Teksti: Apd 7:55–60; 1Pēt 2:2–10; Jņ 14:1–14
“Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” (Jņ 14:1)
Bailes ir viena no pamata emocijām. Tā ir spēcīga emocija, kas var pasargāt no draudiem, ja tās darbojās vietā un laikā, bet bailes var arī padarīt nespējīgu un paralizētu vai arī likt domāt iracionālas domas, ja tās pārņem cilvēku. Galvenais, kas ir vajadzīgs šādos brīžos, ir miers un drošība.
Ir daudz lietu, par kurām mācekļi varēja satraukties tanī brīdī, kad Jēzus svinēja Pēdējo mielastu kopā ar viņiem. Viņš jau agrāk bija atklājis, ka Viņš tiks sagūstīts un nonāvēts, bet tagad Viņš atklāj, ka Viņa nodevējs tepat sēž pie galda, ka viņš ir viņu vidū. Kādas šausmas! Draudi nav tikai kaut kur tur ārā, tumsā, bet šeit iekšā, varbūt pat sēž man blakus! Mācekļiem varēja šķist, ka ļaunā tumsa spiežas virsū un lien ārā no katra kakta, līdzīgi kā, kad stāsta šausmu stāstus pie ugunskura.
It kā tas nebūtu pietiekami, lai viņus izbiedētu, Jēzus arī brīdina, ka šajā vakarā visi mācekļi Viņu pametīs. Par piemēru Viņš min Pēteri un to, ka viņš trīs reizes noliegs Kungu. Pēteris, kuru Kungs pats nosauca par klinti, noliegs Viņu. Kaut kas neiedomājams! Kaut kas neiespējams!
Visa viņu saprašana par pasauli, par viņu ceļu ar Jēzu, par pašu ticību tiek satricināti šī vakara ietvaros, un viņi sēž pie galda apstulbināti. Viņu sirdis iztrūkstas, un viņus pārņem bailes, jo viņi nesaprot, kas notiek un kas notiks. Varbūt viņiem iešāvās prātā visādas domas, teorijas un sazvērestības par to, kas tad īsti ir tas nodevējs, kas viņiem šajā sakarā ir jādara, kā tas var būt, ka Pēteris nodos Jēzu, un vai viņi arī būs nodevēji? Domas un iespējamās reakcijas ir dažādas. Skaidrs ir viens. Viņiem visiem bija bail.
Situācijā, kurā mēs, kā nācija un mēs, kā planēta atrodamies, ir daudz nezināmā. Nevienam nav dzīvas atmiņas par pēdējo pandēmiju 1918. gadā. Kas notika, kā notika, kāpēc notika? Toreiz bija daudz teoriju un ideju par sazvērestībām. Tur, kur ir nezināmais, dabiski ir bailes, bažas, satraukums. Ministrija laiku-pa-laikam maina noteikumus. Viss, šķiet, mainās, un tagad, kad ārkārtas situācija tiek pagarināta, bet daži ierobežojumi mīkstināti, mēs atkal esam nezināmā priekšā. Kas būs? Kā būs? Kas man jādara? Ir viegli meklēt mierinājumu dažādās teorijās un sazvērestībās. Lūk, tas tur grib panākt to-un-to. Tie tur grib kaut ko apslēpt. Īstenībā notiek tas-un-tas. Kristieši arī nav bez vainas, kad tie bez pamata sēj uztraukumu un bailes.
Jēzus šajā brīdī saka mācekļiem un mums, kad uztraukums un bailes viņos aug: “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!”
Ticība ir pretstats bailēm, un bailes ir pretstats ticībai. Ja kaut kas tevī izraisa bailes, tad tas nav Svētā Gara darbs. Jēzus saka šos vārdus mācekļiem brīdī, kad viņiem sirdī ir bailes. Tas ir tādēļ, ka viņi vērš savu uzmanību uz draudiem. Viņi vērš uzmanību uz savu baiļu avotu. Ja skatāmies uz to, kas mūs biedē, protams, ka bailes iezagsies mūsu sirdīs. Jēzus saka: skaties uz Mani! Vērsiet savu uzmanību uz Mani! Ticiet Dievam un ticiet Man!
Tas nenozīmē, ka draudi līdz ar to pazudīs. Jūdas tomēr nodeva Jēzu. Pēteris tomēr noliedza Jēzu. Un Jēzus staigāja savu krusta ceļu. Visam bija jānotiek pēc Rakstiem. Jēzus saka: “Ņem savu krustu un seko Man” (Mt 16:24). Varbūt sekošana Ministrijas ierobežojumiem, nevis, lai pasargātu sevi no slimības, bet, lai pasargātu savu tuvāko no slimības, kas varbūt slēpjas manī, ir veids, kā mēs varam “aizliegt sevi” un nest šī laika krustu? Ievērot distanci un svinēt dievkalpojumus neklātienē nav Kristus noliegums, bet piektā baušļa piepildījums.
Esmu dzirdējis vairākus kristiešus runājam par to, vai šī slimība nav pēdējo laiku zīme un vai mums nav jāuzmanās no antikrista. Šādas ziņas dažos iedveš bailes – kas notiks, kā notiks, ko man darīt?
Patiesība ir tāda, ka mēs esam bijuši pēdējos laikos jau kopš Kristus piedzimšanas (Ebr 1:1). Apustuļi pat gaidīja Jēzus tūlītēju atgriešanos. Vairākkārt Baznīcas vēsturē tā saucamie “pravieši” ir sludinājuši Kristus tūlītēju atgriešanos, un visi ir kļūdījušies. Pie tam apustulis Jānis saka, ka antikrista gars ir jau pasaulē. (1Jņ 4:3)
Kā kristiešiem mums vienmēr ir jābūt modriem, ar pietiekami daudz eļļas mūsu lampās, kā Jēzus stāstīja līdzībā par desmit jaunavām (Mt 25:1…). Eļļa ir Svētā Gara simbols. Svētais Gars mums tiek dots Vārdā un Sakramentā. Mēs tiekam pildīti ar Garu, lasot un dzirdot Viņa vārdu un saņemot Svēto Vakarēdienu. Raksti saka, lai mēs topam “Gara pilni” (Ef 5:8), nevis, lai mēs atklājam antikristu, izkalkulējam Kristus otrās atnākšanas datumu, vai izprotam, kas ir zvēra zīme. Kristus saka, ka Viņš ir ceļš, nevis karte, ko mums saprast un izsekot, bet, ka Viņš pats ir ceļš. Būdami Viņā caur kristības sakramentu un uzturēti Viņa vārdā, lūgšanā un sakramentā, mēs nonāksim tādā galā, kuru Viņš ir plānojis. Mūsu darbs ir nevis skatīties uz draudiem, bet skatīties uz Viņu.
Šajā sakarā Jēzus dod vienu no vislielākajiem apsolījumiem Bībelē. “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums sacītu, ka Es eju jums vietu sataisīt?” (Jņ 14:2). Daudz varētu runāt par šo rakstu vietu, bet pietiks, ja pateikšu, ka Jēzus ir paredzējis mums katram vietu sava Tēva namā. Daudzi varbūt domā par “labāku vietu” aiz-kapa dzīvē, bet šeit Jēzus apsola mums ko vairāk. Mums katram ir savas mājas. Mājas ir ļoti personīgas un mīļas. Mēs sakām “Nekur tik labi kā mājās.” Bet mājas ir arī privāta vieta. Mēs neaicinām kuru katru savās mājās. Aicināti ir ģimene un draugi.
Jēzus saka, ka mēs esam aicināti Viņa Tēva mājā, jo Viņš vairs nesauc mūs par kalpiem, bet par draugiem (Jņ 15:15). Caur Kristu mēs esam Tēva draugi, pat Dieva bērni (Rm 8:16). Mums ir vieta Viņa mājā. Un tāpēc, ka Viņš—Kristus ir sataisījis mums vietu Tēva namā, tas ir drošs apsolījums, ka Viņš nāks atkal, lai vestu mūs mājās.
Jēzum bija spēks staigāt krusta ceļu nevis tādēļ, ka Viņš zināja visu, kas notiks, izkalkulēja šo vai to, bet Viņa Tēva mīlestības dēļ un tādēļ, ka Viņš ticēja iznākumu – mūsu dvēseļu pestīšanu. Jēzus varēja iet cauri tām grūtībām, jo Viņam bija redzējums, ka caur Viņa krustu mēs, kas bijām šķirti no Dieva, varēsim mājot ar Viņu mūžīgi Tēva namā. Viņa uzmanība bija saistīta ar to. Viņš uz to skatījās.
Jēzus teica, lai mēs ticam Dievam un ticam Viņam. Dievam ir labs plāns mums visiem. Pestīšanas un glābšanas domas. Dažreiz mums ir jāstaigā caur nāves ielēju (Ps 23:4), bet tomēr Viņš ir un paliek mūsu miers un drošība. Mūsu acis ir uz to Kungu, mēs paceļam savas sirdis uz to Kungu, lai mūsu sirdis nebīstas, bet vienmēr paļaujas uz to Kungu. Ticība ir pretstats bailēm. Āmen.