“Sludināšanas amats”, 30.nov.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Ech 3:16–21; Rm 10:10–18; Mt 4:18–22

“Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” (Rm 11:13-15a)

Šodien, 30. novembrī ir Sv. Andreja piemiņas diena. Viņš tiek saukts par pirmo apustuli, jo pēc Jāņa evaņģēlija liecības viņš bija pirmais, kas atsaucās aicinājumam sekot Kristum. Izņemot to, ka viņš atrada zēnu ar piecām miežu maizēm un divām zivīm, un ka līdz ar Filipu veda divus grieķus pie Jēzus, evaņģēlijos nav daudz dzirdēts par viņu. Svarīgākais misijas darbs, ko viņš veica, bija pievest Sīmani Pēteri, savu brāli pie Kristus. Sīmanis Pēteris, kurš kļuva par pirmo starp līdzīgajiem apustuļu pulkā. Varbūt Andrejs nedarīja daudz apustuļu vidū, bet tas, ko viņš darīja, stāstot Pēterim par Jēzu, pozitīvi izmainīja Baznīcas vēsturi uz visiem laikiem. Pēteris bija atslēgas cilvēks pirmbaznīcā, un tas viss ir Andreja sludināšanas dēļ.

Es vēlos šovakar runāt par tik pazīstamo, bet tai pašā laikā tik nesaprotamo amatu kā sludināšanas jeb mācītāja amatu. Mēs visi esam redzējuši mācītājus, un it kā zinām, ko viņi dara, vadot dievkalpojumus, bet vai tas tā ir?

Pēteris savā slavenajā Vasarsvētku sprediķī, kad 5000 vīru tika atgriezti, teica runu, kas varētu būt vislabākais sprediķis Baznīcas vēsturē. Svētā Gara iedvesmots, viņš lietoja sludināšanas metodi, ko vēlāk Baznīca identificēja kā Bauslību un Evaņģēliju. Redziet, Pēteris vispirms pavadīja daudz no sava sprediķa, nosaucot visus viņu grēkus, pat apsūdzot viņus par Kristus krusta nāvi. Kāds domātu, ka tik tieša un apsūdzoša runa liktu klausītājiem novērsties un aiziet prom. Un tas, bez šaubām ir notika.

Bet tas, ko Pēteris dara, nosaucot viņu grēkus un pasakot, ‘jūs pie tā esat vainīgi’, ir tas, ko vēlāk Baznīca sauca par Bauslības sludināšanu. Bauslības sludināšana nav patīkama. Tā liek mums justies neērti un vainīgiem, tas ir, ja mums ir sirdsapziņa. Bauslības sludināšana ir domāta, lai cilvēks saprastu, ka viņš ir grēcinieks, un vēl svarīgāk – meklētu izeju no situācijas. Tas liek cilvēkam saukt, “kas man jādara, lai es tiktu pestīts?!” (Apd 16:30)

Tad Pēteris dod zāles, kas remdē sāpes un atbrīvo gūstekņus, “Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts” (Apd 2:21). Jūs apsūdzējāt Kristu. Jūs sitāt Viņu krustā. Bet “Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs” (2Lk 30:9), un ja jūs piesauksiet Viņu, jūs tiksiet izglābti. Šī ir Evaņģēlija sludināšana. Šī ir Labā Vēsts, ka, ja mēs atgriežamies no sava ļaunā ceļa un pievēršamies Kristum, liekot savu ticību uz Viņu vien, mēs tiksim izglābti. Kristus par mums. Tas ir Evaņģēlijs. Nevar sludināt Evaņģēliju, ‘Dievs tevi mīl’, bez Bauslības sludināšanas, ‘tu esi grēcinieks’, citādāk tas kļūst par lētu žēlastību, par cukurvates sludināšanu, kas ved nevis pie pestīšanas, bet pazudināšanas.

Bet, lai dzirdētu Dieva pilnīgo vēsti, ir jābūt kādam, kas sludina. Dievs Tēvs varēja rakstīt pestīšanas vēsti mākoņos, lai visi to redzētu, vai likt Bībelei nokrist no debesīm, lai cilvēki to lasītu, bet tā vietā Viņš sūtīja savu Dēlu – iemiesoto Vārdu, kas parādīja un pasludināja Labo Vēsti mūsu ausīm. Paldies Dievam, ka mums katram var būt sava Bībele, ko lasīt, bet ir kaut kas īpašs, kad mēs dzirdam Dieva vārdu, kā Pāvils saka, “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Rm 10:17)

Mūsu luteriskās apliecības atkārto šo patiesību šādi: “Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai.”

Īsākā atbilde, ko varu dot, kas mācītājam ir jādara, ir jāsludina Dieva Vārds un jāizdala Dieva iestādītie sakramenti. Mācītājiem, kā indivīdiem ir daudz un dažādas dāvanas. Vienam padodas Svētdienas skolas vadīšana, otram pasākumu rīkošana, viens ir izcils pedagogs, otrs ir lielisks dvēseļkopējs. Kāds mācītājs ar savu personību vien var piesaistīt daudz klausītājus, cits ir ļoti labs administrators. Bet vienalga, kādas viņiem ir dāvanas, ir divas lietas, kas viņiem visiem ir jādara un tas ir jāsludina Dieva Vārds un jāpārvalda Dieva sakramenti. Ja mācītājs to nedara, vai dara to pavirši, koncentrējoties uz citām savām dāvanām, tad viņš ir paviršs mācītājs.

Es nesaku, ka viņam ir jābūt vislabākajam sludinātājam v.tml. Nē. Viņam ir jāsludina Vārds. Nevis savas domas, nevis jaunākās filozofijas, un Dievs lai pasargā, nevis to, ko šī laikmeta gars saka. Un arī, šis ir svarīgi, viņam nav jāsludina tas, ko draudze grib dzirdēt. Mācītājs var sludināt cukurvati. Bet tas nav pareizi. Mācītājs nav pašapziņas koučs, motivējošs spīkers vai iedvesmojošs runātājs. Mācītāja darbs ir skaidrs. Viņam ir jāsludina Bauslība un Evaņģēlijs. Ja viņš to dara, viņš ir labs mācītājs.

Ir svarīgi, ka šīs divas lietas tiek darītas nevis tāpēc, ka tā ir tradīcija, mēs tā vienmēr esam darījuši, un būtu grēks kaut ko mainīt. Nē. Bībele skaidri liecina, ka Svētais Gars nāk caur ārējiem līdzekļiem, jeb kā mēs sakām, žēlastības līdzekļiem. Pēteris tika sūtīts pie Kornēlija, lai sludinātu Evaņģēliju. Pirms tam Dievs bija sūtījis divus eņģeļus, vienu pie Pētera, otru pie Kornēlija, lai ‘sarunātu viņiem tikšanos’. Pēteris ierodoties sāka sludināt Kristus Vēsti, un pēkšņi Svētais Gars nolaidās uz Kornēliju un viņa namu. Dievs varēja likt Svētajam Garam nākt caur eņģeli, vai pa taisno bez sludināšanas, bet tā vietā Viņš lietoja iemiesoto vārdu Pēterī, lai to paveiktu. Pētera sludināšana lika Svētajam Garam nākt.

Mans bijušais rektors Lutera Akadēmijā, Reinhards Slenczka mēdza teikt, ka Dieva vārds ir “tutvort”, darbības vārds, ka tas, ko tas saka, tas arī dara. Ja Dieva vārds saka, ka maize ir Kristus miesa, tad tas tā ir. Svētais Gars nāk caur Dieva vārdu, vai tas būtu dzirdētais vārds, vai Dieva vārds sakramentos.

Un visas citas dāvanas, kas mācītājam var būt, ir paplašinājums viņa primārajam aicinājumam – sludināt Vārdu un pārvaldīt sakramentus. Kad es pieņemu privātas grēksūdzes, tas ir caur Bauslību un Evaņģēliju. Kad veicu padomdošana, tas ir caur Dievvārdu. Kad apmeklēju kādu slimnieku mājās vai slimnīcā, tas atkal ir ar dievvārdu un arī sakramentu. Mans aicinājums ir būt Vārda iemiesojumam vienalga, kur atrodos, vai tas būtu Bībeles stundā vai sabiedriskajā transportā.

Un, ja mana primārā vieta, kur sludināt, ir kancele, tad draudzes uzdevums ir ņemt no tā un iesēt sev visapkārt. Kā Kristus sūtīja 72 mācekļus, tā arī draudze tiek sūtīta ar vārdiem “Ejiet ar mieru un kalpojiet Tam Kungam ar prieku!” Es jums, jūs pasaulē. Es varbūt tikai tāds Andrejs, kas uzticīgi sludināja Pēterim. Jūs varbūt esat tie Pēteri, kas kļuva par liecinātāju liecinātājs.

Mācītājs nav tikai draudzes vadītājs un gans, bet vīrs, kas ir Baznīcas aicināts un iecelts, lai darītu savu darbu. Tas darbs ir sludināt Bauslību un Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Nav visiem uzticēts mācīt draudzi un barot ar sakramentiem. Tas ir mācītāja aicinājums, lai stiprinātu draudzi un dotu tai ieročus pastāvēt šajā pasaulē. Kaut nav dots visiem mācīt draudzi, ir visiem dota pavēle stāstīt un liecināt par Kristu visai radībai. Lai Svētais Gars dod mums visiem iespēju to darīt, un lai Svētais Gars mani svētī pildīt to aicinājumu, uz kuru Viņš mani ir aicinājis. Āmen.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]