Teksti: Kol. 1:24-2:7; Lk. 6:27-38
“Piedodiet, un arī jums tiks piedots!” (Lk. 6:37) Dzīve ticībā un paļāvībā uz Kristu nes piedošanu mums. Dievā mēs esam saņēmuši piedošanu un to tālāk dodam citiem.
Mēs varam to piedzīvot, ja esam Kristū. Mēs nevaram to piedzīvot, kad esam paši savā spēkā. Jo tad turpinām dzīvi ar saviem pašu spēkiem, Kristus pat var tikt pieminēts un būt blakus, bet tas nav pietiekami. Kristietis ir kristietis, jo dzīvo dzīvi Kristū, tāpēc mēs tiekam saukti par kristiešiem.
Šo ticības dzīves patiesību lieliski parāda Kenija Makklintona (Kenny MacClinton) dzīves stāsts. Kenijs Makklintons pēc spridzināšanas un divu cilvēku slepkavībām saņēma divus mūža ieslodzījumus. Cietumā Kenijs uzsāka grupējumu “Lojālistu Segu brigāde”, vīrieši šajā kustībā darīja visu, lai cietumā saceltu nekārtības. Vienreiz viņi ieradās tiesās zālē kaili, viņi sacīja: “Ko jūs mums darīsiet, piespriedīsiet vēl vienu mūža ieslodzījumu?” Kenijs reiz uzsāka kautiņu ar vairākiem sargiem dvielī. Par šo rīcību Keniju ielika izolatorā, izolators bija tukšs vienīgais, kas tur bija palicis, bija King James Version Bībele. Izolatorā laika gaitā Kenijs sāka lasīt Bībeli.[1]
Viņam pirmā apjausma bija, ka viņš ir nolādēts grēcinieks, pēc tam Kenijs saprata, ka Jēzus Kristus ir nomiris par viņa grēkiem. Savā kamerā Kenijs nožēloja grēkus, lūdza pēc ticības spēka un sāka sekot Kristum. Pēc kāda laika Keniju atbrīvoja, un viņš sāka kalpot Dievam.[2]
Kenija stāsts mums māca par Kristus piedošanu, kā tā spēj mainīt cilvēku. Kristus mūs aicina caur Kenija piemēru atsaukties viņa aicinājumam ticēt Kristus dāvātajai piedošanai. Kristus mūs aicina, uzrunā un ieved ticībā, bet mums tajā ir jādzīvo un jāpaliek.
Tomēr ticības dzīve nav viegla, bieži tā ir tikpat raiba, kā Kenija liecība par pievēršanos Dievam. Ne velti Kristus māca staigāt šauro ticības ceļu, šaurais ceļš ir grūti staigājams atšķirībā no platā ceļa. Ceļš met līkumu, iet kalnā un lejā. Īpaši grūti paliek šādās situācijās, ja tu ej ticības ceļu, jo grūtības tev ne tikai vajag pārvarēt, bet tajās saglabāt ticību Dievam.
Šodienas evaņģēlija lasījums ir jāredz plašākā kontekstā. Šis ir fragments no vēstījuma, ko Lūka vēlas pateikt, vairākas Jēzus runas sarindojot vienu aiz otras. Vēstījums sākas ar svētības vārdiem no šīs nodaļas 20. panta, kur parādās divi ceļi – dzīvības un nāves. Lūkas pirmajiem klausītājiem pirms 2000 gadiem nebija daudz variantu par ko Jēzus varēja ar šiem vārdiem runāt. Teologs Artūrs Džasts lieliski to skaidro: “Lūkas klausītājiem toreiz un tagad nāktos paraudzīties uz To, kurš bija nabags viņu dēļ, kurš viņu dēļ bija izsalcis tuksnesī, kurš raudāja par viņiem, ieejot Jeruzālemē, kurš viņu dēļ izcieta naidu, izsmieklu un noraidījumu un kurš tika krustā sists ārpus Jeruzālemes mūriem kā ļaundaris – uz Cilvēka Dēlu.”[3]
Savukārt šīs dienas evaņģēlijs ataino cilvēka dzīvi Kristū, kas noslēdzas ar diviem stāstiem un vienu dziedināšanu, kuri norāda uz trīs mērķiem, kurus Jēzus vēlās redzēt pie klausītājiem. Pirmā ir apgaismība, ko Jēzus dod aklajam. Otrā ir pārvērtība, kas notiek ar augļiem. Trešā ir pamats jeb dzīves pamata maiņa, Jēzus māca uz kāda pamata būvēt savu ticību Dievam, pamats varbūt tikai klints.
Šīs rakstu vietas ir izteikti kristoloģiskas, centrā šeit ir Kristus. Jo Kristus māca klausītājiem darīt kā Viņš pats ir darījis. Ļaut sist sev otrā vaigā, kad ir jau saņemts viens sitiens, ļaut citiem novilkt savas drēbes – to visu Kristus pieredzēja. Tāpēc Kristus māca, ka šādi ir jādzīvo viņa māceklim. Noslēgumā viņš atgādina, ka kristietis ir cilvēks, kurš ir saņēmis apgaismību no Dieva no apgaismības dzīvo dzīvi ticībā. Tālāk Viņš māca, ka kristietis ir piedzīvojis pārmaiņas savā dzīvē, ticības dzīve nes redzamus augļus viņa ikdienā. Pēdējais par ko Jēzus māca ir ticības dzīves pamats, pamats ir klints jeb Kristus apliecināšana, kas palīdz mums pastāvēt ticībā dzīves vētrās.
Mums ir jāsastopas ar Kristu, lai ne tikai uzklausītu vēsti par Kristus piedošanu, bet kā Kenijam mums arī ir jālūdz Dievs vai jālasa Bībele. Tikai pats Dievs mums var sirdī šos uzklausītos vārdus darīt dzīvus un darboties spējīgus mūsu ķermenī visas dzīves garumā. Kā Kristus māca (Mt. 7:7): “Lūdziet un jums taps dots”. Kristus dos spēju saprast un spēku dzīvot Viņa vārdos. Kristus vārdi pārtaps no kādiem neskaitāmiem dzīves laikā uzklausītajiem vārdiem par visvarīgākajiem vārdiem mūsu dzīvē! Āmen!
[1] https://peoplepill.com/people/kenny-mcclinton
[2] https://peoplepill.com/people/kenny-mcclinton
[3] Artūrs Džasts, Lūkas evaņģēlijs 1:1-9:50, tulk. Inga Saivare (Rīga: LMF, 2001.), 307.