Teksti: Ech 11:14–25; Ebr 7:1–17; Lk 10:17–24
“Jo raksti liecina: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.” (Ebr 7:17)
Šovakar es vēlos nedaudz runāt par to, kas ir priesteris, kas ir mācītājs, kas bija Melhisedeks un kāpēc Jēzus ir priesteris pēc Melhisedeka kārtas?
Vēstules ebrejiem autors citē 110. psalmu, kad viņš saka, ka Jēzus ir “priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas” (Ps 110:4). Šis īsais teikums saka trīs lietas par Jēzu: ka Viņš ir priesteris, ka Viņam ir šis amats mūžīgi, un ka šis priesteru amats ir pēc Melhisedeka kārtas.
Vispirms, kas ir priesteris? Bībele nedod nekādu definīciju, kas ir priesteris. Bībele lieto šo vārdu tā, it kā visi jau saprastu, kas ir priesteris, un ko viņš dara. Ja prasītu jums, ko dara priesteris, man šķiet, ka jums būtu skaidra ideja. Ja skatāmies uz pasaules reliģijām, katrā kultūrā pasaulē ir bijis kāds cilvēks nošķirts šim amatam, lai nestu upurus Dievam (vai dieviem). Šis fakts vien, ka intuitīvi cilvēki zina, kas ir un ko dara priesteris, un, ka tautas visos laikos visās vietās ir jutušas nepieciešamību pēc priestera kalpošanas viņu vidū, saka, ka šis instinkts, šī vajadzība nest Dievam upurus caur vidutāju ir dziļi iespiesta mūsu psihē, mūsu dvēselē. Tas, ko vēlos uzsvērt, ir, ka šis ir vēl viens pierādījums, kaut modernais cilvēks noliegtu pārdabisko, ka cilvēks ir radīts, lai meklētu dzīves nozīmi un jēgu savā Radītājā. Un ceļš pie sava Radītāja ir meklējams caur vidutāju – priesteri un upuri, ko viņš nes.
Nepieciešamība pēc upuriem ir redzama tūlīt pēc Ēdenes. Kains un Ābels abi nesa Dievam upurus noteiktajā laikā. No kurienes šī ideja? Nekas nav rakstīts Bībelē. Viņi vienkārši zināja, ka tas ir jādara. Pēc grēku plūdiem Noa uzcēla Dievam altāri, lai nestu Dievam pateicības upurus. Ābrahāms, Jēkabs un Īzaks cēla Dievam altārus, un nesa Viņam upurus katrā vietā, kur viņi ceļoja gan par pateicību, gan par grēku nožēlu. Mēs redzam, ka šajā periodā no pēc-Ēdenes līdz patriarhiem katrs vīrietis vai ģimenes galva kalpoja kā priesteris savai saimei.
Kad vēsture norit līdz Mozum, mēs redzam jaunu paradumu – tiek iecelta priesteru kārta. Ar Āronu priekšgalā viņš ar saviem dēliem tika iecelts priesteru kārtā, lai kalpotu Dieva priekšā svētnīcā un nestu visus noteiktos upurus. Tas, kas ir svarīgi ievērot, ir atšķirība starp šiem upuriem un pagānu upuriem, un tas ir virziens. Kamēr pagānu upuri tika nesti, lai apmierinātu savus dievus un liktu viņu dusmībai rimties, Bibliskie upuri tika nesti Dievam, lai apklātu grēcinieku grēkus. Varam teikt pagānu, ka upuri bija tie, ko mēs darām dievam, bet Bibliskie upuri bija tie, ko Dievs caur upuru asinīm dara mums. Vēl vairāk, kad cilvēks nesa upuri Vecajā Derībā, viņš uzlika savas rokas uz upura galvas un izsūdzēja savus grēkus. Upurējamais dzīvnieks saņēma sodu, ko vajadzēja saņemt grēciniekam.
Bet Vecās Derības upuri bija nepilnīgi, jo tie bija atkārtojami. Katru reizi, kad tu grēko, vēl viens dzīvnieks bija jāupurē. Augstajam priesterim katru gadu bija jāupurē vispirms par sevi, un tad par visas tautas grēkiem. Un pastāvēja risks, ka, ja augstais priesteris būtu grēkojis pirms viņš upurēja vai upurēšanas brīdī, ka Dievs nepieņemtu viņa upuri. Ja par šo upurēšanas sistēmu padomā, tas nevar būt, ka Dievs ļautu turpināties šādai nepilnīgai grēku piedošanas sistēmai. Jo kā ir rakstīts, “jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus” (Ebr 10:4). Nē, šīs Vecās Derības upurēšanas sistēma bija iedibināta uz laiku, lai sagatavotu tautu kaut kam labākam.
Tāpēc psalmists pravietoja Jēzus priestera kalpošanu, kad viņš teica, ka Viņš būs pēc Melhisedeka kārtas. Mēs lasām par Melhisedeku Pirmajā Mozus grāmatā, kad viņš iznāca pie Ābrahāma ar maizi un vīnu un slavēja Dievu Visaugstāko. Kā priesteris viņš svētīja Ābrahāmu, un Ābrahāms deva viņam kā priesterim desmito tiesu. Viņš bija Salemas ķēniņš, kas tiek tulkots kā miera ķēniņš. Melhisedeks tiek uzskatīts par Jēzus Kristus prototipu Vecajā Derībā. Vecajā Derībā mēs redzam vairākus cilvēkus, kas mums atgādina Kristus personu un darbību, piemēram, Jāzeps, kurš tika nodots un pārdots par 30 sudraba gabaliem, smagi cieta, bet caur savu darbību izglāba tautu un pacelts goda vietā. Melhisedeks, kura vārds nozīmē taisnības ķēniņš, bija “bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta”, kā rakstīts, un “viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.”
Melhisedeka priesterība pastāvēja pirms Ārona priesterības un ir neatkarīga no Sinaja derības, uz kā Ārona priesterība bija balstīta. Jēzus kalpošana stāv ārpus Sinaja derības, un Viņā Vecā Derība tiek piepildīta. Un, kā ir teikts par Melhisedeku, ka viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, tā Jēzus, Dieva vienpiedzimušais Dēls ir no mūžības uz mūžību. Kur Ārona priesterība bija no paaudzes uz paaudzi, Jēzus priesterībai nav gala. Un, kur Āronam un viņa dēliem bija jānes grēku upuris vispirms par sevi, tad par tautu, Jēzum tas nav vajadzīgs. Bezgrēcīgs būdams, Viņam nav jāupurē par sevi. Viņš nes upuri tikai un vienīgi mūsu dēļ.
Bet, kad Viņš ir priesteris un kad upuris? Pārsteidzošā kārtā Viņš ir gan priesteris, gan upuris. Viņš nenes kādu dzīvnieku, lai pārklātu mūsu grēkus, bet sevi pašu, lai reizi par visām reizēm piedotu visus grēkus. Zaļajā Ceturtdienā, kad Viņš svinēja Pēdējo mielastu ar saviem mācekļiem, Viņš ņēma maizi un pēc tam kausu, un teica, “Šī ir Mana miesa”, “Šīs ir Manas asinis” – šajā brīdī Viņš bija mūsu Augstais priesteris, kas nes sevi Tēvam grēku piedošanai. Nākamajā dienā – Lielajā Piektdienā Viņš kļuva par to upuri. Svētajā vakarēdienā, kas ir Kristus patiesā miesa un asinis, mēs dalāmies ar Kristus krusta upuri un saņemam to piedošanu un svētdarīšanu, ko Viņš pie Krusta mums ieguva.
Viena nianse, ko neminēju par Vecās Derības grēku upuriem ir, ka daļu no upura priesteri paši ēda. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo, kā priesteru kārta Vecajā Derībā piedalījās grēku upurī, tā mēs – Jaunās Derības priesteru kārta, piedalāmies Jēzus Kristus grēku upurī, kad saņemam dievgaldu.
Ko dara mācītājs šajā gadījumā? Vai viņš nenes vakarēdiena upuri draudzes vārdā Dievam Tēvam par izlīgumu Kristū? Nebūt nē! Tā ir katoļu saprašana. Tā ir veco laikmetu izpratne par upuri – mēs nesam kaut ko, lai apmierinātu Dieva dusmībai. Sakraments, vai tas ir vakarēdiens vai kristība, ir virzībā – Dievs uz mums. Mācītājs, kad viņš konsekrē maizi un vīnu, ir tikai instruments, caur kuru darbojas Kristus. Kristus vārds un apsolījums padara maizi un vīnu par sakramentu, par miesu un asinīm. Mācītājs neveic nekādu upurēšanu uz altāra. Vienīgais upuris, ko nesa mācītājs, līdz ar draudzi ir pateicības upuri Dievam. Mācītāja aicinājums ir, kā aicinātam un ieceltam Jaunās Derības kalpam, ir draudzes priekšā stāvēt un runāt in persona Christi, t.i., Jēzus Kristus personā, pārstāvēt Kristu un runāt Viņa vārdus. Ja viņš to nedara, viņš nav nekāds mācītājs. Visi upuri par visiem laikiem ir piepildīti Kristus upurī pie krusta, un visu priesteru kalpošana ir piepildīta Kristus priesteriskajā kalpošanā.
Kristus ir mūsu Augstais priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas. Kristus Baznīca ir priesteriskā tauta, kas nes pateicības upuri Dievam Tēvam caur Jēzu Kristu. Mācītājs ir aicināts vīrietis, kas pārstāv Kristu un nes Kristu draudzei vārdā un sakramentā. Āmen.