“Parādiet man naudu”, 21.okt.2018. (K.Zikmanis)

“Parādiet Man naudu, ko maksājat nodevās.” (Mt 22:19)

Cilvēki mēdz nākt pie Jēzus dažādu iemeslu pēc. Kāds nāk ziņkārības dēļ, jo vēlas zināt, ko tad īsti tā kristietība māca. Cits nāk, jo tas viņu tiešām interesē un viņš vēlas kļūt ticīgs. Vēl cits nāk ar viltību, jo neesot ieinteresēts ne par kristietību, ne par Jēzu, tāds vienīgi meklē, kur piekasīties. Vienam tas ir eksistenciāls jautājums, otram tāds joks vien ir. Kad cilvēki nāk pie mums, vaicādami par mūsu ticību, mēs līdz galam nevaram izzināt iemeslu, kādēļ tie nāk. Bet, kad viņi nāk, tā ir iespēja mums stāstīt par Jēzu.

Šodienas lasījumā Jēzus bija templī un visu dienu mācīja ļaudis. Kad saku vārdu templis, droši vien jums nāk prātā liela ēka ar četrām sienām un jumtu virsū – kaut kas līdzīgs dievnamam. Un jums ir taisnība. Tajā kalpoja vienīgi priesteri. Tauta iekšā netika. Bet pie ebreju tempļa Jeruzālemē nepiederēja tempļa ēka vien.  Pie tempļa piederēja arī dažādi pagalmi. Šajos pagalmos ebreji mēdza uzkavēties un darīt to, ko cilvēki dara, kad satiekas – papļāpāt ar draugiem, uzzināt jaunākas ziņas, nopirkt dažāda veida upurējamos dzīvniekus (no baložiem līdz pat liellopiem), uzklausīt mācības no dažādiem rakstu mācītājiem un debetēt cits ar citu par Rakstu nozīmi.

Un tas ir tas, par ko dzirdam šī rīta lasījumā.  Jēzus bija stāstījis par debesu valstību līdzībās par ķēniņa dēla kāzām, par ļaunajiem vīnkopjiem, par diviem dēliem u.c. Jēzus to darīja pilnīgi atklāti, un jebkurš varēja klausīties šajās mācībās.

Starp klausītājiem bija arī farizeji, kuriem, kā mēs zinām, bija īpašs naids pret Jēzu, jo daudz no tā, ko Viņš mācīja, bija vērsts pret viņiem.

Bija ierasts, kad kāds rakstu skolotājs mācīja, ka klausītāji uzdeva jautājumus. Līdzīgi kad cilvēki jums vaicā par Jēzu – iemesli varētu būt dažādi. Sākot no tā, ka viņi tiešām grib zināt atbildi, līdz tam, ka viņi tikai ņirgājas par jums.

Farizeji, kā mēs lasām, gribēja Jēzu “pieķert kādā vārdā.” Viņiem neinteresēja tik daudz tas, ko Jēzus saka, bet tikai tas, ka, to sakot, Viņš iekristu viņu lamatās.

“Skolotāj, vai ir atļauts dot Cēzaram nodevas vai ne?” Farizeji bija sagatavojuši labu slazdu, jo ja Viņš teiktu “nē”, Viņu arestētu par dumpi un sacelšanos pret Romu, bet ja Viņš atbildētu “jā”, Viņš zaudētu savus ebreju atbalstītājus, kuri ienīda Romu un necieta maksāt pārmērīgas nodevas Cēzaram. Jautājums bija labi uzstādīts, lai pieķertu Jēzu gan tā, gan tā.

Jēzus atbilde pārsteidza visus, un tas varbūt ir viens no slavenākajiem Jēzus izteicieniem: “Dodiet Cēzaram, kas Cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Jā, monētas, ar kurām maksāja nodevas, bija ar Cēzara attēlu. Varētu teikt, ka tā nauda piederēja viņam. Neviens nevarēja to apstrīdēt. Dodiet Cēzaram, kas Cēzaram pieder. Daudzi Bībeles komentētāji saka, ka šī mācība attiecas arī uz mūsdienu nodokļiem, un es tam piekrītu. Kā kristiešiem mums ir godīgi jāmaksā savi nodokļi. Ēnu ekonomika tikai grauj valsti.  Ja mēs to darām, tad esam kā cilvēki, kas zāģē zaru, uz kura paši sēžam. Cik godīgi tie tiek izlietoti, tas ir cits jautājums, par ko atbildīgajiem būs jāatbild vai nu šajā dzīvē, vai nākamajā. Justīns Martīrs, otrā gadsimta kristietības aizstāvis savās vēstulēs Cēzaram piebilst, ka kristieši ir labi un krietni pilsoņi un nevajag tos vajāt, jo starp daudzām citām labām īpašībām, viņi maksā nodevas. Rīkoties godīgi ar savu naudu ir viena no kristieša pazīmēm. “Dodiet Cēzaram, kas Cēzaram pieder.”

Labi. Bet tas nav viss, ko Jēzus saka. Ir viena lieta būt labam pilsonim, bet kā ar reliģisko dzīvi? Jēzus saka “[dodiet] Dievam, kas Dievam pieder.” Kāds varētu vaicāt – kas Dievam pieder? Svētdienas skolas bērni var to atbildēt – Dievam pieder viss. Viss, kas man pieder, viss mans laiks, viss, kas es esmu, visa mana būtība. Dievam pieder viss!

Esam jau agrāk runājuši par ziedojumiem un par desmito tiesu kā veidu, lai atdotu “Dievam, kas Dievam [pieder]”. Un ka desmitās tiesas ziedošana ir pārbaudes akmens, vai es valdu pār savu naudu, vai nauda valda pār mani? Ja es spēju ziedot “ar brīvu roku”, bez kurnēšanās, bez grūtsirdības, tad zinu, ka es valdu pār savu naudu, nevis otrādi.

Bet Dievam pieder arī mūsu laiks, mūsu talanti. Vai es atrodu laiku savā dienas skrējienā Dievam – laiku lasīt Viņa Vārdu, lai lūgtu, lai pabūtu kopā ar savu Pestītāju? Laba dievbijības prakse pieprasa mums atdot Dievam savu laiku – laiku, kas tiks svētīts.

Talanti – vai es lietoju savus Dieva dotos talantus, lai celtu Viņa valstību, vai nē? Katram ir talants, ko viņš prot, ko var lietot Dievam par godu – vai tas ir Baznīcā vai ārpus tās. Plus vēl ir pārdabiskās dāvanas, kā aprakstīts pirmās korintiešu vēstules 12-tajā nodaļā. Dāvanas, ko mums dod Svētais Gars, lai celtu draudzi. Vai esmu tās atklājis, vai es tās lietoju? Un tas nav viss. Ir simts un viens veids, kā “dot Dievam, kas Dievam.” Tikai jālūdz un jāmeklē.

Ir vēl viena mācība, ko šī raksta vieta māca. Templis un tā pagalmi tika uzskatīti par svētu vietu, kur Dieva baušļi bija īpaši jāievēro. Viens no baušļiem bija par elkdievību – par tēlu veidošanu. Jūs atceraties, ka Jēzus apgāza naudas mijēju galdus templī – tie mainīja parastu romiešu naudu pret tā saukto “tempļa naudu”. Tempļa naudai nebija nekādi tēli virsu, tikai nominālvērtība, lai neviens netīšām neienestu romiešu naudu, kam bija Cēzara attēls virsu. Tāpēc, kad Jēzus saka “Kā attēls šis un uzraksts?” tas bija netīšs atgādinājums par elku kalpību. Elki mūsu dzīvēs var būt dažādas lietas – nauda, karjera, televizors, dators, mašīnas, jebkas, kas novērš mūsu uzmanību no Dieva. Luters saka, ka tas, no kā gaidām labumu un no kā mums ir bail (bijība), ir faktiski mūsu Dievs. Mazajā katehismā pie katra mācības gabala Luters saka, ka “mums būs Dievu bīties un mīlēt.” Kad Jēzus norādīja uz to attēlu – Viņš teica: “Jums visiem ir elki kabatās.” Un tā tas ir – ir jālūdz Svētajam Garam, lai Viņš norāda, kur mūsu dzīvēs mēs esam padarījuši kādu lietu vai personu par elku, par kaut ko, no kā gaidām labumu, kam mūsu sirds ir pieķērusies vairāk, nekā Dievam.

Farizeji gribēja iegāzt Jēzu, bet beigu beigās Viņš pieķēra viņus un deva svarīgu mācību visiem klausītājiem. Lai Dievs dod, ka mēs esam labi savas mantas saimnieki, ka nekādas lietas nevalda pār mums, un lai mēs esam vērīgi pret jebko, kas var ieņemt Dieva vietu mūsu dzīvēs. Āmen.