Teksti: Apd 1:15–17; 1Jņ 5:9–13; Jņ 17:6–19
“Par viņiem Es lūdzu, Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.” (Jņ 17:9)
Šodien es vēlos runāt par tēmu, kas vienmēr un visur ir aktuāla kristiešu dzīvē, un tas ir par lūgšanu. Ja ieiesiet kādā kristīgā grāmatnīcā, jūs atradīsiet daudz un dažādas grāmatas par lūgšanu. No lūgšanu grāmatām, kurās ir pierakstītas lūgšanas katrai dzīves situācijai un apstākļiem, līdz grāmatām, kas māca tieši, kā lūgt efektīvāk. Jūs atradīsiet Bībeles stundu plānus par lūgšanas tēmu un grāmatas, kas atklāj lūgšanas “noslēpumu”.
Visas šīs grāmatas un studiju materiāli ir labi un vajadzīgi, bet pārsvarā tie ir par to, kas man personīgi ir jādara lūgšanā. Kā man ir jālūdz? Kas man jādara lūgšanā? Ko man lūgt? Šie visi ir labi jautājumi. Jēzus mācekļi Viņam lūdza, “Kungs, māci mūs Dievu lūgt” (Lk 11:1), uz ko Viņš deva to, ko saucam par Tēvreizi vai Mūsu Tēvs lūgšanu. Ar šiem vārdiem kristieši, lieli un mazi, labos laikos un grūtos laikos ir pacēluši savas balsis uz debesīm, un pazemībā lūguši un pielūguši Dievu. Un, kaut lūgšana ir kristieša dzīves neatņemama sastāvdaļa, bez kuras ticīgā dzīve faktiski ir nedzīva, lūgšana, kā es to tagad esmu aprakstījis, ir darbs – kaut kas, ko mēs darām, lai šķietami iegūtu Dieva labvēlību. Ja mēs nesaprotam lūgšanu pareizi, mēs varam uzskatīt, ka lūgšana ir Dieva pavēle, un mēs to darām aiz paklausības nevis mīlestībā uz Kungu. Vēl briesmīgāk, ja mēs nesaprotam lūgšanu pareizi, tā varētu līdzināties maģijas formulai, kur mēs sakām pareizos vārdus, un lietas sakārtojas tā, kā mēs gribam. Nē. Lūgšana ir dialogs starp mums un pasaules Radītāju. Dialogs, ko Viņš iesāka, kad Viņš sākumā teica, “Lai top!” un viss tapa (1Moz 1:3). Dialogs, kas turpinājās Ēdenes dārzā, kad Viņš dienas vēsumā runāja ar pirmajiem cilvēkiem (1Moz 3:8). Dievs runāja ar Ābrahamu, Jēkabu un Īzaku, ar Dāvidu un ar visiem praviešiem. Visbeidzot Dievs sūtīja savu Dēlu—Jēzu, lai runātu ar mums aci pret aci, kā Cilvēks ar cilvēku. Lūgšana ir dialogs.
Viscaur Bībelei mēs redzam šo paradigmu, ka Dievs vienmēr pirmais runā ar cilvēkiem, nevis otrādi. Cilvēku grēcīgā daba visdrīzāk pagriež muguru Dievam un slēpjas no Viņa. Bet, kā mīlošs tēvs, kas meklē savu bērnu, kurš aiz kauna vai bailēm par saplēsto vāzi ir paslēpies zem gultas, Viņš viņu meklē, lai samīļotu un teiktu, ka viņš (tas bērns) ir dārgāks un svarīgāks par jebkuru vāzi, saplēstu vai veselu. Tā ir Bībeles vēsts. Dievs meklē mūs. Dievs iesāk dialogu ar mums. Dievs sarunājas ar mums.
Šīsdienas evaņģēlijs to labi pierāda. Jāņa 17. nodaļa ir vēstījums par to, kā Jēzus lūdz Dievu pirms Viņa apcietināšanas, ciešanām un krusta nāves. Un, kas ir pārsteidzošs šajā lūgšanā, ir tas, par ko Viņš lūdz. Par mums! Viņš lūdz par mums! Nevis par sevi, kā mēs droši vien darītu, zinot tās grūtības, kas stāv priekšā. Nē! Viņš lūdz par mums. “Par viņiem Es lūdzu,” saka Jēzus, “Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.” Apbrīnojami!
Kristīgajā Baznīcā mēs atšķiram Bauslību no Evaņģēlija. Bauslība saka, “tev būs”, “tev nebūs”. Tā ir kaut kas, ko mēs darām vai ievērojam sevis un citu dēļ, līdzīgi kā mēs ievērojam ceļu drošības noteikumus sevis un citu labā. Bet galu galā tas ir kaut kas, kas mums ir jādara, gribam to vai negribam. Evaņģēlijs savukārt ir tas, ko Dievs dara mūsu labad. Jēzus pie krusta mira mūsu dēļ, lai mūsu grēki tiktu piedoti. Mēs pie krusta nenomirām – Kristus to darīja mūsu vietā, lai mums atvērtu mūžīgās dzīvības vārtus. Bauslība saka “dariet!”, Evaņģēlijs saka “saņemiet!” Tā mēs varam uztvert lūgšanu. Kā Bauslību, vai kā Evaņģēliju. Dariet! Vai saņemiet!
Ko es domāju? Protams, lūgšana ir kaut kas, kas mums pašiem ir jādara. Nevar gaidīt, ka kāds cits to darīs mūsu vietā. Kā Jēzus teica, “Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev” (Mt 6:6). Mums ir jālūdz savā kambarī vai vienalga, kur mēs lūdzam. Mums ir jāloka ceļus, jāsaliek rokas un mums ir jāver mute un jālūdz. Tas nenotiek automātiski. Tas prasa mūsu rīcību.
Tomēr daudzi nelūdz, jo neapzinās, ka viņi nerunājas ar sevi, bet Kādu, kas jau tur ir un gaida. Kā es jau teicu, Dievs iesāka šo sarunu iesākumā un runā ar mums savā Dēlā. Jēzus lūdz par mums un ar mums. Viņš sēž pie Tēva labās rokas godībā un gaida, kad mēs pievienosimies šai sarunai.
Iedomājieties sarunu pa telefonu ar savu mammu. Jūs zināt, ka ir jāsveic viņu Māmiņu dienā. (līdz ar to, apsveicam visas māmiņas un vecmāmiņas šodien! Mēs jūs mīlam!) Viņa mājās gaida jūsu zvanu, bet kaut kādā veidā jums nav laika vai vaļas piezvanīt. Viņa tur ir un varbūt pat pie sevis iedomājas sarunu ar jums. Tad jūsu telefons zvana un jūs redzat – tā ir jūsu mamma. Jums nav jāatrod laiks un vieta, kad zvanīt mammai, viss, kas ir vajadzīgs, ir pacelt klausuli un runāt. Tā šajā ļoti nepilnīgajā piemērā mēs varam uzskatīt lūgšanu. Jēzus jau lūdz par mums un ar mums. Viss, kas nepieciešams ir pievienoties šai sarunai, ko Dievs tik ļoti gaida.
Viss, par ko mēs varam un uzdrošināmies lūgt, ir aprakstīts Tēvreizes lūgšanā. Par pielūgšanu un slavēšanu Dievam – “Svētīts, lai top Tavs vārds!” Par Dieva valdīšanu un kārtību mūsu dzīvēs – “Lai nāk Tava valstība!” Par Dieva vadību un nodomu mūsu dzīvē – “Tavs prāts, lai notiek, kā debesīs tā arī virs zemes!” Par nepieciešamajām taustāmajām lietām, kas mums ikdienā ir nepieciešamas – darbs, iztika, ģimene un mājas – “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Par ļoti nepieciešamajām garīgajām lietām, kas mums vajadzīgas, vai mēs to apzināmies vai nē – piedošana un izlīgšana, gan sev, gan citiem – “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” Tad lūdzam par aizsardzību, pret to, kas ir kaitīgs miesai vai dvēselei – “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!” Šajā īsajā lūgšanā, ko Jēzus mums mācīja ir ietverti visi dzīves aspekti un vajadzības.
Viss, kas atliek mums, ir pēdiņās “pacelt klausuli” un sarunāties ar Viņu, kas mūs tik ļoti mīl, kas atstājis mums mīlestības vēstuli savā Vārdā—Bībelē, un runā ar mums caur savu draudzi. Viņš iesāka šo sarunu, kad Viņš radīja šo pasauli un ielika cilvēkus tajā. Viņš turpināja šo sarunu caur Vecās Derības praviešiem. Un visbeidzot runāja visskaidrāk un tiešāk caur savu Dēlu—Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Tas tiešām ir tiesa!
Post scriptum – piezvani savai mammai un apsveic viņu šodien!