“Sēklas”, 4.aug.2021. (K.Zikmanis)

“Un Viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē  un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana.” (Mk 4:26-27)

Kad biju bērns, mēs skolā dēstījām sēklas. Es atceros, kā pildījām trauciņus ar zemi un sagatavojām augsni. Tad skolotāja mums iedeva mazas sēkliņas, ko iestādīt trauciņos. Es atceros, ka brīnījos pie sevis, kā kaut kas var iznākt no tik mazas sēkliņas? Sekojām skolotājas instrukcijām, ar pirkstu zemē taisījām mazu iedobi un iesējām sēklu. Katru dienu bija jālaista. Ilgu laiku šķita, ka nekas nenotiek, bet tad kādu dienu iznāca asniņš. Sēkla sāka augt.

To, ko esmu aprakstījis, man šķiet savā laikā ir darījis katrs bērns. Mēs katrs esam mācījušies, kā aug sēklas. Un ja mēs – pilsētnieki to zinām, kur nu vēl vairāk Jēzus klausītāji.

Sēklas aug. Tas ir tas, ko tās dara. Nav jāsagatavo sēklas vai tās jāmodificē, lai tās darītu savu darbu. Nē. Iedod tām augsni un nedaudz mitruma un tās pašas aug, kā Jēzus saka, ka dārznieks pats to nemana. Viņš guļas un ceļas dienu un nakti, bet sēkla pati aug bez viņa piepūles. Viņš nevar piespiest sēklai augt, tā vienkārši aug. Sēklā pašā ir spēks augt.

Citur Jēzus salīdzina šo sēklu ar Dieva vārdu, kas tiek sēta dažādās augsnēs – ceļmalā, klintainē, starp dadžiem un labā zemē. Izņemot ceļmalā, kur sēkla tiek nozagta, pirms tā aug, katrā gadījumā sēkla aug, jo sēkla ir spēcīga.

Līdzīgi, ka nevaram likt sēklai augt, tāpat nevaram ar savām pūlēm likt, lai ticība mūsos aug. Tā ir Dieva dāvana mūsos. Viņa vārds kā sēkla iekrīt mūsu sirdīs un tā nes augļus, kā Jēzus saka “zeme pati nes augļus.”

Bet ko tad dara zemnieks? Vai viņa pūles ir veltīgas? Nē. Viņš sagatavo augsni, lai tā būtu laba zeme. Viņš izravē nezāles un laista zemi. Mūsu sirdis tiek izravētas grēksūdzē, kad, dzirdot Dieva vārdu, mēs nožēlojām grēkus un dzirdam, ka mūsu grēki tiek piedoti Kristus dēļ. Dievs dod spēku atgriezties un staigāt Viņa gaismā. Mūsu darbs šajā procesā ir pasīvs – būt atvērtiem kā zemei. Zeme nevar sevi iztīrīt. Tāpat mēs savas sirdis nevaram iztīrīt. Bet zemnieks ar kapli izkaplē zemi, lai tā ir tīra. Tā Dieva Svētais Gars izkaplē mūsu sirdis un dara mūs auglīgus. Kā zeme to pieņem un ļaujas tikt iztīrītai, tā mēs ļaujamies Dieva darbam mūsos.

Kā sēklai ir nepieciešama laistīšana, tā mūsu sirdīm arī. Mūsu sirdis tiek laistītas ar to pašu Dieva vārdu, kad to lasām un pārdomājām. Tāpēc ir svarīgi lasīt Bībeli pašiem. Un sakraments – Kristus miesa un asinis arī laista ticības sēklu mūsu sirdīs.

Un sēkla aug. Dieva vārds mūsos aug. Tas ir Jēzus apsolījums mums. Vai atceraties, kad nācāt pie ticības? Kāda bija jūsu ticība toreiz un kāda tā ir tagad? Tā ir augusi, nobriedusi. Paliekot pie īstā vīnakoka, mēs, tie zari, saņemam savu barību no Kristus, augam un nesam augļus. Kā Jēzus teica “Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu.” Mūsu ticība nepaliek uz vietas, bet aug – vispirms asns, tad vārpa un tad graudiem pilna vārpa. Gadiem ejot ar Kristu, mēs paliekam nobriedušāki ticībā. Tas ir Viņa apsolījums.

Kā sinepju graudiņš mūsu ticība iesākas maza. Bet nodrošinot pareizo vidi, tā aug un aug, līdz ko tā dod svētību citiem, jeb kā Jēzus teica “kuru paēnā var ligzdot debesu putni.” Un šī svētība nav kaut kas, ko sinepju augs speciāla dara vai cenšas darīt, bet šī svētība ir tā būtība. Mēs varam nezināt, kam mēs esam bijuši par svētību, jo varbūt tā nebija apzināta rīcība, bet mūsu būtība Kristū, kas ir svētījusi otru cilvēku.

Dievs ir mūsu siržu dārznieks, kas iesējis ticību tajās. Pēc Viņa nodomu un ar Viņa gādību tā aug un nes augļus. Lai Dievs dod, ka šī ticība, kas sēta mūsu sirdīs, pēc Dieva nodoma un ar Viņa svētību aug mūsos. Āmen.