Teksti: Jes 56:1,6–8; Rm 11:1–2a,29–32; Mt 15:21–28
“[svešiniekus] Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā.” (Jes 56:7)
Vai esat skatījušies uz veco laiku smilšu pulksteni un domājuši, cik tas ir vienkāršs, bet tajā pašā laikā – elegants? Vienā galā plats, vidū šaurs, bet otrā galā atkal plats, savienots ar maigām plūstošām līnijām pa vidu. Smilšu pulksteņi kādreiz mēdza būt mākslas darbi. Tie bija ne tikai praktiski, laika rādīšanai, bet arī skaisti izskatījās. Un, ja par to padomā, smilšu pulksteņi mainīja vēsturi. Mums ir kantaini telefoni, kuri rāda, cik pulkstenis, jebkurā diennakts laikā. Bet senatnē, sevišķi nakts stundās, izņemot, ja jums bija ūdens pulkstenis, kas bija milzīgs un neprecīzs, vienīgais veids, kā noskaidrot laiku, bija šis eleganti veidotais laika skaitīšana rīks.
Bet jūs neesat atnākuši uz baznīcu, lai dzirdētu, kā mācītājs stāsta par pulksteņiem, smilšu vai citādākiem. Es šorīt pieminu smilšu pulksteni, jo tas savieno divas domas, ko vēlos pateikt. Par laika ritēšanu un par smilšu pulksteņa formu, jo tas man atgādina mūsu šodienas lasījumus. Tūlīt skaidrošu, ko es par to domāju.
Ja mēs skatāmies uz Bībeli no sākuma līdz beigām, mēs ieraugām divas lietas: ka, no Radīšanas līdz pat Kristus atnākšanai, mēs dzīvojam laikā, un ka laiks plūst uz priekšu. Smilšu pulkstenis to ļoti labi ilustrē, kad mēs vērojam, kā smiltis plūst no vienas puses otrā.
Un smilšu pulkstenis parāda otru domu, kas vijas cauri Bībelei. Par to, ka jēdziens “Dieva tauta” iesākumā ir ļoti plašs, tad sašaurinās, bet beigās paliek atkal plats. Tāpat, kā smilšu pulkstenis. Tāpēc, ja jūs gribat domāt par Dieva tautu, un, no kā tā sastāvēja cauri laikiem – domājiet par smilšu pulksteni.
Bet, kāda tam jēga, un ko tas man nozīmē? Sāksim no sākuma. Kad Dievs radīja cilvēkus, Viņa plāns bija, ka visi dzīvos pēc Viņa prāta, un tā paliks Viņa valstībā. Ja no vienas ozola zīles teorētiski var ar laiku izaugt vesels mežs, tā mēs varam teikt, ka no Ādama izcēlās visa cilvēce. Mēs arī varam iedomāties, ka tā viena ozola zīle sevī saturēja visu mežu, kas no tās nāca. Tāpat varam teikt, ka visa cilvēce bija Ādamā, jo viņš ir visas cilvēces tēvs. Tāpēc Bībele saka, ka Ādamā mēs visi esam grēkojuši, jo kad viņš grēkoja, mēs simboliski līdz ar viņu (Rm 3:23; 5:12; 15:22). Tas ir, ko mēs saucam par iedzimto grēku.
Kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, pestīšanas plāns bija plašs – visa cilvēce, kas būs Ādama un Ievas bērni. Bet pestīšanas plāns sašaurinājās, kad viņi grēkoja. Upurējot divus dzīvniekus, lai viņiem veidotu drēbes un pārklātu viņu grēku, un sakot, ka nāks Kāds no Ievas sēklas, kas sadragās čūskas galvu, Dievs jau sāka iedarbināt savu pestīšanas plānu Kristū, lai glābtu savu tautu (1Moz 3:15,21). Bet kas šī tauta bija?
Es esmu dzirdējis vairākus cilvēkus sakām, ka viņi iebilst pret kristietību, jo Jēzus tāds žīds vien bija, un kristietība ir viena žīdu būšana. Uz ko varu atbildēt, ka “jā, Kristus bija ebrejs, Ābrahama pēctecis pēc miesas,” un, ka “pirmie kristieši bez izņēmuma bija ebreji.” Bet kristiešu saime drīz paplašinājās uz ne tikai grieķu un citām tautām – bet pirms Ābrahama arī. Tas ir tas smilšu pulkstenis, par ko runāju.
Atcerēsimies – Ādams un Ieva krita grēkā un tika izdzīti no paradīzes. Viņiem dzima dēli – Kains un Ābels. Dievs pieņēma Ābelu, nepieņēma Kainu. Kāpēc? Nezinām. Bet Kains bija dusmīgs un nogalināja Ābelu. Kad Ievai piedzima trešais dēls, Sets, viņa teica, ka viņš nāk taisnā Ābela vietā. Ja sekojam tālāk, ir ļoti pamanāms, ka ļaunā Kaina pēcteči bija ļauni, bet taisnā Seta pēcteči bija taisni. Dieva tauta tiek sašaurināta. (1Moz 4.nodaļa)
Pēc grēku plūdiem, kad mēs tiekam līdz Ābrahāmam, Dieva tauta tiek sašaurināta līdz vienīgi tiem, kuri būs Ābrahama pēcteči (1Moz 12:1-2). Šī ir ebreju tautas piedzimšana. Kaut ar laiku šis kļūs par ebreju tautas lepnuma avotu un paaugstināšanos, ka viņi domāja, ka tāpēc viņi ir izredzētā tauta, citi nav, mēs varam lasīt atkal un atkal praviešos un citur Rakstos, ka tas nebija Dieva plāns. Dievs izvēlēja viņus nevis, lai viņi paaugstinātos, bet lai caur viņiem Dieva vārds atkal tiktu pasludināts visā pasaulē.
Pravietis Jesaja, kurš visvairāk pasludināja Kristu Vecajā Derībā, šodienas lasījumā saka, “[svešiniekus] Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā.” Pēc Dieva likumiem un tautas paražām tikai ebreji drīkstēja ieiet Templī (lūgšanas namā), kas atradās Ciānā – Dieva sētajā kalnā. Pagāniem bija jāpaliek ārpusē. Varbūt tuvu pie svētuma, bet ne pašā svētumā.
Jesaja saka, ka pats Dievs vadīs svešiniekus (t.i., atgriezušos pagānus) Viņa klātbūtnē, Viņa namā. Ebreji domāja, ka tikai caur dzimtajām asinīm viņi var baudīt Dieva svētības, jo viņi ir izredzēti. Bet atcerieties smilšu pulksteni – Dieva plāns jau no iesākuma bija aicināt visus. Tas sašaurinājās līdz ebreju tautai, lai koncentrētu Dieva darbu un vēsti vienā vietā, lai savā laikā tā spīdētu visā pasaulē. Līdzīgi kā puika lieto lupu, lai koncentrētu saules starus, lai tādējādi aizdedzinātu izžuvušas koka lapas un iesāktu ugunskuru, tā Dievs iespīdināja savu gaismu ebreju tautā, lai iekurtu Gara uguni visas cilvēces sirdīs.
Un šī gaisma spīd spožāk, tiek koncentrētāka visvairāk pašā ebreju ebrejā—Jēzū. Varam teikt, ka visa Vecā Derība sašaurinājās līdz Kristum – punktam, caur kuru visiem ir jāiet (Jņ 10:9). Ja kāds tiek pestīts, tad tas ir vienīgi Kristū. Viņš ir šaurie vārti, Viņš ir šaurais ceļš. (Mt 7:14)
Un, ja sākumā viss sašaurinājās līdz Kristum, tad ar Kristu viss tiek paplašināts. Vairs nav svarīgs tavs dzimtas koks, nav svarīgi, vai Ābrahama asinis riņķo tavos asinsvados. Svarīgi ir, ka tu esi Kristū, tu tici uz Viņu, jo caur sakramentu Viņa asinis mazgā tevi un ir tevī. (Jņ 6:54,56)
Evaņģēlijā Jēzus runā ar pagānu sievieti diezgan bargi – par bērnu maizes mešanu sunīšiem. It kā viņa ir suns. Bet tas ir pārbaudījums. Ticības pārbaudījums. Pārbaudījums, lai redzētu, vai viņa saprot Dieva plānu glābt visas tautas. Kad viņa atbild, sakot, ka pat sunīši (ebreji apsaukāja pagānus par suņiem), ka pat sunīši ēd no drupačām zem galda – viņa apliecina, ka saprot Dieva plānu atkal paplašināt Dieva tautu, un ka tas ir bijis Viņa plāns visu laiku.
Tāpēc, kad es lasīju šodienas lasījumus, man ienāca prātā smilšu pulkstenis. Dieva pestīšanas plāns ir tik elegants un vienkāršs. Viņa plāns mainīja vēsturi – visu vēsturi no sākuma līdz beigām, jo Dievs stāv ārpus laika, kā mēs to pazīstam. Viņš spēj paņemt šī pasaules smilšu pulksteni, kas, kopš Ādama laikiem plūst uz pazušanu, apgriezt to otrādi Kristū, lai visi, kas atgriežas un tic uz Viņu, tiktu glābti. No iesākuma Dieva plāns bija, lai visi, kas tiek pestīti, ietu caur Kristu, līdzīgi kā visiem smilšu graudiņiem ir jāiet caur sašaurinājumu smilšu pulkstenī. Āmen.