Teksti: Cef 1:7, 12–18; 1Tes 5:1–11; Mt 25:14–30
“Tai pašā laikā notiks, ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu!” (Cef 1:12)
Tuvojoties Baznīcas gada beigām – Mūžības svētdienai, kas būs nākamsvētdien, mūsu lasījumi šogad virza mūsu domas uz Beigu lietām, uz Pastaro dienu, uz Pēdējo tiesu. Kaut Pāvils raksta: “Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī” (1Tes 5:1), es savā pastorālajā pieredzē esmu manījis, ka par Pēdējiem laikiem ir nesaprašanās kā luterāņu vidū, tā arī citu kristiešu vidū. Varbūt tas ir tādēļ, ka maz par to tiek runāts. Tāpēc tas ir labi, ka mūsu lasījumi liek mums to apcerēt un domāt šajā laikā.
Dažām konfesijām ir izstrādāti ļoti smalki plāni, kas notiks, kad Jēzus atgriezīsies. Viņi lasa Atklāsmes grāmatu un praviešus tā, it kā tā būtu detalizēta ceļu karte, kurai precīzi jāseko. Notiks tas un tas, sekos tas un tas, tad būs tas un tas, visbeidzot notiks tas un tas. Skaisti. Saprotami. Izsekojami. Viņi interpretē Rakstus, it kā tur būtu taisna līnija, kas norāda ceļu no šodienas, cauri apokalipsei līdz mūžībai, kas nāk.
Bet Raksti, kad runa ir par Pēdējiem laikiem, nav tik viennozīmīgi. Saprotiet mani pareizi – tur, kur ir runāts par mūsu pestīšanu un lietām, kas mums jāzina šeit un tagad, ir skaidrs. Runa ir par beigu laikiem. Mēs zinām, ka Jēzus nāks tiesāt dzīvos un mirušos, kā mēs to apliecinām katrā dievkalpojumā. Bet Raksti mums nedod precīzu grafiku, bet drīzāk uzmetumu par to, kas notiks Pastarā dienā.
Atklāsmes grāmata ir pilna ar noslēpumainiem tēliem un simboliem. Aprakstot garīgo sfēru, Jānim, Daniēlam un citiem praviešiem ir pietrūkuši vārdi. Pats Pāvils, kad viņš tika aizrauts trešajās debesīs, teica, ka viņš “dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt” (2Kor 12:4). Ir tāda sajūta, ka viņi apraksta notikumus, ko viņi ir redzējuši nevis secīgi, vienu pēc otra, bet, ko viņi ir redzējuši vienlaikus, it kā viņi stāvētu lielas drāmas vidū un vērotu to, kas notiek viņiem apkārt. It kā Atklāsmes grāmata nebūtu rakstīta lineāri (viens notikums pēc otra), bet telpiski (vērojot, kas notiek visapkārt vienlaikus). Tas nozīmētu, ka notikumi, kas sarakstīti secīgi, jo teikumus vienīgi var sarakstīti secīgi, varētu notikt sajauktā secībā, lai piepildītos Jēzus vārdi: “To dienu vai stundu nezina neviens – ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, vienīgi Tēvs.” (Mk 13:32)
Tas, ko mēs droši varam teikt pēc Pāvila mācības, kas, starp citu, ir lasījums, kas tiek lasīts visās bērēs, ir, ka ar ercenģeļa saucienu un Dieva taures skaņām Kristus parādīsies ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem tā, ka tas ir redzams un dzirdams visām tautām, mirušie augšāmcelsies, dzīvie tiks pārvērsti apskaidrotajos ķermeņos un mēs tiksim aizrauti padebešos. Notiks vispārīgā tiesa, kur Kristus nopelna dēļ ticīgie ieies debesīs, bet velns ar saviem dēmoniem un tiem, kuri noraidījuši Dieva žēlastību savu grēku dēļ, tiks nosodīti ar elli.
Šo laiku sajaukšanu pravietojumos varējām dzirdēt pirmajā lasījumā Cefanijas grāmatā. Vispirms Cefanija saka: “Esiet klusu Dieva Tā Kunga priekšā, jo Tā Kunga diena ir tuvu; Tas Kungs ir sataisījis kaujamo upuri un uz to ieaicinājis Savus izraudzītos viesus” (Cef 1:7). Šeit varam saprast, ka Tā Kunga diena ir tuvu, un uz to Dievs ir aicinājis savus viesus. Tā Kunga dienu bieži saista ar ko tumšu, briesmīgu. Kas šie ir par viesiem, ko Viņš ir aicinājis un kādēļ? Vai viņi ir notiesāti? Nē. Jo atslēga ir tajā kaujamajā upurī. Vecajā Derībā bija dažāda veida upuri. Kad mēs domājam par upuriem, droši vien, kas nāk prātā, ir grēka upuris. Bet minētais upuris bija upuris, kura mazu daļu atdeva Dievam, bet pārējo upura nesējs paņēma mājās un noturēja svinības ar ģimeni un draugiem.
Tas nozīmē, ka Tā Kunga dienā Dievs aicina savu tautu uz svinībām. Par to mēs esam runājuši jau iepriekš. Šis ir Jēra kāzu mielasts, ko visi ticīgie ir aicināti svinēt kopā ar Kristu. Šeit miriāžu miriādes atpestīto baltās drānās uzgavilēs Kungam un svinēs Viņa uzvaru pār grēku, nāvi un velnu. Neizklausās tik slikti, vai ne?
Bet dažus pantus vēlāk, t.i., secīgi, Cefanija raksta: “Tai pašā laikā notiks, ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu!” Šis pants izklausās nopietnāk – Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi. Tas izklausās nopietnāk, jo tas ir nopietnāk. Atcerieties, ko stāstīju par secīgumu, un ka dažreiz pravietojumi neiet secīgi. Šis ir viens piemērs. Tikko lasītais notiek pirms minētā mielasta ar Kungu. Vispirms Viņš mūs pārmeklēs (Pastarā tiesā), tad mēs turēsim mielastu ar Viņu un Viņš ar mums. Bet tas tiek rakstīti otrādi.
Šis pants par pārmeklēšanu ar uguni, vai jaunajā tulkojumā – ar lāpām atgādina ebreju rituālu, kas tiek veikts pavasarī pirms Pashas svētkiem. Dievs pavēlēja jūdu ģimenēm izmest no savām mājām visu raugu un to, kas satur raugu. Raugs, kā Pāvils saka, ir grēka simbols. Nedaudz rauga var uzraudzēt visu mīklu. Līdzīgi, kā nedaudz grēka var sabojāt visu dzīvi. Pirms Pashas namatēvs pārmeklē visu savu māju ar sveci rokās, lai atrastu jebkādu raugu. Atrastais raugs tiek iznests un iemests ugunī.
Dievs saka, ka Tanī dienā viņš pārmeklēs mūs, lai atrastu grēku mūsos. Kaut vismazākais grēks ir pietiekams, lai Tas Kungs iemestu mūs neizdzēšamā ugunī. Tikai tās sirdis, kas ir pilnīgi tīras, pastāvēs. Vai esam mīlējuši Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu prātu, ar visu savu spēku? Vai esam mīlējuši savu tuvāko kā sevi pašu? Ir viegli domāt, ka jā! Bet padomājiet par šo – kā mēs varam mīlēt Dievu vairāk: stundu lūgt vai stundu skatīties televīziju? Kā mēs labāk varam mīlēt tuvāko: stundu kalpot zupas virtuvē vai stundu sēdēt kafejnīcā?
Mēs esam grēcīgi. Tādēļ Jēzus, Dieva Jērs, atdeva sevi par grēka upuri, lai dāvātu ikvienam, kas tic, grēku piedošanu. Viņa asinis balina mūsu grēka-aptraipītās sirdis. Ja esam Viņā, tad Pastarā dienā Dievs neredzēs mūsu grēkus, bet Kristus nopelnu. Galvenais ir palikt Viņā. Izsūdzēt grēkus. Lasīt Bībeli. Baudīt sakramentus. Kristus piedzīvoja tumšu, melnu dienu, kad Viņš tika sists krustā. Viņš to darīja, lai mums to nevajadzētu.
Līdz tai dienai paliksim formā, lietojot tos talentus, ko Viņš mums devis. Kas ir tie talenti, ko Kungs mums uzticējis? Gan tās garīgās dāvanas, ko saņēmām kristībās – lūgšana, dāsnums, iedrošināšana, mācīšana, vadīšana, pravietošana, brīnumi, žēlsirdība u.c. Bet arī mūsu “dabiskās” dāvanas, kā arī mūsu aicinājums, arods, darbs – visa mūsu būtība ir Dieva dāvana, šie talenti, ko Viņš mums devis. Lietosim tos, lai vairotu Dieva valstību, lai izplatītu Kristus evaņģēliju, lai mīlētu Dievu un savu tuvāko līdz tai dienai, kad Viņš nāks godībā.
Tas ir tas, ko mēs varam darīt līdz tam. Izdzīvot savu ticību praktiski, ikdienas, katrā dzīves sfērā. Sliktākais būtu, ka atnākot Jēzus mums vaicātu, kādēļ savu talentu esam aprakuši zemē. Lai Dievs dod, ka mēs paliekam stipri ticībā, uzticīgi lūgšanās, pazemīgi grēksūdzē un čakli kalpošanā. Āmen.