Desmit baušļi draudzes loceklim/lajam
- Tev nebūs nevienam likt justies tā, it kā tu būtu „kaut kas” pārāks par citiem. Nekad neaizmirsti, ka „diakons”, „lūdzējs” vai cita veida draudzes darbinieks nav nekas cits kā tikai kalps.
- Tev nebūs draudzē dzīties pēc personiska goda, jo kalps strādā darba un nevis goda dēļ.
- Tev nebūs atrauties no saviem pienākumiem draudzē un tos uzskatīt par niecīgiem, jo draudze tevi ievēlēja cerībā, ka būsi atbildīgs un nopietns attiecībā uz savu uzdevumu, aicinājumu un kalpošanu.
- Tev nebūs tenkot, aprunāt un tiesāt, jo tu esi kalps, un tenkošana, aprunāšana un tiesāšana kalpošanā nepalīdz.
- Tev nebūs būt skopam. Tu zini, ka ”priecīgu devēju Dievs mīl”, un tev tādam arī jābūt, jo tu esi paraugs citam un Dieva kalps.
- Tev nebūs nostāties vienā vai otrā pusē, ja draudzē izveidojas šķelšanās un strīdi. Objektīvi izvērtējot situāciju, tev jācenšas samierināt abas puses, jo „uz mieru Dievs mūs ir aicinājis”.
- Tev nebūs kritizēt savu mācītāju, bet lūgt par viņu, jo viņš ir Dieva aicināts un svaidīts. Ja arī viņš ir grēkojis un rīkojies nepareizi, tad Dievs pats tiks ar viņu galā.
- Tev būs piedalīties savas draudzes dievkalpojumos, lūgšanu sapulcēs un citās draudzes aktivitātēs, jo tev jāpieaug visā pilnībā, lai būtu svētīgs; turklāt tava klātbūtne ceļ draudzi.
- Tev būs rast vietu, veidu, laiku un spēku, kā līdzdarboties draudzes dzīvē; pašam uz to tiekties un citus mudināt.
- Tev būs likt draudzes intereses savu interešu pirmajā vietā, un tādēļ tev nebūs iestāties dažādos klubos vai partijās, kas varētu kavēt tavu kalpošanu, jo tavs Kungs „mīlēja draudzi, pats par to nododamies”.
Armands
Kad Dievi aizmiguši bija.
Tas bija tais sen senajos laikos,
Kad pasaules klusums ar skaņām vijās.
Vēl ļaudis runāja, kad Dievi aizmiguši bija,
Un cēlas frāzes arī no mutēm lija.
Jel nerausties, turi mierā savu prātu,
Viss notiksies, ja gribētu un parunātu.
Vēl tikai neatkāpies, brīdi īsu pagaidi,
Kaut reizi pēdējo, kaut garām ejot uzsmaidi.
Cik viss ir tīkams, kad atvelc elpu,
Kad tiešām pasaule tik ciešama šķiet.
Kā vajadzētu, un es to ar prieku smeltu,
Lai varētu aiz laimes tev, virsū mīlu liet.
Ir jauna aizmirstība ciemos atnākusi,
Prātā skalojās, kāpēc gan Dievi aizmiguši.
Tā arī ne no kā, cerība kā mīna uzsprāgusi
Un gudrie prātojumi par Dieviem izgaisuši!
Ir jauki prātot, zemapziņā nelīst iekšā,
Tu nāc un ej, bet vienmēr esi priekšā.
Man laikam jāsmejas, tikai nezinu kāpēc?
Taču Dievi aizmiguši bija, laikam tāpēc.
Pasaules klusums ar skaņām apvienojās,
Mūsu pagātnes rēgi tagad sarokojās,
Vairs ilgu nav, nedz cerību, nedz domu,
Lai Dievi dus, es lēnām kravāju somu.
2015.31.01.