Teksti: Jer 31:7–9; Ebr 7:23–28; Mk 10:46–52
“…ceļa malā sēdēja kāds akls ubags.” (Mk 10:46)
Mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters varbūt ir visslavenākais par to, ka laikā, kad mācība par žēlastību un mācība par darbiem bija sajauktas, viņš sauca Baznīcu atpakaļ pie skaidras mācības, ka vienīgi no žēlastības mēs esam pestīti ticībā, ne ar to, ko mēs spējam izdarīt vai izpelnīties. Pestīšana ir Dieva dāvana (Ef 2:8-9). Luters drosmīgi stāvēja pretī pāvestiem un firstiem, lai ar Rakstiem pierādītu, ka ne indulgences, ne svētceļojumi, ne svētās relikvijas, ne kas cits, ko paši darām, nepiepildīs cerību iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Viņš droši un bezbailīgi sludināja, ka piedošana un pestīšana ir Dieva žēlastības dāvanas mums, kas ticam.
Es pieminu Mārtiņu Luteru, jo, kad šis drosmīgais vīrs aizgāja mūžībā, uz viņa nāves gultas tika atrasta zīmīte, kur viņš bija rakstījis vācu un latīņu valodās par cilvēka bezspēcību Dieva priekšā: “Mēs esam ubagi. Tā ir taisnība.” Šī zīmīte raksturoja viņa pārliecību, ka, kaut viņš darīja daudz lietu ticības labad un iedvesmoja atjaunošanas kustību Baznīcā, viņš sevi uzskatīja par ubagu Dieva priekšā. Viņš saprata, ka kaut spēj darīt lielas lietas šajā pasaulē, piedošanas un pestīšanas ziņā bez Dieva žēlastības viņš neko nespēj darīt. Kādreiz pasaulslavenais sludinātājs Bilijs Grehems savos sprediķos mēdza teikt, ka mēs visi esam ubagi; bet vienīgi kristieši zina, kur atrast maizi. Šodienas evaņģēlija teksts par aklo nabagu Bartimeju parāda, cik tas ir patiesi.
Vispirms, jautājums – cik šajā stāstā bija aklo? Tie, kuri zina šo stāstu no citiem evaņģēlijiem, pamanīs, ka tajos tiek minēti divi aklie, kas sēdēja ceļmalā un ubagoja. Šeit tiek minēts viens, nevis divi, varbūt tāpēc, ka viņš bija vienīgais, kas reaģēja uz Jēzus klātbūtni. Bet es gribu piedāvāt, ka bija vairāk nekā viens vai divi aklie tajā dienā.
Atcerēsimies, kas notika pirms šī notikuma. Jēzus bija pabarojis 4000 vīru ar dažiem maizes klaipiem (Mk 8:1-10). Kārtējo reizi Jēzus parādīja savu varu un spēku, apstiprinādams savu identitāti kā Dieva Dēls. Farizejus, kā parasti, tas nepārliecina. Viņi lūdz no Jēzus “zīmes no debesīm” (Mk 8:11). Skaidrs, ka viņi bija akli pret patiesību.
Bet ieraugiet, kas notiek tālāk! Jēzus ar mācekļiem kāpj laivā un Viņš, it kā galvu kratīdams, saka, “sargieties no farizeju rauga” (Mk 8:15). Bet tāpēc, ka mācekļi bija aizmirsuši paņemt līdzi sviestmaizes, viņi pārprata Jēzus teikto par raugu un domāja, ka Viņš vaicā, kāpēc viņam nav pusdienas? Viņi arī bija akli.
Vēlāk Pēteris, Dieva apgaismots, pasaka vissvarīgāko apliecību, ko vien cilvēks var sacīt par Jēzu, “Tu esi Kristus” (Mk 8:29), t.i., Tu esi mans Pestītājs. Bet tad, kad Jēzus stāsta par savu krustā sišanu, nāvi un augšāmcelšanos, Pēteris, noslīgdams no debesu apgaismības elles tumsībā, pretojās Kristum un parāda, ka arī viņš ir akls.
Tad Apskaidrošanas kalnā Pēteris, Jēkabs un Jānis ir pirmie aculiecinieki, kas ierauga Jēzu visā Viņa debesu godībā un spožumā. Iedomājieties – redzēt Dievu vaigu vaigā, nemaz nerunājot par Mozu un Eliju! Ko Pēteris šajā godbijības pilnajā brīdī saka? Mēs šeit varētu uzcelt rekolekciju centru! Nopietni? Trīs teltis? Tas ir viss, ko tu vari iedomāties? Viņa acis neredzēja šī notikuma nozīmīgumu.
Ir vēl citi gadījumi – mācekļi nespēja izdzīt ļauno garu no zēna, jo viņi paļāvās vairāk uz savu spēku nevis uz Jēzu un Viņa spēku. Jēzus viņus nosauc par neticīgiem – tādiem, kuri nepaļaujas uz Dievu (Mk 9:19). Citur cilvēki ved bērnus pie Jēzus, lai Viņš viņus svēta. Paši mācekļi viņiem aizliedz nākt, laikam domājot, ka nevajag traucēt Kungu, jo bērni taču nevar saprast, ko Viņš māca. Uz ko skan Jēzus slavenā atbilde: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība” (Mk 10:14). Un pagājušajā svētdienā dzirdējām par Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēliem, kuri nesaprata Jēzus sūtību. Jēzus – kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš – nāca, lai kalpotu un būtu kalps visiem, bet viņi vēlējās iekārtot sev labas, spēcīgas vietas pie Jēzus labās un kreisās rokas. Atkal un atkal mēs redzam, ka mācekļi bija akli, neredzēja “lielo bildi” un nesaprata, kādēļ Jēzus bija nācis.
Negribu norāt apustuļus, jo vēlāk, kad nāca Svētais Gars, viņi saprata skaidrāk par skaidru, kas bija Jēzus sūtība un ko nozīmē krusts un augšāmcelšanās kristiešu dzīvē. Tas, ko vēlos uzsvērt ir, ka līdzīgi kā Jēzus izveda apustuļus no nesaprašanas uz saprašanu, no neredzēšanas uz redzēšanu, tā Viņš arī ved mūs – aklos grēciniekus no tumsas Viņa brīnišķīgajā gaismā. (1Pēt 2:9)
Tagad par Bartimeju. Pirmais, kas ir interesanti ar viņu ir, ka viņš tiek saukts vārdā, un viņa vārds ir ierakstīts Bībelē. Citur, kur Jēzus dziedina cilvēkus, viņu vārdi netiek minēti. Bet šim aklajam ubagam ir vārds – Bartimejs. Varbūt Marks, pieminot šo pēdējo brīnumu, ko Jēzus veica pirms savām ciešanām, vēlas rezumēt visas dziedināšanas kopā, sakot, ka Jēzus pazīst mūs visus pēc vārda. Mēs neesam “ej, tu tur!”, bet mēs tiekam saukti vārdā un mūsu vārdi ir ierakstīti dzīvības grāmatā debesīs. (Lk 10:20, Fil 4:3, Atkl 3:5 u.c.)
Vārds Bartimejs ir divu vārdu salikums. ‘Bar’ no aramiešu valodas, kas nozīmē ‘dēls’, un grieķu vārds ‘timejs’, kas nozīmē ‘godājamais’, tātad ‘godājamais dēls’. Tāpēc, ka šis ir divu valodu vārds – grieķu un aramiešu, daži teologi uzskata, ka varbūt šim vārdam ir simboliska nozīmē, ka divas tautas tiek apvienotas vienā. No vienas puses, ebreji, Ābrahama pēcteči pēc miesas, un grieķi (jeb pagāni) no otras, tie, kuri ir Ābrahama pēcteči pēc ticības (Gal 3:7-9). Jēzus sekotāji, kā ‘pravietots’ Bartimeja vārdā ir no visām tautām, vispirms jūdiem, tad arī grieķiem. (Rm 1:16)
Ievērojiet, ka atkal Jēzus mācekļi bija tie, kuri vēlējās aizkavēt Bartimeja nākšanu pie Kristus. Varētu domāt, ka viņi saka, “Jēzum ir svarīgākas lietas, ko darīt, Bartimej! Viņš ir ceļā uz Jeruzalemi. Netraucē Kungu!” Viņi ir tikpat akli, kā aklais Bartimejs. Šeit mēs varam nopietni vaicāt paši sev, cik mēs veicinām un cik mēs aizkavējam kāda cita cilvēka nākšanu pie Jēzus?
Es esmu par to runājis jau agrāk citos sprediķos, ka Jēzus apstājās tieši Bartimeja dēļ. Ir simti, ja ne tūkstoši cilvēku, kas seko Jēzum šajā brīdī cauri Jērikai, pēdējai pilsētai pirms galamērķa –Jeruzalemes. Un šajā milzīgajā, saviļņotajā pūlī Jēzus ir gatavs apstāties viena akla ubaga dēļ. Tas parāda Jēzus žēlsirdīgumu, par ko Viņš vēstīja līdzībā par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10:25-37). Pūlis nav svarīgāks Viņam par indivīdu. Kā Viņš rūpējās par visu savu Baznīcu, tā Viņš rūpējas par ceļmalā atstāto. Viņš rūpējas par mums.
Pamaniet vienu detaļu: tad, kad Jēzus viņu sauca, nabaga Bartimejs nometa savus svārkus. Šie svārki vai apmetnis varētu būt dārgākais, kas viņam piederēja. Tie sargāja viņu no saules, vēja, lietus un sniega. Tie deva viņam kaut kādu cieņu, jo aizklāja viņa kailumu. Tie bija viņa mājas. Tie bija viss, kas viņam bija. Bet viņš bija gatavs tos nomest un atstāt Jēzus dēļ. Atcerieties bagāto vīru, kas prasīja Jēzum, kas viņam ir jādara, lai iemantotu debesu valstību? Kad Jēzus teica, lai pārdod visu, kas viņam ir un seko Viņam, bagātais vīrs nevarēja, jo pasaulīgā manta bija viņam svarīgāka nekā debesu bagātība. Vai tad, kad ļaudis nāca pie Jāņa Kristītāja un vaicāja, kas viņiem ir jādara, Jānis atbildēja, “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav” (Lk 3:11). Šeit nav runa tikai par žēlsirdību pret nabagiem, bet par to, lai vienalga kāds šķērslis – bagātība, statuss, gods vai reputācija neaizkavētu tavu nākšanu pie Jēzus. Tam nav nozīmes, vai tu esi pestīts jau no bērnības, vai nācis pie ticības aizvakar – līdzīgi Bartimejam ir jāmet jebkāds kavēklis nost, lai saņemtu Jēzus dziedināšanu un atbrīvošanu grēksūdzē un sakramentā, Rakstu lasīšanā un lūgšanā, mācībā un sadraudzībā (Apd 2:42). Jēzus ir te. Viņš ir apstājies un dzird tavu saucienu. Nomet savus šķēršļus, saņem Viņa dziedināšanu un atver savas aklās acis un ieraugi Viņa žēlastību pret tevi!
Mēs esam aklie Bartimeji. Mēs arī esam no citiem evaņģēlijiem paralizētais vīrs un spitālīgais. Mēs esam Lācars. Mēs esam visi, kurus Jēzus dziedināja, mācīja, svētīja un augšāmcēla. Jēzus redz ikvienu no mums ceļmalā, apstājas, sauc mūs vārdā un dziedina. Tā ir žēlastība. Tā ir žēlastības būtība. Dievs sauc mūsu vārdu un dara mums to, ko mēs paši nespējam. Žēlastība mūs pārsteidz tieši tur, kur esam, līdzīgi kā Jēzus nāca un pārsteidza Bartimeju viņa aklumā. Bartimejs bija akls ubags, tāpat, kā mēs, pirms satikām Jēzu, bijām akli ubagi. Tad atnāca Jēzus un mūs savā žēlastībā dziedināja. Mārtiņam Luteram un Bilijam Grehemam bija taisnība. Mēs esam akli ubagi. Bet Jēzus atver mūsu acis un parāda, ka Viņš dod mums debesu maizi, ka vairs neesam ubagi, bet bagāti Viņā. Āmen.