“Peļu ģimene flīģelī”, 08.feb.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 40:21-31; 1 Kor 9:16-23; Mk 1:29-39

“Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.”[1]

“Es ticu uz Dievu – Tēvu Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.”[2] Tā mēs apliecinām katru svētdienu. Mēs ticam, ka Dievs ir Visuvaldītājs, ka Viņš valda pār visu: gan redzamo, gan neredzamo, vai tas būtu kas liels, kā Himalaju kalni, vai kas tik sīks, kā vīruss, kas saceļ pasauli kājām gaisā. Nīkajas ticības apliecībā mēs sakām: “Mēs ticam uz vienu vienīgu, visuspēcīgu Dievu – Tēvu, kas radījis debesi un zemi, visu, kas redzams un neredzams.”[3] Mēs ticam, ka Dievs ir Visuspēcīgais.

Dievs ir Radītājs, bet mēs – radītie. Viņš mūs no zemes putekļiem ir veidojis, ne mēs paši. Kā Dievs teica: “Jo pīslis tu esi, un pīšļos tu atgriezīsies!”[4] To saprotot, psalmists dziedāja: “Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā.”[5]

Ir svarīgi atcerēties šo Dieva aspektu – ka Viņš ir Visuvaldītājs, nevis mēs. Mums gan ir uzticēts pārvaldīt šo planētu, bet tas nenozīmē, ka mums ir neierobežota vara pār to. Radība atspoguļo Dieva visvarenību, kā ir teikts: Debesis vēsta par Dieva godu, Viņa roku darbu teic debesjums.”[6]

Mēs esam ierobežoti savās spējās, tomēr “Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra.[7] Jesajas vārdi “Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi” atgādina mums, ka Viņš ir Kungs pār mums, pār visu pasauli, pār visiem cilvēkiem: gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Pasaules iedzīvotāji ir “niecīgi kā siseņi”. Dievs ir tas, kas “izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti”.

Skatoties uz dabu, varam daudz uzzināt, vismaz nojaust, par Dieva eksistenci. Esmu dzirdējis kādu salīdzinājumu par peļu ģimeni, kura dzīvoja lielās klavierēs. Šis flīģelis pelēm bija visa viņu pasaule. Dzīvodamas flīģelī, tās dzirdēja mūziku, kad kāds spēlēja. Kaut peles spēlētāju neredzēja, tās ieklausījās skaistajās skaņās un domāja par neredzamo Spēlētāju. Kādu dienu dažas peles atklāja, ka skaņas nāk no stīgām. Un tās izdarīja secinājumu: Spēlētājs neeksistē. Nav jēgas ticēt tam, kas nav redzams. Stīgas ir tepat. Tās mēs redzam. Vēlāk peles atklāja, ka stīgas nav tās, kas iniciē skaņas, bet ir āmuriņi, kuri liek stīgām skanēt. Tātad, nav nepieciešams ticēt neredzamajam Spēlētājam, faktiski tas ir vecmodīgi un nezinātniski, jo tagad mēs—peles, zinām, ka visa pasaule ir tāds liels mehānisms. Bet vienalga, vai peles ticēja vai nē, Lielais Neredzamais Spēlētājs turpināja spēlēt, un mūzika turpināja skanēt.

Dažreiz cilvēki ir kā šīs peles. Zinātnieki ir daudz atklājuši, un tas ir labi, bet tas nenozīmē, ka Dieva nav. Dievs turpina spēlēt, un dabas stīgas turpina skanēt.

Jesajas grāmatā šajā pašā nodaļā mums vaicā: “Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā?” Pēc šī panta var saprast, ka Dievs ir izmērījis visu radību. Radība ir izmērīta un tādēl nav bezgalīga. Dabu var izmērīt, saskaitīt. Skaitļi ir dabas pamatā. Nav nekādas radītas lietas, kam pašos pamatos nebūtu skaitļi. Zinātnieks Alberts Einšteins vinmēr apbrīnoja to, cik loģiska ir radība. Vai zinājāt, ka dabas likumus var izteikt matemātiskos vienādojumos? Gaismas ātrums, atoma uzbūve, un ar matemātikas palīdzību ir pat iespējams izkalkulēt bezdelīgas lidojumu.

Atcerieties un lieciet aiz auss, ka Dieva Vārds netika dots, lai mācītu par zinātni, bet daži izteicieni Bībelē paredz zinatniskus atklājumus. Tur, kur Bībele runā par zinātniskām lietām – tas ir bijis pareizi. Piemērām: lasījumā mēs dzirdējām “[Dievs] ir tas, kas sēž augstībā pār zemi”, no oriģinālvalodas precīzāks tulkojums latviski būtu: Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemeslodi vai zemes apli. Vai Jesaja zināja, ka zeme ir apaļa? Diez vai! Bet Svētais Gars iedvesmoja viņu to rakstīt, jo Dievs to bija radījis. Viņš zināja, kā izskatās pasaule – apaļa. Tātad, zinātnei un reliģijai nevajadzētu būt pretrunā vienai ar otru. Tas tā ir tikai tad, ja zinātne mēģina gāzt Dievu no Viņa troņa, līdzīgi kā gaismas eņģelis – tagad kritušais eņgeļis – sātans mēģināja to darīt.

Dievs ir izmērījis ūdeņus. Katra ūdens pilīte ir matemātisks vienādojums. Zinātne saka, ka ūdens ir divu gāzu sajaukums – skābeklis un ūdeņradis. Divi ūdeņraži, viens skābeklis. Tas ir izmērīts. Tas ir saskaitīts. Tā nav nejaušība. Radība ir kārtīga radība, un tās daļas atklāj Radītāja pirkstu nospiedumus.

Tomēr Dievs nav tik liels un varens, lai nebūtu personisks. Bībele saka: “Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā, un nevienas netrūkst. Viņš pazīst savu radību pēc vārda – personiski.

Varbūt ir grūti ticēt tam, ka tāds Dievs, kas ir varens spēkā, var mūs mīlēt, var būt personisks. Varbūt tāpēc, lai to apliecinātu, Dievs nāca pie mums savā Dēlā. Vispersoniskākais apliecinājums par Dieva mīlestību pret radību, pret mums ir pats Kristus. Tā ir visbrīnumainākā lieta pasaules vēsturē, kad visuvarenais Dievs ietērpās niecīgā cilvēka miesā, sevi pazemodams, kļūstot par vienu no mums. Jēzus mācīja, lai mēs nebīstamies no Dieva, bet lai ticam Viņa eksistencei un paļaujamies uz Viņa žēlastību un mīlestību. Jēzus saka: “Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.”[8]

Un kaut Viņš ir žēlīgs un gaida mūsu atgriešanos, Viņš ir arī taisns tiesnesis, un kad Viņa dusmu kauss ir pilns, negaidīti uz mums var krist Dieva āmurs. Tādēļ ir svarīgi dzīvot pazemīgu, grēkus nožēlojošu dzīvi, mīlēt Dievu ar visu savu esību un bīties no Viņa dusmām. Mīlestība, ja tā ir īsta mīlestība, nevar dot vaļu ļaunumam bez gala, jo tas posta Viņa mīļo radību. Ja saņemam rīksti, tā ir no Dieva mīlestības uz atgriešanos. Ja saņemam žēlastību, tā arī ir no Dieva mīlestības.

Evaņģēlija lasijumā mēs lasām, ka Jēzus “dziedināja daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, un izdzina daudz ļaunu garu.”[9] Vai Dievs, kas nemīlētu savu radību tādā veidā darbotos?

Mēs ticam, ka Dievs ir visuvaldītājs, jo Viņš tāds ir. Bet Viņš arī ir mūsu mīļais Tēvs, kas mūs “tik ļoti mīlējis, ka Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.”[10] Dieva vārds māca, ka “Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”[11] “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā”[12] Āmen.

[1] Jes 40:22

[2] Apustuļu ticības apliecība, 1.artikuls.

[3] Nīkajas ticības apliecība, 1.artikuls.

[4] 1Moz 3:19

[5] Ps 147:4

[6] Ps 19:2

[7] Ps 147:5

[8] Mt 10:29-31

[9] Mk 1:34

[10] Jņ 3:16

[11] Jes 40:30-31

[12] Ebr 4:16