“Šaubas”, 9.dec.2018. (K.Zikmanis)

“Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” (Mt 11:3)

Man liekas, ka ar diezgan lielu precizitāti es varu teikt, ka mēs visi esam sastapušies ar šaubām. Šaubām par visu ko, pat arī par ticību. Parasti, kad domājam par šaubām, vai nav tā, ka pirmais iespaids ir, ka šaubas ir negatīva lieta, ka šaubas ved izmisumā, ka jātiek galā ar šaubām pa visātrāko ceļu.

Pieredze saka, ka šaubīties ir cilvēcīgi. Kaut mums katram ir kādas pamatzināšanas, un viens zina vairāk par šo, bet otrs vairāk par to, tomēr ir lietas, par kurām mēs nezinām un tas rada šaubas. Par to mums nav jāuztraucas. Jautājums ir: ko darīt ar šaubām? Vai mūsu šaubas ved mūs uz kaut ko pozitīvu? Vai mēs kādreiz iegūsim skaidrību par to, par ko šaubāmies? Vai kristietis drīkst šaubīties? Ja es šaubos, vai tas nozīmē, ka man nav ticības? Daudz jautājumu. Aplūkosim, vai nevarētu mazliet vairāk saprast par šaubām, un to vietu mūsu ticības dzīvē.

Apustulis Pāvils mums raksta savā vēstulē Romiešiem šādus vārdus, ko mēs dzirdējām otrajā lasījumā: “Bet, kas iepriekš rakstīts, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs caur izturību un mierinājumu, ko sniedz Raksti, iegūtu cerību” (Rm 15:4).

Pāvils mums saka, ka viss, kas ir rakstīts Bībelē ir rakstīts, lai izglītotu, lai bēdās iepriecinātu, lai no tā, ko lasām, iegūtu cerību. Ja tā ir patiesība, tad var saprast, ka Bībeles kopīgā vēsts ir domāta, lai tas, ko mēs tur lasām, stiprinātu mūs ticībā, cerībā, mīlestībā. Bībele ir rakstīta, lai novērstu mūsu šaubas. Bībele mums ir dāvāta, lai dotu mums ticību, kas ir šaubu pretstats.

Kas notika ar Jāni Kristītāju mūsu evaņģēlija lasījumā? Viņš bija ļoti dedzīgs savā ticībā. Viņš zināja, kādēļ viņš bija sūtīts: lai sagatavotu ceļu Jēzus Kristus kalpošanai, lai tauta būtu gatava pieņemt Kristu. Viņam bija jābūt ļoti pārliecinātam par to, kam viņš ticēja, jo tas, ko viņš darīja, bija radikāli. Pie Jordānas upes viņš sauca: “Atgriezieties no grēkiem! Kristus nāk – esiet gatavi!” Viņš izaicināja tālaika reliģisko hierarhiju pārdomāt savas prioritātes, kā arī politiskajiem spēkiem izaicināt savu morālo stāju. Jānis Kristītājs bija tik pārliecināts par savu uzdevumu, ka pat apsūdzēja valdnieku Hērodu par netiklību (pat arī ja tas bija pamatoti izdarīts, jūs saprotat, cik to bija neiedomājami izdarīt totalitārā režīmā). Hērods vienkārši viņu ielika cietumā.

Nu, te viņš ir, cietumā savas pārliecības dēļ. Viņš – Kristus priekšvēstnesis, cietumā. Kaut kas neiedomājams! Protams, ka pār viņu nāca šaubas.

Nevajag pārmest Jānim par to, jo redzat, viņš bija cietumā un Jēzus par to īpaši neko nedarīja. Jēzus negāja pie Hēroda, lai lūgtu Jāņa atbrīvošana. Jēzus arī neapciemoja Jāni cietumā. Jānis gaidīja ,kā daudzi viņa laikabiedri, ka Jēzus tūlīt un uzreiz ieviesīs mesiānisko valstību – ka Romas impērija tiks gāzta un Debesu valstību iecelta. Tas nenotika. Varbūt Jānis bija samulsis. Tāpēc daži uzskata, ka jautājums no Jāņa Jēzum “Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” bija jautājums, kas meklē apstiprinājumu. Viņš gribēja zināt, vai ir uz pareizā ceļa, vai ir apmaldījies. Citiem vārdiem: Dievs palīdzi man saprast!

Ja mums ir šaubas par kaut ko, mēs gribam tikt skaidrībā. Vai mēs ejam pa pareizo ceļu, vai nē? Vai mēs neesam apmaldījušies? Tās ir veselīgas šaubas, kas var nākt pār ikvienu. Skatoties cauri Bībelei, mēs lasām, ka katram Bībeles varonim –Ābrahāmam, Gideonam, Elīsam, pat Dāvidam – katram ticības varonim Bībelē kaut kad bija “ticības krīze”, kad pār viņu nāca šaubas. Šīs šaubas veda viņus dziļāk ticībā, jo viņi nevarēja palikt neziņā. Viņiem bija jādara kaut kas, jāmeklē atbildes, jāpārbauda lietas būtība. Jānis Kristītājs arī gribēja zināt, vai tiešām Jēzus bija apsolītais mesija, vai Viņš bija gaidītais pestītājs. Jānis Kristītājs, varbūt kā daži šeit, bija situācijā, ko viņš līdz galam nesaprata, un vienkārši gribēja zināt no Kunga, vai viss ir kārtībā. Vai šis ir tā, kā jābūt? Tās ir veselīgas šaubas – ja tās ved mūs pie Dieva, lai meklētu atbildes. Ticība, kas iznāk no šādas “krīzes”, no šādām šaubām, ir stiprāka, dziļāka, pamatotāka. Varbūt Jēzus ļāva Jānim nonākt šādā krīzes situācijā, lai viņa ticība tiktu pārbaudīta un pēc tam stiprināta. Varbūt tāpēc Dievs ļauj šādām situācijām nākt par mums.

Citi teologi uzskata, ka Jānis pats nešaubījās tik daudz, kā viņa mācekļi šaubījās. Līdzīgi, kā Jēzum bija mācekļi, Jānim arī bija savi sekotāji. Jāņa sekotāji bija ļoti lojāli Jānim un no Bībeles liecības var saprast, ka pat daži negribēja un tiem nepatika, ka parādījās tāds Jēzus no Nācaretes, kas pievilināja sev daudz sekotājus. Tomēr, Jānis pats zināja savu uzdevumu un savus ierobežojumus. Viņš skaidri teica visiem, ka viņš nav Kristus, ka viņš nav tas, uz ko visi gaidīja, ka viņš nav pasaules pestītājs, bet viņš ir tas, kas sagatavo pasauli pestītājam. Jānis Kristītājs par Jēzu teica: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ 3:30). Jānis zināja, ka viņa mācekļiem vajag iet pie Jēzus, nevis palikt pie viņa. Kristības ieved mūs ticības dzīvē, bet daudzi paliek tikai pie kristībām un neiet dziļāk, līdzīgi kā Jāņa Kristītāja mācekļi palika pie viņa un negāja pie Jēzus. Ja kristības neved pie Jēzus, tad tā ticība ir tikpat nebrīva, ja tā būtu cietumā. Varbūt tāpēc Jānis sūtīja savus mācekļus pie Jēzus, lai viņi tiktu skaidrībā par savām šaubām – lai viņi saprastu, ka vajag sekot Jēzum.

Vienalga, vai Jānis pats šaubījās, vai tie bija viņa mācekļi, Jēzus neatraidīja jautājumu: “Vai Tu esi tas?” Jānis un viņa mācekļi meklēja atbildes. Jēzus neatraida tos, kas patiesi Viņu meklēja. Šis jautājums bija patiess un nevainīgs. Ir daudzi, kuri mēģina aizsegt savu neticību Kristum, lietojot savas šaubas kā aizbildinājumu. Viņi īstenībā nemeklē atbildes, bet tie, kuri meklē – atrod. Tas ir apsolījums no Kristus. Ja mēs meklēsim Dievu, ja mēs esam patiesi ar Dievu par mūsu šaubām, par mūsu neskaidrībām, un esam gatavi saņemt atbildi, mēs to dabūsim – bet varbūt ne tādā veidā, kā mēs to sagaidīsim. Tomēr atbildi mēs dabūsim.

Jēzus atbilde uz doto jautājumu bija tīri praktiska. “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas Manis dēļ neapgrēcinās.” Kad mums ir šaubas par Dievu, ir vērts atcerēties to, ko Viņš ir darījis Jūsu dzīvē, kur Viņš ir palīdzējis, kā Viņš ir vadījis, kad Jūs esat jutuši Viņa klātbūtni vistuvāk.

Es jau ieminējos par Dāvidu, kas bija daudzu psalmu autors. Daži psalmi ir ļoti izmisīgi – šaubu pilni, bet tomēr, Dāvids atceras, ka Dievs viņam ir iepriekš palīdzējis un tas dod viņam cerību gaidīt atkal palīdzību no Dieva. Ja neesat to darījuši, es iesaku iesākt “lūgšanu dienasgrāmatu” – kur var rakstīt konkrētas lūgšanas vienā ailē, un blakus tām, kad un kā Dievs atbildēja. Tad, kad nāk šaubas par Dieva aktivitāti Jūsu dzīvē, šī dienasgrāmata palīdzēs atcerēties to pozitīvo. Protams, mēs varam paņemt rokās Dieva “dienasgrāmatu” – Bībeli, un lāsīt par to, kā Dievs ir strādājis ar konkrētiem cilvēkiem caur gadsimtiem. Bībele ir mūsu visdrošākais avots šaubu pārvarēšanai.

Šaubas var nākt pār ikvienu, arī par kristiešiem. Jautājums ir: ko ar tām darīt? Šaubas, ja tās nav aizbildinājums negribēšanai ticēt, var būt dzinējs dziļākā ticībā. Šaubas ir pretstats ticībai, bet tas nenozīmē, ka ja šaubāmies mēs esam neticīgi. Mēs vienmēr varam lūgt Dievu: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” (Mk 9:24). Šo lūgumu, Jēzus ir vienmēr gatavs atbildēt. Āmen.