“Saduķejs mūsos”, 30.06.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Sam 2:12–26; Apd 2:1–21; Lk 20:27–40

“Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja:” (Lk 20:27)

Reiz kādā no draudzēm, kur es kalpoju, bija sieviete, kas, pēc iesvētes mācības atteicās iesvētīties. Viņa bija aktīva dalībniece mācībās (faktiski izgāja mācības atkārtoti), bija aktīva dievkalpojumu apmeklētāja un pat aktīva dažādās aktivitātēs draudzē. Varētu uzskatīt viņu par draudzes locekli, ja vien netrūktu iesvētības. Kad viņai vaicāja, kādēļ viņa nevēlas iesvētīties, es saņēmu šādu atbildi: viņa bija laicīgā izvadītāja, un viņa bija redzējusi tik daudz mirušos apglabātus, ka ticēt uz “miesas augšāmcelšanos” viņai bija grūti. Es apsveicu viņas atklātību un godīgumu, jo vieglāk taču būtu bijis kopā ar citiem apliecināt to, kam netic kā tukšus vārdus. Ar laiku viņa Svētā Gara spēkā “tika tam pāri” un iesvētījās.

Esmu stāstījis, ka ir vairākas konfesijas, kuras netic miesas augšāmcelšanai. Pavasarī virmoja runas par to, ko Linards Rozentāls bija teicis, vai drīzāk neteicis par Kristus augšāmcelšanos.

Augšāmcelšanās ir visgrūtākā mācība, es teiktu, visā kristietībā. Un vissvarīgākā. “Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās,” saka Pāvils draudzei Korintā, “tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība.” (1Kor 15:13-14)

Visa kristietība griežas ap augšāmcelšanās asi. Ja noņem augšāmcelšanos vai definē to citādāk – nevis kā īstu fizisku augšāmcelšanos, bet garīgu vai mūsu prātos – tad kristietība zaudē savu īsto spēku pestīšanai. Ja kāds saka, ka tic Kristum, bet noliedz augšāmcelšanos vai definē to citādāk, kā fizisku augšāmcelšanos, tad viņš vai viņa nav kristietis. Punkts.

Mūsu tekstā bija grupa cilvēku – saduķeji, kas pārsvarā bija priesteri, kuri izaicināja Jēzu ar mīklu. Viņi citēja no ebreju apokrifiem – vienas no tām grāmatām, kas netika uzskatītas par kanonisku – stāstu par sievieti, kura apprecēja pēc kārtas vienas ģimenes brāļus, bet netika pie pēcnācēja. Pēc Toras – t.i. pēc piecām Mozus grāmatām, ja pirmais vīrs nomirtu pirms tas varēja sagādāt pēcnācēju, tad nākamam brālim būtu pienākums apprecēt atraitni un gādāt viņai bērnus.

Saduķeji ticēja, ka tikai piecas Mozus grāmatas bija iedvesmotas, bet pārējās—nē. Ir interesanti, ka viņi nāk pie Jēzus ar argumentiem, kam viņi paši netic – ar grāmatu, no kuras viņi citē, un ticību uz augšāmcelšanos. Situācija ir jokaina no paša sākuma.

Bet Jēzus tik un tā atbild. Kaut viņu lūgums ir absurds, Jēzus, būdams Labais Gans, vēlas arī šos nomaldījušos vest atpakaļ drošībā – Viņa ganāmpulkā.

Kas mums būtu jādara šādās situācijās? Ievērojiet, ka Jēzus neiet debatēt par sīkumiem – kuru Bībeles tulkojumu viņi lieto, vai stāsts vispār ir atrodams kanonā, v.tml. Viņš uzreiz sāk runāt par būtisko – kāda būs dzīve pēc nāves, un ka augšāmcelšanās notiks. Viņš nezaudē laiku ar maznozīmīgām lietām. Viņš iet pa taisno pie svarīgām tēmām, jautājumiem, par kuriem var teikt, ka tie ir par pestīšanu.

Pirmais – par pēcnāves dzīvi. Jēzus, atbildot uz šo jautājumu – kura sieva viņa būs – atbild uz neuzdoto jautājumu: vai būs dzīve pēc nāves? Jēzus saka, ka būs un ka mirušie būs kā Dieva eņģeļi. Viņš nesaka, ka viņi būs eņģeļi. Nē. Viņi būs līdzīgi eņģeļiem – garīgas būtnes bez ķermeņa. Un vai viņi precēsies vai nē, Jēzus arī atbild negatīvi. Nē, tie neprecēsies. Šajā ziņā mormoņi (kuri tic pēcnāves laulībām) un musulmaņi (kuri tic, ka katram moceklim būs nezin’ cik jaunavas) ir pretrunā ar Jēzus teikto, ka laulība pēc nāves nav un nebūs.

Bet tad Jēzus iet soli tālāk un runā par vissvarīgāko neuzdoto jautājumu – par pašu augšāmcelšanos. “Bet, ka mirušie celsies augšām,” saka Jēzus, “uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu.” (Lk 20:37) Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, saka Jēzus, citējot vienīgo autoritāti, kam saduķeji uzticas. Saduķeji uzticējās, kā jau es teicu, tikai piecām Mozus grāmatām. Tā, izejot no kopīga sākumpunkta, Jēzus parāda augšāmcelšanās būtību. Šie cilvēki, kuri ir miruši mums, ir dzīvi debesīs Dieva priekšā. Un kāpēc dzīvi? Lai pavadītu mūžību bez ķermeņiem, kā garīgas būtnes vien? Nē. Dievs radīja cilvēkus ar fizisku ķermeni. Un, atjaunojot pasauli pēc Pastarās tiesas, Dievs atjaunos visu, kā bija sākumā – mēs dzīvosim apskaidrotos fiziskos ķermeņos.

Jēzus paredzēja viņu jautājumus, gan izteiktos, gan neizteiktos. Tādēļ, kaut ar kripatiņu goda, viņi pārstāja iztaujāt Jēzu un aizgāja prom. “Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: “Mācītāj, Tu labi esi atbildējis!” Un viņi vairs neko neuzdrošinājās Viņam jautāt.” (Lk 20:39-40)

Retais var atbildēt uz skeptiķu jautājumiem tā, kā Jēzus. Bet mēs visi esam aicināti liecināt par Kristu. Es neiesaku iet ragos ar sektantiem – viņi būs trenēti savā maldu mācībā. Izņemot, ja paši esat patrenējušies novirzīt viņu argumentus uz pareizo mācību, es iesaku neielaisties debatēs. Jūs nepārliecināsiet viņus un aiziesiet sašļukuši.

Bet, ja atradīsiet, kā Ulvis Kravalis saka “miera cilvēkus” – tos, kas nav kristieši, bet uzņem evaņģēliju ar mieru, tad runājiet ar tādiem. Pēteris saka: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos.” (1Pēt 3:15) Redziet! Pēteris nesaka, ka mums personīgi jāpārliecina visa pasaule. Tas ir Baznīcas, visu kristiešu kopuma uzdevums. Bet jūsu uzdevums ir runāt ar tiem, “kas vaicā par cerības pamatu jūsos.”

Šo var saukt par draugu evaņģelizāciju. Stāstiet saviem neticīgajiem radiem un draugiem, kad viņi vaicā par ticību. Ja viņi prasa, tas nozīmē, ka viņi meklē. Un, ja viņi meklē, kā Bībele saka, viņi atradīs. Tas, ka viņi vaicā pēc ticības cerības tevī, tas ir labs rādītājs, ka Svētais Gars viņus velk pie Kristus. Un Dievs var lietot jūs šinī brīdī, lai vilktu vēl tuvāk.

Starp saduķejiem, farizejiem un rakstu mācītājiem bija arī īsti meklētāji, nedaudzi, bet bija. Atcerēsimies Nikodēmu, Jāzepu no Arimatijas u.c. Jēzus uzrunāja visu pūli, bet zināja, ka tikai daži sadzirdēs Viņa vēsti.

Lai Svētais Gars ved mūs pie tiem īstiem dzirdētājiem, ka mēs varam stāstīt par cerības avotu mūsos. Āmen.