“Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem.” (Mt 18:23)
Vai kādreiz esat domājuši par to, cik daudz mēs esam parādā Dievam? Zinu, ka tas ir absurds jautājums, bet, ja Dievs piestādītu rēķinu par visu to, ko Viņš mums par velti ir devis—dzīvību, elpu, spēku, kā arī šo pasauli, dabu, gaisu, ēdienu, dzērienu, visu ko mēs redzam, un visu ko mēs neredzam—cik tas viss maksātu? Ja būtu tāds pasauļu lielveikals, kur var izvēlēties sev piemērotāko, savam budžetam atbilstošāko, un no plaukta noņemamu gatavu pasauli, cik tas maksātu? Miljonu? Miljardu? Miljardu-miljardu? Ja būtu jāmaksā par šo pasauli, par dzīvību, par visu – cik jūs būtu parādā Dievam? Paturiet šo jautājumu prātā.
Jo, ja padomā: neviena būvfirma necels jums māju, pēc tam nepiestādot rēķinu: tik-un-tik par ķieģeļiem, tik-un-tik par cementu, tik-un-tik par kokmateriālu, tik-un-tik par logiem, tik-un-tik par jumta segumu utt. Bet tas ir tikai par materiāliem. Ir saprotams, ka ir jāmaksā arī par ieguldīto darbu, par arhitektu, par strādniekiem. Tas pats ar jebkuru darbu vai pakalpojumu: šuvēja šūs jums kleitu—tas maksās, restorāns pagatavos jums ēdienu—tas maksās. Ja jūs gribat mašīnu, velosipēdu, vai bērnu ratiņus, jums par to ir jāmaksā. Man liekas, tas ir skaidrs, ka veikalā neviens jums nedos kaut ko par brīvu. Pat arī, ja kas tiek jums uzdāvināts, tas kādam ir maksājis.
Tagad es atgriezīšos pie jautājuma: cik jūs esat parādā Dievam? Dievs radīja šo pasauli, kur mēs dzīvojam. Dievs teica: “Lai top…” (1Moz 1:1). un viss tapa. Ja Dievs piestādītu mums rēķinu par pasaules uzbūvi—(pat arī ja sadalītu to uz visiem dzīvajiem) cik liels tas varētu būt? Ja valsts bibliotēka Gaismas Pils maksāja nezin cik miljonu eiro – cik tā ir maziņa, salīdzinot ar visu Latviju, ar visu Eiropu, ar visu pasauli, ar visu kosmosu? Cik mēs esam parādā Dievam par pasauli, kurā mēs dzīvojam—par kalniem, ielejām, upēm, ezeriem, jūrām?
Ja ar to nepietiek, tagad padomājiet par saviem ķermeņiem, cik brīnumaini mēs esam radīti. Iegriez pirkstā, aptin ar lakatu vai plāksteri un pēc kāda laika asinis vairs netek. Tas mums ir pašsaprotams. Bet pamēģiniet uzlikt plāksteri uz saplīsuša benzīna vada mašīnā vai aptīt lakatu caurumainam ūdensvadam mājās un redzēsiet, vai tas pats no sevis izbeigs tecēt.
Mēs uzskatām to par pašsaprotamu, ka ķermenis ar laiku un pareiziem apstākļiem izveseļojas. Salauz roku, ieliek ģipsī, un lūk—pēc laika roka vesela. Jūs varat ielikt salauztu koka karoti ģipsī un turēt to tur, cik ilgi vien gribat, un nekas nelabosies. Cik jūs maksātu par automobili vai velosipēdu, kuram visi bojājumi ar laiku pazustu un paši no sevis salāpītos? Tādi ir mūsu ķermeņi. Dieva vārds saka, ka mēs esam brīnišķīgi radīti, ka brīnišķīgi ir Dieva darbi tajos (Ps 139:14). Sirdis—mazie motori—kuri uzticīgi pulsē gadu pēc gada. Acis—mazie fotoaparāti, kuri vēro smalkas detaļas un pašas attīrās ar asarām. Tad mums ir arī plaušas, asinsvadi, kuņģis, nieres – mūsu ķermeņi ir ļoti komplicēti. Cik tie maksātu?
Protams, mums ir jākopj savi ķermeņi un jāiet pie dakteriem un jāsaņem medicīniskā palīdzība laiku-pa-laikam, lai šie ķermeņi paliktu veseli. Bet, ja Dievs jums teiktu “samaksājiet par ieguldīto darbu, ko Es ieliku jūsu ķermeņa uzbūvē, dizainā un veidošanā” – cik liels varētu būt rēķins? Cik jūs esat parādā Dievam?
Es ceru, ka jūs sākat saprast, ka rēķins būtu milzīgs—pat nesamaksājams. Un es runāju tikai par to, ko Dievs mums ir devis. Es vispār neesmu skāris grēka tematu. Līdzīgi kā autoavārijā ir pašsaprotami, ka tam, kas avāriju izraisa, būtu jākompensē cietējam, vai esat domājuši par to, ka būtu jākompensē Dievam par to, ko mēs esam darījuši Viņam pāri, pārkāpjot Viņa Vārdu? Dievs radīja mūs pēc sava tēla un līdzības. Ar saviem vārdiem un darbiem, cik mēs esam sagandējuši Dieva tēlu mūsos, kas mums būtu jākompensē Dievam par to?
Mēs visi esam Dieva parādnieki.
Toties Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8,16). Dievs ir mūsu Tēvs, kurš apžēlojas par saviem bērniem (Ps 103:13). Dievs savā gudrībā un bezgalīgā mīlestībā saprot, ka mēs par to nevaram samaksāt. Tāpēc Jēzus deva mums šo līdzību par ķēniņu, kurš gribēja norēķināties ar kalpu, kuram bija nesamaksājams parāds. Šī līdzība kaut ko māca mums par rēķiniem debesu valstībā.
Katru mēnesi mums katram pienāk rēķini—telefons, elektrība, apkure, par kuriem mums ir jāmaksā. Rēķinu maksāšana nav sveša nevienam. Tagad ir vienkārši internetbankā, bet relatīvi nesenā pagātnē tas bija jādara klātienē. Iedomājieties, kas notiktu, ja stāvot rindā, lai samaksātu ikmēneša rēķinu, jūs atklātu, ka makā jums ir tikai daži melnie centi. Kā jūs justos? Neērti, vai ne? Bet jūs atklājāt šo faktu par vēlu un tagad ir jau jūs kārta pie lodziņa un kasiere negaidot paņem no jūsu rokām rēķinu. Kasiere nepacietīgi gaida, lai jūs samaksātu. Jūs pasmaidāt un rādāt, ka maks ir tukšs. Neveikla, nepatīkama, nelādzīga situācija.
Tad, pēkšņi, aiz jums stāv bagāts cilvēks, kurš saka, ka viņš samaksās jūsu vietā. Ko jūs darītu? Ir divi varianti: paķert atpakaļ savu rēķinu un kaunā izskriet laukā vai pieņemt laipnā vīra piedāvājumu ar pazemību un pateicību?
Par mūsu nesamaksājamo parādu Dievs sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš piedzimst kā cilvēks un samaksā mūsu vietā. Jēzus paņēma mūsu parādu rakstu un mirdams mūsu vietā, pienagloja to pie krusta (Kol 2:14). Viņš samaksāja to, ko mēs nevarējām.
Tagad, ir būtisks jautājums: ko darīt? Pieņemt vai atmest šo piedāvājumu? Tā ir mūsu izvēle. Tā ir ikdienišķa izvēle. Atļaut Jēzum samaksāt to, ko mēs nespējam maksāt vai atmest ar roku Jēzus palīdzībai un cerēt, ka ar to, kas mūsu garīgā makā, pietiks, lai kaut kā ielīstu debesīs?
Šī līdzība ko saka par to, kuram mēs esam parādā. Ka mēs esam parādā Dievam, ir skaidrs. Bet, ja Jēzus samaksāja mūsu parādu, tad kam vēl mēs esam parādā? Jēzus mūs mācīja, un mēs tā lūdzam: “piedod mums mūsu parādus, ka mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt 6:12). Dievs par mums ir apžēlojies, Viņš samaksā to, ko mēs nespējam. Dievs vēlas, lai mēs arī apžēlojamies par citiem. Līdzībā ķēniņš apžēlojas par kalpu, kuram bija milzīgs parāds, bet tad šis apžēlotais kalps izturējās nežēlīgi pret citu kalpu, kam bija niecīgs parāds. Salīdzinot ar to piedoto parādu, ko mēs bijām parādā Dievam, cik niecīgs ir tas parāds, ko tavs kaimiņš tev ir pāri darījis? Ja Dievs jums ir piedevis, tad Kristus dēļ piedodiet arī savam kaimiņam.
Bībele mums māca, ka mēs arī esam parādnieki mūsu tuvākajam (Rm 1:14) citā ziņā. Ja mēs pazīstam Labo Ķēniņu, kas parādus dzēš—vai mēs esam stāstījuši citiem par Viņu? Vai mēs esam veduši citus parādniekus pie Jēzus, lai Viņš par viņiem samaksātu? Kāds gudrs sludinātājs reiz teica, ka mēs visi—kristieši un nekristieši esam ubagi Dieva priekšā. Atšķirība ir tā, ka kristieši zina, kur, lai dabūtu maizi.
Ir pēdējā lieta, ko vēl mēs esam parādā—pateicību. Mēs esam parādā Dievam pateicību un mīlestību. Šie parādi nekad nebūs pilnīgi piepildīti, jo mēs vienmēr varam pateikties un mīlēt Dievu vairāk un vairāk. Tā ir pateicības un mīlestības īpašība—vienmēr var būt vēl.
Ko mēs esam parādā Dievam? Daudz. Nesamērīgi daudz. Tik daudz, ka vesels mūžs nav pietiekams, lai samaksātu.
Ko Dievs darīja par mūsu parādu? Sūtīja savu Dēlu, Jēzu, lai samaksātu mūsu vietā.
Ja esam pieņēmuši šo žēlastības piedāvājumu, tad mēs vēl esam parādā Dievam pateicību un mīlestību, kā arī parādā mūsu kaimiņiem—lai stāstītu un vestu viņus arī pie Labā Ķēniņa, kurš dzēš parādus. Āmen.