Teksti: Apd 2:14a, 36–41; 1Pēt 1:17–23; Lk 24:13–35
“Vai mūsu sirds nedega, kad Viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32)
Šis gadījums, kad divi mācekļi, bēgdami no Jeruzalemes, ceļā uz Emavu satiek augšāmcelto Jēzu un Viņu neatpazīst, jo “viņu acis tapa turētas” (Lk 24:16), ir visai pazīstams. Jēzus paiet kādu ceļa gabalu ar viņiem, skaidrodams Rakstus, bet tie nezina, ka tas ir Jēzus viņiem līdzās. Viņi neatpazīst Jēzu, jo viņu acis tapa turētas, viņiem nebija ļauts Jēzu redzēt. Varbūt šķiet dīvaini, ka Jēzus viņiem neatklājās uzreiz, bet pagāja laiks, kamēr mācekļi saprata, ka Jēzus ir bijis ar viņiem visu šo laiku. Kad viņi to saprata, tad viņu sirdis iedegās un viņi skriešus skrēja liecināt par to, ka Kungs ir augšāmcēlies.
Ne reti šis Emavas piedzīvojums, konkrētāk šī sirds degšana ir tas, pēc kā mēs, kristieši, ilgojamies un varbūt sagaidām no savas ticības dzīves. “Vai mūsu sirds nedega, kad Viņš ar mums runāja?”
Šīs ilgas neierobežojas tikai ar šiem diviem mācekļiem. Baznīcas vēsturē ir daudzi, kuri liecina par to, ka Jēzus viņiem ir atklājies neparastos apstākļos un negaidītās vietās. Tajos brīžos varbūt mēs apjaušam Dieva godību un to, cik mēs esam sīki un šķietami nenozīmīgi Dieva priekšā. Ir dziesma “Vai tu Kungu redzējis?” ar vārdiem: “Vai tu esi saulrietā vēries, tad, kad sārts debesjums tumst? Tad, kad mākoņgrēdas kā dūnas? Varu teikt: Tu Kungu redzējis.” Dievs var mūs parastākos apstākļos pārsteigt ar savu cēlumu un diženumu. Tajos brīžos mūsu dvēsele vēlas dziedāt: “Cik esi liels, mans Kungs un Dievs!” Šie brīži ir brīnišķīgi un pat nepieciešami mūsu ticības dzīvē. Jesaja Svētajā zemē redzēja Dieva godību templī un krita uz sava vaiga. Ecehiēls redzēja Dieva godību Babilonijas trimdā un krita uz sava vaiga. Jānis Patmosas salā redzēja Jēzu augšāmceltā godībā un krita uz sava vaiga. Mums ir nepieciešami šādi brīži, kad mēs pielūgsmē krītam uz sava vaiga.
Bet kas ar tiem laikiem, kad mūsu acis tiek turētas līdzīgi kā šiem Emavas mācekļiem, kad neatpazīstam Jēzu mūsu vidū, un šķiet, ka Dieva klātbūtne nav jūtama mūsu tuvumā? Ir viegli šajos brīžos vainot sevi un domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar manu ticību, ja Dieva klātbūtne nav jūtama 24/7. No vienas puses, kā kristiešiem mums ir jādzīvo sirdsapziņas izmeklēšanas stāvoklī, jāpārbauda, vai nav kaut kas, kas ir nostājies starp mums un Dievu – nenožēlots grēks, neticība vai slinkums mūsu garīgajā dzīvē. Šie šķēršļi šķir mūs no Dieva žēlastības un liek iestāties garīgajai nāvei. Bet Dieva žēlastība ir lielāka par mūsu pārkāpumiem, kā rakstīts: “kur vairojies grēks, tur pārpārēm vairojas žēlastība” (Rm 5:20) un “ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības.” (1Jņ 1:9)
Ja esam nožēlojuši savus grēkus, un, pārbaudot sirdsapziņu, nevaram atrast šķēršļus žēlastībai, tad mums jāsaprot, ka ir tādi brīži ticības dzīvē, kad debesis klusē. Līdzīgi Emavas mācekļiem Jēzus ir mums blakus, bet mēs Viņu neredzam, nejūtam. Šajos brīžos Dievs dara savu visdziļāko darbu mūsu sirdīs.
Jēzus pa ceļam uz Emavu skaidroja Rakstus mācekļiem. Svētie Raksti ir primārais veids, kā Dievs mūs uzrunā. Svētais Gars caur Evaņģēliju mūs ved pie, iepazīstina ar, un iesakņo Kristū. Lasot un dzirdot Rakstus, mēs tiekam vesti pie Kristus, jo visi Raksti gan Vecā, gan Jaunā Derība liecina par Viņu. Caur Rakstiem mēs iepazīstam Viņa dabu, raksturu un personu, un ar laiku Gars liek mums iesakņoties Kristū, lai mūsu cerība un paļāvība būtu Viņā. Šis process notiek gandrīz nemanot, bet ir redzams un jūtams, gadiem ejot.
Jēzus skaidroja Rakstus. Vēl viens veids, kā Dieva Vārds dara savu darbu pie mums, ir caur sprediķiem, Bībeles stundām un lekcijām, apcerēm un komentāriem. Ne vienmēr šie veidi mūsos izraisa aizgrābtības sajūtu, bet kā sēklas tās krīt mūsu sirdīs un nes augļus savā laikā. Tas ir Gara darbs mūsos. Dievs saka: “Tā būs ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes un nenāk pie Manis nepiepildīts, bet gan dara, ko Es esmu gribējis, paveic to, kādēļ es to sūtījis” (Jes 55:11). Dieva vārds pie mums piepilda savu uzdevumu. Tas ir Viņa apsolījums.
Teksta beigās mēs redzam, kā šis nepazīstamais svešinieks paliek pie mācekļiem. Viņi gatavojās vakariņām un mēs lasām: “Kad Viņš apsēdās ar tiem pie galda, Viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie Viņu pazina” (Lk 24:30-31). Tas mums atgādina, ka Jēzus “tajā naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicies lauza un sacīja: tā ir Mana miesa, dota par jums, to dariet, Mani pieminēdami” (1Kor 11:23-24). Kad Jaunā Derība runā par lauzto maizi, tas ir Vakarēdiena kontekstā. Jēzus deva altāra sakramentu, lai mēs atpazītu Viņu un Viņa darbu. Jēzus ņēma vienkāršas, ikdienišķas lietas kā maizi un vīnu un ietērpa tajās Viņa Jauno derību Viņa asinīs. Tas darbs, ko Viņš viens veica pie krusta Golgātā, ir mums dots šajā sakramentā. Pēc Viņa apsolījuma mēs tiekam glābti kristības sakramentā (1Pēt 3:21), un pēc Viņa apsolījuma mēs tiekam uzturēti Vakarēdiena sakramentā. Nav svarīgi, vai šajā brīdī ko jūtam, jo jūtas nāk un iet. Dažreiz varbūt ir liels pārdzīvojums saņemot sakramentu, citreiz sajūtas nav nemaz. Svarīga ir ticība, kas saņem apsolījumu “Par tevi nodota grēku piedošanai.” Svarīga ir ticība, kas paļaujas uz Dieva vārdu sakramentā, jo bez ticības, šie apsolījumi iet mums garām un mēs varam pat to ēst un dzert par sodu, nevis svētību, jo neticam Dieva apsolījumiem. Ticība ir atslēga, nevis piedzīvojums. Ticība var vest pie piedzīvojuma, bet bez ticības nekas nenotiks.
Lai Dievs pāri visām sajūtām un piedzīvojumiem dod mums vienkāršu ticību, ka esam gatavi saņemt Viņa apsolījumus Vārdā un sakramentā un vienkārši staigāt ar Viņu šajā ticības dzīvē, tā kā tie divi mācekļi ceļā uz Emavu. Āmen.