Teksti: 1Moz 14:18-19; 1Kor 11:20-29; Jņ 13:1-15
“…jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus.” (1Kor 5:7b)
Citos gados un citās reizēs, kad esmu runājis par Svēto Vakarēdienu, esmu pieminējis Pashas mielastu. Parasti to daru sakot, “Pashas mielastā ir daudz, kas notiek, bet mums nav laika par to tagad runāt.” Šovakar mēģināšu saīsināt četru stundu pasākumu dažās minūtēs.
Pashas mielastu Dievs pavēlēja savai tautai svinēt ik gadus ap pavasara saulgriežu laiku, lai pieminētu iziešanu no verdzības Ēģiptes zemē. Šī mielasta centrā bija neraudzēta maize un vīns, rūgtās zāles un jērs. Šīm lietām bija sava simboliskā nozīme. Īsumā, rūgtās zāles simbolizē verdzības rūgtumu Ēģiptē, no kā Dievs viņus atpestīja, kā arī grēka verdzības rūgtums, no kā Kristus mūs ir atpestījis. Ēģiptē Dievs bija pavēlējis ebreju tautai nokaut nevainojamu jēru, apzīmēt savas durvju stenderes un palodas ar šī jēra asinīm par zīmi tam, ka tajā namā dzīvo ticīgi ļaudis, lai nāves eņģelis viņus nesodītu, bet pārietu tiem pāri. Šeit arī varam saskatīt līdzību ar ticību Jēzum, kura asinis mūs atpestī no mūžīgās nāves.
Kas mums atliek skaidrot, ir maize un vīns, elementi, kurus pazīstam no Vakarēdiena. Bet kā mēs svinam Vakarēdienu, un kā ebreji svinēja Pashu, ļoti atšķiras. Īsā atbilde, kādēļ atšķiras, ir tāpēc, ka Pashas mielastam ir nepieciešamas 4-5 stundas, tas centrējās tikai uz iziešanu no Ēģiptes, nevis Bībeles vēsti kopumā, un Pasha ir ģimenes notikums, nevis draudzes. Baznīca savā gudrībā paturēja liturģijā svarīgākos elementus, maizi un vīnu, kā jūs tūliņ redzēsiet.
Tagad pēc kārtas. Jēzus ar saviem mācekļiem svinēja Pashas mielastu tanī Ceturtdienā, pirms Viņš cieta. Kā viņu rabi viņš ieņēma namatēva lomu un vadīja mielastu. Es saku vadīja, jo šīs nebija vienkāršas vakariņas, kur saka lūgšanu, ielej vīnu un sāk ēst. Pashas mielasts bija liturģisks pēc būtības, kur tika skaitītas vairākas lūgšanas, darītas vairākas darbības, ēsti vairāki ēdieni un lasīti vairāki lasījumi, katrs savā vietā.
Pirmā darbība bija dzert no Svētdarīšanas biķera. Šis bija pirmais no četriem biķeriem ar simbolisku nozīmi. Klātesošie dzer šo biķeri, pieminot Debesu tēvu kā radītāju, miera devēju, atbrīvotāju un svētdarītāju, lūdzot tradicionālu lūgšanu, kas tika lietota Jēzus laikā. “Esi svētīts, ak Kungs mūsu Dievs, mūžības Ķēniņ, kas esi radījis vīnakoka augļus.” Dievs dod svētību caur šo pirmo Pashas biķeri tāpat, kā mēs saņemam svētību caur Vakarēdiena biķeri.
Otrā darbība saucas “Šķīstīšana”, kad namatēvs mazgā savas rokas, pirms viņš sāk izdalīt rituālo ēdienu. Jēzus pārsteidz savus mācekļus, kad Viņš nevis mazgā savas rokas, kā pienāktos, bet mazgā mācekļu kājas. To darot, Viņš saka, ka mums cits citam vajag kājas mazgāt. To var saprast burtiski, bet man šķiet, ka visdrīzāk mums ir jāpalīdz cits citam augt svētumā, piedodot cits citam.
Nākamā būtiskā darbība ir “Magīd”, jeb Pashas stāsts, kad tiek lasīts no Otrās Mozus grāmatas. Bet pirms tam, lai atcerētos Iziešanas stāsta būtību, visi kopā saka: “Mēs bijām faraona vergi Ēģiptē, bet Tas Kungs izveda mūs ar stipru roku un izstieptu elkoni. Ja Tas Kungs nebūtu izvedis mūsu senčus no Ēģiptes, tad mēs, mūsu bērni un mūsu bērnu bērni joprojām būtu faraona vergi Ēģiptē. Pat ja mēs visi būtu gudri, saprātīgi un izprastu Toru, mūsu pienākums būtu atstāstīt iziešanu no Ēģiptes; un visi, kuri sīki un smalki pārrunā iziešanu no Ēģiptes, ir uzslavas cienīgi.” Kad mēs svinam Dievgaldu, daļa no tā ir anamnēze, t.i., atminēšanās, pārdomāšana par to, ko Kristus ir darījis mūsu dēļ. Jo vairāk mēs pārdomājam Kristus žēlastības darbu mūsu dēļ, jo vairāk mēs būsim par to priecīgi un pateicīgi.
Pēc šī garā lasījuma par Iziešanu tiek dzerts Pashas biķeris, kas ir par piemiņu Ēģiptes bēdām un par pateicību Dievam. Vakarēdienā, kas apvieno visus Pashas biķerus vienā, mēs pieminam Kristus krusta bēdas un svinam pateicību par mūsu atbrīvošanu no grēka.
Tad pēc dažām citām darbībām un lūgšanām, ko tagad neminēšu, klātesošie bauda vakariņas, kuru centrs ir Pashas jērs. Šis jērs, kas Jēzus laikā tika upurēts templī, atgādināja par tiem jēriem, kas viņus izglāba Ēģiptē. Pēc tempļa nopostīšanas, ko Jēzus pravietoja, jēri vairs netiek upurēti. Kristiešiem tas ir saprotams, jo jēru upuri nav nepieciešami grēku piedošanai – Kristus, mūsu Pashas jērs par mums ir upurēts. Citi upuri vairs nav nepieciešami.
Pēc vakariņām Pashas mielasts nebija noslēdzies. Priekšā bija vēl ļoti svarīgi notikumi. Jēzus ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem. Visi namatēvi savos mielastos visā Jeruzālemē tanī naktī to darīja. Tā bija ierasta Pashas paraža. Kaut agrāk mielastā tika ēsta neraudzētā maize, šī maize jau Jēzus laikā tika uzskatīta par īpašu. Tā bija saistīta ar Pashas jēru, kas nomira tautas labā. Tagad atcerēsimies, ko Jēzus teica tālāk, kas atšķīra Pashu no tā mielasta, kurā Viņš dibināja Svēto Vakarēdienu. Jēzus teica: “Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami!” Jēzus mācekļi zināja, ka maize, par ko Viņš pateicās un tad pārlauza, norādīja uz Pashas jēru. Kad Jēzus zīmīgi teica, ka tā ir Viņa miesa, Jēzus īstenībā saka, ka Viņš ir īstais Jērs, kas nes pasaules grēkus un, baudot no šīs maizes, mēs baudām Viņu pašu un saņemam grēku piedošanu. Tāpēc Baznīca atdalīja Pashas mielastu no Vakarēdiena – tās ir divas dažādas lietas. Vakarēdiens ir Pashas Vecās Derības piepildījums un Jaunās Derības turpinājums.
Evaņģēlijos ir rakstīts, un dievkalpojumos mēs dzirdam, ka pēc vakariņām Jēzus ņēma biķeri, pateicās un deva to mācekļiem. Tagad, ja zinām Pashas mielasta gaitu, varam saprast, kas tās par vakariņām. Atkal, šī bija ierasta Pashas paraža, svētīt trešo biķeri un dot katram no tā dzert. Šis biķeris atgādināja ebrejiem par izlietajām jēra asinīm Ēģiptē, kas nesa viņiem pestīšanu. Ievērojiet, ka Jēzus piešķīra šim biķerim jaunu nozīmi, kad Viņš teica: “Ņemiet un dzeriet visi no tā! Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. To dariet, cikkārt jūs to darāt, Mani pieminēdami!” Kā jēra asinis Ēģiptē izglāba tautu Vecajā Derībā, tā Kristus asinis glābj mūs Jaunajā.
Visiem biķeriem bija savs nozīmīgs nosaukums. Tā šim biķerim, ko Kristus pārveidoja Vakarēdienā, ir savs nozīmīgs nosaukums – Svētības vai Pestīšanas biķeris. Ebreji jau pirms Jēzus laikiem to bija tā nosaukuši. Jēzus piepilda tā nozīmi, dāvājot mums dievgaldu. Šajā sakramentā Viņš mūs svētī un atpestī, lietojot Pashas mielasta paražas un tradīcijas.
Ceturtais un pēdējais biķeris, kas tiek dzerts Pashas mielastā, ir “Pieņemšanas” biķeris. Ebreji to saista ar ieiešanu Apsolītajā zemē, kad viņi noslēdza savus daudzos klejošanas gadus tuksnesī. Kā kristieši mēs varam saskatīt Vakarēdiena biķerī apsolījumu, ka pēc mūsu klejošanas šajā tumsas un nāves ielejā šajā pasaulē varam Kristus nopelna dēļ sagaidīt paradīzi debesīs, kur mēs redzēsim Viņu vaigu vaigā un dzīvosim Viņa svētlaimības klātbūtnē mūžīgi mūžos.
Visu šo un daudz, daudz vairāk varam baudīt, redzēt, piedzīvot un saņemt šajā vienkāršajā mielastā, ko mēs saucam par Svēto Vakarēdienu, kas no sena mielasta pārveidots. Āmen.