Sprediķis trešdienā pēc Laetare svētdienas AD 2018. 14. martā  (Jņ 3:14-21, Rm 7, Dieva gaisma uzvar tumsu), māc. Juris Morics.

Gaisma neapšaubāmi simbolizē Kristu un Viņa mācību. Un ne tikai mācību – Kristus pats par sevi bija gaisma toreiz, un līdz pat šai dienai izgaismo mūsu tumšos dvēseles nostūrus. Tā nav tā gaisma, kuru pasaulē ir radījis Dievs izšķirot dienu un nakti – tā ir gaisma, kura pati ir Dievs. Tā ir tā gaisma, kura ir spīdējusi kristiešiem viņu vajāšanu laikā Romas impērijā un tāpat vēl salīdzinoši nesenā pagātnē mūsu pašu tautā.

Šī pati gaisma – dievišķā gaisma mūsu sirdīs deva spēku mūsu tautiešiem iznest visu trimdas smagumu Sibīrijā, Tālajos austrumos, Kolimā un citur.

Dievišķā gaisma iespīd mūsos katrā grēksūdzē, kad Dieva priekšā sūdzam savus grēkus, izceļot tos gaismā – jo kas ir izcelts gaismā, tas vairs nav grēks. Tas kļūst tīrs un apgaismots. Grēks var eksistēt tikai tumsā un slepenībā, turpretim gaismā celts tas iznīkst. Gaismu mēs lietojam savos lukturos, kad ejam tumšā pagrabā, kaut ko meklēt – tā arī Dievs ienāk mūsu sirdīs, tās izgaismodams un ienesdams tajās mieru un sakārtotību.

Arī Baznīcas gadā mēs šai laikā ejam no tumsas uz gaismu, no tumšā ziemas laika uz gaišo pavasari, kad dienas kļūst garākas, no Kristus ciešanu laika uz Viņa augšāmcelšanās svētkiem Lieldienās. Ļausim Dieva gaismai iespīdēt mūsu sirdīs caur Jēzu Kristu mūsu Kungu un Pestītāju – to gaismu neviens mums nevar atņemt, lai arī cik tumšs nebūtu visapkārt.

Sprediķis Laetare svētdienā AD 2018. 11. martā  (Jņ 6:1-15, Gal 4:22 – 5:1, Pasaules ētika un Kristū dzimušie pēc Dieva apsolījuma), māc. Juris Morics.

Kāds no valdītājiem reiz bija teicis: „Dodiet tautai maizi un cirku, tad tauta būs laimīga”. Tas ir ļoti sekls cilvēka vajadzību izvērtējums, jo cilvēks ir pēc Dieva līdzības veidota radība, kura nedzīvo tikai no maizes un cirka. Bet arī šādi izņēmumi ir sastopami un arī viņi jāved pie Kristus…

Kaut ko līdzīgu mēs Latvijā un citur Eiropas sabiedrībā varam saskatīt arī šodien, kad ir uzbangojušas kaislības ap dažādajiem viedokļiem un ticības izpratni. Interneta portālos atkal ļoti tuvredzīgi tiek apspriests jautājums par ticību, kā ētiku, nevis kā ticību Trīsvienīgajam Dievam, kas mums ir atklājies Jēzū Kristū, – skatoties uz to, kas tiek darīts, nevis kam tiek ticēts. Atkal veidojas konflikta situācija starp Evaņģēliju un bauslību.

Tā miesīgi dzimušie arī šodien vajā Baznīcu un, neko nesaprotot apspriež mūsu neveiksmes un kļūdas. Un viņiem ir arī daļa taisnības, tikai viņi paši nenojauš, kura daļa tā ir.

Miesīgi piedzimušie mēs esam pakļauti visām šīs pasaules nedienām, rūpēm un raizēm. Tās no mums neatkāpjas ne brīdi un visu laiku atgādina par sevi: ar vecumu, neapmaksātiem rēķiniem un nedrošību par rītdienas sociālo situāciju. Bet Jēzus Kristus kristībā pēc apsolījuma pārdzimuši, piedzimuši no augšienes, mēs kļuvām par garīgām būtnēm. Pāri visām tautu, teritoriju un kontinentu robežām: mēs esam piederīgi lielajai Kristus Baznīcai visā pasaulē.

Ja mēs kalpojam tam, ko šī pasaule ceļ godā, tad ejam projām no apsolījuma pie dabīgi dzimušajiem un šī pieķeršanās iznīcīgām lietām traucē mums saskatīt neiznīcīgo apsolījumu. Tā ir mums dotā Dieva gudrība – prast lietot pasaulīgos labumus, bet nepieķerties tiem un nekalpot tiem, nekļūt atkarīgiem.

Jēzus Kristus mūsu labā nāca pasaulē pēc apsolījuma. Viņš nomira par mūsu grēkiem, lai mēs kļūtu par brīviem apsolījuma bērniem un dzīvotu mūžīgi. Šajā apsolījumā ir atrodams tas, par ko mēs vienmēr varam priecāties! Mēs esam apsolījuma bērni un mūsu mantu, kas ir uzglabāta mums debesīs, neviens nespēj mums atņemt. Šī nezūdošā debesu dāvana ir uzturējusi Baznīcu cauri visiem vajāšanu un maldu gadsimtiem. Baznīca vienmēr ir spējusi atjaunoties Garā, spēkus smeļoties mūžīgajā Dieva Vārdā, kura iemiesošanās ir Jēzū Kristū.

Sprediķis trešdienā pēc Oculi svētdienas AD 2018. 7. martā  (Jņ 2:13-22, Kristus padzen naudas mijējus un tirgotājus no tempļa), māc. Juris Morics.

Kad jūdu PASHA bija tuvu – tas nozīmē, ka tuvojās Jēzus krustā sišanas diena, kurā tika noslēgta Jaunā Derība starp Dievu un cilvēku. Bet pirms tās, Jēzum vēl bija jāsakārto dažas cilvēku ticības lietas, lai attīrītu ceļu cilvēku domām un tās spētu atrast Dievu tur, kur visādu uzslāņojumu, un izdarību ārējais spožums bija ticīgos apžilbinājis un īstā patiesība apsūbējusi.

Šodien, tāpat, kā senatnē – ticība it kā netiek vajāta, bet tā tiek sagrozīta. Patiesība aizstāta ar viedokļu dažādību un toleranci pret citādi domājošiem. Dieva Vārda pamats tiek apšaubīts un interpretēts, izdabājot pasaulei, kas dzīvo atklātā grēkā un sauc to par viedokļu dažādību un demokrātiju.

Kad jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība (1Kor 1:22-23).

Kristus krusts pasaulei šodien ir neērts – tā taču ir mežonība un sliktas emocijas. Šodien pasaule ir laba, mums nav nāvessodu un mēs aizstāvam ikviena cilvēka tiesības.

Naudas mainīšana templī ir simbols – vērtību maiņai, kad labuma gūšanas un izdabāšanas apkārtējai pasaulei dēļ, ticība tiek apmainīta pret toleranci, izrādīšanos un blakus lietām. Visnotaļ labi domātā ārējā rosība aizēno pašu galveno – Jēzus Kristus krustu.

Kristīgā draudze ir tur, kur cilvēki pulcējas Kristus Vārdā, kur visi draudzes locekļi kopā veido Kristus miesu, kas ir patiesā Baznīca.

Sprediķis Oculi svētdienā AD 2018. 4. martā  (Lk 11:14-28, „Ticība, jūsmošana, atkrišana un atgriešanās…”), māc. Juris Morics.

Patiesība var dārgi maksāt tās pasludinātājam, bet Jēzus ir teicis, kā rakstīts Evaņģēlijā:

.. jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jņ 8:32

Patiesība mēdz būt neērta, tādēļ mūsdienās bieži to mēdz nosaukt par viedokļu dažādību. Ir, protams, lietas, kuras mēs varam pārspriest no viedokļu dažādības skatpunkta, bet tomēr ir patiesība, kas stāv pāri viedokļiem. Tā ir tikai viena un pieder tikai Dievam.

Cilvēks šodien ir neatkarīgs – viņš pats var visu, ja vien pietiekoši labi nopelna.

Cilvēks ir gudrs, izglītots un daudz sasniedzis visdažādākajās dzīves un zinātnes sfērās.

Cilvēks ir humāns – viņš runā par cilvēktiesībām, par vispār saprotamām vērtībām.
Kāds velns, kāda verdzība – tie šķiet kā viduslaiku tumsonības māņi, ar ko biedēt vientiesīgos!

Alkoholiķis, narkomāns, vai cits atkarīgais bieži apgalvo, ka, ja vien viņš gribētu, viņš itin viegli varētu atbrīvoties no sava netikuma – bet viņš to vienkārši vēl pagaidām negrib. Viņam patīk domāt, ka viņš visu kontrolē, lai gan patiesībā – tas jau sen vairs tā nav. Jo viņu pašu kontrolē velnišķīgā atkarība.

Jēzus ir uzvarējis nāvi un dāvājis mums mūžīgo dzīvību, bet mēs tomēr vēl dzīvojam grēcīgā pasaulē un grēka varā. Velna vara patiešām ir salauzta, tomēr tumsas kungs turpina pretoties. Reiz padzīts, ļaunais gars mēģinās atgriezties un atgūt bijušo upuri savā varā. Vieta tukša nekad nepaliek. Ja cilvēkā nebūs Dieva Gara, tad ļaunais gars nāks atpakaļ un ņems sev līdzi citus garus, un ar cilvēku kļūs vēl ļaunāk, nekā bija iepriekš. Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz visu Dieva iedibināto kārtību šajā pasaulē, proti, ģimeni, valsti un Baznīcu… Ļaunais ieņem katru tukšo vietu…

Tā kā velna galvenais spēks ir meli, tad mēs varam sagaidīt, ka viņa uzbrukums saistīsies ar maldu mācību izplatīšanu. Kas tad ir maldu mācība jeb ķecerība? Savā izpausmē tā nav neticība – tā nav ticības un Dieva noraidīšana, bet tās sagrozīšana un izkropļošana, kas netiešā veidā beigu beigās tomēr ved pie neticības.

Ne mēs, bet Kristus ik dienas uzvar velnu un mums ir daļa pie Viņa uzvaras, jo mēs saņemam Viņa nopelnīto balvu. Taču mūsu dzīvē ir liels un nopietns uzdevums – cīnīties par uzdāvinātās ticības nepazaudēšanu, par neatkrišanu. Mūsu šīs dienas Evaņģēlijs parāda, kā šī cīņa notiek.

Tāpēc mums jābūt modriem, lai mūsu uzpostais mājoklis nevienu brīdi nepaliek tukšs, bet piepildām to ar spēku, kuru varam smelties vienīgi Kristus Baznīcas kopībā – savā draudzē.

Sprediķis trešdienā pēc Reminiscere svētdienas AD 2018. 28. febr.  (Mk 8:31-38, 1Moz 17:1-7,15-16 „Uzticēties Dievam…”), māc. Juris Morics.

Mūsu dzīve notiek šodien, šeit un tagad un mēs gribam šajā dzīvē būt neapdraudēti un labi justies. To atspoguļo arī Pētera saruna ar Jēzu – Kungs, dod cerību, nevis bezcerību. Nerunā to, kas sāpina, lai arī kā… Nevajag mums to patiesību, labāk mierini mūs: ka gan jau viss būs labi. Un tā jau šajā pasaulē sāk notikt arvien vairāk un vairāk. Dieva patiesība vairs nav laba, ja tā uzrāda grēku… Ir taču mūsdienu modernā cilvēka laiks, kad ikvienam ir savs viedoklis, kurš ir jāņem vērā – arī Dieva vārds kļūst tikai par vienu no daudzajiem viedokļiem…

Ābramam tika dots apsolījums, bet pirms šī apsolījuma Dievs viņu aicināja: IZEJ! Uz turieni, kur es tev rādīšu. Lūkojies tikai uz mani un uzticies man! Neraizējies par to kā būs, jo Es būšu ar tevi.

Ikdienas dzīvē, paskatoties uzticama cilvēka acīs, mums pietiek ar viņa skaidri pateikto „JĀ”, lai rastos dzīvesprieks. Dzīve uzzied un kļūst jēgpilna, jo Dieva gaisma ir iespīdējusi caur brāļa pleca atbalstu. Citreiz, atkal, nolikumi, noteikumi un notariāli apstiprināti solījumi rada nedrošības sajūtu… Kas notiks JA…

Mēs varētu turpināt jautāt, bet faktiski mūs nodarbina tikai viens jautājums: kā lai es zinu, ka tas, ko Tu, Dievs, man saki un apsoli: notiks? Kā lai es zinu, ka esmu uz pareizā ceļa, ka tas nav kāds ļauns joks ar mani un Tu tiešām man dosi apsolīto? Varbūt kādam rodas jautājums: vai tas nozīmē, ka Ābrams un mēs šaubāmies par Dievu? Protams! Tas tā ir! Tikai būtu svarīgi pamanīt, ka šīs šaubas ir dažādas. Vienas ir tās, kuras noliedz Dieva apsolījumu un uz kurām Viņš neatbild; citas ir tās, kuras izraisa ilgas: ar visu savu būtību pieņemt Dieva apsolījumu un tās Dievs uzklausa. Dievs nepārmet Ābramam ticības trūkumu…

Kad mēs šodien jautājam – kā es varu zināt, ka Tu Dievs mani svētīsi, tad Dievs atgādina Derību ar mums. Dievs sevi saista ar zvērestu (ko no mums pat neprasa – no mums prasa tikai ticību), lai Viņa apsolījumā mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ja vien nezaudēsim Viņa mums dāvāto cerību.

Sprediķis Reminiscere svētdienā AD 2018. 25. febr.  (Mt 17:1-9, „Kristus apskaidrošana un mana ticība…”), māc. Juris Morics.

Vai kādi no Jums ir domājuši, vai apcerē iztēlojušies tikšanos ar Jēzu Kristu? Ne jau mūžībā un laiku beigās, bet tagad, – šodien, rīt… Daudzi no mums ir, vai nu kādreiz iztēlojušies, vai ilgojušies, satikties ar Jēzu Kristu… Tās ir normālas, daudzmaz nobrieduša Kristieša ilgas…

Ko mēs Viņam gribētu pavaicāt reālprezencē? Nedaudz biedējoši būtu iedomāties – ko Viņš varētu katram no mums personīgi pateikt, jo tā taču būtu īsta patiesība, nevis viedoklis… Šādas domas ir bijušas populāras starp mistiķiem, un tā, droši vien ir izveidojusies pozitīva kristīgās meditācija ideja;… kā arī visādas citādas garīgās prakses, kuras Kristu atšķaida ar pasaulīgās gudrības piejaukumiem.

            Pēteris tā arī neko neuzzinātu par Dieva patieso nodomu, ja nebūtu dzirdējis, ko Dievs saka:

 “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!”

            Apustuļi, redzēdami Jēzus dievišķību, toreiz vēl nesaprata, ka Viņš ir nācis, lai glābtu visus. Redzēdami Mozu un Ēliju, viņi toreiz vēl nesaprata, ka tie ir atnākuši pateikties Jēzum. Ka Jēzus ir viņiem dotās Derības un cerību; apsolījumu un vārdu piepildītājs.

Vai gan tieši tā nav arī ar šodienas cilvēkiem? Vai cilvēki, kuri dzenās pēc redzamiem garīguma pierādījumiem – kā dziedināšanas, mēlēs runāšanas – kādreiz nonāks pie Kristus augšāmcelšanās patiesās jēgas? … Nenonāks un nesapratīs, ja neuzklausīs Dieva Vārdu. Jo tieši to Dievs pavēl, norādot uz Jēzu. .. klausiet viņu! Viņā ir jāklausās un Viņam ir jāpaklausa.

            Kad apustuļi saprata, ka pats Dievs ir klāt un dzirdēja Viņa vareno balsi:

Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. 

Lūk, kāda ir cilvēku reakcija sastopoties ar dzīvo Dievu. Tur vairs nepaliek vieta bravūrai, vai gudriem spriedelējumiem. Tur nekas vairs nepaliek pāri no jūsmošanas vai pašu nopelniem. Paliek vienīgi bailes savu grēku un nepilnības dēļ. Un apustuļus no šīm bailēm neglāba nedz tikko pieredzētais, nedz pašu nopelni, bet gan Jēzus pats:

Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!”

Apustuļi nesaprata, bet paklausīja, paļāvās un nekļūdījās:

Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Daudz vēlāk teica Pāvils:

..es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. (1Kor. 2:2)

Lai Dievs svētī mums tādu prātu, ka:

..citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1Kor 3:11)

Sprediķis trešdienā pēc Invocabit svētdienas AD 2018. 21. febr.  (Mk 1:9-15, „Dieva apliecinātāji…”), māc. Juris Morics.

            Bībelē mē lasām Dieva Gara iedvesmotu vīru pierakstītās liecības par Dievu un Viņa darbiem. Paši pierakstītāji parasti palikuši ēnā – neko daudz mēs par viņiem nezinām, bet tie ir reāli cilvēki, kas dzīvoja starp mums un kuri var būt mums par priekšzīmi un iedvesmas avotu. Tādēļ šodien es jums gribu pastāstīt par Evaņģēlija Rakstu vietas autoru, evaņģēlistu Marku.

Ne jau varas, valdības un mūsu rosīšanās pasaulē ir tas, kas cilvēkam visvairāk ir vajadzīgs – bet Dieva tuvums, Viņa miers – vēsts, kuru nes Evaņģēlijs.

Evaņģēlijs, kuru mums dod Kristus, atbrīvo mūs no važām, kuras uzliek Vecās Derības likumi. Evaņģēlijs mums dod tādu prātu, lai mēs spētu justies laimīgi jebkurā dzīves situācijā un vietā. Kopš Kristus nākšanas pasaulē cilvēks vairs nekad nav viens – Dievs vienmēr ir blakus, tikai mēs dažkārt par to aizmirstam un to nepamanām.

          „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi!”, saka evaņģēlists, un šiem vārdiem ir dziļi jābūt mūsu apziņā.

Sprediķis Invocabit svētdienā AD 2018. 18.febr.  (Mt 4:1-11, 1Moz. 22:1-14a „Gavēnis un kārdinājums…”), māc. Juris Morics.

          Invocabit – viņš sauc, ir šīs, pirmās Gavēņa laika svētdienas nosaukums. Tas ņemts no 91.Ps.: „Viņš sauc mani un es Viņam atbildēšu” Tā ir Dieva atbilde tam, kurš Dievu piesauc – pateicībā, slavēšanā, grūtā brīdī un personīgā lūgšanā.

Visas trīs šīs svētdienas Svēto Rakstu lasījumu vietas, katra savā veidā runā par kārdināšanu, un katru kārdināšanu mēs varam nosaukt par pārbaudīšanu. Mēs, kristieši, droši varam savās dzīvēs secināt – ka tad, kad tu esi ticis vaļā no kārtējā kārdinājuma, negaidīti ir piezadzies nākamais pārbaudījums. Dažkārt pat nenojaušam – ka tas ir pārbaudījums! Arī kalpošana Dievam, arī Viņa slavēšana, kas izplūst pārliekā liekvārdībā, arī pārmēru lielā dedzība kaut ko aktīvi darīt, var kļūt pa kārdinājumu…

Gods, manta un vara – tās ir trīs lietas, kuras parasti uztver kā svarīgas, kad cilvēks dzīvē grib tikt uz priekšu un to uzskata par veiksmi. Bet tieši tie ir tie trīs ceļi, pa kuriem Jēzus negāja. Jēzus apgrieza vērtības otrādi, Viņš apgrieza otrādi velna iestādīto pasaules kārtību: augstprātības, lepnības un paštaisnības vietā Viņš liek pazemību; elku vietā – patiesu, dziļu dievbijību, maizes, mantas un varaskāres vietā, Viņš liek – atturību. Atbrīvošanos no tā, kas apmierina tikai cilvēka miesu, izvirzot par prioritāti to, kas pabaro dvēseli. Tas ir Dieva vārds, lūgšana un gavēnis.

Šādā veidā gavēņa laiks liek mums sastapties nevis ar to, ko mēs darām, nevis ar to, kā mēs izskatāmies, bet liek domāt par to, kas notiek mūsu sirdīs. Ieiet tajā diskomforta zonā, kur var paskatīties uz savu kārdinātāju, kurš ir tavā namā, tavā sirdī, un tad – to ar Dieva palīgu nolikt pie vietas.

Sprediķis Pelnu dienā AD 2018. 14.febr.  (Mt 6:16-21, Jl 2:12-19, Zk.7:4-10 „Mans gavēnis…”), māc. Juris Morics.

Ko gan īsti mums katram personīgi nozīmē gavēnis? Tievēšanas laiks, lai nomestu liekos kilogramus? Atturēšanās no kaut kā? Vai to vajag Dievam vai mums? Droši vien ka ne jau Dievam, bet mums pašiem šis atturības laiks ir nepieciešams… Tāpat, kā baušļi, kurus mēs šodien tradicionāli atkārtojām – ir vajadzīgi ne jau Dievam, lai Viņš mūs sodītu, bet mums, lai mēs labāk sadzīvotu grēka samaitātajā pasaulē.

            Reliģiozie tradīciju un likumu zinātāji un pildītāji, kas gavēja, deva desmito tiesu pat no dillēm un ķimenēm (Mt. 23:23), kas gāja sinagogās un templī Dievu lūgt un upurēt – tie no Jēzus saņēma smagus pārmetumus. Tieši viņu pārspīlēti koptā reliģiskā tradīcija toreiz palīdzēja ticību Dievam noturēt kut kur tālu no cilvēka.

Tāda ir cilvēka daba – arī nopietnā, arī reliģiozā, arī konservatīvi nopietnā cilvēka daba – arī mana un tava daba: neielaist Dievu tā īsti un pavisam savā dzīvē. Paturēt Dievu vismaz rokas stiepiena attālumā, uzliekot sev un arī Viņam masku. Karnevāls – uz kuru mēs visi pulcējamies… Vienmēr nolikt kaut ko starp sevi un Dievu – kaut vai Bībeli, baušļus, gavēni – vienalga ko, lai tikai Dievs paliek vien Savā Svētajā vietā un svētajā stundā: svētdienā. Lai Dievs neienāk manā ikdienā un netraucē manu dzīvi ārpus Baznīcas.

            Tikai nojaucot šos, mūsu pašu celtos mūrus – mēs varam izlīgt ar Dievu. Pelnu diena un Lieldienu Gavēnis ir labs laiks mūsu garīgajiem meklējumiem: atrast atbildi – kas mani varētu šķirt no Dieva mīlestības.

            Te nav kāda viena atgriešanās formula. Katram no mums dzīves apstākļi ir citādi un kārdinājumi, kas var šķirt no Dieva mīlestības ir citādi. Nepieturēsimies pie kāda viena gavēņa ceļa, bet meklēsim savās sirdīs katrs savējo – kas ir tas, kas mani kalpina un šķir no Dieva? Lai vai kas tas būtu – palīdzi, Dievs, atrast man savu gavēni un palīdzi, Dievs man to vismaz šīs 40 dienas izturēt.

Sprediķis Esto mihi svētdienā AD 2018. 11.febr.  (Lk 18:31-43, 1Moz. 12:1-9 „Aicinājums un sekošana…”), māc. Juris Morics.

            Šodien mēs svinam pēdējo svētdienu pirms Lielā Lieldienu Gavēņa. Trešdien mēs svinēsim „Pelnu dienas” dievkalpojumu, ar kuru iesāksim gaidīt Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētku Lieldienu notikumu. Tas ir sagatavošanās laiks, katram no mums savā sirdī, lai cieņas pilnā pazemībā, varētu nākt pie Tā Kunga galda tagad un mūžībā.

Par Ābrama iziešanu – pēc Dieva aicinājuma, mēs dzirdējām ļoti senu stāstu – tie bija pirmsākumi, kad veidojās tautas un valstis. Pirms Ābrams tika aicināts, viņš savu labo auglīgo dzimto zemi Mezopotāmijā jau bija atstājis: – kopā ar savu tēvu Terahu dodamies trimdā, no savas dzimtās pilsētas Ūras, kur bija nomiris viņa brālis Hārāns – Lata tēvs. Ģimene, nelielā pulciņā, ar visu savu iedzīvi (jo viņi bija turīgi), bija pametusi savas mājas un devusies apm. 1000 km tālā ceļā uz Hārānu. Kāpēc tas bija noticis? Kāpēc dzimtai bija jādodas projām no auglīgas un labas vietas – tas Bībelē mums nav pateikts. Droši vien bija kāds racionāls iemesls, bet pāri visam noteikti ir Dieva lielais plāns, kurā Viņš Ābramam bija paredzējis kļūt par visu ticīgo tēvu pēc apsolījuma.

Grūtas izvēles priekšā Ābrams bija toreiz un katrs no mums arī šodien bieži ir spiests izvēlēties. Tā ir grūta izvēle… Izteikts negatīvisms pret visu pagājušo… Tas var cilvēku atbaidīt – negatīvismā sakņots konflikts saindē pašu dumpinieku. Vai gan maz ir redzēts – ka radikāli orientēti cilvēki, apkārtnes nolieguma dzīti protestētāji: aizcērt aiz sevis durvis, bet brīvībā nezina ko iesākt. Pirmais sajūsmas vilnis par brīvību ātri noplok, un tad rodas jautājums: „Ko iesākt ar manu garīgo brīvību…? Vai esmu viens?”.

Dieva svētība Ābrahāmam un visiem viņa pēcnācējiem – ieskaitot arī mūs šodien, deva viņa dzimtai auglību, pasargāja no ļauna, sargāja viņu pārbaudījumos un karos ar ienaidniekiem. Nekas senatnē Bībeles cilvēkam nebija svarīgāk, kā nodrošināties ar svētību. Dievs pēc pasaules un cilvēka radīšanas uzreiz „to svētīja” (Gen. 5:2). Tie nebija vienkārši skaisti vārdi: – labs sirsnīgs novēlējums dzimšanas dienā. Dieva svētība visas lietas un darbības iesāk un padara tās iespējamas. Dieva svētība vispirms ir apsolījums, un pēc tam seko tās piepildījums.

Uzticēšanās ir īpašība, kas visvairāk mums šodien pietrūkst… Es labāk gribu kļūt daudzkārt piekrāpts, nekā zaudēt uzticēšanās paļāvības sajūtu.

Apsolījumu: „tevī būs svētītas visas zemes ciltis…”, apustulis Pāvils nosauca par „labo vēsti” – Evaņģēliju, kas pasludināta jau 2000 gadus pirms Kristus (Gal. 3:8). Svētība izplatīsies nevis Ābrahāma nopelnu dēļ, bet tā nāks no Dieva kā dāvana, plūzdama brīvi caur tiem, „kas tic”. Bet kas ir ticība? Bibliski raugoties, ticība ir spēja pieņemt no Dieva mīlestību uz grēkā pakritušu cilvēku. Grēkā kritušajam „realitāte” ir pazudinoša, tāpēc ticība palīdz aizsniegt Glābēja pastiepto roku – tā virza uz priekšu svēto vēsturi.

Kam ir ticība, tas ir svētīts, tas ir „Ābrahāma bērns”, tas pieder pie Dieva izredzēto tautas. Tā ir jauna identitāte no pasaules ārā izsauktajiem.

Sprediķis trešdienā pēc Sexagesima svētdienas AD 2018. 7.febr.  (Mk 1:29-39, 1Kor 9:16-23, „Kristieša tests”), māc. Juris Morics

            Grieķiem senatnē bija mums pazīstamais izteikums: „Veselā miesā – vesels gars”. Tam, protams, nevar nepiekrist, tikai tomēr ar dažiem izņēmumiem. Par miesā veseliem noziedzniekiem, kas uztur savu miesu stipru, lai varētu darīt ļaunus darbus, mēs nevaram tā teikt. Jo tā ir garīga kroplība… Te mēs varam saskatīt pretrunu starp laicīgo – pasaulīgo domāšanu – kura saka: nepieķerts nav noziedznieks un kristīgo domāšanu, kuras tiesnesis ir mūsu katra paša sirdsapziņa. Tieši vesels gars var dot miesai veselību… Un pat vairāk – arī miesā nevesels cilvēks var būt ļoti stiprs un pat laimīgs. Šie piemēri mums nav tālu jāmeklē.

Es piedāvāju – izspēlēsim šodien Pāvila vēstules fragmentu kā testu:

„Vai es esmu kristietis?”

Gaidot Gavēņa laiku pirms Lieldienām, tas tiešām ir labs tests pārdomām par savu kristieša stāju. Nāksies atzīt, ka visu varēja tikai Kristus un ļoti augsta latiņa bija Pāvilam… …Un ja nu arī starp mums tomēr ir kāds Gunārs Astra, vai Dītrihs Bonhēfers?

Un pats galvenais – lai tas būtu tests katram no mums par sevi, nevis par citu draudzes locekli…

Sprediķis Sexagesima svētdienā AD 2018. 4.febr.  (Lk 8:4-15, līdzība par sējēju un sēklu), māc. Juris Morics

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs. Dieva vārda gaisma uztur mūs šajā pasaulē, lai arī pats Dievs redzamā veidā mums nav klātesošs un tas apgrūtina daudzu cilvēku ticību vai ticības ceļa izvēli. Tāpēc jau tikai neliela daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem ir Kristus Baznīcai piederīgi un arī šo piederību – svēto Kristus miesu, mēs esam sadalījuši, kā romiešu kareivji Kristus drēbes pie Viņa Krusta. Tomēr vienu drēbes daļu – Kristus viengabalaini austo hitonu tie nevarēja sadalīt un meta par to kauliņus…

Vienīgo Dieva apģērba daļu, par kuru mēs joprojām metam kauliņus, mēs varam salīdzināt ar Viņa mums atstāto Svēto mantojumu – Viņa rakstīto Vārdu. Katru reizi mēs to atkal un atkal pārlasām, ieraugām ko jaunu, un tā notiek arī ar citiem cilvēkiem – citās kristīgās kopienās…

            Lūgsim Dievu par visiem cilvēkiem, lai viņiem izdodas nenocietināties, nepalikt tikai par labdarības eņģeļiem, nenoslīkt bagātībā, bet iegūt kaut ko sev paliekošu tīrajā Dieva Vārdā. Tāpat lūgsim par sevi, lai mēs nekļūstam par vērotājiem un tiesātājiem, bet esam labi augsnes kopēji apkārtējā sabiedrībā. Mēs katrs kaut ko varam – lai Dievs mums palīdz. ĀMEN

Sprediķis trešdienā pēc Septuagesima svētdienas, AD 2018. 31. janvārī (Mt. 20:1-16, “Kāda būs mana alga…”), māc. Juris Morics

            Ņemsim vērā Kristus Vārdus, pārdomājot šo stāstu par strādniekiem vīna kalnā, kuru Matejs ir pierakstījis,… ka:

Debesu valstība ir līdzīga..

Jēzus teiktā līdzība nav par pasauli, bet tieši pretēji – tā ir pasaules attiecībām neraksturīga. Vēl vairāk – līdzībā, kad saimnieks gatavojas izmaksāt dienas algādžiem algu, viņš saka uzraugam:

..izmaksā ..vispirms pēdējiem, tad pirmajiem.

Šādu attieksmi varētu iztulkot kā pazemošanu no pasaulīgā viedokļa. Cilvēks vairs netiek vērtēts pēc viņa nopelniem, bet tieši pretēji – nopelni tiek noniecināti. Bet no otras puses raugoties – vīna dārza saimnieks šādi pamāca lepnos, lai arī sāpīgi, bet tomēr salauž viņu lepnību. Kāpēc gan tik skarbi?

Šīs līdzības stāstīšanai Bībelē bija iepriekš minēts konkrēts iemesls.

Jēzus šeit nepamāca pasauli… Lai pasaule pati cīnās ar savu kārtību, bet Jēzus Kristus audzina savējos. Ja pašķiram evaņģēlija iepriekšējo nodaļu, tad mēs tur atrodam garu diskusiju par pasaulīgām lietām, kuras sajauca Jēzus mācekļu prātus. Arī viņi nespēja salikt kopā pasauli un Dieva valstību – nemācēja tās atdalīt. Iepriekšējā nodaļā ir sarunas par to, vai ir labi precēties, ja tas uzliek pienākumus un daudzas problēmas sadzīvē; tad seko bērnu aicināšana; tad saruna ar kādu bagātu jaunekli, kurš nezina, kā nopirkt mūžīgo dzīvību… Un tad noslēgumā apjukušais Pēteris uzdod Jēzum, pasaulīgā izpratnē saprātīgu jautājumu:

 “Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam Tev sekojuši; kas mums būs par to?” Mt 19:27

Atbildot uz šo Pētera jautājumu, Jēzus stāsta līdzību par strādniekiem saimnieka vīna dārzā, kuri darījuši dažāda smaguma darbus, bet visi saņēma vienādu algu.

Šajos Kristus vārdos īpatnējā veidā ir apvienota bauslība un evaņģēlijs. Bauslība tiem, kas grib saņemt savu debesu algu par nopelniem un evaņģēlijs tiem, kuriem nav bijusi dota iespēja padarīt tikpat daudz kā citiem – alga visiem vienāda.

Un tomēr, ticībā un paļāvībā uz Kungu, nezinādami, kas tieši mūs tur sagaida, mēs tomēr lūdzam ikdienas: „Lai nāk Tava valstība”!

Sprediķis kristību un jauno draudzes locekļu iesvētību dievkalpojumā Septuagesima svētdienā AD 2018. 28.janv.  (Pravietis Jona)

          “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.”

Šie vārdi ir kā virsraksts visam, kas notiek visā plašajā pasaulē kopš Kristus pirmās atnākšanas.

            Kā senajos laikos praviešus, tā vēlāk – Kristus mācekļus; un tā līdz pat mūsdienām: Dievs aicina visdažādākos cilvēkus. Pie rakstiskajām liecībām par Dieva aicinātajiem cilvēkiem daudz ārēja skaistuma mēs neatrodam… Taisni pretēji – Mozus ir bijis slikts runas vīrs un neveikls pēc dabas; par Jonu mēs šodien arī neko vairāk, kā par viņa neveiksmēm, kurnēšanu… Apustulim Pāvilam bija slikta stāja, kāda acu kaite un, iespējams, pat neveikla sarunas valoda, kura tikai to pierakstot tapusi laba. No visa tā mēs varam redzēt, ka Dievs uzsvērti aicina mūs nepieķerties un nekalpot tam, ko pasaules iedomu tēli ir noteikuši par skaistuma, gudrības, vai kādiem citiem vērtību etaloniem. Par to raksta arī Pāvils savā vēstulē Korintiešiem:

            Bieži vien ir tieši tā: – jo vairāk mēs cenšamies ielikt visu apkārt notiekošo atbilstoši tam, kā mēs gribam Dievu redzēt, jo stiprāk Dievs mūs pārmāca, līdz nākam pie saprašanas – ko Dievs no mums grib.

            Ja ir Dieva uzdevums, ar kuru kāds negrib samierināties, tad ir jānokļūst zivs vēderā, lai apzinātos Dieva pavēli…

            Katram no mums, mūsu dzīves pieredzē ir bijusi kāda Jonas situācija. Mēs bieži apjūkam un gribam, lai notiek mūsu prāts, jo savā lepnībā esam to iedomājušies par Dieva prātu – un, ja tas tā nenotiek, mēs mēdzam sabrukt un apvainoties uz visiem…

Un notiek, ka no kalpošanas grūtībām mēs gribam bēgt, ņemt atvaļinājumus, atpūsties sanatorijās, slimot,… bet tā vietā Dievs atsūta zivi, kuras vēderā pārnestā nozīmē ir jāpavada vairākas dienas, lai saprastu – Dieva pavēle un uzdevums ir jāpilda, jo no tā nevarēs izvairīties.

            Lai Dievs dod katram no mums atrast savu vietu šajā pasaulē, ja Dievs uz to aicina… Bet labā ziņa ir tā, ka Dieva prāts piepildīsies jebkurā gadījumā: atšķirība ir tikai cenā – ko tas maksās Viņa gribas īstenotājam.

Sprediķis trešdienā pēc trešās svētdienas pēc Epifānijas, AD 2018. 24. janvārī (Mk. 1:21-28 “Garu atšķiršana…”), māc. Juris Morics

Cilvēku izpratne par velnu un dēmonu pasauli ir nereti balstīta kinofilmās un seriālos redzētajā. Tā nav patiesība, bet, neskatoties uz to, daudzi tam tic un tas labi iederas viņu pasaules priekšstatā.

Svētajos Rakstos ir pieminēta ļaunu garu un velna klātbūtne un ar to vien ir apstiprināta patiesība par to pastāvēšanu. Šīs garīgas būtnes pastāv. Tās kādreiz ir bijušas labas. Sātans ir bijis eņģelis, kurš savu augsto stāvokli garīgajā pasaulē pazaudēja. Tāpat to pazaudēja arī citi eņģeļi un gari, kuri gāja pa to pašu dumpinieku ceļu. Tas varētu būt kaut kas līdzīgs, no kā Jēzus brīdina cilvēkus: „Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik tad liela būs pati tumsa.”(Mt.6:23). Ne visas kļūdas var izlabot un ne vienmēr būs iespēja atgriezties. Kritušajiem eņģeļiem šādas iespējas vairs nav. Viņi ir ļauni un vairs nevar kļūt citādi.

Ir cilvēki un cilvēku grupas, kas cenšas visas pasaules gudrības un dažādās mācības salikt kopā un apvienot vienā milzīgā sistēmā. Tur ir ierādīta vieta gan Kristum, gan Allāham, gan Budam, gan citiem Dieviem, gan Rēriha kustībai, ekstrasensiem un Visarionam, un Jehovas lieciniekiem, Mormoņiem un kādām senām atliekām no tautas reliģiskajām vīzijām. Vai tad visi nerunā par to pašu vienu Dievu? Nezinātājs pēc savas cilvēciskās loģikas ir spiests tam visam piekrist…

Un šajā sistēmā, vai, pareizāk sakot, šajā juceklī ir ierādīta arī neliela vieta Kristum.

Jēzus nesadarbojās velnu, tādēļ, ka tas ir nešķīsts gars. Gaismai nav nekā kopīga ar tumsību (2.Kor.6:14). Labs koks nevar nest sliktus augļus un slikts koks nevar nest labus augļus (Mt.7:17).

Mūsu zināšanas nav neitrālas, kuras cilvēks varētu lietot pēc saviem ieskatiem. Vismaz garīgo lietu zināšanas nav neitrālas, bet tām līdzi nāk tas, kurš to visu ir mācījis. Svarīgs ir gars, kurš stāv aiz mācības.

Līdzīgi ir arī ar notikumiem mūsu dzīvē. Arī te ir svarīgi, kas šos notikumus, vai labumus mūsu dzīvē ienes. Prieks un panākumi īstermiņā var dāvāt dzīvesprieku un svētību, bet no šādiem pasaulīgiem panākumiem cilvēks var kļūt lepns un pazaudēt gan to, ko no jauna ieguvis, gan to kas pirms tam ir bijis patiesā svētā vienkāršībā Dieva dots.

Bēdas un nelaimes cilvēka dzīvē var ilgtermiņā parādīties kā svētīgs spēks, kas sekmē atgriešanos un atdzimšanu, kas palīdz ieraudzīt to, ko cilvēks citādi nebūtu spējis savā vieglprātībā pieredzēt.

Bet ir arī tādas bēdas, kas ieved depresijā un padzen zem zemes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.

Svarīgākais ir tas, kas stāv aiz konkrētiem notikumiem, kas tos vada. To pašu varētu sacīt precīzāk: – svarīgs ir gars, kas šīs lietas pavada.

To Dieva Vārds stāsta arī mums šodien, lai esam uzmanīgi un novērtējam skaidro un tīro Evaņģēliju, lai pie tā paliekam un augam, kā zaļojoši vītoli pie ūdens upēm un nesam augļus Dievam par godu, – sev un līdzcilvēkiem par svētību.

 

Sprediķis trešajā svētdienā pēc Epifānijas, AD 2018. 21. janvārī (Mt. 8:1-13; Jes. 49:1-6 „ “Piedzimt par cilvēku jau ir aicinājums.”), māc. Juris Morics

Sastapšanās ar dievišķo ikvienam ir iespējama, savukārt sastapšanās ar Jēzu jau ir Zvaigznes atspīdēšana, kas pārsniedz jebkurus telpas, laika un kultūras ierobežojumus. Dieva klātbūtnes pieredze ļauj apzināties arī savas būtības viengabalainību, neskatoties uz to, ka ikdienā mums nākas sevi izmainīt „sīknaudā”.

Šis Jesajas grāmatas teksts tikpat lielā mērā runā par ikvienu no mums. Par ikvienu, kas ir piedzīvojis kādas garīgas apgaismības mirkli.

Dievs rada cilvēku. Viņš izredz cilvēku. Viņš aicina cilvēku. Tas ir nenovēršami un cilvēka uzdevums ir atsaukties aicinājumam, atsaukties izaicinājumam – augt, veidoties, tiekties uz iekšēju un ārēju integritāti un harmoniju. Taču lielāko tiesu tās visas ir slēptas norises: Dievs paslēpis mani savas rokas ēnā; Viņš noglabājis mani savā bultu makā.

Lēni, bet notiek tas caur Dieva patiesības atspīdēšanu Viņa Zvaigznē… Nebaidieties paskatīties acīs Dieva patiesībai: caur Dieva klātbūtnes mirkļiem, kuri iespīd šajā pasaulē… Ne tikai lai mēs pārliecinātos par garīgo realitāti, bet lai pateicoties tai, mēs labāk saredzētu un saprastu arī sevi, arī citus un šo pasauli.

 

Sprediķis trešdienā pēc otrās svētdienas Epifānijas laikā, AD 2018. 17. janvārī (Jņ 1:43-51 “Atsaukties aicinājumam…”), māc. Juris Morics

            „Nāc un redzi”, laikam ir visbrīnumainākais teikums šīs svētdienas Evaņģēlija tekstā. Jo, sekošana Kristum jau nav pasīva nekā nedarīšana, domājot, ka Kristus jau visu ir manā labā izdarījis. Viņš patiešām ir visu izdarījis, bet no mums tiek prasīts tas, lai mēs to saredzam un tam noticam, un liecinām citiem par to. Mums ir jāpiedalās, jāiesaistās, jādara tas, uz ko mūs aicina mūsu katra individuālais mācekļa aicinājums.

            Ne visi kļūst par mācītājiem, vai draudžu priekšniekiem. Un tie, kas ir par tādiem kļuvuši – tie noteikti zina, ka šī maize nav salda… Tai ir pamatīga garoza – un alga nav šajā pasaulē. Jēzus vienkārši saka – seko man un aicinātajam vairs nav izvēles – ir jāseko. Ja mēs katrs papētīsim savu personīgo garīgo pieredzi, tad redzēsim, kāds katram no mums ir bijis šis aicinājums. Un pārsteidzoši ir tas, ka Rakstos mēs katrs varam atrast stāstu par sevi… Jaunākie Raksti ir gandrīz 2000 gadu veci, bet cik tie ir mūsdienīgi un atbilst tam, kas arī šobrīd notiek ar aicinājumu un sekošanu Kristum.

            Katrs tiek uzrunāts viņam vien zināmā un piemērotā valodā. Tad, kad mēs, kā Kristus mācekļi cenšamies uzrunāt visus vienādi – tā, kā mēs to iedomājamies, tad, iespējams, ka mēs uzspiežam vienu Dieva aicinājuma veidu visiem cilvēkiem. Iespējams, ka tad mēs viltojam Dieva aicinājumu tā vietā, ieliekot mūsu pašu iedomāto tekstu: „Tā tam ir jābūt”. Un tas nozīmē, ka visiem ir jādomā tā, kā es domāju un jādara tā kā to daru es.

            Tas, kā mēs atsaucamies Dieva aicinājumam, varbūt nav tas svarīgākais. Bet svarīgi gan ir, ka mēs atsaucamies, nākam un patiesi redzam, cik Dievs ir labs un cik ļoti Viņš mūs visus mīl.

Sprediķis Zvaigznes dienā – Epifānijā, AD 2018. 7. janvārī (Mt. 2:1-12 “Dievatziņa un Dieva meklēšana…”), māc. Juris Morics

Cilvēka apziņas pašos pirmsākumos ir ielikta Dieva meklēšanas tieksme un dievatziņa. Bez šīs tieksmes cilvēks nekad nav pastāvējis un nevar pastāvēt kā saprātīga būtne. Arī visi tie cilvēki un visas tās iekārtas, kas noliedz vai ir noliegušas Dievu – tomēr kaut kādu spēku pielūdz. Mūsdienās – vēl esošajām mežonīgajām tautām arī ir savi dievi vai elki, kurus tie pielūdz. Humānisma, un racionālisma laiks radīja cilvēka kultu. Šāda veida kults īpaši uzplauka un attīstījās totalitārā režīma valstīs. Arī citādi, visnotaļ demokrātiskās zemēs, – meklējot izeju no politiskā un ekonomiskā strupceļa, ja nav Dieva – ir nepieciešams VADONIS. Arī dažādās sektas – savu ticību balsta līderī, kas aizvieto Dievu. Šī visa cilvēku rosība ir bēgšanas mēģinājums un pierādījums tam, ka bez Dieva mēs nevaram. Jautājums ir tikai: „Kas ir mūsu dievs?”. Vai tas ir meklējams elkdievībā, sociālajā labklājībā, kur tas var parādīties, kā vadonis, kas izvedīs mūs no krīzes… Vai tas tomēr ir patiesais Dievs, kas mums ir Sevi atklājis Jēzū Kristū.

Cilvēkam gudrība ir dota, lai viņš to lietotu savas dievatziņas robežās un meklētu Dievu Viņa Vārdā un Sakramentos, kā Viņš pats mums ir atklājies caur Jēzu Kristu mūsu Kungu.

Sprediķis trešdienā pēc 1. svētdienas pēc Ziemsvētkiem, AD 2018. 3. janvārī (Lk. 2:22-40 “ Jēzus tiek nests Kunga priekšā un praviešu dāvanas…”), māc. Juris Morics

Simeonam bija dota Dieva atklāsme, saskaņā ar kuru viņš nevarēja atstāt šo pasauli, kamēr nebija redzējis Pestītāja atnākšanu.

Ievērojiet tādu interesantu likumsakarību, ar ko atšķiras patiesie pravieši. Arī šīs dienas evaņģēlija tekstā minētie Sīmeans un Anna nepasaka mums neko vairāk par to, ko Dievs ir gribējis darīt cilvēkam zināmu.

Redziet, nekas vairāk netiek pateikts – netiek stāstīts kā notiks pestīšana, augšāmcelšanās, vai krišana. Netiek analizēti Dieva lielie darbi – kā un kāpēc, kādas lielas lietas, vai izmaiņas pasaulē notiks. Dievs nepārtraukti pasaulē darbojas caur mums – cilvēkiem ar dažādām zīmēm un dažādiem notikumiem mūsu dzīvēs, bet Viņš to nav paskaidrojis nedz praviešiem toreiz, nedz arī mums šodien. Mēs savā cilvēcīgajā ziņkārībā bieži vien vēlamies iztulkot Dieva lielos darbus pēc sava prāta. Bet vai tas, ka Viņš pat praviešiem, kuri tika aicināti pasludināt Viņa Svēto gribu pasaulē, nav devis zināšanas izprast līdz galam Viņa gribu, nav pietiekams arguments mums, kas esam Kristus sekotāji, necensties izskaidrot lietas, kuras mums nav dots saprast, bet gan labāk uzticēties Viņam un paļauties uz Viņu labo prātu.

Ticība Dievam un Viņa pestīšanas darbam pasaulē nozīmē ticību brīnumam. Kā gan ir iespējams saprast brīnumu – ja brīnums kļūst saprotams, tad tas vairs nav brīnums, bet gan cirkus mākslinieka triks, kurš ir nācis gaismā. Dieva darbi mums ir tikuši darīti zināmi, bet ne visi tie mums ir saprotami. Lielu prieku Dievs mums ir dāvājis ar Jēzu Kristu – to nevar saprast ar prātu, tas ir vienīgi ticībā vienkārši saņemams.

Sprediķis Jaungada pirmajā dienā, AD 2018. 1. janvārī (Lk. 2:21 “Jēzus Vārdā…”), māc. Juris Morics

Gads cilvēka mūža skrējienā ir relatīvs jēdziens. Laiku Dievs ir radījis, lai mēs spētu sakārtot sevi, savas zemes gaitas un veidot savas attiecības ar Radītāju.

Viens gads – daudz, vai maz? … Tas droši vien vairāk ir atkarīgs no notikumiem šajā gadā.  Bet lai vai kā mēs attiecamies pret šo skaitli, kurš nomainās no 2017 uz 2018, – gadu mijā, pirms došanās tālāk, kristietim der apstāties un padomāt.

Lai Dievs mums palīdz un svētīdams vada pretī Viņa apsolījumiem, kas doti mums! Katram Krusta draudzes loceklim, kurš mīl savu baznīcu un vēlas tās izaugsmi, katram personīgi!

 

Sprediķis vecgada vakarā, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 12:35-40 “Esiet nomodā…”), māc. Juris Morics

Pasludinājums gadu mijā: ka, mums būtu jādzīvo sava dzīve Jaunajā gadā – kā pēdējās dienas priekšā, ir attiecināms uz ikvienu cilvēku.

Mīļais Dievs, esi slavēts un pieņem manu pateicību, ka Tu ik dienas mūs apdāvini ar vārdu, un uzturi ticībā un lūgšanā. Tikai tā mēs varam staigāt Tavā priekšā pazemībā, nevis pašu gudrībā un pašu taisnībā, nevis lepodamies ar savu prātu un savām spējām, bet ar Tavu spēku, kas vienīgais mūs uztur un vada. Mēs esam vāji, bet Tu esi stiprs un Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās – Tu spēj uzvarēt, darbodamies mūsu vājumā. Tev slava un pateicība mūžīgi mūžos.

Mūžīgais Dievs, esi mūsu patvērums nākamajā gadā. Turi pār mums Savas rokas, lai pār mums nāktu kas nākdams. Tevī ir visa mūsu cerība. Jēzus vārdā! Āmen.

Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 2:33-40 “Gājiens uz Jeruzalemes templi”), māc. Juris Morics

No Betlēmes kūtiņas evaņģēlists Lūka mūs šodien, līdz ar Jāzepu un Mariju, un bērniņu Jēzu, ved uz vareno, Sālamana celto templi Jeruzalemē. Zvaigznes dienā mēs, līdz ar gudrajiem no austrumiem, jaundzimušo Ķēniņu atkal būsim pavisam necilā vietā – Betlēmē, nevis galvaspilsētā, valdnieka pilī, kā to diktēja pasaules gudrība.

Bet šodien mums jāiet uz paša Dieva namu, uz templi Jeruzalemē, kurš šodien vairs nav apskatāms, jo tika nopostīts 70-tajā gadā pēc Kristus dzimšanas

Šim gājienam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, lai mēs pilnīgi aptvertu Ziemsvētku brīnumu; un otrkārt, tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pieaugt Kungā un taptu stipri Garā, piepildīti ar Dieva gudrību un Dieva žēlastība lai būtu ar mums ikdienā.

Kas paliek, kad Ziemsvētki pagājuši? Vai Jēzus bērns pieaug mūsos un kļūst mums par Kristu?

Sprediķis trešdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 27. decembrī (“Mans Kristus”), māc. Juris Morics

Jēzus Kristus miesā nākšana pasaulē ir Dieva izlīgums ar cilvēku, pēc cilvēka grēkā krišanas un Dieva klātbūtnes pazaudēšanas sirmā senatnē. Savas lepnības dēļ cilvēks, velna kārdināts, gribēja kļūt līdzīgs Dievam. Sods par šo grēku ir nāve, kas līdz ar cilvēka grēkā krišanu un padzīšanu no paradīzes, ienāca pasaulē. Bet cik brīnumaini Dievs izvēlējās ceļu: kā atjaunot Savas mīlestības pilnās attiecības ar cilvēku? Vispirms Viņš nāca pasaulē kā mazs bērniņš – piedzimdams no jaunavas Marijas. Tad Viņš dzīvoja mūsu vidū un mācīja mūs. Viņš cieta un nomira par mums, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.

Caur Jēzu Kristu pasaulē atnāca īpaša mīlestības forma – beznosacījumu mīlestība, kuras balsts ir grēknožēla un tai sekojošā piedošana.

Šis ir savstarpējas piedošanas, labdarības un dāvināšanas laiks. Šajā laikā Kristus mūs aicina pievērsties Viņam. Varbūt tieši šajā laikā, Kristus piedzims kādā sirdī, apmeklējot daudzos Ziemsvētku dievkalpojumus. Mūsu katra personīgo atbildi uz Viņa mīlestību, Viņš jau sen gaida.

 

Sprediķis 1. Ziemsvētkos, AD 2017. 25. decembrī (Lk. 2:15-20 “Iespējams…”), māc. Juris Morics

Dievs mūs nebeidz pārsteigt ar savu apbrīnojamo vienkāršību. Viņš nepiedzima kādā sakārtotā un situētā ģimenē. Marija visur tiek attēlota kā ļoti skaista jauna sieviete, bet es esmu pārliecināts, ka viņa bija gluži parasta meitene. Dievs nepiedzima kādā pilī, nepiedzima pat Marijas un Jāzepa mājās. Jāzeps ar Mariju bija devušies uz vienu no pirmajām tautas skaitīšanām pasaulē tieši tajā laikā, kad Marijai nāca dzemdību laiks. Vai viņi devās ceļā neapdomīgi? Vai viņi, iespējams, nedrīkstēja nokavēt kādu konkrētu reģistrācijas dienu? Bet ir cita iespēja – Jāzeps un Marija devās projām no mājām tāpēc, lai izvairītos no ļaužu valodām par priekšlaicīgi dzimušo bērnu. Nu kam gan varētu iestāstīt, ka šis bērns ir ieņemts no Svētā Gara? Tas taču nav iespējams! Jēzus nepiedzima arī kūtiņā, kā to mēģina izskaistināt mākslinieki un dzejnieki. Viņš piedzima kādā parastā Betlēmes mājā, vienīgajā tās dzīvojamā istabā, kur Kristus piedzimšanas brīdī atradās visa mājas saime un arī lopiņi aiz nožogojuma.

Laikam jau Dievs, zinādams cik ļoti daudzkrāsaini nākotnē attēlos Viņa piedzimšanu, piedzima tā, lai arī mēs visi joprojām būtu pārsteigti, cik ļoti tas atšķiras no mūsu priekšstatiem par Dievu un Viņa iespējām. Viņš mums ir atvēris jaunu iespēju pasauli. Tad, kad mums zūd cerības, tad nāk Viņš, kura vārds ir IESPĒJAMS. Ja Viņam bija iespējams nākt pasaulē nabadzīgā vietā, mazam un neaizsargātam, – tas nozīmē, ka jebkuram no mums viss ir kļuvis iespējams.

Vājums un neaizsargātība, kā Dievs nāca pasaulē, ir abpusēja zīme – Dievs no mums spēj izveidot to, par ko mēs savā prātā sakām: TAS NAV IESPĒJAMS, jo Viņa vārds ir IESPĒJAMS!

 

Sprediķis Ziemsvētku priekšvakarā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 2:1-14  “Ziemsvētku brīnums”), māc. Juris Morics

Ziemsvētku laikā, ja mēs gribam un atveram savas sirdis, tad mēs varam sastapties ar prieku, kas nav vienkārša sajūsmināšanās, bet gan prieks, kuru rada Dieva mīlestība uz mums, un kura tālāk spēj no mums izplūst uz apkārtējiem.

Patiesība ir tā, ka katrs normāls cilvēks grib brīnumu, grib neticamus stāstus, grib nokļūt pasaku zemē. Šīs zemes dzīve mums visiem ir problēmu pilna, un, ja šo problēmu nav, tad mēs paši tās ātri vien radām. Tāda ir pasaule, kurā mēs esam vienmēr svešinieki – tāpēc jau mēs ilgojamies pēc citas – pasaku pasaules. Visas pasaciņas cilvēks savulaik ir sacerējis, lai piepildītu savas nepiepildāmās vēlmes.

Ziemsvētki ir kā pasaka, bet labā nozīmē – tie ir Dieva īstenības izpausme mūsu grēka samaitātajā pasaulē. Nāca lielā piedošana…

Caur Dieva Adventu, kas nāca pasaulē kā parasts bērns, pasaulē piedzima ticība, cerība un mīlestība…

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.”

Sprediķis Adventa 4. svētdienā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 3:1-6  “Sagatavošanās un izmaiņas…”), māc. Juris Morics

Savā Baznīcas gada gājumā mēs esam pienākuši Ziemsvētkiem un mūsu nākamais dievkalpojums jau ir Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums. Paši gaišākie un ģimeniskākie gada svētki. Ziemsvētki mūsu tradīcijā ir kļuvuši par ļoti nozīmīgiem svētkiem un atskaites punktu pie Jaunā Gada sākuma…

Evaņģēlija vēstij ir divas daļas – vēsturiskā un teoloģiskā. Evaņģēliji, un citas Bībeles grāmatas, bez Dieva Vārda satur arī ļoti daudz vēsturiskas informācijas. Senatnē cilvēki gadu skaitīšanas hronoloģiju saprata citādāk, nekā mūsu saprašanā tas ir šodien. Laiku skaitīja nevis pēc gadiem, bet tikai pēc notikumiem.

Dievs ir visa pamats, un tad, kad šis pamats ir ielikts tuksnesī, tad tur jau var veidoties oāze, kurā būs vieta visām citām labām Dieva radītām lietām. Tomēr iesākumā ir vajadzīgs tuksnesis – pilnīgi tukša vieta un tāda mums savās sirdīs Dievam ir jāsataisa… Jāatbrīvo savs gars no visiem sārņiem, lai Dievs varētu ienākt tīrā vietā.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 3. svētdienas, AD 2017. 20. decembrī (Jņ 1:6-8; 19-28 ,“Apsolījums, kuru gaidām…”), māc. Juris Morics

Evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju noslēdz Vecās Derības laiku un ievada Jaunās Derības laiku, vai pēdējo laiku. Vārds „pēdējais” uzliek it kā klišeju, ka mēs gaidām drīzas beigas. Tomēr Bibliskā izpratnē tas tā gluži nav, jo Dievam ir cita laika dimensija. Ja pasaulei Viņš radīja 7 dienās, kuras arī mēs nezinām cik garas bija laika izpratnē, tad laiku beigas mēs varam gaidīt arī tūkstošiem gadu – to neviens nezina.

Adventa laiks patiesi ir skaists gaidīšanas laiks, kad mēs gatavojamies Ziemsvētkiem. Svētkiem, kuros Dievs iesāka savu izlīgumu ar cilvēku, ko pabeidza Lieldienās pie krusta staba Golgātā. Dievs vairs nesoda mūs par mūsu grēkiem, dāvādams piedošanu caur Kristus upuri. Bet Dievs arī skaidro, ka tas nav lēts prieks, jo Kristus to ir izpircis ar savām dārgajām asinīm. Arī no mums kaut kas tiek prasīts… Un prasīts tiek jau daudz augstākā pakāpē, nekā tas bija Vecās Derības laikā. Prasīts tiek atteikt grēkam un saprast, ka Dieva priekšā mēs varam nākt tikai mazgāti tīri no grēka. Bet atcerēsimies arī to, ka Dieva dāvana ir daudz lielāka, … tas nav šīs pasaules svētums, vai svētulīgums, bet gan tā ir mūžīgā dzīvība. Šo dzīvību mums dāvina Dievs caur Jēzu Kristu un šī dāvana ir tikusi mums apsolīta caur pravieša Jesajas sludināšanu ļoti senos laikos.

 

Sprediķis Adventa 3. svētdienā, AD 2017. 17. decembrī (Jņ. 1:19-28 “Autoritātes un vieta Kristum”), māc. Juris Morics

Vai manā dzīvē notika izmaiņas, kad tajā ienāca Kristus? Atceries – Dievs sāka darīt Savas lietas tavā dzīvē tad, kad tu vairs nekā nespēji un teici: “es neesmu nekas, Tu, Kungs, esi viss.”

Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā Viņš tagad nāk mūsu vidū Vārdā un Sakramentā. Tā Jāņa Kristītāja vārdi mūs arī šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm saskatīt atnākušo Kristu. Tāpat kā toreiz Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan tuksnesī… Tā nav pakārtojama zinātnei, psiholoģijai, filosofijai vai citām reliģijām. Tā padara pašu cilvēku par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo Glābēju.

Tur, kur šī vēsts tiek sadzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur, šajā oāzē, ko sauc par patieso kristīgo Baznīcu, kura pastāv cauri laikiem; ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus. Pateicība Tev, Kungs par Tavu Baznīcu, kas kopš apustuļu laikiem savā pēctecībā ir atnākusi arī līdz mums šodien!

Pateicība Dievam, caur Jēzu Kristu, kura nākšanu toreiz, Jordānas krastos pasludināja Jānis Kristītājs.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 2. svētdienas, AD 2017. 13. decembrī (Mt. 5:1-12 “Sataisīšanas laiks”), māc. Juris Morics

„Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums…” Šādi ir pirmie vārdi, ar kuriem evaņģēlists Marks iesāk savu vēstījumu.

„Kā būs man Tevi saņemt, ak Kungs, pilns godības?
Tu nāci grēkus atņemt, kad grēc’nieks nopūšas.
Ak, māci pats un rādi, kā esi godājams,
un mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.”

Dievs grib mūs redzēt laimīgus, bet Viņam tas mums ir jāmāca, jo bieži vien mēs nemākam būt laimīgi, bet taisni otrādi – visiem spēkiem cenšamies aizdzīt to laimi, kas mums tiek dota – tiekdamies pēc lētas laimes imitācijas, kuru jāsasniedz pašu spēkiem. Tādēļ jau arī Dievs mums dod tik daudzus pārbaudījumus.

Patiesās laimes devēju – Dievu var sastapt vienmēr. Bet bieži vien mēs neesam vienkārši gatavi tam, lai Viņu sastaptu. Tādēļ Dievs, caur savu Baznīcas tradīciju ir devis mums Adventa laiku – kā laimes atnākšanas laiku. Mēģināsim šajā laikā vairāk nekā citos gada laikos meklēt attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, kuriem mēs esam vajadzīgi.

Būsim gatavi būt laimīgi, jo laime nav mūsu pašu darbs, bet Dieva brīnums, kas ienāk no ārpuses, bieži vien bez mūsu pašu līdzdalības.

 

Sprediķis Adventa 1. svētdienā, AD 2017. 3. decembrī (Lk 21:25-33 “Laiku beigas un pārlaicīgā patiesība”), māc. Juris Morics

Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Šie Kristus vārdi ir pamācoši, atklādami mums kaut ko ļoti būtisku, ļaudami labāk saprast to, kas notiek. Ir redzams, ka pasaules cilvēki dzīvo un darbojas ar nodurtu galvu. Visa viņu uzmanība ir pievērsta zemes lietām. Acis meklē, ko varētu apēst baudīt, iegūt. Tā aizņemtiem ar šīm lietām, tiecoties iegūt arvien vairāk un sacenšoties savā starpā, tiem nav laika pacelt acis uz augšu. Kaut ko dzirdot par gaidāmo tiesu un debesu zīmēm, tie bailēs atgaiņā jebkuru domu par draudošo Dieva tiesu. Viņu acis, prāts un visas maņas paliek piekaltas zemei. Vairāk par visu tie ienīst runas par nāvi kā Dieva sodu un citas lietas, kas norāda uz Dieva tiesu. Tie grib palikt akli un kurli pret notiekošo līdz galam. Tā viņi turpina dzīvot slēptās bailēs un neziņā, vairāk par visu bīdamies zaudēt to, ko dod zeme… akli un apstulbināti ar zemes lietām. Tas ir tagad valdošais praktiskais materiālisms.

Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.

Paļausimies uz Viņa vārdiem, jo tie bija, ir un būs vienīgā mūžīgā patiesība mūsu grēka pilnajā pasaulē!