Teksti: 5Moz 5:12–15; 2Kor 4:5–12; Mk 2:23–3:6
“Tātad Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” (Mk 2:28)
Kad es biju mazs, uzaugot Ņujorkā, es atceros, ka svētdienas bija pilnīgi citādākas nekā citas nedēļas dienas. Bija tāda sajūta, ka visa pilsēta uz 24 stundām ir apstājusies. Uz ielām bija ļoti maz vai nemaz mašīnu, un centrs bija tukšs, jo, izņemot kādu kafejnīcu, nebija, kur braukt – visi veikali bija ciet. Ja sestdiena bija diena mājas darbiem vai vectēva dārzā, tad svētdiena bija atpūtai. Tanī laikā ģimenes turēja īpašu mielastu kopā, un vasarā varēja smaržot dūmus no kaimiņu griliem. Tas bija laiks būt kopā.
Svētdiena vienmēr iesākās ar pulcēšanās baznīcā, lai pielūgtu Dievu un pateiktos par pavadīto nedēļu. Sauciet to par tradīciju vai ieradumu, bet dievkalpojums bija noteikts apstāšanās un atskaites punkts dzīves ritmā. Ja mūsdienās cilvēki ar nepacietību gaida piektdienu, es atceros no bērnības, ka svētdiena bija nedēļas centrs, no kā bija atkarīgs viss pārējais. Bet varbūt tās ir tikai manas romantizētās atmiņas?
Mēs atceramies, ka Desmit Baušļi tiek sadalīti divās plāksnēs – pirmie trīs par mūsu attiecībām ar Dievu, un pārējie septiņi par mūsu attiecībām ar tuvākajiem. Pirmajam un otrajam bauslim – “tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” un “tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt”, ir skaidrs virziens. Tie attiecas uz Dievu, un kā mums būs attiekties pret Dievu. Mēs uz Dievu.
Bet trešais bauslis, “tev būs svēto dienu svētīt” ir nedaudz citādāks. Tas arī nosaka mūsu attiecības ar Dievu, ka mums ir jāvelta laiks attiecībām ar Viņu. Kā Luters māca katehismā, ka mēs Dieva vārdus turam svētus, labprāt klausāmies un mācāmies. Šie pirmie trīs baušļi saka, ka mums ir jātur Dievu pirmajā vietā savās dzīvēs, jāpielūdz Viņu, un apzināti jāvelta Viņam laiks.
Toties trešais bauslis sevī satur to, ko Dievs dod mums, un tā ir atpūta. Pirmajā lasījumā dzirdējām, “Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis. Sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt. Bet septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt – ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats.”(5Moz 5:12-14)
Vārds, kas katehismā tiek tulkots kā svētā diena, oriģinālvalodā ir sabats, jeb šabat. Šī vārda sakne nozīmē ‘atpūta’, ‘pārtraukt darboties’, ‘miers no piepūles’, un dažos gadījumos – ‘svinēt’ vai ‘svinības’. Sabats ir mums Dieva dota atpūtas diena, kad mēs varam svinēt Viņa gādību un labestību pret mums. Tāpēc tā ir labi un tā piederas, ka šo atpūtas dienu mēs iesākam ar pateicību dievkalpojumā un turpinām atpūsties ar ģimeni vai draugiem, darot to, kas dod mums atelpu no ikdienas, baudot to, ko Dievs savā mīlestībā mums ir devis. Sabats ir gan Dievam, gan mums.
Bet tāpēc, kā šīs pasaules dievs ir mamons, peļņa un izaugsme, atpūta – jebkurš laiks, kas nesasniedz šo mērķi, tiek uzskatīts par nomestu un izšķiestu. Kā vāveres ritenī šī pasaule pieprasa produktivitāti un ražīgumu. Ir cilvēki, kuri kļūst par darbaholiķiem, kad laiks darbam un laiks atpūtai saplūst kopā. Tagad kad cilvēki var strādāt attālināti no mājām, robežas starp privāto dzīvi un profesionālo tiek sajauktas. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ir spiesti strādāt svētdienās, bet katram kristietim ir jāatceras, ka viņam ir Dieva dota privilēģija atpūsties. Ja jūs esat priekšnieks, nevajadzētu likt saviem darbiniekiem strādāt sabata, atpūtas dienā. Ievērot sabatu ne vienmēr nozīmē, ka tā ir svētdiena. Tā var būt cita brīvdiena vai brīvais laiks, kad veltīt sevi Dievam, ģimenei un mieram. Svarīgi ir apzināti nošķirt laiku. Lai darbs un atpūta nesaplūst kopā. Ebreji, kad viņi sāk svinēt sabatu, aizdedzina sveces par redzamu zīmi, ka sabats ir iestājies, nošķirot darba nedēļu no atpūtas. Tā arī mums ir ieteicama lieta, apzināties, ka šodien ir svētā diena, un es to svētīšu.
Jēzus laikā sabats arī kļuva par tādu darba dienu. Šo drīkst, to nedrīkst. Sabats nebija vairs Dieva godam un cilvēka atpūtai, bet absurda nasta. Tā vairs nebija dāvana no Dieva, bet kaut kāds darbs, ko cilvēki dara Dieva dēļ. Pat tāds nieks, kā plūkt dažas vārpas, lai uzkostu un baudītu, kļuva par baigo noziegumu. Kā cilvēki toreiz, tā arī tagad, mēs esam aizmirsuši par atpūtas, par sabata būtību. Jēzus teica, “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Mk 2:27). Te Jēzus saka, ko būtisku. Sabats ir priekš mums.
Tagad iesim dziļāk šajos vārdos. Līdz šim es runāju par fizisku sabata aspektu. Dieva vārds ir garīgs un kā Pāvils saka, “garīgas lietas garīgi apspriezdami” (1Kor 2:13). Cilvēks nav radīts kā darba mašīna – cilvēks ir radīts Dievam. Sabata bauslis pirmkārt ir dots, lai mēs apstātos un būtu ar Dievu. Kad Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības, viņi bija tieši tas – vergi. Viņi nezināja, kas tas ir – būt brīviem. Ēģipte simbolizēja grēku. Kā israēlieši nevarēja sevi atbrīvot no Ēģiptes, tā mēs visi, kas esam dzimuši no Ādama, nevaram sevi atbrīvot no grēka. Grēks mūs verdzina, grēks mūs kalpina.
Dievs bauslībā saka, ka sešas dienas mums būs strādāt. Cipars seši Svētajos Rakstos bieži simbolizē cilvēku, un ko cilvēks spēj darīt. Dievs radīja cilvēku sestajā dienā un deva viņam varu valdīt par zemi un zemes lietām. Grēks savukārt ir garīga lieta, un tādēļ cilvēkiem nav varas par to, lai sevi atbrīvotu no tā sekām. Sestajā dienā cilvēks tika radīts, un attiecībā uz grēku mēs paliekam kalpi un nebrīvi.
Septītajā dienā Dievs pabeidza radību. Septītā diena pieder Viņam. Septiņi ir Dieva skaitlis. Septītā diena ir garīga. Tas ir sabats, kad, kā Jēzus saka, “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos” (Jņ 5:17). Ko Dievs dara sabata dienā?
Jēzus savā kalpošanā bieži, ja ne vienmēr sabatos, t.i., septītajā dienā bija sinagogās, kur Viņš mācīja ļaudīm Dieva vārdu. Šajā svētajā dienā Jēzus arī dziedināja. Slimības un nāve ir grēka sekas. Kad Jēzus dziedināja cilvēkus, tā nebija tikai fiziska lieta, bet garīga. Līdzīgi kā tad, kad četri vīri atnesa paralizēto vīru pie Jēzus, nolaižot caur jumtu, Jēzus viņu dziedināja, lai pierādītu, ka Viņš var arī piedot grēkus (Mt 9:6). Ar šo un citiem gadījumiem Jēzus ne tikai saka, ka ir jādara labu sabatā, bet norāda uz ko lielāku. Jēzus pie krusta nomira piektdienā, kas pēc ebreju aprēķiniem ir sestā diena. Cilvēkiem ir jāstrādā sešas dienas, un viņi nevar ar visiem saviem darbiem izdzēst savu grēka parādu. Sestajā dienā Jēzus izdzēsa šo parādu un septītajā dienā – sabatā “atdusējās” Klusajā Sestdienā un deva cilvēkiem garīgu atpūtu, piedodams grēkus.
Vecajā Derībā ir pieminēta ne tikai septītā diena, bet arī astotā diena, kas simbolizē Mesijas laikmetu, Dieva valstību. Mēs lasām, ka astotajā dienā apustuļi bija sapulcējušies kopā, un augšāmceltais Kungs stājās viņu vidū. Astotā diena ir mūsu svētdiena, kad Jēzus augšāmcēlās. Tā ir Kunga diena, un no seniem laikiem kristiešu sabats. Sabats tādā nozīmē, ka mēs – kuri nevaram sevi atbrīvot un kuri esam miruši savos grēkos, esam darīti dzīvi Jēzus dzīvībā. Viņš ir mūsu atpūta. Viņā mēs atrodam mieru. Viņš atbrīvo mūs no grēka un ir mūsu brīvība. Kā sabats Vecajā Derībā bija brīvība no darba, tā jaunajā tā ir brīvība no grēka. Jēzus ir Kungs par sabatu. Vēl vairāk – Viņš ir mūsu sabats.
Sabats mums ir Dieva dāvana, lai godinātu Viņu un atrastu atpūtu miesai un dvēselei. Sabatā mēs atrodam Jēzu, jo Viņš ir sabata Kungs. Āmen.