Teksti: Ech 37:1–14; Apd 2:1–21; Jņ 15:26–27,16:4b–15
“Un atnācis Viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu.” (Jņ 16:8)
Šodien, Vasarsvētkos mēs atzīmējam dienu, kad Jēzus turēja solījumu, ko Viņš deva saviem mācekļiem, pirms Viņš uzkāpa debesīs, un mums sūtīja Tēva apsolījumu (Lk 24:49, Apd 1:4), Aizstāvi (Jņ 16:7), Patiesības Garu, kas vadīs mūs visā patiesībā (Jņ 16:13). Šī diena tika pravietota vairākkārt Vecajā Derībā, piemēram, kad Dievs caur pravieti Ecehiēlu vēstīja, “Es jums došu jaunu sirdi un jaunu Garu – to Es jums došu! Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi, un Es jums došu savu Garu!” (Ech 36:26-27a). Vasarsvētki ir tiešām svētki, jo kaut kas notika, kas atvēra durvis jaunam laikmetam, jaunai pieredzei, jaunam veidam, kā atrast Dievu, kas Vecās Derības ļaudīm nebija pieejams. Jēzus dod mums Svēto Garu.
Kad runa ir par Svēto Garu, ir viegli domāt tikai par žēlastības dāvanām – tām spējām un talantiem, ko Dievs dod, lai mēs ar tām celtu draudzi. Vai tās būtu tik redzamas dāvanas, kā šīsdienas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas, kur mācekļi runā svešās mēlēs, lai paustu Dieva varenos darbus citām tautām viņu valodās, vai ne tik redzamas dāvanas, kā vadīšana un draudzes administrēšana – visi talanti, kas mums ir sniedz citu līmeni, kad tie tiek darīti Gara spēkā. Un kā Pāvils māca, “ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību” (1Kor 12:7). Gara dāvanas ir dotas ikvienam, lai celtu draudzi. Kad Pāvils saka ikviens viņš domā ikviens. Nevis tikai mācītājs un padome, bet ikviens. Ikvienam ir Gars, un ikvienam ir kāds Dieva dots talants, ar ko tas var kalpot draudzē, vai tas būtu liels vai mazs. Palīdzēt kopt dievnamu vai dārzu, mainīt altāra drēbes vai puķes, lasīt lasījumus vai būt pērminderis, kalpot Svētdienas skolā, piedalīties mājapmeklējumu grupā un apciemot kādu vientuļu senjoru, lūgt dievkalpojuma laikā par tiem, kas baznīcā vai attālināti, dziedāt korī, vadīt jauniešu grupu, piedalīties evaņģelizācijas grupā, dežurēt baznīcā, lai dievnams būtu vaļā garāmgājējiem, vai cita kalpošana, kas mums patlaban nav, bet jums ir uz sirds. Jebkuru darbiņu kļūst par kalpošanu, ja tas ir darīts Dieva godam Svētajā Garā. Viss, kas ir jāpārvar ir kūtrums un kautrīgums. Paļaujieties Garam, kas mūsos mīt, un piedzīvojiet, ka jūs arī varat celt Dieva valstību. Ja 12 apustuļi Gara spēkā apgāza pasauli otrādi, ko spētu šī draudze, ja katrs darītu kādu mazumiņu? Gara spēks mūsos ir varens, kā Jēzus teica, “jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums.” (Apd 1:8)
Otrais, kam gribu pievērst uzmanību, ir tas, ka Svētais Gars dara mūsu ticību dzīvu. Nīkajas ticības apliecībā ir teikts, ka mēs ticam uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvudarītāju. Svētais Gars ir Dievs, tāpat, kā Tēvs un Dēls ir Dievs, bet Rakstos ir uzsvērts, ka Gars dara dzīvu. Pirmajā Mozus grāmatā ir rakstīts, ka “Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli” (1Moz 2:7). Vārds “dvaša” ebreju valodā ir “ruach”, kas var nozīmēt elpu, kā arī Garu. Kā cilvēks bez elpas, bez dvašas ir miris, tā arī cilvēks bez Svētā Gara ir garīgi miris. Un kā miris cilvēks nevar sevi atdzīvināt, bet vajag, lai kāds cits viņu reanimē, tā arī cilvēks, kas ir miris savos grēkos, viņam vajag, lai Svētais Gars viņu garīgi atdzīvina. Svētais Gars, lietojot žēlastības līdzekļus, atmodina grēcinieku un dod viņam dzīvu ticību, tāpat, kā Dievs atmodināja Ādamu ar dzīvības dvašu. Viscauri Rakstiem mēs redzam šo paradigmu, ka cilvēks ir zudis un garīgi miris savos grēkos, bet Dieva vārds tiek viņam sludināts un Gars atmodina viņā ticību un spēju atgriezties.
Piemērs tam atkal ir no Ecehiēla grāmatas. Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām, ka pravietis redzēja ieleju pilnu ar kauliem. Dievs retoriski vaicāja viņam, vai šie kauli var atkal dzīvot. Ecehiēls neuzdrošinājās teikt, ko Dievs var un nevar darīt, bet atbildēja, “Kungs mans Dievs, Tu to zini” (Ech 37:3). Pirms mēs uzdrošināmies teikt, ko Dievs var un nevar, ir jānoskaidro, ko Dieva pilnīgākā atklāsme—Bībele saka par to.
Kas notiek tālāk, ir vērā ņemams. Dievs liek pravietim sludināt kauliem, lai viņi klausās Dieva vārdu: “Es iedvesīšu jums Garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi” (Ech 37:5). Kad Dieva vārds tika sludināts, mirušie kauli un dvēseles tika atdzīvināti caur Garu. Šis ir Biblisks princips.
Tāpēc Luters Mazajā Katehismā saka, ka mēs paši ar savu spēku, lēmumu, saprašanu vai jebkādu miesīgu spēju nevaram uz Jēzu ticēt. Svētais Gars caur evaņģēliju mūs ir aicinājis, apgaismojis, un īstenā ticībā svētījis un uzturējis. Kā cilvēkiem mums nepatīk, ka Gars ir tas, kas mūs aicina un dod ticību atgriezties. Mēs gribētu, ka tas būtu bijis mūsu lēmums sekot Jēzum, kas mūs atpestīja. Es gribēju iet uz baznīcu. Es nolēmu iet iesvētes mācībā. Es izsvēru visas iespējas, un domāju, ka būt kristietim ir vislabākais. Bet Jēzus aicināja mācekļus nevis otrādi. Tā arī, kā es minēju par to mirušo cilvēku, kurš nespēj sevi atdzīvināt, tā arī Svētais Gars, kā dvaša ienāk mūsos un dod mums dzīvu ticību.
Pēdējais, ko varam saprast no Jēzus vārdiem, ir pats galvenais uzdevums Svētajam Garam, kāpēc Viņš tika sūtīts. Tas ir, lai pārliecinātu pasauli par grēku, taisnību un tiesu. Ko tas nozīmē? Kā kristieši varbūt mēs visbiežāk domājam par tām Svētā Gara dāvanām, par ko runāju sākumā, kas dod iespēju un spēku kalpot draudzei. Kā jau ar parastām dāvanām tās ir forši saņemt un lietot. Bet Jēzus teica, ka Garam ir svarīgāks uzdevums pasaulē.
Pirmais uzdevums ir pārliecināt par grēku. Nesen pārdomāju ar diviem draudzes locekļiem, ka tad, kad bijām pasaulē, varbūt bija vieglāk, jo neapzinājāmies un nedomājam par saviem grēkiem. Ir “vieglāk” būt pasaulē, jo grēks mūs netraucē. Bet būt pasaulē nozīmēja, ka gājām caur platiem vārtiem uz elli. Kad bijām pasaulē, grēks mūs netraucēja, jo mēs to nepamanījām un nezinājām.
Tas, kas ir garīgi miris, neatšķir, kas ir grēks un kas nav. Visiem cilvēkiem ir Dieva dota sirdsapziņa. Cik šī sirdsapziņa ir modra un cik tā ir apslāpēta, atšķiras no cilvēka uz cilvēku. No ļoti tikumīgiem cilvēkiem, līdz tādiem, kam nekas nav svēts. Bet šī sirdsapziņa vairāk vai mazāk attiecās tikai uz Baušļu otro tāfeli – par to, kā izturēties pret savu tuvāko. Lai būtu “labs” un “ētisks” cilvēks attiecībā pret ģimeni un sabiedrību nav obligāti vajadzīgs Svētais Gars. Skatieties uz neticīgiem mecenātiem un labdariem! Pasaulē ir daudz laba prāta un gribas cilvēki, kuri zina, kā darīt labu. Un tāpēc, ka viņi dara labu, iespējams, ka viņi arī neredz un nedomā par to, ka viņi netrāpa Dieva dotajā mērķī – mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu (Mt 22:39). Vēl vairāk, mums ir jāmīl cits citu, kā Jēzus pats mūs ir mīlējis (Jņ13:34). Tas nozīmē mīlēt pilnīgi vaļsirdīgi, atstājot sevi neaizsargātu ievainojumiem. Būt gatavam palīdzēt savam tuvākajam vienmēr un visur, tāpat, kā jūs esat gatavi sev palīdzēt vienmēr un visur. Tāpat, ka Jēzus mūs mīlēja līdz galam. Līdz pat krustam. Mīlēt tuvāko, kā sevi pašu, nozīmē būt svētam, būt perfektam. Svētais Gars nāk, lai mums atklātu bēdīgo ziņu, ka mēs tādi neesam.
Un kā ar Bauslības pirmo tāfeli – attiecībām ar Dievu? Cilvēki pasaulē nezina, ka šāda tāfele pastāv, un tādēļ neapzinās, ka pārkāpj to. Tomēr, likuma nezināšana nav attaisnojums to pārkāpt. Atšķirība starp neticīgu pārkāpēju un ticīgu pārkāpēju ir Svētais Gars, kas atklāj ticīgajiem viņu grēkus, lai tie atgriežas un iemanto mūžīgo dzīvību. Tāpēc ir svarīgi dalīties ar Labo Vēsti ar citiem, jo, kā jau teicu, Svētais Gars caur evaņģēliju ved cilvēkus pie Jēzus, lai caur Jēzu viņiem tiktu piedots un viņi tiktu glābti.
Otrais uzdevums Svētajam Garam ir pārliecināt pasauli par taisnību. Par šo es tikko padziļināti sprediķoju Debesbraukšanas dienā. Caur krustu Jēzus mūs atpestīja. Tur Viņš, mirdams mūsu vietā, panāca piedošanu par mūsu grēkiem, kā Jesaja pravietoja, “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes 53:5). Dievs caur pravieti Hozeja deklarēja, “Es tos atpestīšu no elles, Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, kur ir tava uzvara?, elle, kur ir tavs dzelonis!” Ar savu dzīvību Kristus dod mums dzīvību.
Bet taisnība, ko Svētais Gars atklāj, ir, ka Kristus, kurš ir bez vainas, kurš cieta sodu, ko nebija pelnījis, tika uzņemts debesīs, kur Viņš tagad sēž godībā pie Tēva labās rokas. Tas ir taisnīgi, ka Viņš, kurš mūsu dēļ nokāpa pasaules viszemākajās vietās, ir tagad sēdināts kā Karalis pāri visam, kas ir debesīs, virs zemes un zem zemes. Tāpēc, ka Viņš ir pāri visam, Viņš ir panācis un nodrošinājis mums taisnību. Par to Svētais Gars mūs pārliecina.
Pēdējais, par ko pārliecina Svētais Gars, ir tiesa vai citā tulkojumā—spriedums. Jēzus caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir devis spriedumu pret velnu. Jēzus teica, šīs pasaules valdnieks ir notiesāts (Jņ 16:11). Šīs pasaules valdnieks ir velns, jo “Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi” (Atkl 12:9). Velns tika no debesīm nogāzts un viņa miteklis kļuva pasaule. Tāpēc viņu sauc par šīs pasaules valdnieku – nevis valdnieku tādā ziņā, ka viņam būtu vara pār Dievu, bet valdnieks, jo kā garīgai būtnei viņam ir vara un ietekme pār cilvēkiem. Tiesa, par ko sludina Svētais Gars, ir ticīgo atbrīvošana no šīs ļaunās varas. Tas ir kā karā, kad sabiedrotās armijas atbrīvo kara gūstekņus. Svētais Gars mums pasludina šo atbrīvošanu. Kristū mēs esam brīvi.
Svētajam Garam, kura sūtīšanu mēs svinam šodien, ir daudz darbu, ko Viņš veic pie mums. Viņš dod mums žēlastības dāvanas, lai celtu draudzi. Ikvienam, un ikvienam nozīmē ikvienam, ir dota, kāda dāvana, lai kalpotu draudzē. Un kā parastās dāvanas ir jāatver, tā arī garīgas dāvanas ir jāatver – tas nozīmē lietot. Kas ir jūsu dāvana? Parasti tas ir kaut kas, kas jums patīk un kas jums dod gandarījumu.
Svētais Gars dara mūsu ticību dzīvu. Viņš atmodina mūsos interesi par garīgām lietām. Caur žēlastības līdzekļiem—Vārdu un sakramentiem, Viņš dod mums ticību, stiprina mūsu ticību un liek mums iet dziļumā savā ticībā.
Vissvarīgāk, Svētais Gars pārliecina mūs par grēku mūsu dzīvē, nevis, lai iemīdītu mūs dubļos un liktu mums justies vainīgiem (tas ir ko velns dara—apsūdz mūs), bet, lai nožēlotu savus grēkus Dieva priekšā un atgrieztos pie Viņa un saņemtu apžēlošanos, piedošanu un brīvību.
Svētais Gars pārliecina par taisnību, ka tādēļ, ka Kristus sēž augstībā, mēs līdz ar Viņu sēžam augstībā (Ef 2:6) un esam ietērpti Viņa taisnībā.
Beidzot atcerieties, ka Svētais Gars pārliecina par velna sakāvi. Kristus pie krusta atbruņoja visas pretvaras (Kol 2:15), un atbrīvoja mūs no ļaunā varas. Svētais Gars, kas mums ir dots, ir garants tam.
Lai Svētais Gars pārliecina mūs, ka ticam, stiprina to ticību, ko Viņš mūsos ir atmodinājis, un liek mums iet ticības dziļumos Viņa vadībā. Āmen.