Teksti: Jes 49:1-3,5-7; Jes 40:1-8; Lk 1:57-80
“Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti. Tu iesi Kungam pa priekšu sataisīt Viņa ceļu, lai dotu Viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu” (Lk 1:76-77)
Jānis Kristītājs bija tāds, kuru mūsdienās varētu dēvēt par radikālu. Radikāls tādā nozīmē, jo viņš patiešām ticēja tam, ko viņš sludināja. Un viņš ne tikai ticēja tam, ko viņš sludināja, bet arī domāja, ka arī citiem tam ir jātic. Jānim Kristītājam bija skaidra koncepcija par taisnību un par patiesību, un to viņš ar lielu dedzību sludināja pie Jordānas upes pirms vairākiem gadu tūkstošu.
Un labi, ka tā, jo, ja viņš sludinātu mūsdienās – man šķiet, neviens viņā neieklausītos, un neviens netērētu laiku, lai pierakstītu to, ko viņš saka. Drīzāk masu mēdijos viņu nomelnotu kā fanātiķi, un viņš ātri vien tiktu ‘kancelēts’. Mūsdienās cilvēkiem nepatīk stingras patiesības robežas. Patiesība postmodernā, post kristīgajā kultūrā ir plūstoša, relatīva. Tev ir tava patiesība, man ir mana patiesība. Nevienam nav vispārīga patiesība, izņemot, ja tev ir tradicionālas vērtības – tad tu esi apspiedējs, aizspriedumains un aizvēsturisks. Es domāju, ka mēs visi esam jutuši šādu spiedienu.
Toties Jānim melns bija melns, balts bija balts, taisns bija taisns, un grēks bija grēks. Mūsdienās, kā jau teicu, patiesība tiek mērīta uz slīdošas skalas. Objektīva patiesība neeksistē. Toties, ja godīgi, vienīgā patiesība, kas ir pieļaujama, ir progresīva un visietveroša, kas ir balstīta nevis uz objektīviem faktiem, bet uz manām sajūtām un untumiem.
Bet vai tas ir veselīgi? Vai tas tā ir? Vai katrs drīkst definēt sev to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi?
Tas ir atkarīgs no tā, par kādu sfēru mēs runājam. Patiesība varētu būt, ka man piestāv svītraini krekli, bet tas nenozīmē, ka tāpēc, ka tie piestāv man, svītraini krekli piestāvēs visiem. Tā nav vispārīga, objektīva patiesība. Bet, ja es teiktu, ka Latvijā šoferi brauc ceļam pa labo pusi – tā ir objektīva patiesība, un tā ir vispārīga, jo visiem tas ir jāievēro, savādāk būs avārija. Kas notiktu, ja kāds definētu savu personīgo patiesību tā, ka viņš brauktu pa ceļa kreiso pusi vai pa trotuāru?
Ir kāds standarts, kas attiecas uz visiem. Ja katrs dara, kā grib, būs haoss. Līdzīgi, ja orķestrī visi pūstu un spēlētu, kā pašiem tīk, neskatoties uz diriģentu. Ja visi spēlētu līdzi un mainītu savu attieksmi, pakļaujoties diriģentam, būtu harmoniska simfonija.
Par Jāni Kristītāju viņa dzimšanā tiek pravietots: “Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti.” Kāpēc Jānis tiek saukts par pravieti? Viņš nepravietoja tādā veidā, kā mēs to iedomājamies – viņam nebija dots atklāt nākamās lietas v.tml.
Viņš bija pravietis, jo viņam bija jāiet “Kungam pa priekšu sataisīt Viņa ceļu, lai dotu Viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu.” Jānis bija sludinātājs, kas atklāja Dieva prātu. Pravieša galvenais uzdevums ir atklāt Dieva prātu – tāpēc Jānis bija pravietis. Un šis ir Dieva prāts, lai cilvēki nāktu pie pestīšanas atziņas uz grēku piedošanu.
Jānis Kristītājs savā kalpošanā teica, ka “Katra ieleja, lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu” (Lk 3:5). Viņš runāja par to, ka kaut kam ir jāmainās mūsos. Mūsos visos. Ne tikai tajos, kas ir tur ārā, aiz baznīcas sienām. Šis Jāņa aicinājums mainīties attiecas tikpat uz kristiešiem, kā tas attiecas uz pasauli. Ja domājam, ka ikdienas atgriešanās pie Kunga neattiecas uz mums, bet tikai uz manu kaimiņu, manu darba kolēģi, vai tiem, kuri iet lepnības gājienā, tad esam kaut ko pārpratuši. Kā Bilijs Grehems mēdza teikt – kristieši ir ubagi tāpat, kā pasaule. Atšķirība ir tā, ka kristieši zina, kur var dabūt maizi.
Mums visiem ir jākļūst līdzīgākiem standartam. Kristiešu standarts ir pats Kristus. Kristiešiem ir jākļūst līdzīgākiem Kristum. Daudzi paši mēģina mainīties – cik nav dzirdēts par Jaungada solījumiem, kas visā dedzībā tiek turēti kādu brīdi, bet pēcāk tiek atmesti? Ko jūs apņēmāties Jaungadā? Vai atceraties? Vai jūs to vēl pildāt? Jēzus saka, ka gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja. Tāpēc pats Kristus nāk mums palīgā, lai mēs varam mainīties. Viņš ir devis savu Svēto Garu, lai sataisītu Dievam ceļu arvien dziļāk mūsu dzīvēs.
Kad cilvēks kļūst par kristieti kristības ūdenī, Dieva Svētais Gars nāk, lai dzīvotu viņā. Pastāv divi aspekti, kas īpaši izceļas Svētā Gara darbībā, kas palīdz mums būt pārliecinātiem par savu ticību Kristum.
Pirmkārt, Viņš pārveido mūs no iekšienes. Viņš veido Jēzus raksturu mūsu dzīvē. Tie ir “Gara augļi” – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība (Gal 5:22). Kad Svētais Gars nāk un sāk dzīvot mūsos, šie “augļi” sāk augt.
Mūsu raksturā notiek izmaiņas, kam ir jābūt redzamām citiem cilvēkiem. Grumbuļaini pakalni mūsu raksturā tiek izlīdzināti. Šīs izmaiņas nenotiek vienas nakts garumā. Līdzīgi kā iestādīts augļu koks nedod augļus pēc piecām minūtēm. Auglim ir nepieciešams laiks, lai tas izaugtu. Līkumainam ceļam arī vajadzīgs laiks, lai to iztaisnotu. Līkumainam raksturam arī vajadzīgs laiks, lai to sakārtotu. Ar pacietību, paļaujoties uz Kristus darbu mūsos, pēc kāda laika citi cilvēki pamanīs, ka esam kļuvuši mīlošāki, priecīgāki, mierīgāki, pacietīgāki, laipnāki un atturīgāki. Tas notiek, kā apsolām iesvētībās – uzticīgi un uzcītīgi lietojot Kunga žēlastības dāvanas, Viņa svēto Vārdu un Sakramentus.
Tāpat kā mūsu raksturā notiek izmaiņas, tāpat ir jābūt arī izmaiņām mūsu attiecībās – gan ar Dievu, gan ar citiem cilvēkiem. Mūsos pieaug jauna mīlestība uz Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
Mūsu attieksme pret citiem arī izmainās. Ģimenes saites var kļūt stiprākas, mīļākas. Pieaug arī līdzjūtība pret citiem – mēs ieraugām ne tikai savas vajadzības, bet sākam domāt arī vairāk par citiem. Mums ir arī vēlme lasīt Bībeli un draudzēties ar citiem kristiešiem.
Šīs ir tās lietas, par ko runāja Jānis. Kristus nāks, un mums ir jābūt gataviem. Pirmais solis ir ieraudzīt, ka kaut kam manī ir jāmainās. Šis ir solis uz grēksūdzi. Grēksūdze ir kā buldozers, kas izlīdzina ceļu starp mums un Dievu. Kad mēs ieraugām Dieva patiesību un to, kādi mēs esam, salīdzinot ar Viņa objektīvo un visaptverošo patiesību, tikai tad lietas var sākt mainīties mūsu dzīvēs. Kad šis ceļš starp mums un Dievu ir atjaunots caur grēksūdzi, Dievs nāks mums palīgā un mūs svētīs. Mūsu aicinājums ir būt radikāliem savā ticībā. Nevis tādā veidā, ka lecam acīs, bet tādā veidā, ka būt pārliecinātiem par Dieva vārda patiesumu, lai tas var mainīt mūs un tos, kas mums apkārt. Līdzīgi, kā plūstošai upei ir jāmaina savs virziens stipras klints priekšā, tā arī, stāvēdami uz Kristus stiprās klints, varam liecināt pasaulei par Dieva nemainīgo patiesību un ar Dieva palīgu redzēt, ka pasaule ap mums un varbūt pat tālāk tiek mainīta.
Jānis Kristītājs bija viens no tiem radikālajiem kristiešiem, kurš ticēja tam, ko viņš sludināja. Viņš ticēja tam, jo viņš zināja, ka tā ir patiesība, un tā ir patiesība, kas dara cilvēkus brīvus. Āmen.