“Sekot Jēzum”, 10.okt.2018. (K.Zikmanis)

“Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja Viņam.” (Lk 5:28)

Es esmu par to runājis jau citu reizi, ka Jēzus stāstos un pat atgadījumos ir šokējoši elementi. Šīs dienas lasījums nav izņēmums. Jēzus pienāca klāt vīram Matejam (tas, kas vēlāk rakstīja Mateja evaņģēliju), un sacīja viņam, lai viņš Viņam seko, un tas, piecēlies no sava darba galda, sekoja. Mēs to esam dzirdējuši tik daudz, ka mums liekas, kas tur sevišķs? Protams, ka sekoja! Viņš tak’ bija apustulis! Bet šajā brīdī viņš vēl nebija apustulis, patiesībā viņš no tā bija ļoti tālu. Tomēr viņš cēlās un gāja. Ja domājam loģiski par to, ja kāds ienāktu tavā darbavietā un pateiktu kādam “Seko man!”, un tas pieceltos un aizietu, ko tad pārējie domātu? Ko tu domātu? Vēl labāk, ko tu darītu, ja tas aicinātais būtu tu pats. Vai tu akli sekotu, vai ignorēdams aicinājumu, paliktu savā vietā, domājot, ka tas uz tevi neattiecas?

Mateja gadījumā aicinājums nebija gluži akls. Ziņas par Jēzu kā Mesiju bija izplatījušās pa visu Jūdeju un Galileju. Matejs droši vien bija dzirdējis kaut ko: labu vai sliktu par Jēzu. Matejs bija tādā profesijā, kas dzirdēja visādas tenkas no malu malām, jo viņš bija nodokļu vācējs. Ienīsts nodokļu vācējs. Neapskaužu tos, kas strādā VID’ā, jo jebkurš, kas to dara, sastopas ar neapmierinātiem klientiem. Matejs bija vēl neapskaužamākā situācijā – nodokļi tika vākti okupācijas varai – Romas impērijai. Viņš tika uzskatīts par pielīdēju, par nodevēju. Un bija zināms, ka nodokļu vācēji arī paturēja daļu iekasēto sev.  Viņi bija sevišķi bagāti.

Bet tagad ir tas izšķiršanās brīdis. Tur Matejs sēž pie saviem naudas koferiem un Jēzus ar ieaicinošām acīm saka: “Seko man!” Ko darīt? Atstāt visu un sekot? No vienas puses sekot būtu viegli – atstāt visu to slikto aiz muguras. No otras puses, aizejot viņš atstātu arī savas bagātības. Ko darīt?

Un tagad notiek tas šokējošais. Viņš sekoja. Viņš vienkārši piecēlās un gāja līdzi. Bez atrunām. Bez vicināšanās. Viņš sekoja. Ar pilnu krūti viņš gāja Jēzum līdz.

Drosmīgs lēmums. Droši vien viņam draudēja kāds sods par pienākumu nepildīšanu. Droši vien citi naudas vācēji par viņu smējās un baumoja, ka viņš ir zaudējis prātu. Kurš gan atstātu tik drošu naudas ienākumu avotu (kaut nelikumīgu) aiz muguras? Bet tomēr, viņš sekoja.

Varbūt Jēzus tevi aicina sekot. Varbūt ne tik radikālā veidā kā atstājot darbu, ģimeni, draugus, bet tomēr Jēzus aicina sekot. Kā tu reaģētu?

Ko tie atstātie naudas koferi simbolizē tavā dzīvē? Kas ir tās lietas, ko ticības dēļ tu nevari ar tīru sirdsapziņu vairs darīt? Kur tavā dzīvē tu dzirdi izsmieklu, ka ej uz baznīcu? Padomju laika kristieši atsacījās no paaugstinājumiem karjerā, jo ticības dēļ neiestājās partijā. Citi ticības dēļ tika izsūtīti. Tik atklāti naidīgā režīmā mēs, paldies Dievam, vairs nedzīvojam. Tie laiki ir aiz muguras. Vai tomēr nē?

Sātans ar saviem vilinājumiem vienmēr liek šķēršļus pilnasinīgi sekot Kristum. Ir laiki, kad viss šķiet normāli un mierīgi, kad viņa kārdinājumi kompromitēt kristīgo mācību ir apslēpti, kad viņš ir visviltīgākais un visbīstamākais. Pirmo gadsimtu kristieši tika lūgti dedzināt vienu graudu vīraka Cēzaram par godu (tādejādi atzīstot viņu par Dievu). Kas tas ir? Viens graudiņš? Kam tas skādēs? Daži to darīja, kompromitējot sevi, kļūstot par skandāla avotu saviem brāļiem un māsām, bet citi atteicās to darīt un gāja mocekļu nāvē Kolizejā. Kolizejs mūsdienās ir tūrisma objekts, bet šis lūgums piekāpties ticības ziņā nemaz nav rimis.

Kur ir tās vietas, kur kristieši, kur mēs tiekam lūgti “pievērt acis” – jautājumos par abortiem, par eitanāziju, par viendzimuma laulībām, par tikumību pirms laulībām un laulībā. Vai es meloju vai zogu? Šajos šķietamos “mazajos” jautājumos, vai mēs sekojam Mateja priekšzīmei, ceļamies un sekojam Jēzum, vai mēs paliekam klusu sēžot, dedzinot vienu mazu vīraka graudiņu Cēzaram? Tas ir grūts jautājums, ko mēs vienīgi paši varam sev atbildēt.

Otrajā gadsimtā bija tāds bīskaps un martīrs Polikarps, kurš bija apustuļa Jāņa māceklis.  Kad viņam pie uguns sārta Cēzara pārstāvis vaicāja: “Vai tu saki: nost ar pagāniem?” Ar to viņš bija domājis kristiešus, jo romiešu acīs kristieši bija pagāni. Uz to Polikarps pacēla roku, un norādot uz skatītājiem, teica: “Nost ar pagāniem!” Ar to viņa liktenis bija skaidrs. Ir rakstīts hronikās, ka brīnumainā veidā uguns mēles neskādēja viņam, ka vīraka smarža pacēlās debesīs no sārta, un, kad viņš nomira, balodis uzlidoja debesīs. Varbūt beigas bija izskaistinājums, bet vienalga, mūsdienās vairāk cilvēku ir gājuši martīru nāvē, nekā visos iepriekšējos gadsimtos kopā ņemot. Dievs no mums droši vien neprasīs to pašu, bet sekot Viņam un būt Viņa lieciniekam neticīgā pasaulē gan.

Matejs piecēlās un neatskatījās uz to, ko viņš bija atstājis. Viņš atstāja savu kompromitēto dzīvi aiz muguras, un ar pilnu krūti sekoja, kur Jēzus viņu veda. Lai Dievs dod, ka mēs izšķiršanās brīdī varam, sekojot Mateja piemēram, izšķirties par labu Jēzum. Āmen.

[1]