“Providence”, 19.10.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Est 6:1–14; Apd 19:1–10; Lk 4:1–13

“Tad Hamans ņēma drēbes un zirgu un apģērba Mordohaju, un lika viņam jāt uz pilsētas laukumu; un viņš pats sauca viņa priekšā: “Tā top darīts vīram, ko ķēniņš nolēmis pagodināt!”” (Est 6:11)

Ir ļoti svarīgs, kaut šķietami nenozīmīgs sižets Tolkina slavenajā triloģijā ‘Gredzenu pavēlnieks’, kur galvenie tēli ir izšķiršanās brīdī. Hobiti Frodo un Sems ir pametuši brālību, lai vieni paši veiktu savu bīstamo misiju un saudzētu savus draugus. Tikmēr ļaunie orki ir negaidīti nolaupījuši divus citus hobitus – Meriju un Pipinu. Spēcīgs karavīrs un cilvēks, Boromīrs ir gājis bojā, mēģinot izglābt Meriju un Pipinu no orkiem.

Palikuši trīs tēli no oriģinālajiem deviņiem gredzenu brālībā: cilvēks un nākamais ķēniņš – Aragorns, elfs – Legolas un rūķis – Gimlī. Šie trīs ir grūtajā izšķiršanās brīdī. Brīdī, kas, kā es jau teicu, šķiet nenozīmīgs, bet brīdī, kas par labu izšķir viņu nākotnes plānus. Jautājums viņiem priekšā ir vienkāršs. Uzreiz dzīties pa pēdām ļaunajiem orkiem, lai izglābtu sagūstītos hobitus, vai darīt, kā pieklājas, un ar godu apglabāt savu kritušo biedru. Grūts jautājums. Pirmajā gadījumā viņi varbūt panāktu ienaidniekus ātrāk un atbrīvotu savus draugus drīzāk, bet tas nozīmētu atstāt savu kritušo draugu negodā, kurš tik drošsirdīgi cīnījās hobitu dēļ, un atstāt viņu guļam mūža miegā zem klajas debess, kur putni un dzīvnieki saplosītu viņa miesas. Otrajā gadījumā viņi izvadītu savu kritušo draugu ar godu, kā karavīram pieklājas, bet zaudētu laiku un kilometrus, lai glābtu hobitus. Ko jūs darītu?

Aragorns, Legolas un Gimlī arī bija karavīri un tādēļ darīja, kā pienākas; sakārtoja Boromira mirstīgās atliekas ar zobenu rokās, bruņucepuri galvā un sakauto ienaidnieku zobeniem un vairogiem zem kājām. Aragorns skaitīja dzejoli par kritušo karavīru un Legolas un Gimlī teica savas atvadas. Tikai tad viņi sāka vajāt ienaidniekus, lai glābtu mazos hobitus.

Jautājumu vēl bija daudz. Ja viņi panāks orkus, kā viņi trijatā varēs uzvarēt lielo baru? Boromirs jau bija miris, mēģinot to darīt. Par to viņi nedomāja, bet cerēja, ka liktenis viņiem uzsmaidīs. Un tas ir tieši tas, kas notika. Ļaunos orkus negaidīti uzveica tās zemes jātnieki, un Merijs un Pipins bija brīvi.

Kāpēc es šo garo stāstu no fantāzijas grāmatas pārstāstu dievkalpojumā? Pirmkārt, man ļoti patīk ‘Gredzenu pavēlnieks’. Bet svarīgāk, Tolkins bija kristīgs autors, un viņa darbi ir pilni ar kristīgām alegorijām un līdzībām. Augšminētais piemērs ir stāsts par vairākiem kristīgiem tikumiem. Cieņa pret mirušajiem. Darīt labi un pareizi tāpēc, ka tas ir labi un pareizi, pat ja tas nav izdevīgi. Uzvesties kā goda vīriem un atstāt lietas, ko nevar kontrolēt (piem., hobitu nolaupīšana) Dieva rokās.

Mūsu Bībeles lasījumam šodien no Esteres grāmatas ir kas kopīgs ar ‘Gredzenu pavēlnieku’. Dievs abās grāmatās netiek minēts, kaut Viņa darbība ir jūtama aizkadrā, kustinot lietas uz priekšu. Kaut Tolkins, tāpat kā latvieši, lieto vārdu ‘liktenis’ kā bezpersonisku sagadīšanos, vārds, ko viņš ar to domā, manuprāt, ir providence. Šis ir brīnišķīgs vārds, kas raksturo Dieva neredzamo, bet pavisam reālo roku, kas bīda vēsturi un mūsu dzīves tanī virzienā, kurā tām jāiet. To var saukt citā vārdā: ‘Dieva apredzībā’. Visbiežāk esmu dzirdējis kristiešus lietojot arhibīskapa izgudroto vārdu ‘dievjaušība’. Dievjaušība ir labs vārds, bez šaubām, bet man šķiet, ka tas liek domāt par kaut ko īstermiņā nevis ilgtermiņā, nemaz nerunājot par Dieva plāniem, kas attīstās gadu simteņiem.

Esteres grāmata ir par trimdas ebrejieti, kas caur providenci kļūst par karalieni. Viņas audžutēvam Mordohajam gadās dzirdēt par nodevību pret ebreju tautu, ko plānoja karaļa labā roka Hāmans. Mordohajs ir pārliecināts, ka šā vai tā ebreju tauta tiks izglābta, bet saredz providenci Esterē. Visa grāmata centrējas ap šo Mordohaja teikto savai audžumeitai: “Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Est 4:14). Citā tulkojumā, ‘kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi dzimusi?’ Respektīvi, vai Dievs neplānoja tavu dzimšanu, tavu aizvešanu trimdā, tavu nonākšanu šajā vietā, tieši, lai šinī brīdī glābtu savu tautu?

Caur Dieva providenci gadījās, ka ķēniņam nenāca miegs, un tādēļ viņš lika atnest vēstures grāmatu. Ķēniņš domāja, ka nekas nelīdzēs vairāk kā garlaicīgi ieraksti par notiekošo valstī. Bet gadījās, ka kalps lasīja vietu par to, kā Mordohajs izglāba ķēniņu no atentāta. Tieši tanī brīdī ļaunais Hāmans ienāca, lai ieteiktu ķēniņam pakārt Mordohaju karātavās, bet caur Hāmana pašlepnumu, gadījās, ka Hāmanam bija jāved Mordohaju caur pilsētu uz karaļa zirga, karaļa drēbēs, viņu godinot. Ja karalim nenāktu miegu tieši tanī vakarā, kurš zina, kā lietas būtu notikušas?

Pink Floyd bija dziesma “Another brick in the Wall” (Vēl viens ķieģelis sienā), kas saka, tu neesi nekas, tu esi tāds pats kā pārējie, tavai dzīvei nav jēgas. Šāda doma var izteikt domu, ka tu esi tikai vēl viens zobrats sabiedrības mehānismā.

Bet tā nav tiesa. Izņem vienu zobratu un viss apstāsies! Kaut mēs to neredzam, Dievs ir salicis visu kopā un ielicis mūs tieši tur, kur mums vajag būt. Tikai tu vari būt savu bērnu tēvs vai māte. Tikai tu esi vecmamma vai vectēvs saviem mazbērniem. Es esmu jūsu mācītājs. Jūs—mana draudze. Mēs iespaidojam viens otru. Un kā mēs iespaidojam bērnus un viņi mūs, tā jūs mani iespaidojat tik daudz, cik es jūs. Un tas viss pēc Dieva plāna.

Ja es atgriežos pie Tolkina un trīs karavīru pareizās izvēles, un saistu to ar Esteres labo izvēli, varu teikt, ka mēs kļūstam par daļu no Dieva lielā plāna – vai tas būtu šai paaudzei, nākamajai, vai paaudzei, kas vēl nav dzimusi – mēs kļūstam par daļu no Dieva plāna, kad mēģinām izšķirt pareizo Dieva acīs. Darīt to, kas labs, pareizs un pieklājīgs, ir veids, kā mēs varam līdzi dalīties Dieva plānā.

Saprotiet mani pareizi. Dieva plāni izdosies ar vai bez mums. Jautājums, vai mēs būsim daļa no tā, vai nē. Mans garīgais tēvs, Mārtiņš Irbe, reiz deva retorisku jautājumu. Bībelē mēs dzirdam par daudziem vīriem un sievām, kuri atbildēja Dieva aicinājumam, un kļuva par daļu no Dieva plāna. Piemēram, Debora atbildēja Dieva aicinājumam un kļuva par vienu no spēcīgākajām soģēm Israēla vēsturē. Mozus dzirdēja Dieva balsi degošajā ērkšķu krūmā, paklausīja un kļuva par ebreju tautas glābēju.

Bet, kas būtu, ja Debora vai Mozus teiktu ‘nē’? Piemēram, pirms Deboras būtu bijusi Aija? Vai pirms Mozus—Uldis? Un, kas būtu, ja pirms Ābrahama, Dievs būtu parādījies tādam Jānim Baltijas jūrā. Vai tad mēs būtu Izredzētā tauta? Tas, ko gribu teikt, ir, ka varbūt Dievs patlaban lieto tevi un tavas izvēles, lai paplašinātu Viņa valstību?

Pirms vairākiem gadiem man tika atklāta melanoma kreisās rokas trešajā pirkstā. Vēzis bija tālā stadijā un man teica, ka jābūt gatavam uz ļaunāko. Man tika nozīmēts labākais ārsts Latvijā šajā jomā. Dr. Derjabo acīmredzot bija pareizticīgs, jo uz galda un pie sienas viņam bija daudz ikonu. Pēc slimības vēstures viņš zināja, ka esmu mācītājs, un varbūt tādēļ uzdrošinājās man teikt, “Es darīšu, kas manos spēkos. Jūs darīsiet, kas jūsu. Bet Dievs darīs visu.” Es esmu pārliecināts, ka Dievs savā apredzībā lietoja Dr. Derjabo, ķirurgu, imunoloģi un citus, lai izglābtu manu dzīvību. Ja Dr. Derjabo nebūtu izvēlējies kļūt par ārstu ar tādu specialitāti, kas man notiktu? Bet es esmu pārliecināts, ka savā providencē Dievs bīdīja visus šaha kauliņus savās vietās.

Tātad darīsim to, kas mūsu spēkos, un atstāsim pārējo Dieva ziņā. Āmen.