Teksti: Jes 43:16–21; Flp 3:4b–14; Lk 20:9–19
“Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā.” (Fil 3:13)
Ja pagājušajā svētdienā es pacēlu sportošanas tēmu, šodien turpināšu ar savu ‘veiklību’ vieglatlētikā. (Joks). Kaut pēc auguma varētu domāt, ka man labāk padotos garās distances, īstenībā man patika skriet īsās distances, tādas kā sprints, barjerskrējiens un mans favorīts: 400 metru skrējiens, jeb kā mēs to dēvējām – garais sprints. Tu skrien to apli stadionā no visa spēka tā, ka plaušas deg un muskuļi kliedz, lai tikai sasniegtu finišu pirmais. Mūsu treneris vienmēr teica, ka, ja pēc skriešanas tu vēl spēj normāli staigāt, nevis krist gar zemi, tu neesi atdevis visu.
Skrienot skrējējs vienmēr skatās tikai uz priekšu; ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz mākoņiem, ne uz kājām, bet tikai uz priekšu. Treneris to mums iedzina kaulu smadzenēs. Ir jāskatās uz priekšu, uz mērķi. Protams, ne burtiski uz mērķi, t.i., uz finišu, jo aplī nevar vienmēr redzēt finišu; bet vienmēr uz priekšu pa trasi. Treneris mācīja, ka jāizvēlas vienu punktu uz ko mērķēt un jāskrien tam pretī no visas sirds.
Sliktākais, ko var izdarīt, ir skatīties pāri plecam uz sāncenšiem, lai redzētu, cik viņi ir tuvu vai tālu. Pirmkārt, bez izņēmuma zudīs ātrums. Otrkārt, zudīs koncentrācija. Treškārt, varētu noskriet no sava celiņa un labākā gadījumā veikli ieskriet atpakaļ un turpināt skrējienu. Sliktākā gadījumā uzskriet kādam citam dalībniekam virsū un varbūt pat paklupt vienam pār otru un tādējādi faktiski izstāties no sacensībām. Lūk, kāpēc jāskatās vienīgi uz priekšu! Vienīgi uz mērķi.
Droši vien jums ir skaidrs, uz kurieni es vedu šo domu. Pāvils runā par mūsu ticības ceļu, kā par sacensībām. Viņš saka, “Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū” (Fil 3:14). Es dzenos, viņš saka, nevis tikai eju, dodos, vai mans mīļākais sinonīms šim vārdam, ko atradu vārdnīcā – klamzāju. (Starp citu, vai jūs zinājāt, ka latviešu valodā ir vairāk nekā 80 vārdu, kuri nozīmē “iet”?). Vārdu dzīties var tulkot arī kā spraukties, spiesties vai pat vajāt. Tas ir kaut kas ļoti aktīvs, kaut kas, ko apzināti darām, nevis pasīvi gaidām. Tas, ko gribu teikt, ir, ka ticības ceļš ir kaut kas, pa kuru mēs mērķtiecīgi dodamies, vai pat skrienam, kā atlēts skrien maratonu. Mēs aktīvi dzenamies pretī goda balvai debesīs. Kad sakām, ka mēs ticam, tā ir aktīva rīcība, nevis vienaldzīga bezdarbība.
Ir viegli ieslīgt domāšanā, ka ticība ir pasīva. Tas ir saprotams, jo lielākā daļa cilvēku saista ticību ar dievnamu un dievkalpojumiem, kur mēs sēžam, klausāmies sprediķi, saņemam dievgaldu. Tajā nav daudz redzamas darbības. Bet tie, kuri ir sapratuši un iedziļinājušies dievkalpojuma būtībā, ne tikai tā izskatā, ir aptvēruši, ka dievkalpojums ir darbība. Tas ir pielūgšanas pilns dialogs ar Dievu, kurā ir iesaistīta visa mūsu miesa, gars un dvēsele. Tā ir cīņa pret ļauniem spēkiem šajā pasaules telpā un uzvaras gājiens pretim mūžīgajai dzīvei Kristū. Atceros pirmo reizi, kad vadīju dievkalpojumu, cik es jutos noguris, it kā būtu maratonu skrējis. Tas joprojām man notiek, dažreiz mazāk, dažreiz vairāk, bet tas man atgādina, ka ticības ceļš ir aktīvs un prasa piepūli.
Mans krustdēls skrien maratonus un piedalās citās sacensībās. Viņš to nedara nesagatavots. Viņš trenējas, lai sasniegtu arvien labākus un labākus rezultātus. Kā ir ar mums? Ir labi un tā piederas, ka nākam uz dievkalpojumiem slavēt un pateikties Dievam par Viņa žēlastību un saņemt žēlastību pretī, lai staigātu ticības ceļu.
Bet, vai mēs šo ceļu staigājam, kad izejam no šīm sienām? Kā minimums, vai mēs regulāri lasām Bībeli? Katru otrdienu ir Bībeles stundas. Es būtu priecīgs, un tas jums nāktu par svētību piedalīties! Bet tas arī ir par maz, ja mēs uzskatām ticības ceļu par skrējienu, par dzīšanos pakaļ goda balvai debesīs. Ir nepieciešama regulāra personīga Bībeles lasīšana ārpus dievkalpojumiem un Bībeles stundām. Un līdzīgi kā sporta treniņš notiek plānotā, apzinātā veidā, tā arī Bībeles lasīšana. Neder, ka ikdienas lasīšana ir nejauša – šodien lasu Jāņa evaņģēliju, rītdien Radīšanas stāstu. Plānveidīga Bībeles lasīšana ir vislabākā. Kaut vai pēc kārtas lasīt pa nodaļai katru dienu. Nav svarīgi vai no rīta, pa dienu, vakarā vai pirms gulētiešanas. Tas, kas der tev, ir vislabākais – kad un kur. Galvenais ir nodoties Bībeles lasīšanai, lai augtu Dieva atziņā, ka spēsi skriet ticības ceļu līdz galam.
Es jums esmu sagatavojis Bībeles lasīšanas plānu Klusajai nedēļai. Lūdzu, lietojiet to! Tur ir lasījumi un lūgšanas, kas paredzēti katrai Klusās nedēļas dienai, sākot ar Pūpolu Svētdienu līdz pat Augšāmcelšanas svētkiem. Mēģiniet to! Tie, kuri nekad nav pastāvīgi lasījuši Bībeli mājās, varbūt sapratīsiet, kā tas darāms, un tas iepatiksies. Tiem, kuri jau regulāri lasa, šis būs rīks, kā padziļināt šo labo paražu.
Vārds, kas apzīmē “dzīties” Grieķu valodā, ir διώκω (dioko). Šī vārda sakne ir arī vārdā διάκονος (diakonos). Mēs šo vārdu zinām kā diakons un diakonija. Diakonija nozīmē kalpošana. Kalpošana ir ticības praktiskā izpausme, pildot Kristus bauslību, kā Viņš teica, “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ 13:35-36). Mīlestība, kā jūs visi droši vien esat dzirdējuši, ir darbības vārds. Jēkabs pareizi saka, ka īsta ticība ved pie labiem darbiem: “Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz?” (Jēk 2:15-16). Dzīšanās pēc goda balvas sevī dabiski ietver labus darbus jeb kalpošanu tuvākajam, ko mēs darām ticībā uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Kā jau teicu, dzīšanās un diakonija saknē ir tas pats vārds, tā pati doma. Un kā mēs varētu nonākt pie šīs atzīšanās, ja mēs nelasām Bībeli un nelūdzam Dievu? Tas viss ir cieši saistīts.
Ir vēl daudz kas, ko varētu stāstīt par dzīšanos un tiekšanos uz priekšu, kā Jēzus to parāda savā dzīvē. Viņam bija pretestība no visām pusēm, bet Viņš mērķtiecīgi gāja pretim Golgātai. Kā rakstīts, “Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, Viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9:51). Jēzus, kā Dieva Dēls zināja, kas Viņš stāvēja priekšā. Jēzus, kā Cilvēka Dēls apņēmās iet pa to ceļu līdz galam, zinot, ka Viņa mērķis nebija krusts un nāve, bet debesis un dzīvība. Viņš vērsa savu skatu un dzinās pretī goda balvai debesīs.
Tātad tagad, kad Gavēņa laiks iet uz otro pusi, kad mēs vēršam savu skatu uz Jēzu un uz Viņa ciešanu ceļu līdz krustam, darīsim to, zinot, ka līdz ar Jēzu mums ir jādzenas un jātiecas uz priekšu pretī mērķim – debesu valstībai. Darīsim to, disciplinējot sevi Bībeles lasīšanā un lūgšanā, dievkalpojumos un dievgaldā, sadraudzībā un kalpošanā tuvākajam (Apd 2:42). Āmen.