Teksti: Ech 33:7–9: Rm 13:8–14; Mt 18:15–20
“Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis.” (Mt 18:15)
Dusmas un nepiedošana ir kaitīgākas, nekā ievainojums, kas tās izraisa. Tiek stāstīts par gadījumu, kad Leonardo da Vinči strādāja pie sava meistardarba “Pēdējais mielasts” un sadusmojās uz kādu cilvēku. Zaudējot savaldīšanos, viņš šaustīja šo cilvēku ar skarbiem vārdiem. Atgriežoties pie freskas, Leonardo mēģināja gleznot Jēzus seju, bet bija tik satraukts, ka viņš nevarēja sevi savākt, lai pabeigtu iesākto. Beidzot viņš nolika savas otas malā un meklēja savu dusmu saņēmēju un lūdza viņam piedošanu. Vīrietis pieņēma atvainošanos, un Leonardo bija spējīgs atgriezties pie freskas un pabeigt gleznot Jēzus seju.
Piedošana. Mēs visi esam to piedzīvojuši, kādam piedodot, vai saņemt piedošanu. Katru reizi, kad lūdzam grēksūdzes lūgšanu, mēs lūdzam Dievam, lai Viņš mums piedod, un, katru reizi dzirdot absolūciju, mēs saņemam grēku piedošanu. Kristiešiem vajadzētu būt ekspertiem piedošanas jomā, bet diemžēl tas tā vienmēr nav.
Jēzus šodienas evaņģēlijā māca mums par piedošanu. Ieklausīsimies vēlreiz, ko Viņš teica. “Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis.” Piedošana ir drosmīga. Jēzus saka ļoti interesantus vārdus šajā pantā. Ja tavs brālis (vai māsa) pret tevi grēko. Runa ir par to cilvēku, kuram ir pāri darīts. Tam, kuram tiesības, jūtas vai jebkas cits ir pārkāpts, ir jāiet pie vainīgā. Ja godīgi, man šķiet, ka būtu jābūt otrādi. Tam, kas ir vainīgs, vajadzētu nākt pie cietušā, kā tas bija manā stāstā par Leonardo da Vinči. Leonardo caur apstākļiem apzinājās, ka viņam ir jāatvainojas kādam, un spēra pirmo soli. Tā mēs gribētu, lai lietas notiek.
Bet Jēzus saka otrādi. Cietušais lai iet pie pāridarītāja un faktiski apsūdz viņu. Tu darīji to-un-to pret mani, vai ja gribi taktiskāk, kad tu darīji to-un-to, tas lika man justies tā-un-tā. Šis ir grūts solis. Drosmīgs solis. Skatīties savam pāridarītājam acīs un apsūdzēt viņu.
Jēzus bieži tā darīja. Atcerieties, kad Viņš bija sinedrija priekšā, kas apvainoja Viņu zaimošanā, un kāds no priesteriem sita Viņam sejā? Jēzus mierīgi atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jņ 18:23)
Pie šī soļa apstājas daudz piedošanas. Cilvēkiem dažreiz nav dūšas saukt melnu par melnu. Saukt apvainojumu par apvainojumu. Dažreiz ir vieglāk norīt krupi. Bet kad ievainojums ir dziļš un nozīmīgs, un pāridarījums ir pārāk liels, lai vienkārši to aizmirstu un norakstītu uz sliktu audzināšanu, tad taisnība prasa, lai mēs rīkotos, skatītos acīs savam pāridarītājam un pateiktu viņam, ko viņš ļaunu ir darījis.
Var gadīties, ka viņš nemaz nenojauš, ka ir bijis kāds pārkāpums. Var gadīties, ka viņš nav pamanījis, ka jūs esat ievainots, jo tas nebija darīts tīšām, tas nebija vērsts pret jūsu personu. Šajos gadījumos izlīgšana ir vienkārša, kad vainīgā puse atvainojas par nodarīto un apsola to vairs neatkārtot.
Bet ir gadījumi, kad ir nepieciešama arbitrāža. Jēzus saka: “Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts” (Mt 18:16). Šī bija ierasta jūdu prakse – nevienu neapsūdzēt, nepiesaistot divus vai trīs lieciniekus. Šo mēs arī redzam pie Jēzus tiesas sinedrijā. Viņi meklēja viltus lieciniekus pret Jēzu, bet problēma bija tāda, ka šīs liecības nebija vienādas. Dievs bija ieviesis šo principu jūdu bauslībā, lai Viņa tautā valdītu taisnīgums. Nepietika ar vienu liecību, lai izvirzītu apsūdzību, bet bija vajadzīgi vairāki neatkarīgi liecinieki. Dievs ir taisns un vēlas, lai Viņa tauta ir taisna.
Tāpēc Jēzus saka, lai pieaicina vēl vienu, divus vai trīs, “lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts”. Tas tiek darīts, lai apstiprinātu taisnīgumu un lai atgūtu brāli.
Mērķis izlīgšanai nav apstiprināt, kuram bija taisnība, un kuram nē, bet, lai atgrieztu nomaldījušos brāli. Lai samierinātu puses, lai atjaunotu savstarpēju mieru. Miers un mīlestība ir mērķis, bet ne uz taisnības rēķina. Nepietiek ar to, ka abas puses saka, ka “Nekas! Viss kārtībā!”, bet, ka vainīgais (un mēdz būt, ka abas puses ir vainīgas) atzīst savu vainu, lūdz piedošanu un atgriežas no tā. Tikai taisnīgs miers ir stabils miers.
Reti, bet gadās, ka cilvēks ir tik dziļi grēkos, ka nav gatavs atzīties ne privāti, ne šaurā lokā, bet ir nepieciešams, ka iesaistās draudze. Šī ir daļa no draudzes disciplīnas, kas reti tiek lietota. Ja draudzē ir bijis skandāls, tad draudzei, parasti mācītāja personā, ir jāšķiras, kuram ir taisnība, kuram ir jāizsūdz grēki un tam ir jānotiek tik publiski, lai draudzē iestātos miers. Parasti, ja cilvēks ir publiskā grēkā un negrib atgriezties, tad šis cilvēks tiek nošķirts no draudzes sadraudzības, sevišķi svētā vakarēdiena saņemšanas. Tas tiek darīts, atkal, šī neatgrieztā cilvēka dvēseles dēļ, lai viņš saprot, cik tas ir nopietni, un, ka ar laiku, šis cilvēks atgrieztos pie sadraudzības. Līdzīgi, kā pastāv disciplīna ģimenē, kad bērni pārkāpj ģimenes normas, tā pastāv draudzes disciplīna. Vai vecāki disciplinē savus bērnus, jo viņi tos nīst? Nē, jo viņi tos mīl, un vēlas, lai tie izaug par krietniem cilvēkiem. Tas ir, par ko Jēzus runā mūsu tekstā šodien – kā tikt galā ar konfliktu un grēku draudzē.
Piedošana ir kristietības sirds. Bet, lai būtu īsta piedošana, ir jānosauc lietas vārdā, lai ir skaidrs, par ko tiek lūgta piedošana, un kas tiek piedots. Jēzus ieviesa šo piedošanas ceļu – vispirms “zem četrām”, tad šaurā lokā, visbeidzot draudzes priekšā, lai atgrieztu nomaldījušo uz pareizā ceļa. Ja jums ir grūtības piedot, vai esat piedošanas krīzē, es iesaku Luisa Smīda grāmatu “Piedod un aizmirsti”. Lai Dievs dod mums visiem sekot Jēzus norādījumiem par piedošanu un disciplīnu savās un draudzes dzīvē. Āmen.