“Šis ir Mans mīļotais Dēls”, 13.jan.2021. (M.Luters 1534.g.)

Teksti: Jes 42:1-9; Apd 10:34-43; Mt 3:13-17

“Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mt 3:17)

Šodien mēs svinam Kristus kristības dienu. Šis notikums kādreiz tika svinēts kopā ar Zvaigznes dienu un Jēzus pirmo brīnumu kāzās Kānā. Luters domāja, ka vajadzētu atdalīt šos notikumus, un svinēt tos katru citā dienā, lai labāk saprastu, ko šie notikumi mums māca. Vēlos dalīties ar dažām domām no Mārtiņa Lutera sprediķa par šo tēmu.[1] Tie, kuri nav lasījuši Luteru, neesiet apmulsuši, cik asus vārdus viņš mēdz lietot pret saviem pretiniekiem – katoļiem, anabaptistiem, kalvinistiem. 16. gadsimtā tā bija norma debatēs un publiskās runās. Ieklausieties būtībā, ko Luters vēlas pateikt. Es esmu konspektējis viņa 1534. g. sprediķi.

Luters saka: Vissvarīgākā lieta par šo dienu ir tā, ka Kristus tika kristīts. Tas ir ļoti nozīmīgi. Kristus pirmo reizi sevi pilnīgi atklāja savā trīsdesmitajā gadā pie Jordānas. Jānis ir pārsteigts par Viņa vēlmi tikt kristītam un saka: “Vai man Tevi kristīt? Es neesmu cienīgs.” Bet Jēzus atbild: “Esi mierīgs; tā tam būs būt.” Dieva Dēls, kam nav grēka, ļauj sevi kristīt mums par priekšzīmi un mierinājumu. Viņš dara kaut ko, kas netiek prasīts no Viņa, turpretim mēs neko nedarām, kas no mums tiek prasīts. Vēl vairāk – mēs darām to, kas ļauns. Kā mēs nonāksim līdz brīdim, kad darīsim to, kas netiek no mums prasīts? Kristus ir vēl svētāks par kristību, tomēr ļauj sevi kristīt. Tādā veidā Viņš ievieš kristības sakramentu. Dievs debesīs izlej sevi, kad Kristus tiek kristīts.

Jānis patiesi redzēja, ka debesis tika atvērtas. Tā bija zīme, ka mūsu Kungs Dievs cieši tur kristību pie sirds — kristību, kas tika iesvētīta caur paša Dieva Dēla miesu. Debesis, kas bija slēgtas, tagad ir atvērtas, kļūdamas par skaidriem vārtiem un logu, kur mēs varam ieskatīties pašās debesīs. Vairs nav robežšķautne starp Dievu un mums, jo Viņš ir nokāpis kristības ūdenī. Vai tā nav liela atklāsme? Dievs—Tēvs, Dēls un Svētais Gars—ir sevi atklājis. Svētais Gars nonāca kā bezvainīgs balodis. Putnu vidū balodis izceļas ar tā laipno sirdi un maigo dabu. Tā Svētais Gars sevi atklāj šajā draudzīgajā formā. Te nav dusmu. Dieva Dēls, kuram nevajadzēja kristīties, atklāj sevi ne tikai kā paraugu, bet kā pašu žēlastību. Tēvs sevi atklāj balsī: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Mūsu Dievs nenāk ar zobenu vai ar skaļiem Sinajas dārdiem, Viņš nāk ar neko citu, kā draudzību. Dēls ir nevainīgs vīrs, kas dara vairāk nekā to, kas no Viņa tiek prasīts; Svētais Gars nāk draudzīgā veidā; Tēvs mīlīgā balsī saka: “Es nesūtu jums praviešus vai apustuļus, vai eņģeļus, tā vietā jums ir Mans Dēls, uz ko Man labs prāts!” Ko tas nozīmē? “Ja jūs gribat Mani kā žēlīgu Tēvu, turieties cieši pie Mana Dēla. Klausiet un dariet to, ko Viņš jums saka! Te jums ir Mans Dēls, Mana sirds, Mans dārgums un viss, kas Es esmu!”

Tādējādi mums vajadzētu turēt augstā godā kristību un uzskatīt kristītos kā jaunradītus svētos. Bez šaubām kristība ir ūdens. Bet šodien daži saka, ka tā ir “tikai ūdens”. Lai velns viņus parauj! Mans suns “Cietpauris”, kāds meža kuilis vai pat govs to zina! Bet kas vēl šeit atrodas? Bez šaubām, kristībā mēs saņemam Dievu—Tēvu, Dēlu un Svēto Garu—un visus eņģeļus (jo tur, kur ir Trīsvienīgais Dievs, ir visas debesis). Tātad tā vairs nav “tikai ūdens”, bet ūdens, kurā Dieva Dēls nomazgājās, pāri kurai Svētais Gars lidinājās, un pār ko Dievs Tēvs sludina. Tas ir, kas ir kristība – nevis tad, kad tā ir tikai ūdens, bet, kad tiek pievienoti vārdi: “Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Tā tas ir vēl šodien. Kad mācītājs krista “Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”, tad arī šodien klātesošs ir Dēls, kas svētīja kristību ar savu miesu, Svētais Gars, kas to svētīja ar savu klātbūtni, un Tēvs, kas to svētīja ar savu balsi. Kad tiek pievienoti šie vārdi, tur vairs nav “tikai ūdens”, bet visas debesis ir klāt. Tātad mums nevajadzētu uzskatīt kristību kā cilvēcisku darbu. Tas nav mācītājs, kas krista, bet Dievs ar visiem eņģeļiem.

Kas šādu kristību nicinātu? Tēvs un Dēls, un Svētais Gars ir klātesošs šajā ūdenī. Tas ir, kas padara šo ūdeni spējīgu atņemt grēku, nāvi un visas bēdas, un palīdz cilvēkam sasniegt debesis. Šis ūdens kļūst par dārgu ziedi un zālēm, jo Dievs sevi ir iemaisījis tajā. Tēvs var padarīt cilvēku dzīvu, jo Viņš ir šajā ūdenī. Tādēļ tas tiešam ir dzīvības ūdens.

Mums vajadzētu mācīties un saprast kristību un to turēt augstā godā, jo tā satur Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdu. Tādēļ neatdala ūdeni no vārda, bet saka “Ūdens ir Dieva iesvētīts, lai darītu mūs šķīstus Kristus dēļ, un Tēva un Svētā Gara dēļ. Viņi ir šajā ūdenī, lai šķīstītu mūs no grēka un nāves.” Kas vien ir grēkā, iemērciet viņus kristības ūdenī, un viņu grēki tiks izdzēsti! Kas vien ir nāvē, iemērciet viņus kristības ūdenī, un nāve tiks aprīta! Jo kristībai ir dievišķs spēks, spēks, kas salauž grēku un nāvi. Tādēļ mēs tiekam kristīti. Ja vēlāk mēs iekrītam maldos vai grēkā, mēs neesam caur to sagrāvuši mūsu kristību; mēs pie tās atgriežamies, un sakām: “Dievs mani ir kristījis, iegremdējis mani Viņa Dēla kristības ūdenī. Tur es atgriezīšos un uzticos, ka mana kristība noņems manus grēkus – nevis manis dēļ, bet cilvēka Kristus dēļ, kas to iestādīja.”

Tātad mēs mācāmies, kā Tēvs sevi atklāja šajā dienā ar lielisku sprediķi par savu Dēlu. Mēs atklājam, ka tas, ko Viņš dara ar mums un mēs ar Viņu ir Dievam patīkams, ka jebkurš, kas seko Dēlam, kļūst par Dieva mīļoto bērnu. Dievs arī atklāja Svēto Garu baloža veidā. Un mūsu Kungs Dievs izlēja sevi ar visu savu labvēlību un žēlastību. “Te jums ir Dēls,” saka Dievs, “nevis kāds eņģelis, bet Mans Dēls; un turklāt jums esmu arī Es pats.” Dievs nevar dot augstāku atklāsmi. Kad Viņš pats sprediķo, nav atrodams nekāds labāks sludinātājs. Katram, kas netic šai patiesībai, vajadzētu tik velna sagūstītam. Viņam nepienākas to dzirdēt.

Tik tālu saka Luters.

Luters mazajā katehismā par kristību un par Svēto Vakarēdienu māca, ka svarīgais šajos sakramentos nav kaut kāds spēks, kas piemīt priesteriem vai mācītājiem, bet, ka tas ir Dieva vārds kopā ar elementiem (ūdeni, maizi un vīnu), kas padara sakramentu par sakramentu. Mēs nedrīkstam nonivelēt sakramentus, sakot, ka tie ir tikai simboli vai paklausības akti, bet mums ir jāapliecina un jātic, ka tie ir instrumenti, caur kuriem Dieva apsolījumi un īsta žēlastība nāk pār mums. Kā Luters saka, ka sakramentos Dievs ielej sevi mūsos. Tādēļ turēsim šos sakramentus, kurus Dievs dod mums no sevis, augsti godā, jo tajos mēs saņemam Dieva apsolījumus – grēku piedošanu, mūžīgo dzīvi un svētlaimi. Āmen.

[1] https://wordandworld.luthersem.edu/content/pdfs/16-1_Edges_of_Life/16-1_Luther_Sermon.pdf