“Savas mantas valdnieks”, 7.okt.2018. (K.Zikmanis)

“Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu.” (5Moz 8:11)

Visi trīs lasījumi šodien runā par mantu, un par to, vai mēs valdām pār mantu, vai manta valda pār mums. Jēzus saka: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt” (Jņ 4:32). Laba, kristīga namturība prasa no mums, lai mēs esam savas mantas valdnieki, nevis otrādi. Šajos Pļaujas svētkos apskatīsim veidus, kā mēs varam valdīt par savu mantu.

Ir viegli domāt, ka manas attiecības ar man piederošo mantu ir labas, ka tās lietas, kas man pieder, neieņem lielāku vietu manā sirdī nekā, piemēram, ģimene, draugi vai pat Dievs. Šajos laikos, kad lielā krīze ir sen aiz muguras, un valstsvīri saka, ka ekonomika strauji aug, vienalga nepamet sajūta, ka daudziem ir grūti iztikt. Un ja tā, ka cilvēkiem ir grūti iztikt, kur tur runa par mantkārību?

Man šķiet, tam ir vistiešākais sakars. Jo, vai mēs esam bagāti vai trūcīgi, Dieva vārdam ir ko teikt mums par mūsu attiecībām ar mantu, vai tās būtu lietas vai nauda. Tādēļ Bībelē ir rakstīti daudzi brīdinājumi par šo tēmu. Piemēram, no otrā lasījuma: “Bet, kas grib iedzīvoties bagātībā, tie krīt kārdināšanā, lamatās un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās. Tas viss iegrūž cilvēku postā un pazušanā, jo visu ļaunumu sakne ir alkatība” (1Tim 6:9). Pirmā acu uzmetienā šķiet, ka šī rakstu vieta runā tikai par turīgajiem, kuriem naudas pelnīšana ir pirmajā vietā. Bet šis teiciens ir taisnība jebkuram, kas meklē savu drošību mantā. Ļaunuma sakne ir alkatība gan bagātiem, gan nabagiem, jo bagātais domā, kā var kļūt bagātāks, nabags domā, kā var šomēnes iztikt – abiem prāts saistās ar naudu. Un tas ir bīstami ticīga cilvēka dzīvē. Ja nauda un naudas pelnīšana ir pirmajā vietā mūsu domās, kaut kas nav kārtībā mūsu ticības dzīvē. Pāvils turpina brīdināt Timoteju: “Pēc naudas tiekdamies, dažs ir nomaldījies no ticības un daudzkārt sagādājis sev asas sāpes” (1Tim 6:10).Tas nenozīmē, ka nav jāpelna dienišķā maize. Dievs Ādamam saka: “sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi” (1Moz 3:19).Dienišķā maize jānopelna, bet nevis uz citu, svarīgāku lietu – ģimenes vai dievbijības – rēķina. Runa ir par prioritātēm.

Pirmajā lasījumā, kad dzirdējām par to labo zemi, uz kuru Dievs aizved izredzēto tautu, Viņš arī brīdina par prioritāšu sajaukšanu. “Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams Viņa baušļus, tiesas un likumus, ko Es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos” (5Moz 8:11-12).

Ir viegli domāt, ka šis sprediķis uz mani neattiecas. Varam domāt, ka tas ir kādam citam, nevis man. Bet, kā jau esmu teicis, Bībelē rakstītais ir domāts man, tieši man šeit un tagad, lai es to pārdomātu un sevi pārbaudītu.

Viscaur Izraēla vēsturē, tāpat kā mūsdienu rietumu valstīs, notiek tas pats – cilvēki kļūst bagātāki un pašpaļāvīgāki, un tādēļ viņi saka “mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!” (5Moz 8:17). Atceros kādu sirmu viesmācītāju no Zviedrijas, kas apbrīnoja lietas, ko var darīt nabaga Latvijas draudzes, paļaujoties uz Dieva žēlastību, nevis uz saviem naudas koferiem. Nav nekas peļams ar to, ka cilvēki kļūst turīgāki un labklājības līmenis aug, bet Bībele saka; “neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu” (5Moz 8:14).

Lūdzu, nejūtieties neērti vai nervozi. Šī ir grūta tēma jebkuram gan dzirdēt, gan runāt. Bet Jēzus arī runā par mūsu attiecībām ar naudu. Kādu reizi templī Jēzus skatījās uz ziedojumu trauku. “Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz.  Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas” (Lk 24:41-21). Tempļa pagalmā bija pavisam trīs ziedojumu trauki – viens, lai maksātu par šāda veida upuri, otrs par tāda veida upuri, bet trešais bija “brīvprātīgiem ziedojumiem”. Šis bija tas trauks, kur cilvēki no savas bagātības izrādījās, lai citi redzētu, cik viņi iemetuši. Bet Jēzus viņus neslavēja, vienīgi nabaga atraitni, kura ielika visu, kas viņai bija. Varam tēlaini teikt, ka viņi ziedoja visu sevi.

Nu tas ir būtiskais jautājums: vai es valdu pār naudu, vai nauda valda pār mani? Viens veids, kā varam to pārbaudīt, ir caur maku. Jēzus teica, “kur tava manta, tur tava sirds” (Mt 6:21). Vai es ziedoju, lai citi to redz un brīnās, vai es ziedoju no sirds.

Ziedošana ir daļa no garīgās dzīves. Ja Kristus ziedojās citu labā, mēs sekojam Viņa piemēram. Šodien mūsu altārtelpu izrotā dažnedažādi labumi no mūsu dārziem un laukiem. Un tas ir skaisti, šādi simboliski nest šīs lietas, lai pateiktos Dievam par ražu.

Bet ikdienā mēs nenesam dārzeņus. Ikdienā cilvēki nes ziedojumus, kas tiek pienesti altārī ar vārdiem “Kungs, no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam.” Līdzīgi nabaga atraitnei, šie ziedojumi nav tikai nauda, bet tie simbolizē mūsu gatavību ziedoties draudzes darbam. Draudzei nav citu ienākumu avoti, kā vien šie jūsu pienestie ziedojumi. Latvijas draudzes nesaņem nekādas subsīdijas no valsts. Valsts nemaksā algu ne mācītājam, ne draudzes darbiniekiem. Dievnamu arī uztur pati draudze. Vienīgie ienākuma avoti ir jūsu ziedojumi. Liels paldies jums par to!

Bet cik un kā mēs ziedojam – līdzīgi kā tie bagātie templī, kas no pārpalikuma iemeta kaut ko ziedojumos? Vai kā šī atraitne, kas, skatoties ar mūsu acīm, ziedoja niecīgu summu, bet Jēzus acīs – veselu bagātību?

Varu ieteikt senu baznīcas praksi – desmito tiesu, t.i., ziedot desmit procentus no saviem ienākumiem. Tā ir ļoti sena tradīcija, jau no Vecās Derības laikiem. Piemēram, Ābrahams nesa ķēniņam Melhisedekam (kas bija kā Kristus priekštēls) desmito daļu no savas mantas (1Moz 14:17-20). Jēzus arī teica, ka paštaisnajiem farizejiem vajadzēja turpināt ziedot desmito tiesu un pielikt klāt mīlestības darbus (Mt 23:23). Jēzus nebija pret desmito tiesu, bet drīzāk veidu, kādā tas tika darīts. Ar vai bez mīlestības un ticības.

Ziedot desmit procentus no ienākumiem no vienas puses nav grūti – tas būtu viens eiro no katriem desmit. Bet desmit procenti ir pietiekami liela summa, ka ziedot to šķiet grūti. Tas ir apzināts un plānots lēmums.

Kāpēc desmit procenti un kāpēc ziedot vispār? , draudzei ir vajadzīgi jūsu ziedojumi, lai funkcionētu – maksātu algas, uzturētu namu u.t.t. Tomēr draudzei nav vajadzīga jūsu labdarība pati par sevi. Ziedošana pēc būtības ir garīga disciplīna, kas ir vajadzīga ziedotājam. Tas ir praktisks veids, kā sevi pārbaudīt un pierādīt sev, ka es valdu pār savu naudu, nevis otrādi. Ja ziedošana ir grūta, labāk to nedarīt, nevis to darīt ar sakostiem zobiem. Ir rakstīts: “Katrs, lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl” (1Kor 2:9). Bet mēģināt tiekties pēc desmitās tiesas ziedošanas ir tā vērts.

Pirmkārt, ja es ar priecīgu sirdi spēju ziedot, un, pie tā ziedot desmito tiesu, tad nauda kļūst par instrumentu, ko es lietoju, nevis par valdnieku, kas uzkundzējas pār mani.

Otrkārt, jūs kļūsiet par svētību citiem. Nav iespējams visiem draudzes locekļiem piedalīties visās aktivitātēs ar savu klātbūtni, bet ir iespējams atbalstīt draudzes darbu ar saviem ziedojumiem.

Treškārt, kā mācītājs Guntis Kalme ir teicis: ja domājam loģiski par desmito tiesu, desmit cilvēki spēj uzturēt vienu mācītāju, divdesmit cilvēki spēj uzturēt mācītāju un diakonijas darbu, trīsdesmit cilvēki spēj uzturēt mācītāju, diakonijas darbu un dievnama uzturēšanu u.t.t.

Dievs saka, ka desmitā daļa jau pieder Viņam (Mal 3:8). Līdzīgi bērnam, kurš saņem cepumiņu no mammas, nolauž daļu un dāvā mammai atpakaļ, tā mēs ziedojam Dievam un Viņa darbam. Dievs arī apsola, ka svētīs šo daļu tā, ka mēs pretī saņemsim svētību. Jēzus saka: “Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs” (Lk 6:38).

Zinu vairākus piemērus, kur cilvēki apņēmušies maksāt desmito tiesu un piedzīvojuši Dieva svētību tā, ka nav jutuši, ka trūkst tas, kas noziedots. Tieši otrādi – viņi jutušies bagātāki un svētīgāki.

Laba, kristīga namturība prasa no mums, lai mēs esam savas mantas valdnieki, nevis otrādi. Šajos Pļaujas svētkos domāsim par to, cik vietas mēs atdodam savās sirdīs mantai. Ja saprotam, ka mantai ir lielāka vara pār mūsu sirdīm, nekā iepriekš bijām domājuši, lai Dievs dod, ka varam caur ziedošanu citiem un draudzei sākt valdīt pār mūsu mantu, un pateikties Dievam, kas to ir devis. Āmen.