Teksti: Ech 2:1–5; 2Kor 12:2–10; Mk 6:1–13
“Vai tie klausa vai neklausa, jo tie ir pretestības pilna cilts, tiem jāzina, ka pravietis ir viņu vidū.” (Ech 2:5)
No visiem praviešiem Vecajā Derībā Ecehiēls varbūt ir visunikālākais. Viņš ir unikāls tādā ziņā, ka, ja citiem praviešiem Dievs atklāja savu vārdu, un tie to sludināja tautai, kā piemēram, Jesaja, kas precīzi aprakstīja un skaidroja, kāds būs Mesija, ko Viņš darīs un kādu pestīšanas labumu Viņš nesīs pasaulei, tad ar Ecehiēlu Dievs rīkojās citādāk. Dievs bija diezgan fizisks ar Ecehiēlu, kā dzirdējām šīs dienas pirmajā lasījumā – “Viņam tā uz mani runājot, Gars pārņēma mani, tā ka es nostājos uz savām kājām, un es dzirdēju to, kas uz mani runāja” (Ech 2:2). Mēs varam iedomāties, ka Gars piecēla viņu un nostādīja viņu uz kājām, gandrīz kā tādu lelli. Kādēļ?
Ecehiēls bija jauns vīrs, kad Babilonijas ķēniņš Nebūkadnecars iekaroja Svēto zemi. Viņš bija kalps templī, un atšķirībā no tā laika korumpētajiem priesteriem bija dedzīgs Tā Kunga lietās. Atkal varam iztēloties, kā, kamēr pazemīgais Ecehiēls cītīgi un dievbijīgi izpildīja visus neērtos darbus, tādus kā malkas sagādāšana altārim un pelnu notīrīšana no tā, vecākie priesteri par viņa ticību un uzticību smejas. Bez šaubām viņš mēģināja, ja ne ar vārdiem, tad ar darbiem aizrādīt saviem priekšniekiem par viņu aplamajiem ceļiem, bet viņa zemā stāvokļa dēļ neviens neieklausījās.
Šajā bēdīgajā Israēla vēstures laikā Ecehiēls dzirdēja Jeremijas sludināšanu tempļa pagalmos, ka dēļ priesteru un tautas neuzticības Dievam nāks tiesa pār viņiem, un, ka Dievs lietos Babiloniju, kā soda rīku, lai viņus sagūstītu un aizvestu trimdā. Mēs zinām, kā tas beidzās – tauta neatgriezās un sods tika izpildīts. Kamēr Israēla ķēniņš un citi augstmaņi un priesteri šajā reizē tika nogalināti par savu grēku, Ecehiēls ar zemāko tautu tika aizvesti “pie Bābeles upēm.” (Ps 137:1)
Es visu šo aprakstu, lai mēs saprastu Ecehiēla stāvokli. Neviens viņā neieklausījās, un varam iedomāties, ka viņš pats vairs neuzticējās saviem vārdiem. Varbūt tāpēc Dievs ar viņu rīkojās tik dramatiski, tik acīm redzami, lai viņš pats būtu pārliecināts, ka viņš ir Dieva sūtīts, un viņa vēsts ir no Dieva. Jo ne vien viņa vārdi bija no Dieva, bet viņš pats tika sūtīts par redzamu Dieva zīmi. Vecajā Derībā vairāki pravieši ne vien sludināja, bet veica to, ko varam saukt par “pravietiskām zīmēm”, kaut kādu darbību, kas parāda Dieva prātu. Ecehiēls bija viens no lielākajiem “zīmju” praviešiem.
Pirmais, ko varam redzēt Ecehiēla kalpošanā, ir viņa sūtība. Dievs saka, “Cilvēka bērns, Es sūtu tevi pie Israēla bērniem” (Ech 2:3). Dievs saka, “Es sūtu.” Neviens nevar pats izdomāt, ka viņš ir nācis Dieva vārdā. Ir jābūt sūtībai. Jaunajā Derībā tas ir redzams, kad vairākkārt mēs lasām, ka Baznīca nošķīra un sūtīja kādu vai kādus kalpošanai (piem., Apd 13:3). Neviens patvaļīgi nevar un nedrīkst sevi nošķirt kalpošanai. Ir jābūt aicinājumam un sūtībai.
Dievs Ecehiēlam arī teica, kur ir viņa sūtība – “pie Israēla bērniem.” Visi pravieši zināja, kam viņi sludinās, piem., Jona zināja, kaut negribēja, ka viņam jāsludina Ninives ļaudīm. Jaunajā Derībā Pāvils zināja, ka viņam jāsludina pagāniem, kamēr Pēteris sludināja Israēlam. Bija reizes, kad pārklājās sludināšana, bet lielos vilcienos katrs sludināja savā sfērā – lai būtu kārtība. Tā arī es esmu sūtīts kalpot Krusta draudzē. Es varu palaikam sludināt citur, bet man neklājas patvaļīgi pārņemt citu draudzi. Mana sūtība ir šeit.
Ir ļoti nozīmīgi, kā Dievs uzrunā Ecehiēlu – par cilvēka dēlu. Dievs tā nesauc nevienu pravieti. Šis tituls bija rezervēts Mesijam. Nu, Ecehiēls zināja, ka viņš nav mesija, ne viņam bija pareizie cilts raksti, ne viņš piepildīja citus pravietojumus par īsto Mesiju. Tad kādēļ Dievs viņu uzrunāja ar šo Mesijas titulu? Kāpēc sauca viņu par cilvēka dēlu? Jo, kā es teicu, Dievs lietoja Ecehiēlu veidos, kādos Viņš nelietoja citus praviešus. Ecehiēls nav tikai kaut kāda pravietiska zīme, bet viņš pats ir zīme, kas attēlo un pavēsta par pašu Mesiju, par Kristu.
Mēs zinām, ka Jēzus sevi sauc par Cilvēka Dēlu. Viņš lietoja šo titulu, kas apzīmēja Mesiju, lai netīši pateiktu, ka Viņš ir tas, par ko visi pravieši vēstīja. Viņš ir Gaidāmais pravietis, par ko Mozus sludināja (1Moz 18:18). Viņš ir pestītājs, kas atbrīvos savu tautu no grēkiem (Jes 53:4-5). Un Viņš līdzināsies pravietim, kurš arī tika saukts “cilvēka dēls”. Kā līdzināsies?
Dievs teica Ecehiēlam, ka viņš tiek sūtīts pie Israēla bērniem, “pie tās nepakļāvīgās atkritēju tautas, kas sacēlusies pret Mani; viņi un viņu tēvi arvien ir atkāpušies no Manis, līdz pat šai dienai” (Ech 2:3). Būt par Dieva pravieti nav viegli. Dievs, kurš pacietīgi panes savu tautu, zina, ka viņi ir stūrgalvīgi, kā cilvēki līdz šai dienai ir stūrgalvīgi. Ecehiēls un visi pravieši zināja, ka viņu darbs būs smags un paši to neveica savā spēkā, bet Dieva sūtībā. Un kā Ecehiēls sludināja cietsirdīgajai tautai, tā arī Jēzus. Ecehiēla dzīvē varam redzēt priekštēlu Jēzum. Kā tauta neklausa Ecehiēlam, tā neklausa Jēzum.
Evaņģēlija lasījumā Jēzus atgriezās savā “dzimtajā” pilsētā, lai sludinātu Labo Vēsti, bet kas notiek? Kā bija pravietots Ecehiēlā, Viņu nepieņēma un pat mēģināja nogalināt, nogrūžot no kraujas. Viņi bija, kā teikts, stūrgalvīgi. Viņi saka, ka nepieņem Jēzu, jo Viņš ir “namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis” (Mk 6:3), t.i., Viņš ir mūsējais, un mūsējais nevar mums aizrādīt vai mācīt. Kā saka, “pravietis savā zemē.”
Bet līdzīgi kā brīnumainas lietas notika ar Ecehiēlu, lai viņš pats būtu par Dieva zīmi, tā arī Jēzus caur saviem brīnumainajiem darbiem pierādīja, ka Viņš ir no Dieva un Viņam ir Dieva sūtība. Viņš ir īstais Cilvēka Dēls, kas nācis, lai atbrīvotu visus cilvēku bērnus.
Un kā Ecehiēls attēloja Jēzu savai stūrgalvīgajai paaudzei, tā mēs esam aicināti attēlot Kristu mūsu stūrgalvīgajai paaudzei. Ne ikkatram ir aicinājums kalpot garīdznieka amatā, bet, kad Jēzus teica “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28:18), Viņš to teica ikvienam, kas kristīts Viņa vārdā. Sūtību sludināt Kristu saviem tuviniekiem, saviem draugiem, tiem, kas mums apkārt, kam ausis dzirdēt, ir saņēmis ikkatrs kristietis. Bet atcerieties, ka līdzīgi Ecehiēlam, līdzīgi Kristum, Viņa apustuļiem un visiem ticīgajiem cauri gadsimtiem – mums arī nāksies būt kā “praviešiem savā zemē”, bet nezaudējiet dūšu! Kā Jēzus bija ar Ecehiēlu, ar praviešiem un apustuļiem, un visiem citiem, kas liecināja par Kristu, tā Viņš ir ar mums. Jēzus saka, “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu” (Atkl 2:10). Āmen.