“Pēdējā Pasha”, 27.03.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Joz 5:9–12; 2Kor 5:16–21; Lk 15:1–3, 11b–32

“Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā, un tie sarīkoja Pashā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā.” (Joz 5:10)

Tāpēc, ka iepriekšējā nedēļā runāju par kristības sakramentu, un tāpēc, ka dienu pirms Pūpolsvētdienas Saldū svinēšu Pashas svētkus, un tāpēc, ka Pashas svētki un Svētais Vakarēdiens ir cieši saistīti, šodien runāšu par Pashas svētkiem, kas tie ir, un kāpēc Jēzus pārveidoja tieši šos svētkus par altāra sakramentu.

Lai saprastu, mums ir jāatgriežas laikā un telpā uz trīspadsmito gadsimtu pirms Kristus Ēģiptē, kur faraons smagā gūstā verdzina Israēla bērnus. Israēls kliedz un brēc uz To Kungu, lai Viņš viņus atbrīvo. Dievs sadzird Israēla saucienus, un sūta Mozu, lai atbrīvotu tautu. Ir vērts lūgt un celt savu problēmu Dieva priekšā, jo Viņš dzird un atbild. Tāpēc es ceru, ka jūs visi lūdzat, lai Dievs sargā Latviju un atrisina šo karu, lai būtu taisnīgs miers Ukrainai un krievu tauta tiktu pie godbijīgas valdības.

Caur Mozu Dievs darīja daudz brīnumu – desmit mocības, kas tiesāja faraona cieto sirdi un parādīja Dieva pārākumu pār Ēģiptes mēmajiem elkiem.

Pēdējais un briesmīgākais sods bija pirmdzimto nāve, kā Dievs teica, “Ap pusnakti Es apstaigāšu Ēģipti, un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē – no faraona, kas sēž uz sava troņa pirmdzimtā, līdz kalpones, kas aiz maltuves, pirmdzimtajam – un visu liellopu pirmdzimtajiem.” (2Moz 11:4-5)

Lai izglābtos no šī soda, kas nāca pāri visiem – neskatoties uz to, vai tas bija pagāns vai no Dieva tautas – katram, kas tika izglābts, bija jāliek jēra asinis gar durvju stenderēm un uz palodām. Jēra asinis uz durvīm bija zīme, lai nāves eņģelis pārietu pāri tam namam. Tas ir, ko vārds Pasha nozīmē – pāriet pāri vai paiet garām. Pēc Dieva apsolījuma, jēra asinis lika sodam paiet garām.

Jānis Kristītājs sauca Jēzu par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (Jņ 1:29). Ja Vecajā Derībā īstas, reālas asinis izglāba tautu, tad Jaunajā Derībā nevar būt nekas mazāks. Kā jērs izlēja savas asinis, lai glābtu tautu, tā Jēzus – Dieva Jērs – izlēja savas asinis pie krusta, lai glābtu mūs. Bībele ir pilna ar šādām līdzībām, kur Vecajā Derībā ir atēnots tas, kas notiks Jaunajā. Un, kā israēlieši lietoja reālas jēra asinis, kā Dievs teica, lai atrastu glābšanu, tā mēs tiekam pie Jēzus reālajām asinīm Vakarēdiena biķerī, lai atrastu glābiņu. Ievērojiet, tās nesimbolizē asinis, vai nenorāda uz Kristus klātesamību tikai garīgā veidā, vai ko citu, bet tā ir reāla, īsta Kristus asiņu klātbūtne, tāpat, kā asinis pie durvīm Ēģiptē bija īstas, reālas, ne simboliskas vai garīgas.

Dievs izglāba savu tautu caur izlietajām jēra asinīm. Par piemiņu šai brīnumainajai izglābšanai ebreji svin Pashas svētkus. Jēzus savas dzīves laikā kā dievbijīgs ebrejs svinēja kā Pashas, tā arī citus noteiktos svētkus.

Pashas svētkos ebreji ēd un dzer noteiktus ēdienus, lai atcerētos atbrīvošanu no Ēģiptes. Tie ir brīvības svētki, ko viņi svin, lai pieminētu to, ka Dievs viņus bija atbrīvojis no gūsta. Centrālie elementi bija neraudzētā maize, vīns un jērs. Mielasta gaitā viņiem bija jāizdzer četri biķeri, katru biķeri ar savu nozīmi. Bet no visiem vīna biķeriem trešais vienmēr ir bijis svarīgākais, tas, ko dzer tieši pēc vakariņām. Par to mēs dzirdam iestādīšanas vārdos, “Tāpat Viņš arī ņēma biķeri pēc vakariņām…” (Mt 26:27; Mk14:23). Šis biķeris, kas tiek dēvēts par “Pestīšanas biķeri”, ir tas, ko Jēzus ņēma, teikdams, “Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem tiek izlietas par grēku piedošana. To dariet Mani pieminēdami” (Mt 26:27-18; Mk 14:24; Lk 22:20; 1Kor 11:25). Ir kaut kas pravietisks ar to, ka šo Pashas biķeri sauc par Pestīšanas biķeri, jo tajā Jēzus bija lēmis dot mums pestīšanu “tiekāms Viņš nāk.” (1Kor 11:26)

Bet kas ar maizi? Pirms šī biķera Pashas mielastā ēd neraudzēto maizi. Katrai lietai mielastā ir sava nozīme un loma. Tā arī ar šai maizei – šī maize tiek uzskatīta par to jēru, kas atdeva savu dzīvi, lai dāvātu dzīvību un brīvību savai tautai. Nav pārsteigums, ka Jēzus lietoja tieši šo maizi un šo biķeri Pashas mielastā kopā ar saviem apustuļiem, lai dibinātu Svēto Vakarēdienu. Tas ir tādēļ, ka viss Pashas mielasts bija kā priekštēls tam, kam bija jānotiek ar Jēzu.

Nav velti, ka Jēzus bija teicis, “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību” (Jņ 6:51). Ievērojiet, Jēzus teica: maize ir Viņa miesa, nevis tā simbolizē vai aizstāv Viņa miesu garīgā veidā. Viņš teica “ir”.

Tāpat Viņš teica, “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā” (Jņ 6:54). Un vēl, “Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jņ 6:55)

Par šo vārdu “ir”, ir bijušas daudzas diskusijas un strīdi, sevišķi Reformācijas laikā. Tiekoties ar Cvingliju, kurš aizstāvēja uzskatu, ka Vakarēdiens ir tikai un vienīgi garīgs mielasts, un nekādā ziņā mielasts, kur Kristus miesa un asinis ir reāli klātesošas, Luters uz samta galdauta esot ar pirkstu atkārtoti rakstījis Bībeles fragmentu latīniski, “hoc est corpus meum” (Mt 26:26; Mk 14:22; Lk 22:19; 1Kor 11:24), jeb “tā ir Mana miesa.” Nevis simbolizē. Nevis klātesoša garīgā veidā. Ir. Vienkārši “ir”.

Vārdā “ir” ir starpība starp būšanu un nebūšanu, starp esamību un neesamību. Vai nu Vakarēdiens ir Kunga miesa un asinis pēc Viņa apsolījuma, vai tā ir tikai spēlīte. Ar dziļu nozīmi, varbūt, bet spēlīte vien. Pāvils stingri brīdina ticīgos, “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm” (1Kor 11:27). Ievērojiet, Pāvils cieši saista maizi ar Kunga miesu, un biķeri ar Kunga asinīm un saka, ka, ja mēs necienīgi tos ēdam, mēs apgrēkojamies. Ja Vakarēdiens būtu tikai tāds simbols vien, tad par apgrēcību nevar būt runa.

Ko nozīmē cienīgi vai necienīgi ēst un dzert Vakarēdiena maizi un vīnu? Luters mazajā katehismā to saista ar ticību. Kad mācītājs parāda jums maizi un saka: Kristus miesa, ja jūs varat godīgi teikt “Āmen”, jeb – es tam ticu, tad jūs esat cienīgs. Bet, ja jūs neticat, ka tā pēc Kristus apsolījuma ir Viņa miesa un asinis, tad jūs esat necienīgs un labāk to nebaudīt. Manā kalpošanas laikā esmu piedzīvojis, ka cilvēki, kuri necienīgi ēd šo mielastu, tiešām kļūst slimi, tieši kā Pāvils saka.

Luters, rakstot mūsu Baznīcas himnu – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” – teica par mūsu stāvokli šajā pasaulē un par Vakarēdiena nepieciešamību: “Lai būtu velnu diez kāds bars, Kas mūs grib aprīt kāri, Mūs tomēr sargā Dieva Gars, Tas elles varai pāri. Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs. Viens vārdiņš to spēj aizdzīt!” Kas ir šis vārdiņš? “Ir.” Stāvot pie degošā ērkšķu krūma, Dievs atklāj, ka Viņa vārds ir “ES ESMU, kas ES ESMU” (2Moz 3:14). Viņa vārds ir “ES ESMU.” Viņš ir Esošais – tas, kas ir bijis, ir un būs. Mūžīgais. Īsi sakot, Viņš ir – “IR.” Tas, kas padara par esošo. Tas, ko Viņš saka, notiek un top. Ja Viņš saka “ir”, tad tas tā ir, nevis varbūt, vai iespējams, bet ir. Mums atliek tam ticēt un saņemt visas žēlastības, ko Viņš šajā mielastā ir ielicis – grēku piedošanu, mūžīgo svētlaimi un dzīvību. Vai neticēt un palaist visu garām.

Tas viss iesākās tajā baismīgajā naktī vairāk nekā piecpadsmit gadsimtus atpakaļ, kad nāves eņģelis pārstaigāja zemi un nogalināja visus, kuri neuzticējās Dieva vārdiem par Pashas jēra asinīm. Nāves eņģelis atkal pārstaigās zemi Tiesas dienā, un nevis lai nonāvētu uz šo dzīvi, bet nosodītu ar mūžīgo nāvi ellē. Atšķirība starp dzīvajiem un mirušajiem būs Jēra asinis, Dieva Jēra asinis. Tie, kas ticībā ēd un dzer šo sakramentu, apzīmēs savas sirds durvis ar Dieva Jēra asinīm, un nāves eņģelis ies viņam garām. Šī būs otrā un pēdējā Pasha.

Kurā pusē būsiet jūs? Āmen.