“Pateicības vērtība”, 22.jūl.2020. (D.Sargūns)

Uzklausīsim lasījumu no Lūkas evaņģēlija septītās nodaļas: Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atdeva parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es šeit esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.” Un Viņš tai sacīja: “Tev tavi grēki ir piedoti.” Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevi runāt: “Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?” Bet Viņš sacīja uz sievu: “Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.”

Mēs bieži Bībelē redzam, ka notikuma skaidrojums jeb atslēga tēmas pareizai izpratnei atrodas Rakstu Vietas beigās vai beigu daļā. Tā tas ir arī ar šo Rakstu Vietu.

Jēzus noslēgumā saka visvarīgāko, kas mums jāzina brīdī kādā atradās šī sieva: “Tava ticība tevi ir palīdzējusi, ej ar mieru.”  Tik vajadzīgi vārdi mums katram, šie vārdi mums katram atgādina mūsu bezspēcību saviem spēkiem un darbiem tapt svētiem Dieva priekšā, un šie vārdi vienlaicīgi atgādina, ka ticība kurā mēs dzīvojam ir vienīgais, kas Dieva priekšā var darīt mūs svētus. Šī pārbaudītā vērtība tad mūs arī Dieva spēkā dzen uz priekšu ikdienā: lūgšanās, lasot Bībeli, palīdzot līdzcilvēkiem, kalpojot.

Mēs paši uz šādiem darbiem ticībā uz Kristu neesam gatavi. Daudz laba izdara cilvēki visdažādākajās situācijās, bet kristietis atšķiras ar to, ka viņš ierauga Dieva klātbūtni notikumā, tad ticīgs cilvēks ticībā vadīts pateicas Dievam, jo piedzīvotājā ir ieraudzījis Dieva mīlestību pret cilvēku kam palīdzēts.

Pateicība ir viena no brieduma pazīmēm. Pateicība rāda, ka mēs esam gatavi pateikties citiem labajos brīžos ne tikai paši priecāties par sevi un domās uzteikt savas pūles. Mēs ticības vadīti uzreiz skaļi balsī vai pie sevis klusībā pateicamies Dievam par notikušo. Mums ir jāmācās no grēcinieces, kas atcerējās no visas sirds pateikties Dievam ar to, kas tobrīd viņai bija.

Grēcinieces pateicībā Jēzum par izglābšanu no grēka uzsvars nav uz izlietotās mantas vērtību, ko sieviete izlietoja pateicībā, uzsvars ir uz sievietes lielo ticību, uz ko Jēzus norāda Rakstu Vietas beigās.

Ticībā pateicas sieviete, ne tā kā mēs pateicamies cilvēkam, kad cilvēku cenšamies kādā veidā iepriecināt. Sievietes pateicība ir no ticības un mīlestības uz Jēzu, tāpēc galvenā ir nevis eļļas vērtība un visas sievietes veiktās darbības, bet izglābtās grēcinieces ticība.

Jēzus mums šodien māca, mums ir viss, lai mēs varētu Dievam pateikties no visas sirds, kā pateicās šī izglābtā grēciniece. Mums ir ticība un pateicība, ko Jēzus izceļ situācijā ar šo sievieti. Viss pārējais nav obligāts. Eļļa, visas sievietes darbības – bez ticības būtu – teatrālas un nepatiesas. Kāda bija jūdu reliģijas autoritāšu attieksme pret Jēzu, ārēji šie cilvēki deva Jēzum godu, bet pie iespējas farizeji un rakstu mācītāji Jēzum nekautrējās aizrādīt un pārmest par sacīto un izdarīto.

Kāpēc salīdzinu šo sievieti ar farizejiem? Jo cieņai un pateicībai Dievam abām ir jānāk no ticības Dievam. Citādi cilvēka pateicība kļūst par tukšu frāzi. Šādas frāzes mēs ik palaikam varam dzirdēt uz ielas: “Slava Dievam”, “Paldies, Dievam” utt. Tiek dota pateicība no cilvēka, kas īsti nezina kam pateicās, jo Dievu nepazīst, kas ir aplami. Šādu pateicību var salīdzināt, ja kāds uz ielas vienkārši pateiktos, kādam nosaucot kāda cilvēka vārdu, bet konkrēti nevienu nedomājot. Cilvēki sakot šos vārdus tos neadresē Dievam, bet vārdus saka, jo tāds ir ieradums. Sieviete zina kam pateicās, jo bija sākusi ticēt Dievam, tāpēc arī mēs esam aicināti pateikties Dievam, jo mēs ticam, un ticībā mēs ieraugām Dieva darbu mūsu dzīvē.

Tāpēc Jēzus beigās liek uzsvaru uz ticību Dievam. Pateicības loma un nozīme mūsu ticības dzīvē liecina par mūsu attiecībām ar Dievu. Pateicība atklāj cik daudz mēs –  lasām Bībeli un lūdzam Dievu – jo šīs dabiski ticīga cilvēka dzīvei sekojošas prakses viscaur māca un atgādina – tev ir jāpateicas Dievam. Bībele ir pilna ar notikumiem, kur ir rakstīts par visdažādākajiem notikumiem, bet pateicība bieži ir ļoti sirsnīga un pacilājoša, kas paliek atmiņā kristietim, kurš regulāri lasa Bībeli un Bībelē izlasīta šādā pateicība kalpo par izcilu piemēru sekot Bībelē rakstītajiem piemēram. Tāpat arī lūgšana mēs tik daudz iesākumā lūdzam, un noteikti ir lūgšanas, kuras Dievs uzklausa tad caur šīm attiecībām, kas veidojas lūgšanās, mēs dabiski nonākam pie pateicības, jo ar laiku bieži saņemam atbildes uz savām lūgšanām.

Šādi pateicība Dievam no sirds var kļūt par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu pat pārāk pie tā īpaši apzināti nestrādājot. Jo Dievs ticīgu cilvēku ar cilvēkam no Dieva dotajām lietām aizved, kur cilvēkam nepieciešams garīgajā dzīvē. Parasti tās ir prakses vai rituāli, kurus esam atstājuši novārtā, kā šī sieviete bija atstājusi novārtā Dievu. Dievs sievieti atrada kā avi, kas bija noklīdusi un bezbailīgi staigāja gar pašu kraujas malu. Dievs ļoti iespējams šādas avis kā šī sieviete grib atvest atpakaļ pie Sevis caur mums, kas esam Dieva vēstneši pasaulē, jo mēs paši zinām ticības lielo vērtību un spēku cilvēka dzīvē.

Tāpēc būsim pateicīgi Dievam – par katru dienu, katru labo lietu, notikumu – un dzīvosim apzinīgi, kā Kristus vēstneši, kas nezin, ka tūlīt var tikt lietoti pie kāda grēcinieka, lai grēcinieku atvestu atpakaļ pie Kristus! Āmen!