“Prieks sirdī”. 23.01.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Neh 8:1–3,5–6,8–10; 1Kor 12:12–31a; Lk 4:14–21

“Kunga Gars ir pār Mani, jo Viņš ir svaidījis Mani pasludināt prieka vēsti nabagiem.” (Lk 4:18a)

Visi dzīvē kaut kad piedzīvo bēdas. Tas ir neizbēgami, kamēr mēs staigājām caur šo “nāves ieleju” (Ps 23:4), kā Dāvids to raksturo. Esmu dzirdējis vai lasījis, ka šajā Covid laikā depresijas gadījumu skaits ir dramatiski paaugstinājies. Cilvēki pamatotu iemeslu dēļ jūtas izolēti un vientuļi. Ar sociālo distancēšanos un pulcēšanās ierobežojumiem dabiski, ka cilvēki jūtas skumji. Cilvēki jūtas arī dusmīgi, neuzklausīti un neapmierināti. Bet šodien vēlos apskatīt vienu no Kristus misijām, ko mēs dzirdējām lasījumā, ka Viņš ir nācis sludināt Prieka vēsti, un ko tas varētu nozīmēt mums.

Dr. Rubens Torijs bija slavens amerikāņu evaņģēlists, Bībeles pētnieks un Losandželosas Bībeles institūta dibinātājs. Viņš ar sievu piedzīvoja lielas sirdssāpes, kad gāja bojā viņu divpadsmitgadīgā meita. Bēres notika drūmā un lietainā dienā. Kamēr viņi stāvēja pie kapa un skatījās, kā viņu meitiņa tiek apbedīta, Torija kundze griezās pie vīra un teica, “Man ir prieks, ka Elizabete ir pie Kunga un nevis tanī kastē.”

Bet, pat zinot, ka tā ir patiesība, viņu sirdis bija salauztas. Dr. Torijs teica, ka nākamajā dienā, kamēr viņš staigāja pa ielu, viss atkal no jauna nāca uz augšu – domas par vientuļajiem gadiem, kas viņiem priekšā bez meitas klātbūtnes, tukšās mājas sirdēsti un visas citas lietas, kas saistītas ar viņas nāvi. Viņš bija tik apbēdināts, ka viņš, paskatījies uz augšu uz Dievu, lūdza palīdzību. “Un tanī brīdī”, viņš teica, “šis avots – Svētais Gars manā sirdī, izlauzās ārā ar tādu spēku, ko es nebiju iepriekš piedzīvojis. Tas bija vispriecīgākais brīdis manā dzīvē! Ak, cik brīnišķīgs ir Svētā Gara prieks! Tā ir neizsakāmi brīnišķīga atziņa, zināt, ka tavs prieks nav par tevi, pat nav par taviem vismīļākajiem tuviniekiem, bet, ka tev ir avots sevī, kas vienmēr verd, verd, verd, vienmēr verd trīs simti sešdesmit piecas dienas katru gadu, kas verd visos apstākļos un ved uz mūžīgo dzīvi.”

Kā gan Dr. Torijs varēja piedzīvot tādu prieka dienu pēc viņa meitas traģiskās nāves? Kā kristieši, kuri ir vajāti, ieslodzīti vai gaida nāves sodu, var piedzīvot prieku tik neciešamos apstākļos? Dzirdot liecības no represētiem kristiešiem, var tikai brīnīties, kāds prieks viņiem bija un vēl ir. Kas ir viņu noslēpums? Jo viņi atrod savu prieku Personā, nevis apstākļos. Viņi atrod savu prieku Kristū, Viņa mīlestībā un žēlastībā un tajā, ko Viņš par mums ir darījis, lietās, kas nemainās, nevis apstākļos, kas vienu dienu ir šādi, bet citu – tādi.

Der atcerēties, ka Kristus prieks, kas ir Svētā Gara auglis, nav tas “hī, hī, ha, hā!” prieks, ko pasaule dažreiz dod, citreiz atņem. Kristus prieks iet dziļāk un ir nemainīgs, jo Kristus ir nemainīgs. Kristus prieks ir kā dziesma, kas klusi skan fonā mūsu sirdīs, kuru mēs varbūt vienmēr neapzināmies, bet tik-un-tā tā tur skan. Pasaules trokšņi, rūpes un raizes to mēdz apslāpēt. Tāpēc ir svarīgi mācēt ar Dieva palīgu apklusināt pasaules trokšņus, un dejot līdzi debesu mūzikai mūsu sirdīs. Ja tu esi atgriezts kristietis, kristīts Viņa vārdā, barots pie Viņa galda un mācījies no Viņa vārda – Bībeles, tad Svētais Gars mājo tavā sirdī, un Viņš ir devis tev spēju dzirdēt šo prieka mūziku.

Kā norimt? Psalmists saka, “Palūk, es esmu izlīdzinājis un remdējis savu dvēseli – kā izauklēts bērns savai mātei, kā izauklēts bērns mana dvēsele!” (Ps 131:2). Kā saka brālis Matejs no Tezē, šis pants atgādina bērnu, kas ir atšķirts no savas mātes krūts, kas mierīgi sēž mātes klēpī, apmierināts ar viņas tuvumu vien. Varbūt nāk prātā svētbilde, kur Jēzus bērniņš mierīgi sēž Jaunavas Marijas klēpī. Kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vai mēģinātu sasniegt šādu norimšanu?

Tie, kuri piedzīvojuši rekolekcijas, zina šo atbildi. Īsumā nosaukšu soļus. Ja gribat zināt vairāk, jautājiet man. Izvēlieties kādu Rakstu vietu, kuru vēlaties apcerēt, piem., kādu psalmu. Izvēlieties, cik ilgi vēlaties lūgt, piem., 20 vai 30 minūtes un uzlieciet taimeri. Atrodiet mierīgu vietu un apsēdieties. Tāpat, kā bērns ir apmierināts būt mammas tuvumā, tā atgādiniet sev, ka jūs esat Dieva tuvumā. Sev priekšā varat nolikt svētbildi vai krustu, un sveci – kaut ko, kur ‘piesiet’ acis. Sākumā mēģiniet nedomāt neparko. Ja kāda doma nāk prātā, ļaujiet tai aiziet. Ieklausieties trokšņos ārpus telpas. Tad trokšņos telpā. Tad trokšņos sevī. Ieklausieties savā elpā, savos sirdspukstos. Visu laiku, ja kāda traucējoša doma nāk prātā, ļaujiet tai tikpat viegli aiziet no prāta. Koncentrējiet savas domas uz svētbildi vai krustu, elpojiet normāli, un ļaujiet sev nomierināties.

 

Kad jūtaties nomierinājušies un centrēti, varat sevi apzīmēt ar krusta zīmi par zīmi, ka jūs sākat un lūdzat, lai Svētais Gars vada jūsu lasīšanu. Tad lēni lasiet izvēlēto tekstu, ‘izgaršojot’ katru vārdu. Ja kāds vārds vai frāze jūs uzrunā, apstājaties un padomājiet par to kādu laiku. Kāpēc tas mani uzrunā? Ko tas man saka? Kā tas mani iepriecina? U.tml. Svarīgi ir lasīt lēni, lai var pamanīt sirds kustības.

Tad, kad esat izlasījuši tekstu, vai taimeris ir noskanējis, noslēdziet ar pateicības lūgšanu un apzīmējiet sevi ar krusta zīmi par zīmi, ka esat noslēguši savu apceri. Ir svarīgi nospraust šādas robežas, nevis ‘dreifēt’ iekšā un ārā no lūgšanas. Varat arī pēc tam veikt piezīmes par atklāto, sajusto. Bet atcerieties, mēs šo nedarām, lai atklātu kādu jaunu mācību vai doktrīnu. Ja kaut kas, kas ir pretrunā ar kristīgo mācību, ienāk prātā lūgšanas laikā, atmetiet to. Ja ir šaubas, konsultējieties ar mani. Ja atrodat grēku sevī, izsūdziet to, varbūt privātā grēksūdzē pie manis.

Kad Dieva tauta Nehemijas laikā dzirdēja Dieva Vārdu, ko viņi nebija dzirdējuši un kuram nebija sekojuši gadiem ilgi, tas kā abpusgriezīgs zobens iegriezās viņu sirdīs, un viņi vaimanāja, jo viņi sevi atzina par grēciniekiem. Bet Nehemija viņiem teica, “Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” (Neh 8:10b). Jēzus nāca, lai sludinātu prieka vēsti nabaga grēciniekiem, tādiem kā mēs. Mēs sērojam, un ir jāsēro par mūsu grēkiem, un jo vairāk mēs meditējam par Dieva Vārdu – vienalga, vai tas ir tādā veidā, kā es ilustrēju, vai kādā citā veidā – jo vairāk tas atklāj mūsu grēkus. Svētais Gars to dara nevis, lai apbēdinātu mūs, bet iepriecinātu mūs ar Kristus nopelnu. Jo vairāk mēs atzīstam sevi par grēciniekiem, jo vairāk prieka mums ir Kristus krustā.

Kristus krusts un Prieka vēsts, ko Viņš sludināja, nav apstākļi, kas var mainīties, vai mainās atkarībā no mūsu garastāvokļa. Tās ir nemainīgas patiesības, kas stāv no mūžības uz mūžību. Kristus ir mūsu prieks, un Kristū mēs atrodam mūsu prieku.

Kad mums ir bēdas, un pasaule mūs sarūgtina, darīsim, kā Pāvils mudināja, “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil 4:8). Pacelsim savas acis uz debesīm kā Dr. Torijs un lūgsim mierinājumu no Kunga, zinot, ka Viņa prieks caur Svēto Garu pat vistumšākajās naktīs mājo mūsu sirdīs. Āmen.