“Redzēt Jēzu”, 26.sept.2018. (K.Zikmanis)

“Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” (Jņ 12:21)

Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu! Tik vienkāršs un neviltots lūgums – redzēt Jēzu. Tāds lūgums varētu izskanēt no jebkura no mūsu lūpām. Kurš gan negribētu redzēt Jēzu? Bet kur un kā? Droši vien mums katram ir kāds ieteikums vai doma, kur Jēzu var redzēt. Bet Jēzus atbilde šiem cilvēkiem ir mulsinoša “ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu.” Ko šie vārdi varēja nozīmēja toreiz, un ko tie varētu nozīmēt tagad?

Jēzus runāja šos vārdus attiecībā uz sevi. Viņš ir tas kviešu grauds, kas krīt zemē un mirst, lai nestu daudz augļu. Jēzus atdeva savu dzīvi par citiem. Viņš deva no sevis visu, kas Viņam bija, un, tēlaini sakot, kā kviešu grauds, kas mirst zemē, lai rastos jauna dzīvība – mira pie krusta un tika aprakts, lai dāvātu jaunu dzīvību ikvienam, kas tic. Viņa pestīšanas darbs bija vienreizējs un neatkārtojams. Viņš viens par visiem. Vienīgi Kristus.

Bet Kristus ir tēls, kam mēs līdzināmies. Kristieša dzīve atspoguļo Kristus dzīvi, kaut nepilnīgi un tikai pa daļai. Kristieši rāda virzienu citiem cilvēkiem pie Kristus caur saviem vārdiem un darbiem.

Tādēļ šos vārdus par kviešu graudu varam saprast arī attiecībā uz savām dzīvēm. Mēs nevaram iegūt dvēseles pestīšanu citiem, bet mēs varam norādīt virzienu uz to caur to, kā mēs atdodam no sevis citu labā. Runa ir par kalpošanu.

“Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst.” Kalpošana citiem prasa, lai mēs noliekam malā savu es. Kalpojot citiem, mēs nomirstam sev. Kad liekam citu vajadzības augstāk par savējām, tad mirst mūsu patmīlība, mūsu lepnība, mūsu egoisms kā kviešu grauds zemē. Un kalpošana prasa kaut ko no mums. Mūsu laiku, mūsu enerģiju, mūsu mīlestību.

Kalpot citiem mēs varam dažādos veidos. Piemērām draudzē. Ir vairākas kalpošanas draudzē, kur cilvēki dod no sevis citu labā. Baznīcas dežūras, svētdienas skola, vīru vakari, diakonija, lietvedība, jauniešu darbs, mūzika, altāra un baznīcas dārza kopšana, draudze padome un valde – nezinu, vai esmu nosaucis visas jomas, un piedodiet, ja es esmu ko aizmirsis – bet draudzē var atrast vairākus veidus, kā kalpot Dievam un tuvākajam. Šāda veida kalpošana var būt līdzeklis, kā tuvināt savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem.

Bet tas nav viss. Kalpošana arī ir būt mammai, kas palīdz bērniem ar mājasdarbiem, tētim, kas gādā par ģimeni, būt kaimiņam, kas apciemo slimo kaimiņu, draugam, kas atbalsta draugu viņa grūtībās, svešiniekam, kas palīdz svešiniekam. Iespēja kalpot ir mums visapkārt.

Kā jau teicu, šāda kalpošana ir iespēja mums nolikt malā sevi, nomirt sev, lai tam otram būtu labāk. Šis ir veids, kā atspoguļot Kristus mīlestību citiem, lai “tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Jņ 5:16). Zemnieks nesēj graudu zemē, lai tas tur nīkst. Tas tur ir sēts ar domu – nest augļus. Mūsu mīlestības darbi, sēti cilvēku sirdīs var nest augļus. Ar Dieva žēlastību cilvēki redzēs Jēzu caur to, ko darām un sakām.

Visbeidzot Jēzus apsola “Kas Man kalpo, lai seko Man, un, kur esmu Es, tur būs arī Mans kalps; kas Man kalpos, to Mans Tēvs godās.” Tas ir liels iedrošinājums kalpot. Jēzus apsola būt mums līdzās – lai tur kur Viņš, būtu arī mēs. Mēs kopā ar Kristu.

Un tā mēs esam atpakaļ pie tā vienkāršā un neviltotā lūguma – redzēt Jēzu. Mēs kalpojot varam redzēt Jēzu mūsu vidū un būt kā logs, caur kuru citi var Viņu ieraudzīt. Tā mūsu kalpošana draudzē, mājās, darbā, atpūtā, jebkurā vietā var kļūt par veidu, kā citi var redzēt Jēzu. Āmen.

[1]

[2]