“Viņa dēļ es ciešu pārestības, pat važās tiku iekalts kā ļaundaris, – bet Dieva vārdu nevar saistīt važās.” (2Tim 2:9)
Pasaule ap mums kļūst arvien naidīgāka pret evaņģēliju. Kāds varētu iebilst – bet mācītāj, neredzu, ka Latvijā kāds slēgtu baznīcas ciet ar varu, ar varu neapcietina garīdzniekus un ticīgos, ar varu evaņģēlijs netiek apklusināts; un tas tā patiešām ir. Šīs lietas nenotiek ar varu, bet tās notiek pasīvi. Zem Padomju režīma Baznīca tika atklāti vajāta. Spiediens pret kristīgo ticību bija apzināts un redzams, kā tas joprojām notiek daudzās totalitārās, musulmaņu un citās valstīs. Ir aprēķināts, ka 20-tā un 21-ajā gadsimtā ir bijuši vairāk kristīgi asins liecinieki, nekā visos iepriekšējos gadsimtos kopā.
Bet tādas lietas nenotiek pie mums. Mums šajā ziņā ir miers, varam droši sanākt kopā dievnamā un stāstīt citiem par savu ticību, nebaidoties, ka kāds čekists mūsu vārdu pierakstīs vai kāds darbabiedrs mūs nostučīs. Šajā ziņā mēs esam brīvi un paldies Dievam par to!
Bet Rietumu kultūrai ir citi draudi – vienaldzība un nepiederība. Sekulārā kultūrā valda vienaldzība par ticības lietām, un valda uzskats, ka ticība pārdabiskajam nepieder modernai, zinātnē balstītā dzīvē.
Man nesen bija saruna ar cilvēku, kas bija mēreni ticīgs. Ar to es domāju, ka viņš sevi uzskatīja par ticīgu, un droši vien apmeklēja baznīcu vismaz Ziemsvētkos un Lieldienās. Bija interesanti, ko viņš bija vērojis – ka, jo labklājīgāka sabiedrība ir palikusi, jo vienaldzīgāka tā ir pret ticību. Ja man iet labi, priekš kam man Dievs? Pagājušajā nedēļā Pļaujas svētkos mēs par to runājām, kad Mozus brīdināja, ka tad, kad tava labklājība aug, neaizmirsti savu Dievu, kas to ir devis. Šis ir slazds, kurā daudzi iekrīt, pat Baznīcas. Atceros vienu zviedru mācītāju, kas bija ciemos Latvijā. Viņš vaicāja, kā draudze finansē visus projektus. Dzirdot atbildi, ka draudze vienkārši lūdz un uzticas, ka Dievs dos pēc sava labā prāta, viņš nopūtās, sakot, ka viņš lūdzas, lai viņa baznīca atkal būtu vienkārša un “nabadzīga”, jo kad tā bija, tad ticība bija dzīva. Katra lūgšana bija nozīmīga, un katrs ziedojums bija no svara. Visi jutās vajadzīgi, jo visi bija vajadzīgi.
Bet otrs drauds – nepiederība ir vēl bīstamāka. Ir viena lieta, ka cilvēkiem ir vienaldzība pret ticību, jo neizbēgami, pienāks situācija dzīvē, kas viņus piespiedīs meklēt Dievu, kā Jesaja saka: “Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.” (Jes 26:16)
Bet uzskats, ka kristīgā ticība nepiederas 21-ajam gadsimtam, ir grūti pārvarams, jo, nonākot krustcelēs, cilvēks nemeklēs to, kas, viņaprāt, ir neatbilstošs. Ja kristietība pēc viņa domām ir kaut kas, kas pieder pagātnei un vienīgi pagātnei, tad viņš nepārbaudīs, vai Jēzus ir tas, ko viņš meklē, vai nē.
Līdzīgs drauds ir meklēt atbildes uz garīgiem jautājumiem ārpus kristietības – atkal tāpēc, ka kristietība ir novecojusi un neatbilstoša. Atbildes, pēc viņu domām ir jāmeklē ezotērikā, austrumu vai ņueidža reliģijās.
Vairāk un vairāk cilvēku, sevišķi Rietumos, šādi domā. Tas nozīmē, ka kristīgā ticība un Baznīca tiek nostumta malā, ārpus sociālās aprites, ārpus redzesloka. Un ne tikai ārpus redzesloka, bet kristīgā ticība tiek uzskatīta par visa ļaunuma sakni. Vai nav dīvaini, ka ir nepiedienīgi izsmiet Muhamedu vai Dalai Lamu, bet jokoties par Jēzu un pat lamāties ar Viņa vārdu ir “normāli”?
Paldies Dievam, šīs tendences nav tik jūtamas Latvijā – cilvēki joprojām ved savus bērnus nokristīt, vēlas laulāties baznīcās, atnāk uz dievkalpojumiem Ziemsvētkos un Lieldienās (jo ir novērots, ka Rietumos pat arī šie skaitļi iet mazumā), un sabiedrībai lielākā vai mazākā mērā ir respekts pret Baznīcu, bet tas mainās. Un mainās strauji.
Vairākās vietās pasaulē, kur kristīgā ticība ir bijusi sabiedrības pamats, šī loma ir mazinājusies vai pat zudusi. Ja Padomju Savienībā baznīcas tika slēgtas ar varu un pārtapa par kultūras namiem vai minerālmēslu šķūņiem, tad Eiropā dievnams aiz dievnama tiek slēgts, jo dievlūdzēji vairs nav. Šie nami, kas kādreiz tika celti, lai godinātu Dievu, tiek brīvprātīgi (nevis ar varu) pārvērsti par restorāniem, bāriem, viesnīcām un pat privātmājām.
Mana dzimtā Amerika, kas tika dibināta uz kristīgiem principiem, strauji zaudē savu pamatu. Kristieši arvien biežāk un biežāk tiek uzskatīti par neizglītotiem fanātiķiem, kas rada sabiedrības problēmas, nevis atrisina tās.
Homoseksuāļu un transdzimumu jautājumi tiek uzskatīti par cilvēktiesībām, nevis par grēka un atgriešanas jautājumu, kur ir vajadzīga Dieva žēlastība. Pat sabiedrība vēlas uzspiest savus uzskatus Baznīcai piemēram, prasot, kādēļ mūsu Baznīca neordinē sievietes, kaut atbilde ir skaidra Rakstos. Dieva vārda mācība nav arguments sekulārai pasaulei. Tas, ko Baznīca ir mācījusi divus gadu tūkstošus Rietumos, tiek uzskatīts par fufeli, par kaut ko neadekvātu, neatbilstošu, nepiederošu mūsu gadsimtam. Kopš otrā pasaules kara šī tendence – noslaucīt vecās sabiedrības balstus nost un izgudrot jaunas paradigmas ir pieņēmusies spēkā, kulminējot mūsdienās, kad tas notiek rekorda ātrumā. Mūsu bērni un bērnu bērni dzīvos pavisam citādākā pasaulē morālā, uzvedības un tikumības ziņā, nekā mēs.
Tas ir tas, par ko vēlos brīdināt. Lietas mainās. Straujāk nekā domājām. Kā kristiešiem mums pret to ir jābūt vērīgiem un uzmanīgiem. Mēs nevaram sēdēt uz lauriem, domājot, ka nekas nemainīsies. Kristus teica, lai mēs esam nomodā. Visu laiku. Visos apstākļos. Par sevi un par savu Baznīcu. Un svarīgākais – nemainīties pasaulei līdzi. Nelocīties katram pārejošam vējam un modes saucienam līdzi, bet stāvēt droši uz Dieva vārda un lūgt Dieva žēlastību, ka varam pastāvēt patiesībā.
Apustulis Pāvils saka: “Atceries Jēzu Kristu – no Dāvida dzimuma –, kas tika augšāmcelts no mirušajiem pēc mana evaņģēlija” (2Tim 2:8).Mums ir jāatceras Kristus, jo mēs esam Viņa liecinieki. Viņš joprojām dod vienīgo atrisinājumu cilvēces dziļākajai vajadzībai – grēku piedošana. Mēs zinām, ka Viņš mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, lai mums būtu dzīvība. Šī ir tā vēsts, ko Baznīca, t.i., visi ticīgie ir liecinājuši cauri gadsimtiem, kas maina pasauli. Šī ir tā vēsts, pie kā mums jāturas tagad un vienmēr.
Pāvils, visi apustuļi un neskaitāmi mocekļi ir cietuši, lai sludinātu šo vēsti. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs ciešam. Spiediens pret Baznīcu kļūs arvien lielāks. Turēsimies pie tās patiesības, kas atklājusies Jēzū Kristū.
Ko mēs varam darīt? Nepadoties. Turēt acis vaļā. Ir vieglāk ieraudzīt ienaidnieku, kad tas ir atklāts – kā tas bija Padomju Savienībā un citur. Ir grūtāk, kad tas ir apslēpts, kā tas ir pie mums, Rietumos. Kāds mācītājs salīdzināja mūsu situāciju Rietumos ar vardi katlā. Ūdens katlā lēnām kļūst karstāks, un varde to nepamana, līdzko tas sāk vārīties un ir par vēlu. Mums ir jālūdz Svētais Gars, lai turētu mūsu acis vaļā, un mūsu ticība būtu stipra un īsta. Nepadoties.
Noslēgšu ar kādu stāstu. Kad es biju mācītājs Trikātas baznīcā, es brīnījos, ka tāda liela, nomaļa baznīca netika slēgta Padomju gados. Man stāstīja par drosmīgo draudzes priekšnieci, kas nostājās pretī čekai. Viņa bija maza kundzīte gados, un viņai bija vienīgā baznīcas atslēga. Kad atnāca čeka, lai pieprasītu atslēgu, viņai esot teikusi: “Jums ir pistoles un šautenes, bet aiz manis ir Visuvarenais Dievs.” Tie pagriezās, aizgāja, un nekad nedabūja atslēgu.
Lai Dievs dod, ka mēs arī varam stāvēt ticībā, nepadoties pasaules spiediena ietekmei un ar Dieva palīgu vest citus pie Kristus gaismas. Āmen.