Sprediķis trešdienā, pēc četrpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 13. septembrī (Mt. 18:15-20 (“Ja tavs brālis grēko… – kāda ir mana Baznīca?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis četrpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 10. septembrī (Mt. 6:24-34, „Kalpošana vairākiem Kungiem – mēs esam tikai Dieva mums iedotās mantas pārvaldnieki…”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc trīspadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 6. septembrī (Mt. 16:21-28 (“Vai es savā dzīvē apliecinu Kristu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trīspadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 3. septembrī (Lk. 17:11-19, „Pateicība Dievam”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc divpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 30. augustā (Mt. 16:13-20 (“Kas man ir Kristus un kas esmu es?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis divpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 27. augustā (Lk. 10:23-37, „Kurš ir mans tuvākais?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc vienpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 23. augustā (Mt. 15:10-20 (“Kas sagāna cilvēku – mūsu ticības redzamā un neredzamā puse”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis vienpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 20. augustā (Mk. 7:31-37, „Jēzus brīnumi un mūsu maldi”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc desmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 16. augustā (Mt. 14:13-21; Jes. 55:1-5 “Kāda ir mūsu ticība – ar ko mēs ikdienā aizvietojam Dievu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis desmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 13. augustā (Lk. 18:9-14, „Farizejs un muitnieks – dažādās lūgšanas”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc devītās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 9. augustā (Mt. 14:22-33, “Jēzus staigā pa ūdens virsu un glābj slīkstošo Pēteri – kāda ir mūsu paļāvība uz Dievu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis devītajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 6. augustā (Lk. 19:41-48, „Ticība un tradīcijas – kādu vieta ir Kristum tavā dzīvē?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc astotās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 2. augustā (Mt. 20:1-16, „Strādnieki vīna kalnā – alga kā Dieva pārbaudījums skaudīgajiem”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis astotajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 30. jūlijā (Lk. 16:1-8, „Negodīgais nama pārvaldnieks”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc septītās Vasarsvētku svētdienas, AD 2017. 26. jūlijā, ev. Rolands Pētersons

 

Sprediķis septītajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 23. jūlijā (Mt. 7:15-21, „Viltus pravieši un patiesība – kādi ir mūsu maldi un kāda ir mūsu ticība?”), māc. Juris Morics

Vecajā Derībā ir daudz praviešu grāmatu, kamēr Jaunajā Derībā tikai viena… Vai pēc apsolījuma piepildīšanās praviešu laiks būtu beidzies?

Kas ir pravietis? Vai arī kāds ir īsts pravietis? To mums derētu konkretizēt, lai saprastu šīs svētdienas evaņģēliju par viltus praviešiem un labajiem, vai sliktajiem augļiem.

Dzirdētā Evaņģēlija Rakstu vieta var būt gan par klupšanas akmeni un šķelšanos, gan par svētību. Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs tur gribam atrast un kāds gars katru no mums vada?

Bieži vien, sludinot mācītāji izvairās no skarbiem vārdiem, vai arī dzird pārmetumus par tādiem sprediķiem, kas cilvēkiem nepatīk, jo cilvēki taču meklē kaut ko skaistu, jauku, patīkamu – mierīgu. Un, protams, ka to var saprast. Negāciju jau tā ir pārāk daudz – pilna televīzija un avīzes ar negatīvām sensācijām, tā, ka cilvēki ir noguruši no sliktām ziņām. Tādēļ visa tā starpā mēdz pazust patiesība arī tad, kad tā tomēr ir jāpasaka.

Dažreiz cilvēkam vajag, lai ciešanas liktu viņam atgriezties un atcerēties Dievu. Mums liekas, ka tādu Kristu mēs neesam pazinuši, …tāds nav mūsu Kristus. Mūsu Kristus ir mīlestība, kas visu piedod un visu panes. Ja tā, tad varbūt ir laiks mosties un redzēt, ka tas, kam esam ticējuši, nav bijis Kristus, bet ir bijusi pašattaisnošanās, pašnomierināšanās.

Tāds ir pravieša gars, kas caurstrāvo visu Bībeli – nesaudzīgi tiešs, ass, kā abpusgriezīgs zobens, dedzinošs, aizvainojošs, biedējošs, bet patiesībā dziedinošs… Dziedināšana no tiek caur sāpīgu operāciju – grēka amputāciju!

Ziniet, ka tad, kad mēs tiekam kārdināti, sātans mūs necenšas piepildīt tik daudz ar šaubām un neticību, cik ar aizmāršību pret Dievu. Mēs aizmirstam šajās situācijās apdomāties, kas ir tas ko Tu Dievs gribi, lai es daru un kā lai es rīkojos. Dieva nodoms katra mūsu dzīvē ir caur mums kaut ko paveikt, kaut ko parādīt.

Lai arī šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vēršas pret tiem, kas kurina naidu, šis teksts vienmēr bijis viens no galvenajiem naida kurināšanas instrumentiem.
Melīga kristietība ir ļaunāka par neticību. Sātans, kurš tēlo gaismas eņģeli, ir daudz ļaunāks par dēmonu, kura ļaunie nolūki jau pa gabalu ir atpazīstami. Jo meli mums atņem godīgas izvēles iespējas – grēkā krišanas sekas ir nespēja atšķirt labu no ļauna.

Kalpošana, kā sevis apliecināšana, kā savu spalviņu spodrināšana, nav tā kalpošana, kuru Dievs no mums sagaida. Tikai noliekot visa centrā Dievu, Viņa mīlestību uz cilvēku, un vēlēšanos kalpot Viņa Vārda pasludināšanai, mēs sākam tuvoties Dieva valstībai.

Vienīgi Dievam gods!

Sprediķis trešdienā pēc sestās Vasarsvētku svētdienas, AD 2017. 19. jūlijā (Mt. 13:31-33, 44-52; „Debesu valstība un citas lietas”), māc. Juris Morics

Debesu valstība līdzinās… Tā Jēzus Kristus saviem mācekļiem stāsta par to pasauli, kurai nav nekādas līdzības ar pasauli, kurā mēs mītam…

Grūti ir meklēt salīdzinājumu ar kaut ko tādu, ko tu nezini…    Tomēr par vienu lietu mēs varam vienoties – Debesu valstības vērtība atklājas tam, kas to vēlas ieraudzīt. Sinepju sēklai nebūtu vērtība, ja tā nekļūtu par lielu koku; mīkla nesarūgtu, ja saimniece nezinātu, ka tai jāpievieno attiecīgais raugs; un neauglīgajam tīrumam nebūtu vērtības, ja tajā netiktu izdarīts naftas urbums…

Vērtība spēj mainīties no tā skatu punkta, no kura mēs šo vērtību ieraugām…

Ik dienas savās dzīvēs mēs sastopamies ar kādām līdzībām, kuras norāda uz lietu patiesajām vērtībām. Arī traģēdijas, kuras ikdienas notiek pasaulē un arī tepat Latvijā – kaut vai šis notikums ar pazudušo 5-gadīgo puisēnu. Un ikviens šāds notikums – vai tas būtu terora akts, vai kāda bezjēdzīga un ārprātā izdarīta slepkavība… Visos šajos notikumos mēs spējam saskatīt to, kas mūsu dzīvē ir ticis darīts nepareizi – vai tas būtu kāds ārprātā nonācis vientuļnieks, kuru sabiedrība ignorējusi tik ilgi, līdz viņš apliecinājis sevi visvelnišķīgākajā veidā. Vai arī tā būtu Islāma ekstrēmistu reakcija uz rietumu valstu iejaukšanos, viņu dzīves ritmā… Katrā ziņā, ja pie mums kaut kas tāds notiek, tad jāpadomā ko mēs no Dieva mums mācītā neesam sapratuši…

Visdrīzāk jau, ka neesam mācējuši atšķirt patiesās vērtības no neīstajām. Un laiku beigās nāks šķirošana… Notikumi pasaulē ir norāde uz laiku beigu tuvošanos un mēs nezinām: cik daudz mums vēl ir atlicis, lai izdarītu savu izvēli…

 

Sprediķis sestajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 16. jūlijā (Mk 8:1-9; Rm 6:3-11 „Vienīgi Kristū atrodama visa pilnība”), māc. Juris Morics

Kādēļ gan Dievam vajadzēja radīt cilvēku, kurš Viņam ir sagādājis tik rūpju… Un tomēr Viņš mūs mīl tā, kā mēs nekad nespēsim mīlēt, Viņš joprojām uztur un svētī – Viņa, mums racionāli neizprotamajā žēlastībā. Katram no mums Viņš ir atradis vietu Viņa radītajā brīnišķīgajā un tai pašā laikā skarbajā pasaulē.

Lasot apustuļa Pāvila vēstules, mēs atrodam tajās ļoti daudzas praktiskas pamācības un padziļinātus skaidrojumus… Tas viss brīnišķīgi vingrina prātu un ir celsmīgi… Un tikai sākot lūgt un domāt par Pāvila vārdiem padziļināti, mēs redzam, ka patiesībā viņš ved tikai pie viena – visu Pāvila vēstuļu centrā ir Kristus; tāpat, kā visu Dieva darbu un attiecību ar cilvēku centrā ir Kristus; un visbeidzot – Bībeles, Svēto Rakstu centrā ir Kristus, tieši dalījumā starp veco un jauno pasauli, starp Veco un Jauno Derību atrodas Kristus krusts.

Ja nebūtu Kristus – visa mūsu Bībeles mācība un jebkura teoloģija kļūtu līdzīga tām vairāk nekā 2000 reliģijām, kādas pasaulē ir ārpus kristīgās ticības. Tās ir dažādas mācības par to, kā kodēt sevi uz veiksmi, kā samierināties ar nepatīkamo, kā saņemt labumus mūžībā, ja šeit nekā nav; kā būt ētiski nevainojamiem, kā veidot attiecības un t.t.

Apustulis Pāvils vienā mirklī pievērsās Kristum un izmeta ārā no savas sirds visu, kas viņā bija pret Kristu. Pasaule Pāvilam kļuva cita, un tad nāca viņa vārdi: Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Viņš, Romas pilsonis, mācīts farizejs, sabiedrībā godāts un, droši vien arī turīgs – atsakās no visa un apliecina Kristu ar savu ticību un dzīvi! Jau dzīves laikā viņš tika atbrīvots no važām un atradās Dieva gaismai tuvāk par jebkuru no mums, lai arī bija miesā tāds pats cilvēks, kā ikviens no mums. Vēl vairāk – viņu vajāja slimība un laikabiedru uzbrukumi. Visas savas bagātās zināšanas viņš izmantoja, lai pamatoti apliecinātu Kristu jebkurā vietā…

Mums, savās vēstulēs viņš ir atstājis bagātīgu mantojumu, kur vienmēr varam rast sev stiprinājumu. Tā šīs dienas vēstules fragmentā mēs lasām par kristības Sakramentu, kurā mēs caur ūdeni tiekam savienoti ar Kristus nāvi – mēs esam nomiruši nāvei! Vai var būt kaut kas apbrīnojamāks par šo: – miruši nāvei un dzimuši augšāmcelšanai. Vecais cilvēks – līdz ar Kristu ir ticis piesists krustā. Krustā piesista mūsu atbildība par grēku un dota jauna sirds. Augšām celti ticībā mēs esam jau šodien – mums nav jāgaida, jo tam jēdzienam, kuru mēs šajā pasaulē saprotam ar vārdu „laiks” – vairs nav nekādas nozīmes… Nav svarīgi gadi – kas ir nodzīvoti un cik to vēl ir priekšā, bet svarīgi ir, ka Kristus mūs ir atradis.

Grēks joprojām ir mums blakus, un mēs klūpam pār velna izliktajām lamatām, tomēr viņam vairs nav varas pār mums, jo Kristū mājo piedošana un nāve ir aprīta Viņa uzvarā!