“Patiesība darīs jūs brīvus”, 13.05.2021. Debesbraukšanas diena (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 1:1–11; Ef 1:15–23; Lk 24:44–53

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.” (Apd 1:6-7)

Es domāju, ka nekļūdos, kad saku, ka cilvēki visās vietās un visos laikos cer uz labākiem laikiem, lai kari un vardarbība mitētos, slimības un pandēmijas norimtu, lai nabadzība ietu mazumā un visi varētu baudīt labklājību, lai diskriminācija tiktu pārvarēta un vienlīdzība būtu norma, kā arī starp visiem valdītu miers un saticība. Tā ir mūsu cerība, un katra paaudze ar dažādiem līdzekļiem cenšas to panākt.  Cenšoties panākt brīvību, rezultāti ir bijuši dažādi. Vārda brīvība, reliģiskā brīvība un citas brīvības ir tikušas panāktas dažādās pasaules malās veiksmīgāk un mazāk veiksmīgi.

Ļaujiet man teikt, kā šī tieksme pēc brīvības sakņojas Bibliskajā izpratnē par Debesu valstību, kas pilnībā tiks realizēta tikai Laiku beigās ar Kristus otro atnākšanu. Kaut kas cilvēka zemapziņā atceras to, cik labi bija Ēdenes dārzā, kad viss bija harmonijā – kad attiecības starp cilvēkiem bija perfektas, un attiecības ar Dievu bija perfektas.  Mēs vēlamies tur atgriezties, vai vismaz ieviest šo paradīzi atkal virs zemes.

Vai tas ir iespējams, un vai tas ir ieteicams? Protams, censties pēc vienlīdzīgākas, taisnīgākas, es teiktu dievbijīgākas sabiedrības ir cēls mērķis. Jautājums ir, kādi līdzekļi tiek lietoti, lai to īstenotu. Mērķis nekādā gadījumā neattaisno līdzekļus. Mēs ar sievu skatāmies britu izmeklēšanas seriālu “Edeavour”, kur tiek attēloti daži policisti, kuri lieto nelikumīgus un neētiskus līdzekļus, lai arestētu noziedzīgos elementus. Protams, kriminālie tipi tiek apcietināti, bet uz patiesības rēķina. Tas degradē tos, kas ir saistīti un beigās degradē sabiedrību, kurā tas notiek. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Cauri gadsimtiem cilvēki, organizācijas, tautas, kā arī draudzes, konfesijas un baznīcas ir iekritušas šajā vilinošajā domā, ka mēs varam ieviest Dieva valstību virs zemes. No laicīgiem mesijām līdz ticīgiem glābējiem netrūkst gribētāju, kuri domā, kā vest cilvēci gaismas ceļos uz gaišāku nākotni. Vairums no jums esat piedzīvojuši komunisma ideoloģiju, kur visi bija vienlīdzīgi, bet daži vienlīdzīgāki par pārējiem, kur patiesas domas par brīvību un reliģiju, un kritika pret valdošo spēku varētu, labākā gadījumā, likt jums zaudēt karjeru v.tml., sliktākā gadījumā – izpelnīties ieslodzījumu, izsūtīšanu vai likvidēšanu. Tie laiki nav pārāk sen. Kādi 30 gadi. Jaunākām paaudzēm ir grūti to saprast, kā tas bija. Sekojot notikumiem manā dzimtenē Amerikā, pārsvarā skolēni un studenti neko nezina par gulagiem un lēģeriem, par miljoniem cilvēku, kuri nomira “gaišās nākotnes” vārdā.

Ir arī bijuši un ir kulti un sektas, kas dara līdzīgas lietas – vedot visus savus sekotājus nāvē “Dieva valstības dēļ”. Viss, kas ir vajadzīgs, ir akla ticība kādam vilinošam vadītājam un gatavība (apzināti vai neapzināti) ignorēt patiesību. Kad cilvēki ir gatavi saukt melnu par baltu un labu par ļaunu, pat neiedomājamas lietas ir ne tikai iespējamas, bet gatavas notikt.

Tas nenozīmē, ka mums visiem nevajadzētu censties atstāt šo pasauli labāku, nekā mēs to esam atraduši. Mums nevajadzētu pārstāt darīt labu un mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu – nē, Kristus mums pavēl: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jņ 15:12). Šis mīlestības bauslis ir pamats Rietumu likumdošanai un ētikai. Šis mīlestības bauslis bija pamudinājums verdzības aizliegšanai Amerikā, Anglijā un tad visā pasaulē. Šis mīlestības bauslis ir bijis par inerci daudzām kustībām, kas padarījušas šo pasauli brīvāku, taisnīgāku un cilvēciskāku.

Bet ir viena lieta, ko mūsu centieni vienalga, cik patiesi vai sirsnīgi, nevar atrisināt, un tas ir grēks. Mēs esam un dzīvojam grēkā kritušā pasaulē. Paradīzes vārti aiz mums ir aizslēgti, un atgriešanās neiespējama. Mēs nevaram saviem spēkiem izdeldēt grēka problēmu nedz mūsos, nedz citos. Tāpēc līdz ar mūsu centieniem mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu, ir vitāli svarīgi paturēt acu priekšā mūsu patieso stāvokli. Mēs esam tikpat grēcīgi, kā viņš vai viņa. Mums ir nepieciešams pestītājs tāpat, kā viņam vai viņai. Lai šo patiesību atcerētos, mums ir jāpārbauda mūsu sirdsapziņas – vai tas, ko mēs darām, ir tuvākā labā vai tas ir darīts mūsu tēla spodrināšanai? Grēksūdze un tuvākmīlestība iet roku rokā. Sirdsapziņas izmeklēšana un grēksūdze liek mums būt pazemīgiem, un būt pazemīgiem ir pareizais stāvoklis darīt labus darbus, jo tad mēs dodam Kristum godu, nevis sev.

Kāpēc es to saku? Jo jauns laikmets mums strauji tuvojas, ar jauniem krustnešiem, kuri vēlas atkal ieviest kaut kādas debesis virs zemes. Šis jaunais krusta karš tiek dēvēts par “sociālo taisnīgumu”. Pēc nosaukuma izklausās labi, pat cēli. Lai beidzot notiek taisnīgums sabiedrībā! Bet līdzīgi boļševiku ideoloģijai – cīņai starp šķirām, kas nostādīja proletariātu pret buržuāziju, šī ideoloģija nostāda minoritātes (un tādējādi apspiestos) pret vairākumu (jeb apspiedējiem). Šeit Latvijā tas izpaužas visvairāk ar t.s. seksuālajām minoritātēm – gejiem, lesbietēm, transpersonām u.t.t. Tiek apšaubītas tradicionālās vērtības. Arvien vairāk un straujāk šīs grupas mēdijos (tai skaitā sociālajos mēdijos) tiek atspoguļotas pozitīvā gaismā, kamēr tradicionālie uzskati un Baznīca tiek parādīti kā tumsoņas. Biežāk un biežāk konservatīvās balsis Tviterī, Feisbukā, YouTubē u.c. tiek bloķētas vai apklusinātas, jo tas, ko viņi saka, neiet kopā ar valdošo uzskatu. Šis nav nekas jauns. Baznīca, kad tā māca Biblisko mācību un aizstāv tikumību netikumiskā pasaulē, vienmēr ir tikusi atstumta un vajāta. Baznīcas un katra kristieša aicinājums ir stāvēt par patiesību vienalga, ko tas maksā.

Es piekritīšu mūsu arhibīskapam, ka stāvēt par patiesību nekādā ziņā nenozīmē ņemt vardarbīgas metodes rokā, kā piemēram sadedzināt cilvēku vai mētāt Praida dalībniekus mēsliem. Kristus pavēlēja: “Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā” (Mt 5:44). Cik nav stāstu par kristiešiem čekas pagrabos, kuri pieveda savus sargus kristietībai caur savu mīlestības un lūgšanas piemēru?

Vai pasaulei draud kārtējais totalitārais režīms? Autors Rods Drehers savā grāmatā “Nedzīvo pēc meliem” domā, ka nē. Visdrīzāk tuvākajos gados būs tas, ko viņš sauc par “mīksto totalitārismu”, kur tie, kuri runā patiesību, tiks bloķēti no visiem mēdijiem (resp. apklusināti), kur konservatīvo īpašnieku biznesi tiks boikotēti (resp. bankrotēs), kur jebkurš cilvēks vai organizācija (t.s. Baznīcas) tiks sabiedrības izsmietas. Jautājums mums ir, ko darīt? Drehera atbilde, ko viņš bija smēlis no represētajiem no visas Padomijas, ir neticēt pasaules meliem un stāvēt par patiesību. Varbūt tas nozīmē kādu gudri izteiktu vārdu vai vienkārši taktiski klusu nepiekrišanu – nekompromitēt. Izzināt patiesību. Mācīt saviem bērniem patiesību. Turēties pie patiesības.

Es saku šo šodien, jo tas ir kaut kas, kas smagi gulst uz manas sirds. Šodien ir Debesbraukšanas diena un varētu brīnīties, kāds tam visam sakars ar Kristus uzkāpšanu debesīs? Es domāju, ka visciešākais. Mēs dzirdējām Apustuļu darbu grāmatā, ka “Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?”” Mācekļi gribēja zināt, vai cīņa ir galā, vai tagad var atgriezties Paradīzē. Es teicu, ka ir daudzi, kas ir gribējuši ieviest Debesis virs zemes, bet visi mēģinājumi ir rezultējušies ar elli. Komunisms un Nacisms – abi nogalināja miljoniem cilvēku “labākas sabiedrības” vārdā. Jaunākais rēgs—sociālais taisnīgums varbūt (cerams) nenesīs koncentrācijas nometnes, bet viena lieta skaidra, tas nenesīs arī taisnīgumu.

Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.” Mēs nevaram Debesu valstību ieviest saviem spēkiem, bet tikai piedalīties tajā, kur tā ir atklāta šeit un tagad – Kristus Baznīcā, grēksūdzē, lūgšanā, Vārdā un Sakramentā. Kristus un vienīgi Kristus atnesīs savu Valstību visā savā pilnībā. Punkts.

  Jēzus turpina: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam”” (Ap 1:6-8). Un šeit ir atslēga pastāvēšanai. Svētais Gars mūsos. Kristus Gars mūsos. Kristībā mēs tiekam apveltīti ar Viņa Garu. Vārdā un Sakramentā mēs tiekam uzturēti šinī Garā. Mēs nepastāvēsim savā spēkā, bet Tēva Visuvarenā spēkā, kas mums dots. Jēzus apsola: “Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā” (Mt 10:19-20). Svētais Gars dos mums spēku. Viņš ir tas, kas uztur mūs tagad. Viņš mūs uzturēs vienalga, kas būs.

Svarīgākais, ko mums atcerēties, apcerēt un pārdomāt ir, ka augšāmceltais Jēzus tagad sēž pie Tēva labās rokas godībā. Tēva labā roka nav jādomā telpiski, ka Viņš sēž Tēvam pa labi, bet tas ir spēka simbols, kā bieži Vecajā Derībā ir teikts par Dieva labo roku, kas ir darījis šo vai to. Kristus ir Tēva spēks debesīs, virs zemes un zem zemes. Tādēļ mums – Viņa mazajam ganāmajam pulciņam nav ko baidīties. Jēzus nomira pie krusta, lai samaksātu par mūsu dvēselēm. Augšāmcēlās, lai uzvarētu velnu un nāvi. Uzkāpa debesīs, lai valdītu pār visu radību, gan redzamo, gan neredzamo pasauli; par to, kas bija, kas ir, un kas nāks. Kristus ir uzvarētājs. Tas ir, ko Debesbraukšanas diena mums māca. Vienalga, kas notiek šai pasaulē, Kristus ir uzvarētājs. Tāpēc turēsimies pie Kristus un turēsimies pie patiesības, jo “patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8:32). Āmen.