Pāvils brīdina: “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rm 3:23)
Tomēr, mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un Viņš mūs mīl, tāpēc Jēzus “bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes 53:5). Jēzus mira pie krusta par mūsu grēkiem. Jēzus tika ievainots, un Viņam bija uzlikts mūsu sods. Viņš cieta to, ko vajadzētu izciest tev un man. Mums ir vajadzīgs laiks pārdomām un lūgšanām, lai to saprastu, lai to sagremotu, lai šo faktu padarītu par daļu no mūsu esības. Varam domāt par krūmu. Ar manikīra šķērītēm varam apcirpt nesmukos zarus – tie ir mūsu mazie centieni darīt labu. Bet tie netiks galā ar visu krūmu. Krūmu vajadzētu izraut ar visām saknēm – ko mēs nespējam. Tas ir Jēzus darbs.
Ko mums vajadzētu sagatavot? To mēs esam jau dzirdējuši—mūsu sirdis. Bet ko tas nozīmē—sagatavot savu sirdi? Psalmos ir teikts: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts” (Ps 34:19). Kad mēs skatāmies uz sevi caur bauslības spoguli, ko mēs redzam? Kaut ko labu un tīkamu Dievam? Sagatavota sirds ir sirds, kas redz savus trūkumus Dieva priekšā, un par to ir salauzta, par to ir satriekts un noskumis prāts. Senajos laikos, kā mēs dzirdējām pirmajā lasījumā, cilvēki sēdēja pelnos, uzvilka sēru drēbēs, un gavēja, lai lūgtu piedošanu no Tā Kunga, kad viņi ieraudzīja savus grēkus. Gavēņa laiks ir laiks, lai pievērstu uzmanību mūsu rīcībai un salīdzinātu mūsu dzīves ar Dieva baušļiem. To mums vajadzētu darīt ikdienā, bet šajā laikā mēs tam pievēršam īpašu uzmanību. Kāds mācītājs reiz teica, ka katrs grēks ir kā vēl viena nagla, ko mēs iesitam Kristus plaukstā; katrs grēks ir kā vēl viena rēta Kristus miesā. Ja Dievs ir tuvu tiem, kam ir salauztas sirdis un noskumis prāts, vai nav vērts salauzt mūsu cietās sirdis ar bauslības pātagu, un noskumt par tiem grēkiem, kas “ievaino” Kristu no jauna?
Kā mums vajadzētu sagatavoties? Jēzus mums māca: “Kad tu gavē…” Jēzus neteica, “ja tu gavē…” jeb “tu varēsi gavēt…” bet “Kad tu gavē.” Gavēnis ir labs veids sagatavot mūsu sirdis grēku nožēlai. Īsumā gavēnis ir atteikšanās no kaut kā, lai pievērstu vairāk uzmanības lūgšanai un labdarībai. Mēs varam atteikties no kādas maltītes, lai tās vietā laiku veltītu lūgšanai. Mēs varam atteikties no televīzijas vai no jebkādiem ekrānas skatīšanās, lai tā vietā laiku veltītu Bībeles lasīšanai. Mēs varam atteikties no kādas aktivitātes, lai tās vietā palīdzētu diakonijas darbā. Ar visu šo mēs nenopelnām neko Dieva priekšā, bet ar visu šo mūsu sirdis paliek mīkstākas un maigākas, un ir mums vieglāk ieraudzīt savus grēkus un trūkumus Dieva priekšā. Un kad mēs tos redzam, tas mūs ved pie grēku nožēlas, kas ved mūs tuvāk Dievam. Jo apustulis Pēteris mums saka: “Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus”—proti, grēku piedošanu (2Pēt 1:4). Jēzus mums saka: “šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.” Grēku piedošana salīdzina plaisu starp mums un Dievu un ir brīva dāvana mums, kas maksāja Kristum krusta nāvi.
Gavēņa laiks nav domāts, lai vestu mūs izmisumā. Ja mēs domājam, ka ar saviem spēkiem mēs varam sevi šķīstīt un labot, tad šis laiks tiešām varētu šķist drūms. Bet atcerēsimies, ka Gavēņa laiks ved mūs pie krusta, kur mēs redzam, cik dziļi Dievs mūs ir mīlējis, lai mirtu par mums. Gavēņa laiks ved mūs caur krustu uz svētdienas rītu – uz Lieldienu rītu, kad tas pats Jēzus, kurš nomira mūsu dēļ, augšāmcēlās no nāves saitēm, lai dāvātu mums jaunu dzīvību Viņā. Gavēņa laiks ir sagatavošanās laiks. Gavēņa laiks ir cerību laiks, jo mūsu cerība nav mūsos, bet gan tajā, ko Jēzus pats darīja mūsu dēļ. Lai Dievs svētī mūsu sagatavošanās Gavēņa laiku! Āmen.