“Pateicība pazemībā”, 09.09.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 2Ķēn 5:1–15c; 2Tim 2:8–15; Lk 17:11–19

“Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” (Lk 17:18)

Svētais Augustīns, kas dzīvoja ceturtajā gadsimtā, viens no ietekmīgākajiem Baznīcas tēviem, kura mācība ļoti iespaidoja Luteru, tiek uzskatīts par vienu no Rietumu kultūras domāšanas pamatlicējiem. Viņš reiz teica, “Kad kādam oratoram vaicāja, kas ir galvenais daiļrunības likums, viņš teica, ‘pasniegšana.’ Kas ir otrais likums? ‘Pasniegšana.’ Kas ir trešais likums? ‘Pasniegšana.’ Tātad, ja jūs man vaicātu par kristietības likumu, es teiktu, ka pirmais, otrais un trešais ir ‘pazemība.’”

Tad, kad dzirdam šīs dienas Vecās Derības lasījumu par spitālīgo Naamanu un Evaņģēlija lasījumu par desmit spitālīgiem vīriem, droši vien pirmais, kas nāk prātā, nav pazemība. Tāpēc, ka tiek aprakstīta Naamana pateicība pravietim Elīsam par dziedināšanu, un par pateicību, ko Jēzum nesa viens no desmit spitālīgajiem – šīs rakstu vietas tiek lietotas mācībā par pateicību. Un tā ir taisnība. Pateicībai ir liela loma kristiešu dzīvē. Pagājušajā svētdienā bija Pļaujas svētki, kad nesām pateicību Dievam par visu, ko Viņš mums ir devis, par zemes auglību un Viņa svētību. Toties man ir jāpiekrīt Augustīnam, ka pazemība ir pirmais un svarīgākais tikums, kura augļi ir pateicība, pacietība, atturība, lēnprātība u.t.t. Apskatīsim, kā pazemība un pateicība ir saistītas.

Man nāk prātā sižets no filmas “Indiāna Džonss un Pēdējais Krusta karš.” Filmas varonim, Indiānam Džonsam, ir jāiet cauri slazdu ceļam, lai izglābtu savu tēvu no nāves. Katram slazdam ir sava mīkla, kas jāatrisina, lai tiktu sveiks un vesels cauri. Pirmā mīkla ir “Tikai penitants tiks tālāk.” Džons ātri izdomā, ka penitants ir latīņu vārds cilvēkam, kas izsūdz grēkus, un tas, kas izsūdz grēkus, ir pazemīgs Dieva priekšā, tādēļ viņš ātri nometas ceļos, pirms ripzāģis nocērt viņa galvu. Var teikt, ka pazemība izglāba viņa dzīvību.

Tā droši var teikt par mums. Tikai tas, kas ir pazemīgs, ir gatavs atzīt savas kļūdas, vai tas būtu cilvēku vai Dieva priekšā. Lūgt piedošanu, teikt “piedod man”, ir pazemības pazīme. Tātad lūgt Dieva piedošanu par izdarīto domās, vārdos un darbos ir pazemības auglis.

Tas, kas ir paaugstinājies savā sirdī, nezemojas neviena priekšā, pat Dieva ne. Viņš neatzīst savas kļūdas, savus trūkumus, savus grēkus, jo domā, ka viņam tādi nav, vai domā, ka viņš tos ir labi paslēpis no citiem. “Kas gan var pastāvēt Tā Kunga, tā svētā Dieva, vaiga priekšā?!” (1Sam 6:20). Tie, kas mēģina stāvēt savā spēkā, savā taisnībā Vissvētākā priekšā, tiks izdeldēti. Bet tie, kas piesauks Tā Kunga vārdu pazemībā, tiks izglābti. Manā neordinārajā piemērā par Indiānu Džonsu – ja lepni stāvēsim savā paštaisnumā, mums ir lemta bojāeja. Ja pazemosimies Dieva priekšā, mēs tiksim pestīti.

Turpinot ar Džonsu, tad, kad viņš saprata, ka ir izglābts, ko jūs domājat, vai viņš nebūtu pateicīgs? Es domāju gan. Mums nesen bija negadījums mašīnā uz Gaisa tilta. Man priekšā pēkšņi bremzēja, es strauji bremzēju, bet šoferis aiz manis laikus nepamanīja un ieskrēja mums aizmugurē. Blīkšķis bija šausmīgs. Mana pirmā doma bija, ka viņš ieskrēja aizmugures sēdeklī un saspieda mūsu dēlu Mārtiņu. Vai, ka Andas kakls ir ievainots. Bet, kad sapratu, ka mēs esam veseli, un cilvēki aizmugurējā mašīnā ir veseli, es biju pateicīgs. Labi, buferis noskādēts, bet neviens nebija ievainots. Es varētu būt bijis lepns un dusmīgs uz otru šoferi par nodarīto skādi mašīnai, bet tā es zaudētu mieru un prieku, ka neviens nav cietis. Kas ir svarīgāk tādā situācijā – buferis vai dzīvība?

Desmit spitālīgie atnāca pie Jēzus. Kāds varētu teikt, ka apstākļi viņus piespieda nākt. Viņiem taču bija briesmīga slimība, kas ne vien mocīja miesu, bet arī dvēseli, jo viņi pēc bauslības bija šķirti no sabiedrības. Viņi nenāca Jēzum tuvumā, bet izmisumā no tālienes sauca, “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Šo vārdu, kas tulkots kā ‘mācītājs’, var tulkot arī, kā ‘meistars’, ‘kungs’, vai ‘tāds, kam vara pār mums.’ Šis tituls nav, kā citi sauc Jēzu – par rabi, skolotāju. Nē. Šis ir kaut kas augstāk, nopietnāk, pat dievbijīgāk. Šie spitālīgie bija gatavi pazemoties zem Viņa varas, jo lieto titulu, kas saka, ka Jēzum ir vara pār viņiem. Viņi pazemīgi nāca pie Jēzus pēc palīdzības, jo viņi atzina, ka Jēzus var palīdzēt.

Vēl kas rāda viņu pazemību. Spitālīgie, lai vairītos no kauna, bieži dzīvoja atšķirtās kopienās. Bet šie vīri bija gatavi izciest negodu un apkauninājumu no apkārtējā pūļa, lai izteiktu savu nevarīgumu Jēzus priekšā. Tas prasa drosmīgu pazemību. Cik ir cilvēku sabiedrībā vai pat Baznīcā, kuri ir gatavi parādīt drosmīgu pazemību un atzīt savas kļūdas un pārkāpumus Dieva un cilvēku priekšā? Es zinu, ka es nevaru – bet es gribētu tādu svētumu sasniegt.

Naamans, par ko dzirdējām pirmajā lasījumā, arī bija pazemīgs, kaut bija vīrs ar lielu varu. Viņš bija Sīrijas armijas komandieris – spēcīgākā tā laika armija pasaulē. Izņemot Sīrijas ķēniņu, kas bija augstākais varasvīrs pasaulē. Bet viņam bija spitālība. Kauns un negods tik lielam vīram. Droši vien, ka viņš meklēja dziedināšanu, bet atbilde, ko dabūja, nāca no negaidītas vietas – no iekarotās tautas kalpones. Naamana sievas kalpone, kas bija atvesta no Samārijas, teica, “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības” (2Ķēn 5:3). Naamans bija trīskāršas izvēles priekšā. Pazemoties un pieņemt sagūstītās kalpones ieteikumu. Pazemoties un aiziet uz sakauto valsti un tur meklēt palīdzību pie sveša Dieva pravieša.

Par spīti, ka viņam bija jāpazemojas Elīsas priekšā, viņš to izdarīja un tapa dziedināts. Par pateicību Naamans bija gatavs apdāvināt Elīsu ar visādiem dārgumiem. Vēl vairāk viņš pameta savus elkus un pieņēma patieso Dievu, un pazemībā turpmāk pielūdza Viņu. Tā arī no desmit spitālīgajiem viens atnāca atpakaļ pie Jēzus, kad redzēja, ka ir dziedināts. Fakts, ka viņš tika dziedināts, lika pateicībai celties viņa sirdī un atgriezties pie Jēzus.

Tas, ko gribu uzsvērt ir, ka pazemība ved pie pateicības, jo pats pateicības akts parāda pazemību. Naamans varētu domāt, ka viņam pienākas dziedināšana no sakautās valsts pravieša. “Dziedini mani, jo es esmu tavs kungs!” Labi, viņam bija lepnības lēkme, kad Elīsa teica, lai mazgājas Jordānas upē septiņas reizes, bet beigās viņš atkal ieklausījās kalpa balsī, pazemojās un darīja, kā pravietis teica. Tas viens spitālīgais, kas nāca atpakaļ pateicībā, varēja skriet mājās pie sen neredzētajiem mīļajiem (kā pārējie droši vien darīja), toties pazemībā atgriezās pie Jēzus.

Mēs varam būt lepni un domāt, ka mums kaut kas pienākas, bet tas ir slidens ceļš uz sirds cietību. Bez šaubām ir lietas laicīgajā dzīvē, kas mums pienākas, kā aprakstīts Satversmē un pieklājīgā sabiedrībā. Bet, ja mēs uzstājam uz to, kas mums pienākas laicīgā sfērā, tas var ietekmēt mūsu uzskatus arī garīgā sfērā, it kā mums pienāktos Dieva piedošana, žēlastība, svētība un labvēlība. Žēlastība pēc būtības ir nepelnīta dāvana. Pār dāvanām parasti saka ‘paldies’.

Lai Dievs dod mums pazemīgas sirdis, kas bez kavēšanās prot izteikt pateicību gan par laicīgiem labumiem, gan garīgām svētībām, lai mēs varam staigāt pazemībā Dieva un cilvēku priekšā. Āmen.