Tekti: Est 6:1–14; Apd 19:1–10; Lk 4:1–13
“Tonakt ķēniņam nenāca miegs, un viņš lika atnest Atmiņu grāmatu un Dienu grāmatu, un tās lasīja ķēniņam priekšā.” (Est 6:1)
Mēs visi esam piedzīvojuši tādas dienas, kad “viss iet kā pa sviestu”, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss notiek gludi un bez aizķeršanās. Mēs arī esam piedzīvojuši nejaušus gadījumus, kas šķiet plānoti, pat orķestrēti, kas izmaina dienas tecējumu, gada tecējumu, pat dzīves tecējumu. Atskatoties uz savu dzīvi, man liekas, ka mēs katrs varam atrast vairākus šādus gadījumus – nejaušas satikšanās, nejauši piedāvājumi vai nejauši atgadījumi, kas izmainīja mūsu dzīves un ir noteikuši, kur un kas mēs esam šodien.
Šie – it kā nejaušie gadījumi, kas nosaka mūsu dzīves virzienu, tiek saukti par providenci jeb Dieva apredzību. Kā kristieši mēs ticam, ka nav tāda lieta, kā nejaušība, jo Dievs Tēvs Visuvaldītājs pārrauga visu pasauli un zina, kas un kā viss notiks. Tajā pašā laikā Dievs ir devis katram no mums brīvo gribu sekot Dieva plānam vai tam nesekot. Mēs neesam marionetes vai roboti, kas vienkārši izpilda pavēles. Mēs esam dzīvas, saprātīgas būtnes, kas ar saviem lēmumiem spējam ietekmēt savas dzīves. Toties Dievs Visuzinātājs var paredzēt to, kas notiks, kā arī ietekmēt mūs, uzrunājot mūsu sirdis u.t.t. Tādēļ to sauc par apredzību, jo Dievs redz visu. Providence ir svešvārds, kas nozīmē to pašu, ka Dievs var pārredzēt, paredzēt un ietekmēt to, kas notiks. Parastais latvietis to sauktu par likteni, bet liktenis ir bezpersonisks, kamēr providence vai apredzība nosaka, ka personisks Dievs pārrauga visu.
Esteres grāmata ir par providenci vai apredzību. Šī ir vienīgā grāmata Bībelē, kur Dievs netiek minēts ne reizi. Dievs netiek piesaukts ne lūgšanā, ne uzrunā. Tiek uzsaukts gavēnis, lai ķēniņienei Esterei veiktos saruna ar ķēniņu, bet tas viss. Dievs netiek minēts.
Kaut Dievs netiek minēts, Viņa klātbūtne un vadība ir jūtama visā grāmatā. Stāsta varoņi ir ebrejiete Estere ar savu tēvoci Mordohaju, kas viņu uzaudzināja, Persijas ķēniņš un viņa padomnieks Hāmāns. Hāmāns ir ļoti viltīgs vīrs, kas ienīst Mordohaju. Viņa naids pret Mordohaju ir tik liels, ka viņš ir gatavs iznīcināt visu ebreju tautu, lai tikai tiktu vaļā no Mordohaja.
Jau pirms tam Estere bija kļuvusi par Persijas ķēniņieni. Esot ķēniņa galmā, viņa nejauši bija dzirdējusi par sazvērestību pret ķēniņu un pastāstīja par to savam tēvocim Mordohajam, kas bija pils sargs. Mordohajs šo sazvērestību izjauca, un šis fakts tika ierakstīts minētajā “Atmiņu grāmatā”.
Pa šo laiku Hāmāna naids pret Mordohaju ir audzis, un viņš ir izdomājis, ka viņš uzcels milzīgas karātavas, lai pakārtu Mordohaju. Tad mūsu lasījumā šodien “gadījās”, ka ķēniņš nevar aizmigt un tādēļ viņš pavēl, lai kalpi lasītu no Atmiņu grāmatas. Atkal “gadījās”, ka viņi lasa par to reizi, kad Mordohajs izglāba ķēniņa dzīvību un ķēniņš vaicā, vai Mordohajs ir ticis apbalvots par to.
Šinī brīdī Hāmāns ienāk un ķēniņš viņam vaicā “Ko lai dara vīram, ko ķēniņš grib pagodināt?” (Est 6:6). Hāmāns, būdams ļoti iedomīgs, domā, ka ķēniņš vēlas viņu pagodināt un izdomā greznu izrādi – vīram, ko ķēniņš vēlas pagodināt, lai uzvelk ķēniņa drēbes ar visu ķēniņa kroni un viņš izjāj pa pilsētu ar ķēniņa zirgu, un lai visi sauc: “Tā tiek darīts vīram, ko ķēniņš grib pagodināt!”
Ja Hāmāns domāja, ka viņam drīz tiks parādīts liels gods, viņš stipri vīlās, jo šeit notika, kas negaidīts. Ķēniņš teica: lieliski! dari to visu jūdam Mordohajam! Ko?! Tas nebija tas, ko Hāmāns bija plānojis. Viņš gribēja nogalināt Mordohaju un tagad, pēc ķēniņa pavēles viņam pašam ir jādara tas, ko viņš bija plānojis sev. Hāmāns veda Mordohaju ķēniņa drānās, ar ķēniņa kroni galvā, jādams uz ķēniņa zirga pa pilsētu, saucot: “Tā tiek darīts vīram, ko ķēniņš grib pagodināt!” Lepnais Hāmāns tiek pazemots caur “nejaušo” gadījumu sēriju.
Bet Hāmāna plāns iznīcināt visus jūdus vēl bija spēkā. Mordohajs uzrunāja savu tēvabrāļa meitu, Esteri, teikdams, ka tādēļ, ka viņa ir karaļnamā, nenozīmē, ka viņa var aizmirst savu tautu. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka viņa ir nonākusi tik nozīmīgā vietā un amatā, jo vairāk viņai ir atbildība glābt savu tautu. Viņš teica: “Kas zina, vai ne šī laika dēļ tu esi kļuvusi ķēniņiene?” (Es 4:14). Mordohajs, kaut viņš nepiemin Dievu, zina, ka Dievs valda pār visu un tādēļ saka – vai nav interesanti, ka tieši tu tieši tagad esi tieši tur, kur tu esi, lai ietekmētu lietu gaitu? Mordohajs saka, ka šķiet, ka visi puzles gabali sakrituši pareizā vietā, pareizā laikā.
Estere arī panāca, ka šis genocīds nenotika un lielākā ironija ir tā, ka Hāmāns tika pakārts tajās pašās karātavās, ko pats bija uzcēlis. Ebreji līdz šai dienai svin šo uzvaru “Purim” svētkos.
Viscaur Esteres grāmatai varam pamanīt Dieva neredzamo roku, kas virza notikušo. Tajā pašā laikā tajā iesaistītajiem cilvēkiem sevišķi Esterei un Mordohajam bija jānolemj darīt labu un sekot Dieva neredzamajai vadībai. Tas, ka Dievs paredz visu, kas notiek pasaulē, ka pastāv Viņa providence un apredzība nenozīmē, ka mēs esam dzīves pasīvi vērotāji. Mums ir dots intelekts un ticība, lai pamanītu Dieva rīcību mūsu dzīvēs, un rīcībspēja un lemtspēja, lai izvēlētos sekot Dieva plānam vai nē. Lai Dievs dod mums pazemīgu un gudru sirdi, kas var ieraudzīt Dieva darbību mūsu dzīvēs un spēku tai sekot. Āmen.