“Sirdsapziņas balss”, 25.jan.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 49:1–12; Gal 2:11–21; Mk 6:12–29

“Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās.” (Mk 6:20)

Es tagad lūgšu, lai jūs paliekat klusi uz kādu minūti. Mēģiniet nedomāt neparko. Skatieties uz krustu vai Jēzus gleznu pie sienas, vai aizveriet acis, bet palieciet klusu, un nedomājiet neparko.

(klusums)

Dzīves skrējienā un mūsdienu ritmā cilvēkiem ir grūti nomierināt prātu, apklusināt domas, ieklausīties sevī. Vai esat pamanījuši, ka cilvēki, sevišķi jaunākā paaudze, nespēj nekur iet bez austiņām ausīs, vai acīm savā mobilajā telefonā? Visu laiku ir kaut kas jāklausās, jāskatās. Bija aptauja kādu laiku atpakaļ, kas šo novērojumu apstiprināja. Un ziniet, kas interesanti? Šajā aptaujā studentiem vispār nebija ienācis prātā, ka varētu tāpat vien iet bez trokšņiem – visu laiku bija jānovērš sava uzmanība. Klusums tika uzskatīts par nosistu laiku.

Kā ir ar mums? Vai klusumam ir vieta mūsu dzīvēs? Jeb vai tūlīt, kad esat mājās, skan radio, ieslēgts televizors vai dūc dators? Kur ir palicis klusums?

Klusums ir nenovērtējama vērtība mūsdienu kņadā. Klusumā varam nomierināties un smelties jaunu spēku, jo klusumā Dievs runā uz mums.

Kāds var atcirst, bet es neesmu nekāds svētais vai pravietis, ka Dievs ar mani runātu. Bet vai tas tā ir? Vai jums nekad nav gadījies, kaut vai staigājot klusumā pa mežu, ogojot vai sēņojot, ka iekšējā balss – sirdsapziņa ir runājusi ar jums? Kas tā sirdsapziņa ir? No kurienes tā ir cēlusies? Vai nevarētu būt, ka caur to Dievs mēģina jūs uzrunāt?

Kā jums bija ar klusumu sākumā? Vai spējāt valdīt par savām domām? Jeb vai domas skrēja šurpu turpu? Vai tur bija klusums kā neauglīgs tukšums – neko nedomā, neko nedzird? Jeb vai jūs dzirdējāt sirdsapziņu, un caur to Svētais Gars jūs uzrunāja? Es nerunāju par jaunu mācību vai atklāsmi, bet par to iekšējo balsi, kas saka: “To vajag darīt … to nevajag darīt.” Ja ieklausāmies savā sirds balsī, tieši šādi norādījumi var būt palīdzoši.

Tomēr tieši šo balsi mūsdienu cilvēki mēģina (un diezgan sekmīgi) apklusināt ar visu to troksni, ko pasaule rod. Vai tā ir, ka cilvēkiem bail no klusuma, jo viņi zina, ka tā lēnā balss sirdī viņiem kaut ko aizrādīs, iemācīs, pārbaudīs? Vai tā ir, ka cilvēkiem nepatīk klusums, jo viņi zina, ka sirdsapziņa modīsies, un nepareiza rīcība būs jāmaina? Vai tā ir, ka cilvēkiem nepatīk klusums, jo viņi zina, ka iekšējā balss, Svētā Gara vadīta, mudinās mūs uz mīlestības darbiem pret tuvākajiem?

Hērods bija valdnieks Jēzus laikā, kam bija vismaz ārišķīga interese par reliģiskām tēmām. Viņš pats dzīvoja ļoti netikumīgu dzīvi, bet tomēr kaut kas viņu vilka pie Jāņa Kristītāja. Daudz no tā, ko Jānis teica, padarīja viņu dusmīgu, tomēr kaut kas viņu vilka atpakaļ, lai ieklausītos Jāņa balsī.

Jānis aizrādīja Hērodam par kaut ko nepareizu viņa dzīvē. Jānis norādīja uz grēku, kas bija jānožēlo un no kā bija jāatgriežas. Hērodam tas galīgi nepatika. Tomēr kaut kas viņā lika ieklausīties. Viņš zināja, ka Jānim Kristītājam bija taisnība. Tas darīja viņu vēl dusmīgāku. Kā ir ar mums? Tad, kad Svētais Gars caur sirdsapziņu uzrunā mūs Bībeles lasījumā, un mēs ieraugām kaut ko tajā, kas neiet kopā ar mūsu dzīvi – kā mēs reaģējam? Paliekam dusmīgi, vai ieklausāmies; pieņemam kritiku, vai atmetam to? “Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā” (Ebr 4:12), kas spēj mūs gan mācīt gan pamācīt, ja mēs ieklausāmies tajā un esam ne vien klausītāji, bet arī Vārda darītāji (Jēk 1:22). Dieva Vārds spēj mūs mainīt, ja mēs pieņemam un reaģējam uz to.

Kas notika ar Hērodu? Viņš ieklausījās kādu laiku. Kādu laiku tas viņu izklaidēja. Tomēr bija robeža, kurai pāri viņš negribēja iet. Jānis nosauca melnu par melnu Hēroda dzīvē, un, ja Hērods būtu pietiekami atklāts ar sevi, viņš būtu pieņēmis pelnīto kritiku. Bet viņš negribēja. Viņam bija svarīgāk, kā viņš izskatās citu cilvēku acīs. Muļķīgā apsolījuma dēļ, kad viņš teica “ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts” (Mk 6:23), viņš nogalināja Jāni, jo viņam tika lūgta Jāņa galva. To balsi, kurā viņš labprāt ieklausījās, kamēr tā bija privāta lieta un nekas viņa dzīvē un domāšanā nebija jāmaina – to balsi, kas padarīja viņu domīgu, viņš apklusināja uz mūžu. Viņš nogalināja Jāni, lai vairs viņā neieklausītos.

Tā var notikt arī ar mūsu sirdsapziņu. Katru reizi, kad mēģinām to apklusināt, nevis ieklausīties un reaģēt uz to, tā ir kā maza slepkavība, bet nomirs nevis cilvēks, bet mūsu spēja mainīties, laboties. Katru reizi, kad mēģinām apklusināt sirdsbalsi, mēs nocietinām savas sirdis, un ir grūtāk mums pašiem dzirdēt Dieva lēno balsi, kas sauc uz mums – nāciet, visi! Es gribu jūs atvieglināt. (Mt 11:28)

Sirdsapziņa nav dota, lai mūs mocītu. Sirdsapziņa ir dota, lai mēs sadzirdētu Dieva balsi mūsos, kas nāk palīgā turēt mūs “grožos.” Un mēs zinām, ka ieklausīties šajā balsī nav grūti, un tā nasta nav smaga. Ja mūsu sirdis ir atvērtas Jēzum, ja Viņa Gars mājo mūsos, ja mēs esam Viņa Vārda mācīti, ja mēs esam pie Viņa galda baroti, ja mēs ieklausāmies kristīgos brāļos vai māsās, ja mēs paliekam Kristus Baznīcā un labprātīgi tiekam tajā ganīti, tad mēs iesim no spēka uz spēku, no spožuma uz spožumu. (2Kor 3:18)

Lai Dievs dod mums ausis dzirdēt Viņa balsi sirdsapziņā, un lai mēs nekad nebūtu līdzīgi Hērodam, kas šo balsi apklusināja, bet, lai mēs ieklausītos tajā, nebaidīdamies no klusuma, jo klusumā mēs atrodam Dievu. Āmen.