“Slāpes”, 15.mar.2020. (K.Zikmanis) (nenolasīts)

Teksti: 2Moz 17:1–7; Rm 5:1–11; Jņ 4:5–42

“Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod Man dzert!”” (Jņ 4:7)

Cilvēka ķermenis var izdzīvot bez ūdens kādas trīs dienas, mazāk, ja cilvēkam ir fiziska slodze. To, cik ilgi cilvēks spēj izdzīvot, ietekmē arī citi faktori, piemēram, vecums un veselības stāvoklis. Ja cilvēks spēj izdzīvot bez ēdiena mēnesi, tad tā tas nav ar ūdeni. Ūdens ir vitāli svarīgs izdzīvošanai.

Ieklausieties patiesā stāstā, kas notika Pirmajā pasaules karā, kad briti atbrīvoja Palestīnu.

Britu karavīri, nākdami no Beršebas, dzinās pakaļ turku karavīriem, lai tos izdzītu no Palestīnas. Pakaļdzīšanās laikā britu armija attālinājās no kamieļu karavānas, kas nesa viņu ūdens krājumus.

Drīz vien viņu ūdens pudeles bija tukšas un daudzi no zaldātiem lēnām sāka atūdeņoties, daži pat nomira, jo viņiem nebija ūdens.

Viņi zināja, ka akas bija vietā, kas saucās Šerija, tādēļ viņi neatlaidīgi turpināja ceļu, zinādami, ka, ja viņi neieņems akas līdz saulrietam, tūkstoši ies bojā.

Šo Majors Gilberts rakstīja savā dienasgrāmatā, par notikušo:

“Tanī dienā mēs cīnījāmies kā vīri par izdzīvošanu. Mēs iegājām Šerijā pa aizbēgušo turku pēdām. Pirmais objekts, ko mēs ieraudzījām, bija lielas akmens cisternas pilnas ar vēsu, dzidru dzeramo ūdeni. Klusajā nakts gaisā bija skaidri dzirdami ūdens šļaksti, kas ieplūda ūdens tvertnēs. Šīs skaņas bija tik tuvas, ka padarīja mūs gandrīz trakus, bet neviens nekurnēja, kad bataljoniem tika dota pavēle stāties rindā iepretim cisternām.

“Kamēr ūdens tika izdalīts, vispirms ievainotajiem, tad tiem, kuriem būtu jābūt sardzē, pēc tam rotai pēc rotas, pagāja 4 stundas, līdz pēdējais vīrs saņēma savu tiesu. Visu šo laiku vīri bija stāvējuši ne tālāk par 20 pēdām no tūkstošiem galonu ūdens.”

Majors Gilberts noslēdza savu stāstāmo šādi:

“Es ticu, ka šajā karagājienā no Beršebas līdz Šerijas akām mēs visi mācījāmies savu pirmo īsto Bībeles mācību. Ja tādas būtu mūsu slāpes pēc Dieva, pēc taisnības, pēc Viņa gribas mūsu dzīvē, cik gan mūsos bagātīgi būtu Gara augļi!”

Vecās derības lasījums un evaņģēlijs abi runā par slāpēm pēc ūdens. Par reālām slāpēm. Par slāpēm, kas rodas esot karstā, sausā vietā, kad saule nežēlīgi spīd un mute kļūst sausa. Padomājiet paši, kādas ir sajūtas, kad esat izslāpuši. Zinu, ka šajā gadalaikā slāpes nav pirmais, kas nāk prātā, bet padomājiet par karsto laiku, kad esat kartupeļu talkā vai dienas svelmē ravējat dārzu vai citu reizi, kad saule spiež un mēle līp pie aukslējām. Mēģiniet sajust šo sausumu mutē! Man liekas, ka nav nekas nepanesamāks, kā īstas slāpes.

Mozus ar Izraēla bērniem klejoja pa tuksnesi bez ūdens. Nepagāja ilgs laiks, kad Izraēls sāka kurnēt pret Mozu. Pārsteidzošā kārtā viņi sāka ilgoties pēc Ēģiptes, pēc vietas, no kuras Dievs viņus atbrīvoja, kur viņi bija vergi. Viņi kurnēja, ka labāk būtu vergi, nekā mirtu slāpēs.

No mūsu puses raugoties, sēžot te svētdienas rītā dievkalpojumā mūsu baznīcā tālu no notiekošā, ir viegli pārmest Izraēla tautai, bet tas bija īsts dzīvības vai nāves jautājums. Mozus nepārmeta Izraēlam, bet izmisīgi lūdza Dievu pēc palīdzības. Viņi atkal bija situācijā, kur vienīgi Dievs spēja izglābt.

Tas arī ir jautājums mums. Vai mēs saredzam savu pilnīgo atkarību no Dieva? Vai mēs slāpstam pēc Dieva, kā psalmists raksta: “Kā briedis alkst pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele alkst Tevis, Dievs!” (Ps 42:2). Jeb kā Majors Gilberts rakstīja savā dienasgrāmatā, salīdzinot dzīvības vai nāves slāpes ar slāpēm pēc Dieva. Šādas slāpes nevaram radīt paši. Mēs nevaram padarīt sevi izslāpušu. Dabiskas slāpes nāk ar laiku pašas no sevis; garīgās slāpes ir dāvana no Dieva. Mēs varam konstatēt, vai mums ir slāpes pēc Dieva vai nē. Vai mēs alkstam pēc Dieva, kā briedis pēc ūdens upēm, vai nē? Ja mums nav šīs slāpes, mēs varam lūgt pēc tām, dzīties pēc tām, jo tas ir garīgais dzīvības vai nāves jautājums.

Mēs lasām, ka Mozus brēca uz Dievu, lai Viņš palīdz. Dažreiz man liekas, kristieši ir pārāk pieklājīgi, kad viņi runā ar Dievu – it kā izmisumam nebūtu vietas lūgšanā. Bet, lasot Veco derību, mēs sastopamies ar vairākiem gadījumiem, kur šis izmisums ir acīm redzams – psalmos, praviešos, vai šajā un citos gadījumos ar Mozu. Ir jāvaicā sev, ja trūkst šis izmisuma elements mūsu lūgšanu dzīvē, vai mums trūkst arī dedzības? Gavēņa laiks ir piemērots laiks šādai sirds izmeklēšanai, lai konstatētu mūsu reālo stāvokli. Vai man ir jānožēlo vēsums ticības lietās un jālūdz Dievam pēc slāpēm, pēc dedzības? Tikai Viņš var tās dot. Tikai Viņš var tās remdēt, kā mēs tūlīt redzēsim.

Kad Mozus lūdza Dievu, lai remdētu tautas slāpes, Dievs deva dīvainus norādījumus. Viņš teica, lai Mozus ar savu spieķi sit klinti, un ūdens no tās izplūdīs. Tā tas arī notika. Dievs brīnumainā veidā deva tautai ūdeni. Tas tā arī paliktu, bet Pāvils par šo gadījumu teica, ka tur bija kāda dziļāka jēga. “Un visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus” (1Kor 10:4). Pāvils saka, ka šī klints, ko Mozus sita, bija Kristus, un ka šī sišana atgādina krustā sišanu. Kā Mozus sita garīgo klinti un no tās izplūda ūdens, tā Jēzus, mūsu Klints, tika sists krustā un no Viņa izplūda žēlastības ūdens visiem, kam slāpst. Kā pravietis Jesaja raksta: “Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens!” (Jes 55:1). Kristus ir šī garīgā klints, kas dod mums šo žēlastības ūdeni.

Jēzus pats saprot šīs slāpes. Viņš nāca pie Jēkaba akas dienas karstumā un lūdza samārietei – dod Man dzert! Un, sākot ar fiziskām slāpēm, sarunā Jēzus noveda sievieti līdz viņas pašas garīgajām slāpēm. Viņa pati pat nezināja, ka viņa ko meklēja, ka bija šis garīgais jautājums, kam nebija atbildes viņas dzīvē, bet Jēzus, izprazdams viņu līdz sīkumam, veda viņu uz šo atklāsmi, ka viņai ir slāpes pēc īstā Dieva. “Sieviete Viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad Viņš atnāks, Viņš to visu mums pasludinās.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu Es, kas ar tevi runā!” (Jņ 4:25-26). Jēzus atklāja viņai, pēc kā viņa īstenībā ilgojās.

Kā Jēzus izprata šo sievieti, tā Viņš arī izprot mūs. Kā Dievs zināja, kas Izraēla tautai ir vajadzīgs tuksnesī, tā Viņš zina, kas mums ir vajadzīgs mūsu ikdienā. Šīs rakstu vietas mums stāsta, ka slāpes ir reālas, ka slāpes ir nepieciešamas un ka Dievs ir devis Kristu, un, ka vienīgi Kristū, mēs varam remdēt šīs slāpes. Lai Dievs dod mums šīs slāpes, un lai mēs atrodam remdinājumu Kristū. Āmen.