“Sējējs”, 23.jan.2019. (K.Zikmanis)

“Sējējs izgāja sēt savu sēklu.” (Lk 8:5a)

Rūjienā ir tēlnieka Kārļa Zemdegas piemineklis ar nosaukumu “Sējējs” – jauneklis ar sētuvi, kas veltīts Latvijas brīvvalsts zemkopības ministram rūjienietim Arturam Alberingam. Vietējiem rūjieniešiem šis piemineklis ir ļoti īpašs.  Latviešu kultūrā vispār sējējs ir labais tēls. Sējējs nes dzīvību, jo sēkla ko viņš sēj, pārtop par ražu, kas paēdina tautu. Tas, kas cerībā ir sēts pavasarī, rudenī tiek savākts un pateicībā dots Dievam Pļaujas svētkos. Ja nebūs tas, kas sēj, nebūs arī tas, kas pļaus, jo raža nebūs. Loģiski.

Mūsu Kungs un Pestītājs, Jēzus Kristus, mācot par Dieva valstību, salīdzina to ar sējēju, kas izgāja sēt sēklu. Tomēr šis sējējs mūsu acīs varētu izlikties diezgan izlaidīgs, jo sēkla, ko viņš sēja, krita visur – gan tur, kur vajag, gan tur, kur it kā nevajag. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda; cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes; cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca; cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus. (Lk 8:5b-8)

Šajā līdzībā Jēzus skaidri māca, ko nozīmē sēkla, proti, ka tas ir Dieva Vārds, kas krīt dažādās augsnēs, bet Viņš neko sevišķu nesaka par šo sējēju. Kas ir šis sējējs?

Padomāsim par sējējiem vispār. Kurš drīkst būt sējējs? Vai kādam, lai sētu sēklas savā mazdārziņā, ir jāmācās lauksaimniecības augstskolā, lai iegūtu agronomijas diplomu? Protams, ka nē. Ikviens varētu būt sējējs, sevišķi savā mazdārziņā. Varbūt viens ir prasmīgāks, otrs ir pedantiskāks, varbūt vienam ir “īkšķis zaļāks” par citiem, bet ikkatrs varētu būt sējējs.

Kā tas ir ar mazdārziņiem, tā tas ir arī ar Dieva valstību. Ja katrs ir aicināts būt sējējs savā mazdārziņā (jo neviens cits nedarīs to tavā vietā), tad katrs kristietis ir aicināts būt par Dieva vārda sējēju savā vidē, savā apkārtnē.

Varbūt kādam ir iebildumi, un viņš saka, ka “Es taču neesmu evaņģēlists! Es neesmu mācītājs!”, bet paskatīsimies uz šo lietu no citas puses: padomāsim atkal par mazdārziņiem. Es netaisos sēt magones tavā kartupeļu laukā un negaidu no tevis, ka tu sēsi saulespuķes, kur es savā dārzā plānoju stādīt zemenes. Mēs visi zinām un saprotam, ka es strādāšu savā dārzā un tu strādāsi savā.

Citur Bībelē Dieva valstība tiek salīdzināta ar dārzu, kas tiek iznomāts strādniekiem (Mt 21:33; Mk 12:1; Lk 20:9; Jes 5:1). Dievam pieder šis lielais dārzs—pasaule, bet Viņš uztic mums to kopt un sargāt, katram savā vietā. Dieva valstībā Tavs mazdārziņš varētu būt tava ģimene, tavi darba biedri, tavi draugi. Tev ir lielāka iespēja sarunāties šiem cilvēkiem par Dievu, nekā man, nekā tavam blakussēdētājam. Dievs mūs aicina sēt Viņa vārdu tur, kur Viņš mūs ir nolicis. Tu esi aicināts runāt ar saviem draugiem un ģimeni par Jēzu, un es ar saviem. Tu aicināsi savus draugus un ģimeni uz baznīcu, un es darīšu tāpat. Tad mēs katrs kopsim to daļu no Dieva valstības, ko Viņš mums ir uzticējis.

Rezultāti ir atkarīgi no pašas sēklas un augsnes, nevis sējēja prasmes savā darbā. Tu varētu būt vislabākais sējējs pasaulē, bet, ja tu zemē sēj sliktas sēklas, rezultāts būs slikts. Tikai labas sēklas dos labus rezultātus.

Kā ir ar sēklu, ko Dievs mums dod – Savu vārdu, Bībeli? Tā ir visauglīgākā, vislabākā sēkla. Pravietis Jesaja to apraksta šādi: Jo, kā līst lietus un sniegs krīt no debesīm, un turp vairs neatgriežas, bet gan veldzē zemi, uzplaucē to un diedzē, dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tā būs ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes un nenāk pie manis nepiepildīts, bet gan dara, ko es esmu gribējis, paveic to, kādēļ es to sūtījis. (Jes 55:10-11)

Atcerēsimies, ko Luters mums māca mazajā katehismā, kā Dievs darbojās Savā vārdā: Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani aicinājis.[5] Tu dzirdēji Dieva vārdu, tā sēkla uzdīga tavā sirdī, un caur Svētā Gara darbību, tu kļuvi ticīgs, jo bija kāds, kas tev stāstīja par Jēzu – bija kāds, kas sēja sēklu.

Lai sētu, ir jābūt sēklai. Nav lielas jēgas, ja sējējs izietu uz lauka ar tukšu sētuvi. Sēklām ir jābūt sētuvē – Dieva vārdam ir jābūt tavā sirdī, lai tas vispirms veidotu tevi, un iesakņotos tevī, lai tu ar to varētu dalīties ar citiem – vispirms mīlestības darbos, tad patiesības vārdos.

Līdzīgi, kā sēkla pati no sevis uzdīgst un aug, tā sējējs nevar palīdzēt sēklai, lai tā uzdīgtu un augtu, jo Dieva Vārds cilvēka sirdīs uzdīgs un augs bez mūsu līdzdalības. Sējējs tikai sēj. Dievs liek augt. Ja sējējs sēklu nesēs, bet tā paliks plauktā, nekas neaugs viņa dārzā. Vai nav tas pats ar Bībeli, ja tā paliks plauktā? Vai nav svarīgi un noderīgi, ka mēs augam ticībā un pildām mūsu sirdis ar Dieva vārdu, lai mūsu sētuve būtu pilna? Katru reizi, kad tu dzirdi Dieva vārdu dievkalpojumos, Bībeles stundās, vai pats lasi mājās, Dieva vārds uz tevi darbojas un Svētais Gars rada vairāk un vairāk ticības tevī, dodot tev vairāk sēklas ko sēt.

Bībele saka, ka no pārpilnas sirds mute runā (Mt 12:34). Un no “pārpilnas sirds” tu vari runāt par Jēzu, jo Svētais Gars tev dos auglīgu sēklu, lai sētu citos. Un līdzīgi sējējam Jēzus līdzībā – viņš to dara dabiski, visur, vienmēr, un izskatās, ka pats nemanot, viņš sēj šur, tur, it visur. Jo, kurš gan negrib stāstīt par to, ka “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība”? (Jņ 3:16). Ja mēs zinām, ka lielveikalā ir izpārdošana, vai mēs neteiksim draugiem: “Šodien lielveikalā var dabūt kafiju pa lēto. Ej tu arī uz lielveikalu!”? Protams, ka jā!

Dievs mums caur pravieša Jesajas muti saka: Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu! Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta? Klausieties, klausieties uz mani, tad ēdīsiet krietni, līksmos treknumā jūsu dvēseles!   Pievērsiet man savu ausi un nāciet pie manis, klausieties un jūs būsiet dzīvi – es slēgšu ar jums mūžīgu derību, Dāvidam dotajai žēlastībai var uzticēt! (Jes 55:1-3)

Vai Dievs šeit runā par pārtiku? Nē! Viņš runā par garīgo barību, par Savu vārdu un par pestīšanu Jēzū Kristū. Ja mēs stāstītu par lētu kafiju lielveikalā, kamdēļ mums nestāstīt par to, ko Dievs dod par velti? Katrā dievkalpojumā Dievs dod bagātīgas dāvanas, ko nevar par naudu nopirkt – piedošanu un mieru Jēzū Kristū. Katrā dievkalpojumā Dievs runā uz mums savā vārdā. Katrā dievkalpojumā mums ir iespēja sarunāties ar Viņu lūgšanās. Katrā dievkalpojumā Dievs klāj bagātīgu galdu un dod mums Kristus patiesu miesu un asinis Svētajā vakarēdienā, dāvājot mums ticību, piedošanu un mūžīgo dzīvību. Zinot to, mēs varam teikt mūsu draugiem un ģimenei “Šodien Dievam ir ko dot tev, ej tu arī uz baznīcu!”

Vai kas iznāks no tā, tas nav mūsu ziņā – vai sēkla kritīs ceļmalā, klintainē, starp ērkšķiem, vai labā zemē, nav mūsu ziņā. Dievs par to zina. Dievs sagatavo augsni, ne mēs. Visbiežāk cilvēki apvainojas uz kristiešiem tad, kad mēs mēģinām ar saviem paņēmieniem sagatavot cilvēku sirdis – cilvēki jūtās neērti, piespiesti, viņiem liekas, ka ar viņiem manipulē. Tas mums nav jādara. Dievs un vienīgi Dievs sagatavo cilvēku sirdis saņemt sēklu. Mums ir uzticēts tikai to sēt – un to sēt pa labi un pa kreisi, kur pagadās.

Sējējam nevajag īpašu aicinājumu vai izglītību, lai sētu.  Mēs, visi kristieši, esam aicināti to darīt tajā vietā, kur Dievs mūs ir licis. Neviens cits nedarīs to, kas ir uzticēts tev. Rezultāti nav atkarīgi no mums, bet, ja mums nav Dieva vārda mūsu sirdīs, mēs nevaram sēt to citos. Dievkalpojumos Dievs mums dod bagātas dāvanas, lai mēs varam no “pārpilnas sirds” stāstīt citiem par Viņu. Ja Dievs ir veidojis ticību tavā sirdī un tu esi mielojies pie Viņa galda, Viņš tevi aicina stāstīt citiem: “Nāc Tu arī pie Jēzus!” Āmen.