Sprediķis 15. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 2. septembrī (Lk 7:11-17), māc. Juris Morics

Viss lielais notikums vēl toreiz bija priekšā… Un daudziem, jo daudziem no mums arī šodien tas vēl ir tikai priekšā. Pūlis toreiz vēl nesaprata, ka šim pašam pravietim ir vēl jātop atraidītam no visiem, aizliegtam no pašiem tuvākajiem sekotājiem. Šim pravietim ir jātop krustā sistam un drausmīgā nāvē nonāvētam. Lai tādā veidā mūsu grēki nomirtu līdz ar Viņu un Viņam jāceļas augšā trešajā dienā, Lieldienu rītā, kā arī mēs tiksim savulaik Viņa augšām celti mūsu lielajā dienā.

Nevis šīs dienas labumos un mierinājumā, kurus Dievs dod, ir saprotams Kristus. Arī prieka pilnais notikums Nainē ir tikai atblāzma lielajam augšāmcelšanas brīnumam.

Katrā dievkalpojumā mēs sakām Ticības Apliecību…

Ar šiem vārdiem mēs apliecinām kaut ko daudz vairāk… Kaut ko tādu, ko mūsu racionālais saprāts nepieņem. Pieņemt Dieva prātu dažkārt mēdz būt ļoti grūti – mēs to zinām, jo īpaši tie no mums, kas ir piedzīvojuši savās dzīvēs zaudējumus… Kā to piedzīvoja atraitne, pazaudēdama savu vienīgo dēlu… Un tomēr paļāvība uz Dievu un Viņa – mums dotā likteņa pieņemšana dara brīnumus. Kā teikts jau dzirdētajā Vecās derības teksta fragmentā no Ījaba grāmatas:

..jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. Un bada dienā Viņš tevi izglābs.. No ļaunām mēlēm tu būsi drošs, un tev nebūs jābīstas no izpostīšanas, kad tā tevi sasniegs. (Īj 5:18, 20-26)

Sprediķis trešdienā 14. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 29. augustā (Jņ 6:56-69), māc. Juris Morics

..ja mēs cenšamies saprast cilvēku viedokli; un ja klausāmies Pestītāja vārdos ar daždažādo sapulcēto cilvēku ausīm, mums tiešām būtu jāsaka tā, kā ir teikts vienā pantā – šī valoda ir grūta, nesaprotama, kas to spēj saklausīt? Jā, Jēzus valoda ir ļoti nesaprotama, un ap Viņa vārdiem bija daudz dažādu pārpratumu. Tas notiek arī šodien, kaut gan šos vārdus pasaule lasa jau gandrīz 2000 gadu.

Neskatoties uz nesapratni un pat daudzu mācekļu atkrišanu – Kristus tomēr spītīgi turas pie sava sludināšanas veida un pie saviem pateiktajiem vārdiem. Viņš neizdabā klausītājiem un nespodrina savu tēlu ar izpatikšanu citiem. Mūsdienu valodā sakot – Jēzus Kristus PR ir pavisam nekam nederīgs pasaules skatījumā.

Arī mūsdienās šie pārpratumi ap Jēzu ir ļoti lieli un dažādi. Ap Jēzu pulcējās daudz ļaužu, par Viņu interesējas visdažādākie cilvēki… Pat gudri un gaiši cilvēki. Viņi redz Viņā brīnišķīgu skolotāju, neparastu pravieti, par Viņu sajūsminās. Par Viņa vārdiem sajūsminās pat nekristīgie. Dzied slavas dziesmas – tik brīnišķi ir šie Pestītāja svētības vārdi, ko Viņš teica, savās svētībās. Kas vēl cilvēcei kaut ko skaistāku ir varējis pateikt? Jēzus ir apjūsmots – dzejnieki, domātāji, jūsmotāji, atrod pie Viņa daudz saistoša. Citi pie Viņa atrod augstās brīnišķīgās morālās, tikumiskās prasības, atrod Viņa paša dabā brīnišķīgo priekšzīmi, skaidrību, kas nekur citur nav ne ar ko salīdzināma.

Un tomēr ir kāds brīdis, kad visi jūsmotāji atkrīt no Viņa. Viņā ir kaut kas tāds, ko nevar ietilpināt cilvēcīgajos rāmjos. Cilvēki meklē Jēzū tikai cilvēku, cilvēki redz Jēzū tikai cilvēku. Un, patiešām, redz Viņā kaut ko no brīnišķīga, kas varētu būt atdarināms kā paraugs, un tomēr vairāk it kā nekā. Ir kāda robeža, kas šķir. Ir kaut kas tāds, ko Jēzus, pēkšņi pasacīdams, ir kā uguns vai šķēps, kas no sevis atšķir.

– „Kas Manu miesu ēd, Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība.” –

 

Sprediķis 14. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 26. augustā (Mt 6:24-34), māc. Juris Morics

Ko nozīmē būt kristietim? Kā mana ticība izpaužas ikdienas dzīvē?

Šādi un līdzīgi jautājumi nodarbina ikvienu no mums. Ikviens no mums kalpo diviem vai pat vairākiem kungiem; nereti – Dievam un mantai, kādai vienai, vai pat vairākām atkarībām… Mēģinot tos visus savstarpēji salabināt un attaisnot: aizmirstot, ka lietu patieso vērtību nosaka nekas cits, kā vien tikai tava paša attieksme.

Tas ir ārkārtīgi nopietns eksistenciāls jautājums, uz kuru agri vai vēlu ikvienam cilvēkam ir jāatrod un jānoformulē atbilde: kas atrodas starp mani un manas dzīves vēlamo rezultātu? Kas nodrošina to, ka manā dzīvē notiek labas lietas? Kas garantē manas dzīves labvēlīgu virzību?

Ja cilvēkam ir pārliecība, ka tas ir viņš pats – ar savām zināšanām, prasmēm, kontaktiem, uzkrājumiem, sabiedrisko statusu u. tml., tad apdraudējuma sajūta, …pat ja uz mirkli tiks apslāpēta, patiesībā vienmēr būs klāt-esoša. Cits skatījums, kuru piedāvā Jēzus, ir pamēģināt aizdomāties, ka manas darbības rezultāts patiesībā nekad nav atkarīgs tiešā veidā no manis paša – tas vienmēr ir pastarpināts, tas vienmēr, it kā, ir izgājis cauri neskaitāmiem filtriem. Šādā gadījumā filtrs ir Dievs un Viņa mums dotā Jaunā Derība.

Šādi tiek atklātas katra mūsu sabiedrības indivīda atkarības un saistības, kas pieder arī pie cilvēkā sākotnē ieliktās dabiskās diev-atziņas. Sīkāk šī antropoloģijas būtība mums šodien pat nav jāaplūko, proti, vienkāršiem vārdiem sakot – kam ir pieķērusies tava sirds, tas ir tavs dievs.

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās.

Tā ir bauslība un evaņģēlijs vienlaicīgi – atkarībā no mūsu attieksmes. Tas ir pārdomu temats un vadlīnija, katra patiesi ticīga cilvēka mūžam.

 

Sprediķis trešdienā pēc 13. svētdienas pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 22. augustā (Jņ 6:51-58), māc. Juris Morics

Tieši šie Jēzus Kristus vārdi: ES ESMU DZĪVĪBAS MAIZE, ir visas mūsu kristīgās ticības centrs – viss pārējais mums tikai palīdz noticēt šiem Dieva Vārdiem.

Dzīvā maize – tā ir Viņa būtība un Viņa mācība. Viņš ir dzīvs vienmēr. Viņš vienmēr ir bijis, ir un būs. Viss pasaulē ir mainīgs, bet Dievs nemainās. Viņš vienmēr ir atbilstošs laikam, nekad nenoveco un nekad arī neatpaliek no laika. Jau pirms cilvēks Dievu iepazina – Jēzus Kristus personā, Viņš bija aktuāls. Toreiz cilvēki nepazina Dievu, bet zināja, lasot pravietojumus, ka Viņš nāks. Nezināja, kāds Viņš būs, bet zināja, ka Viņš nesīs atbrīvošanu. Pirms Dieva atklāsmes Kristū, ticīgie gaidīja Viņa nākšanu un savu pestīšanu caur to. Viņš būs ar mums līdz šo laiku beigām Svētā Gara klātbūtnē, un laiku beigās mēs Viņu redzēsim vaigā.

Tātad – Viņš ir vienmēr Dzīvs.

Dzīvības maize – ir tas, ko Jēzus dod mums. Viņš aicina mūs smelties no Viņa gudrības un pieņemt Viņa mums dotās svētības. Viss pasaulē ir mainīgs, laicīgs un satrūdošs. Viss pasaulē iet bojā, un tas ir tika laika jautājums par vielas sabrukšanas procesiem. Viņš, Jēzus Kristus, kā dzīvības maize ir patiesā un nesabrūkošā vērtība. Vienmēr svaiga, nenovecojoša un tai pašā laikā bijusi, pirms viss cits ir ticis radīts…

Dzīvo darošā maize – uz to Kristus nepārprotami mums norāda ar saviem vārdiem:

Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.

Viņš ikvienu no mums dara dzīvu ticībā Viņam. Te nav nekādas mistikas, kā, iespējams, daži iedomājas. Tas nav process, kas iziet no Dieva un tiek personalizēts cilvēkā pats par sevi. Dzīvība ir atrodama Viņā, ticībā Viņam un Viņa Vārdā. Tas ir riņķa process – tieši tāds, kā par to saka Alberts Lielais. Visa Dieva mācība nāk no Dieva, tā māca par Dievu un ved atpakaļ pie Dieva. Visas Trīsvienīgā Dieva mācības centrā ir Jēzus Kristus.

Jēzus Kristus ir Dzīvā maize, Dzīvības maize un Dzīvu darošā maize.

Nav cita ceļa uz patiesību kā vien Dieva ceļš, un Dievs mums ir atklājies Jēzū Kristū un norādījis ceļu pie Viņā caur Kristu. Vienīgi Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. SOLI DEO GLORIA – Vienīgi Dievam Gods.

Sprediķis 13. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 19. augustā (Lk 17:11-19), māc. Juris Morics

          Ja šai svētdienai mēs varētu dot nosaukumu, tad droši vien šo svētdienu mēs varētu saukt par Pateicības svētdienu, jo gan šīs svētdienas lasījumu Svēto Rakstu vārdi, gan visi liturģiskie teksti runā par pateicību Dievam.

            Saņemot kopā visu šodien dzirdēto, mēs varam secināt, ka pateicībai ir divi veidi, no kuriem neviens nav izslēdzams, bet gan viens otru papildina. Spitālīgie pēc dziedināšanas devās rādīties pie priesteriem, kuri apliecināja viņiem, ka tie patiesi ir veseli. Saskaņā ar Dieva doto bauslību, pēc tā laika priekšrakstiem, par dziedināšanu bija templī jāpienes upuris. Evaņģēlija rakstu vietā par to nekas nav teikts, bet noteikti, ka dziedinātie to darīja, jo tāda bija tā laika kārtība. Bet Jēzus aicina uz vēl ko citu – uz sirds un sirdsapziņas pateicību, kā uz to norādīja arī ķēniņš Dāvids no Vecās Derības lasījuma:

Tas nozīmē, ka šī redzamā pateicības forma – mūsu redzamie ziedojumi ir daļa no tā, ko Dievs no mums sagaida. Mūsu labie darbi dievnamā, mūsu ziedojumi baznīcas kolektē, vai kādi citi ziedojumi papildus mūsu Baznīcas vajadzībām ir tikai aisberga redzamā daļa un ir nepilnīgi, ja tiem neseko sirds pateicība Dievam. Tā pateicība, kuru Jēzum Kristum pienesa tikai viens no desmit dziedinātajiem spitālīgajiem.

            Visa mūsu dzīve un visi mūsu pienesumi Dievam redzamā formā ir tā redzamā ticības daļa, pirms kuras jau ir notikusi mūsu lielā sirds pateicībā. Šī sirds pateicība mūs patiesībā veido par citiem cilvēkiem – par Dieva bērniem, par tādiem, kādus mūsu Debesu Tēvs mūs grib redzēt. Par tādiem, kādus Viņš mūs ir gribējis veidot pēc sava tēla un līdzības.

Bet tādu lielu brīvību Viņš mums ir devis, ka vēlas, lai mēs no brīvas gribas, ne piespiesti, nākam pie Viņa ar savām pateicībām un labiem darbiem.

Evaņģēlija noslēgumā Jēzus pasaka dziedinātam samarietim vārdus: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”

Tātad patiesā dziedināšana ir notikusi sirdī, nevis miesā un samarietis varēja dzīvot tālāk saņēmis pilnīgu dziedināšanu, kamēr pārējie deviņi spitālīgie bija tikai ārēji apārstēti.

Sprediķis trešdienā pēc 12. svētdienas pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 15. augustā (Jņ 6:24-35), māc. Juris Morics

          Runājot tiešā tekstā, Jēzus saka: Jums nevajag patiesību, jums nevajag gara bagātību, jums neinteresē Dieva vārds un savas garīgās pasaules sakārtošana… Jūs tikai meklējiet kur pierīties un piebāzt ar labumiem savas mājas… Jēzus pārmet cilvēkiem tukšību, ārišķību, tiekšanos pēc „kiča”.

Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai,

Mēs dzīvojam reklāmas un aktīvas pārdošanas laikā. Ko gan visu mūsdienās nepiedāvā pārdot? Ja tik kaut kam var piekabināt cenu, tad tas ir pārdodams… Var nopirkt zemi – pat ne uz zemes – lai cik tas absurdi neskanētu… Kaut kāds nekustamais īpašums kaut kur izplatījumā…

            Gadu gaitā man ir nācies novērot kādu interesantu sakarību, uz kuru mēs varam attiecināt arī Jēzus Kristus mums doto mācību. Lielākā daļa sabiedrības strādājošo cilvēku savu profesiju izvēlas nevis pēc principa: vai man tas patīk, bet gan – kur vairāk maksā. Mazāk šāda izvēle ir sastopama pie radošajām profesijām: māksliniekiem, skolotājiem, zinātniekiem. Un sakarības būtība ir ļoti vienkārša – ja darbs tiek darīts ar prieku, neskaitot minūtes, tad tas cilvēkam kļūst par svētību, un pārējās lietas tad Dievs vienkārši iedod. Turpretī, ja darbs tiek pakļauts tikai mērķim nopelnīt, tad ātri vien pazūd svētība. Tas kļūst par smagu slogu un vairs nav gandarījuma.

Bērni parasti dara to, ko tiem patīk darīt un dara to ar prieku, bet pieaugot, pasaules gudrība samaitā labo gribu, ienesot domāšanā aprēķinu, kurš dažkārt padara velna darbu, ja cilvēks neklausa Dieva aicinājumam.

            Tauta prasa – dod mums maizi, bet Jēzus atbild: „Sakārtojiet savas smadzenes”. Droši vien, ka šodien tas ir tikpat aktuāli, kā tas bija toreiz, kad Jēzus teica vārdus:

Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.

            Mēs varam būt laimīgi jau šinī dzīvē, ja atrodam Gara bagātību, ar kuru Dievs mūs bagātīgi apdāvina ik dienas. Par šīm lietām Jēzus runā diezgan skaidri:

“Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.”

Tātad mēs paši neizvēlamies ticēt Kristum vai nē, bet Dievs pie tā strādā. Tas ir Dieva darbs pie mums, un mums atliek tikai sekot Viņa aicinājumam, bet iespējams, ka tieši tas daudziem ir pats grūtākais.

Katram no mums Dievs ir šajā pasaulē paredzējis savu vietu. Svētlaime un atpūta mūs gaida Dieva valstībā, bet šeit tas ir jānopelna. Kā jānopelna? Ieklausoties Dievā un sekojot Viņa aicinājumam darīt šajā pasaulē to darbu, kādam Viņš katru no mums ir izredzējis – skolotājam, aktierim, māksliniekam, dārzniekam, zemniekam un visai plašam profesiju klāstam, iekļaujot baņķierus, finansistus, juristus, politiķus, un jo daudzus citus. Katrs darbs var būt par svētību, vai lāstu, atkarībā no tā, kā mēs pret to attiecamies saskaņā ar Dieva katram paredzēto sūtību šeit uz zemes.

Sprediķis 12. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 12. augustā (Lk. 10:23-37), māc. Juris Morics

Sprediķis 11. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 5. augustā (Mk. 7:31-37), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc 10. svētdienas pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 1. augustā (Jņ. 6:1-12 ), māc. Juris Morics

Sprediķis 6. svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 1. jūlijā (Mk. 8:1-9 Četru tūkstošu paēdināšana), māc. Juris Morics

Brīnums, kurš aizsācies sirmā senatnē, kad Dievs mums – Viņa izredzētajiem, deva Savu Vārdu, un vēlāk caur Jēzu Kristu to klātienē svētīja un turpina svētīt TO pie mums ik dienas. Proti – brīnums ir šī dzīvības maize: no viņas laužot un dalot to – tā tikai vairojas, pretēji tam, kā tas notiek ar laicīgiem labumiem, kurus mēs izlietojam vai nolietojam. Lietojot Dieva garīgos labumus – Viņa Vārdu un Viņa Sakramentu, Svēto Vakarēdienu, šīs lietas iet vairumā, nevis mazumā. Pilnīgi pretējs process tam, kas notiek ar laicīgo mantu. Lietojot Viņa Gara bagātību, mēs to nemitīgi pavairojam – pielasot aizvien jaunus grozus pilnus ar to ražu, kura tiek sēta, kad mēs sludinām pasaulei Viņa Vārda patiesību.

Mazticīgie un pasaulīgā labuma meklētāji aiziet, bet Dieva patiesības meklētāji paliek…

Es jūs aicinu nepaturēt tikai sev nolauzto patiesības maizes gabaliņu, bet pavairot to – laužot tālāk un stāstot citiem par Dieva Vārda patiesību.

Sprediķis trešdienā pēc 5. svētdienas pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 27. jūnijā (Mk 5:21-43), māc. Juris Morics

Runāt par Dievu intereses pēc, vai lūgt Dievu bez dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības ir veltīgi – tā ir piedalīšanās pie notikuma, nevis lūgšana. Ticība, kas Kristu tikai teorētiski pieņem par pasaules Pestītāju, nekad nevar dziedināt. Glābjoša ticība nav tikai patiesības atzīšana ar prātu. Nepietiek, ja ticam tikai mācībai par Kristu – tam, ka Kristus ir: …tic arī velns. Vienīgā ticība, kas mums var palīdzēt, ir tāda, kas Jēzu Kristu satver kā savu personīgo Pestītāju, pieņemot Viņa nopelnu par savējo. Daudzi iedomājas, ka ticība ir tikai uzskati – sava veida ētika…

Glābjoša ticība būtībā ir darījums, līgums – derība, kuras rezultātā tie, kas pieņem Kristu, savieno sevi derības attiecībās ar Dievu. Īsta ticība ir dzīva. Dzīva ticība nozīmē spēka pieplūdumu un pieaugošu uzticēšanos Kristus nopelnam.

Šis pagarais notikumu apraksts ir par mācību mums. Stāsts par to, kā divi ļoti dažādi cilvēki noticēja Jēzum un ticība viņiem deva dziedināšanu. Apkārtējie redzēja tikai fizisku atveseļošanos, bet daudz dziļāka noteikti bija garīgā dziedināšana, kura ir iespējama katram no mums.

Sprediķis Jāņa Kristītāja dienā, AD 2018. 24. jūnijā, (Lk. 1:57-68) māc. Juris Morics

Dzīvojot Svētā Dieva priekšā, es vienkārši nespēju un nekad arī nespēšu pats sevi izmainīt, sevi atbrīvot, sevi glābt! Tādēļ man vairāk par visu, kā gaiss, ko elpoju, ir vajadzīgs kaut kas daudz, daudz vairāk par Dieva baušļiem, Viņa likumiem!

Man ir vajadzīgs Palīgs, Glābējs, Pestītājs. Man ir vajadzīgs Kristus. Man ir vajadzīgs Dievs!

Tas, kas cilvēku patiešām izmaina, izmaina ne vairs tikai manu ārieni, bet izmaina sirdi  – ir patiešām dzīva, reāla sastapšanās ar To, kurš nāk pēc Jāņa, pēc visām bauslības apsūdzībām un visiem maniem sirdsapziņas pārmetumiem: tā ir sastapšanās ar Dieva beznosacījumu mīlestības un žēlastības pieredzi.

Kad mēs to esam savā sirdī sapratuši, tad mēs esam sapratuši Dieva taisnību un Viņa žēlastību, izpratuši atšķirību starp Dieva piespiedu sodu, kas ir Viņam smagi un pret-dabīgi: Viņa patiesajai – mīlestības pilnajai dabai! Dievs ir mīlestība!

Sprediķis trešdienā pēc 4. svētdienas pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 20. jūnijā (Mk 4:35-41 Jēzus apsauc vētru), māc. Juris Morics

Notikumam uz Ģenaceretes ezera ir arī dziļi simboliska nozīme. Laiva Svētajos Rakstos simbolizē Baznīcu, kas glābjas šīs pasaule grēku plūdos, tāpat kā Noass reiz glābās savā šķirstā līdz ar visu dzīvo, ko Dievs viņam bija licis izglābt. Baznīcu bieži arī burtiskā nozīmē pārsteidz vētra. Kad tas notiek, savas mazticības dēļ daudzi kristieši krīt panikā un dusmojas uz it kā guļošo Jēzu. Vai tad Viņš neredz, kas notiek? Kādēļ Viņš nepalīdz smelt ūdeni laukā no mūsu grimstošā kuģa? Vai Viņam pašam sava Baznīca nerūp?

Brīžiem šķiet, ka patiešām esam iemesti satrakotā jūrā. Slimības, nelaimes, dažādi sarežģījumi rada bailes, uztraukumus, līdz atskan Jēzus mierīgā balss – klusu mierā! – un arī mūsu dzīves laiva laimīgi sasniedz miera un drošības ostu. Viss sakārtojas, ja mēs patiesi lūdzam Dievu un nepiemirstam savas lūgšanas beigās pateikt vārdus: „Tavs, ne mans prāts lai notiek”. Dievs ir liels un Viņš darbojas pēc sava prāta, un jāsaka pateicība par visu, ko Viņš mums lēmis – gan labo, kas nes svētību, gan ļauno, kas mūs pamāca un pārmāca. Liekot visu Dieva rokās, mēs varam atvilkt elpu, sakārtot savas lietas un drošas paļāvības pilni raudzīties nākotnē…

Tomēr viena lieta te gan ir jāatceras, proti, ja dodamies līdzi Jēzum un sēžamies vienā laivā ar Viņu, tad varam būt droši, ka vētra būs, un ne viena vien.

Sprediķis ceturtajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem AD 2018. 17. jūnijā (Lk 5:1-11), māc. Juris Morics

Dažādi un dažādos veidos cilvēki mēdz klausīties un uztvert Dieva vārdus. Mēs nezinām, kādi bija toreiz Jēzus klausītāji, kuri spiedās pie Viņa. Iespējams, ka viņiem Jēzus vārdi vienkārši paslīdēja garām kā skaista, runa, bet sirdī nekrita. Dievs Jēzū Kristū bija izvēlējies uzrunāt citus – ne tos, kas ap Viņu spiedās, bet gan tos, kas bija izkāpuši no savām laivām un mazgāja savus tīklus.

Sīmanī, līdz ar citiem zvejniekiem notika ļoti radikāla vērtību maiņa – tas, kā dēļ tika dzīvots un kas tika sasniegts, kļuva par nevērtīgu, saskatot patiesās Dieva ceļa vērtības. Tā Jēzus maina mūsu dzīves, paverot aizvien jaunus apvāršņus, ja vien gribam Viņam paklausīt. Lielais loms Sīmanim un pārējiem radīja pārmaiņu viņu pasaules uztverē.

“Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

Un šie vārdi kļuva par atslēgas vārdiem durvju atvēršanai uz jaunu – daudzkārt plašāku Dieva piepildītu pasauli.

Tieši sava grēcīgumu un necienības apzināšanās dara mūs par cienīgiem būt Dieva tuvumā. Kā tas bija toreiz ar Sīmani, tā tas notiek joprojām ar katru patiesi ticīgo… Caur savas grēcīgās dabas atzīšanu un paļaušanos uz Kristus vārdiem, caur patiesu uzticēšanos Viņam. Savu necienīgumu apzinoties, mēs kļūstam par cienīgiem būt Dieva tuvumā.

Sprediķis trešdienā pēc 3. svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2018. 13. jūnijā  (Mk 4:26-34), māc. Juris Morics.

Dieva valstībai patiesi ir spēja augt tā, kā to mums parāda Kristus, līdzībā ar sinepju sēkliņu. Valstība ienāk mūsu sirdī, kā maza, kādreiz kaut kur iesēta sēkliņa. Mēs reiz bērnībā bijām baznīcā, bijām ielūgti kādās kāzās, kuras sākās ar laulībām baznīcā; satikām kādu senu paziņu, kurš kaut kāda iemesla dēļ esot kļuvis par kristieti… Vairākus gadus tās bija tikai miglainas atmiņas, bet tad pēkšņi notika brīnums – sagribējās ieiet baznīcā, vēl vairāk – parunāties ar mācītāju… A vai drīkst? Ko es viņam teikšu un ko viņš teiks man? Tā ir zīme, ka Dieva valstības sēkla sākusi augt.

Ko nozīmē – Dieva valstības augšana? Vai gan Dieva valstība varētu augt? Augt bezgalīgi, plešoties aizvien lielāka un lielāka? Vai tai būtu jāaug un vai mēs maz spētu aptvert tādu augšanu? Dieva valstība pati par sevi neaug, jo tā visur ir – visapkārt, visumā un arī mūsu vidū… Bet tieši mūsu vidū tā var augt un pieaugt – mūsu ticībā un mūsu attieksmē pret to.

Caur līdzībām ikviens tiek aicināts pie Kristus. Bet tikai tie, kuriem ir dotas dzirdīgas ausis un ticīga sirds, tie kļūst par Jēzus mācekļiem. Tas aizsākās toreiz ar divpadsmit apustuļiem un kopš tā laika iet pasaulē pāri visām robežām un sociālajiem slāņiem. Jēzus prasa uzticēšanos, un tiem kuri uzticas – Viņš atver Dieva valstību. Tas notiek caur Kristības Sakramentu, kad jaunkristītais kļūst par Dieva ģimenes locekli. Tas ir māceklības sākums. Tālāk var Kristu iepazīt vairāk un vairāk, jo Viņš ne no viena nenorobežojas, bet taisni otrādi – visus aicina pie sevis.

Sprediķis 3. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2018. 10. jūnijā  (Lk 15:1-10), māc. Juris Morics.

Parasti ir tā, ka tas, ko dzīvē gadās pazaudēt nav bijis tas pats vērtīgākais. Vai arī tas, kas ir ticis atņemts – ir atņemts, lai iedotu vietā kaut ko vērtīgāku… Un kad mēs nepieņemam savās sirdīs pasaules diktētos spēles noteikumus un ēdam kopā ar grēciniekiem! Un kas tad ar mums notiek…? Notiek tas, ka tad, kad, mēs pazaudējam pasauli – Kristus mūs atrod un mums ir vieglāk piederēt Viņam.

Mīļais Jēzu, palīdzi paļauties uz Tevi un mācīties no Tevis. Palīdzi neieslīgt šaubās un sevis žēlošanā. Palīdzi uzticēties Tavai klātbūtnei, kas mūs stiprina. Stiprini mūs tajās dienās, kas šķiet bezcerīgas kā kaps. Atgādini mums par Tavu augšāmcelšanos. Palīdzi mums vienmēr ticēt dzīvības apsolījumam Tevī.

Sprediķis trešdienā pēc 2. svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2018. 6. jūnijā  (Mk 3:20-35), māc. Juris Morics.

Vai ir viegli saprast visu to, ko Jēzus ir darījis? Visu to, kā Viņš ir katrā gadījumā rīkojies? Visu to censties paskaidrot… Nav viegli… Kāpēc? – tāpēc, ja mēs ticam, tad nav ko tur izskaidrot. Nav taču iespējams paskaidrot acīmredzamo un prātam neaptveramo. Tas, ko Jēzus ir darījis – vienkārši ir noticis, jo Viņš ir Dievs; mēs tam ticam AMEN!

Kristus nāca, lai mūsu dēļ nomirtu un tā ir mūsu galvenā vērtība – pārējais viss ir tikai dzīves garšas piedevas. Mārtiņš Luters savas dzīves noslēgumā, gulēdams uz nāves gultas, pateica vārdus: „ Tā ir patiesība. Mēs visi esam nabagi”.

 

Sprediķis 2. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2018. 3. jūnijā  (Lk 14:16-24), māc. Juris Morics.

Ticība ir dāvana ikvienam – neatkarīgi no sociālā stāvokļa, vai piederības, vai pieredzes, bet ticība, tāpat, kā mīlestība, prasa labus augļus. Ja mīli, tad apliecini to vārdos un darbos… Tātad tā ir mūsu iekšējā sirds stāvokļa vēlēšanās nākt tur, kur es esmu gaidīts un mīlēts! Ja vēlies piederēt Dieva tautai, tad parādi Dievam savu mīlestību…

  • Dievkalpojums katru svētdienu ir domāts tiem, kas vēlas piederēt pie Dieva draudzes šeit un mūžībā;
  • Aizbildināties var cilvēku un mācītāja, bet ne Dieva priekšā, jo tur ar fantāziju un runas dāvanām cauri netiksi;
  • Formāla piederība draudzei un formāla dievkalpojuma apmeklēšana, lai tikai labi izskatītos, vai iegūtu kādu labumu, ir neuzticība Dievam un no Viņa to nevar noslēpt;
  • Dieva nams ir atvērts visiem – te nav sociālo ierobežojumu un rasu nevienlīdzības.

Sprediķis Trīsvienības svētdienā, AD 2018. 27. maijā  (Jņ 3:1-17), māc. Juris Morics.

Trīsvienīgais Dievs ir tikai kristiešiem… Nevienā reliģijā pasaulē nav Trīsvienības, jo visas citas reliģijas ir izgudrojuši cilvēki. Dieva Trīsvienība ir kaut kas mūsu – cilvēku, prātam neparasts, un tas ir viens no Dieva eksistences pierādījumiem. Ja kristīgo ticību būtu izdomājuši cilvēki, tad mums nekādā ziņā nebūtu Trīsvienīgais Dievs – tas liekas kaut kas cilvēka prātam neaptverams.

Kā cilvēki nāk pie Dieva? Tas notiek pakāpeniski. Ir neizskaidrojami un neatbildami jautājumi. Kaut kas pievērš uzmanību un liek domāt, ka pastāv kāds augstāks spēks, kas visu nosaka. Nākamais solis ir, kad cilvēks atzīst, ka visa radītājs un uzturētājs ir Dievs. Un nākamā atziņa ir jau ļoti konkrēta un personiska – ka tas nav vispārīgi kaut kāds Dievs, bet Dievs Tēvs, Dēls Jēzus Kristus un Svētais Gars.

          Ar Kristus nākšanu viss ir mainījies, jo Viņš nenāca tiesāt, bet nāca piedot… Ja vien mēs spējam pieņemt un noticēt šai piedošanai – dzīve izmainās. Mēs vairs neesam atbildīgi par saviem grēkiem bargā Dieva priekšā, bet atdodam tos Kristum. Dievs nepiemin mūsu grēkus: Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis.

Sprediķis trešdienā pēc Vasarsvētku svētdienas, AD 2018. 23. maijā  (Jņ 15:26-27; 16:4b-15), māc. Juris Morics.

Dieva Svētais Gars cilvēku apveltī ar dažādām dāvanām – katram no mums neapšaubāmi šīs dāvanas ir, un katram tās ir citas. Mūsu mazajā Latvijā ir daudz izcilu gleznotāju, mūziķu un komponistu – procentuāli vairāk nekā tas ir lielākai daļai pasaules tautu. Mums ir izcili arhitekti un kārtīgi celtnieki. Mūsu mazajā valstī ir sportisti, kas spēlē pasaules lielvalstu komandās un, aizstāvot Latvijas vārdu sporta spēlēs – ņem pirmās vietas. Mūsu zemē ir izcili ārsti – ķirurgi, kardiologi un citi speciālisti. Šo izcilo sarakstu mēs varētu turpināt, bet vai tikai izcilie ir Dieva Gara svētīti? Viņi tādi nebūtu, ja blakus viņiem nebūtu cilvēki, kuriem Gars ir devis dāvanas palīdzēt citiem izkopt viņu dāvanas – pašiem paliekot ēnā. Kādiem no mums ir labas skolotāja dāvanas, citiem runas dāvanas. Citiem ir dotas dāvanas palīdzēt gan saviem ģimenes locekļiem, gan apkārtējiem draudzes locekļiem un tiem kas trūkumā. Citiem ir dotas dāvanas pelnīt naudu, un Gars tos svētī ar to, ka tie atbalsta tos, kuriem šajā jomā nav tik ļoti paveicies, bet toties tiem atkal ir citas dāvanas, ar kurām tie var kalpot līdzcilvēkiem…

 

Sprediķis Vasarsvētku svētdienā, AD 2018. 20. maijā  (Jņ 14:23-31a Svētā Gara apsolījums), māc. Juris Morics.

..mēs savā pieredzē – redzam, ka labs darbs ir: dzīvs vai nedzīvs nevis pats no sevis, bet no tās sirds, no kuras nāk šī darba pamudinājums un paveikšana. Jebkurš darbs – labs, vai slikts, var būt dzīvs un var būt nedzīvs. Viss ir atkarīgs no tā, kas ir cilvēkā iemājojis. Svētā Gara piepildīta dzīva sirds dara dzīvus mīlestības darbus.

Garīgi nedzīva sirds arī daudz ko var… Ar pamācīšanu, draudiem un pielabināšanos var piespiest ārēji darīt labus darbus. Tomēr tie nav darīti Dieva mīlestībā, bet ir darīti baiļu, goda, naudas vai slavas dēļ. Šie faktori mudina un kustina nedzīvas sirdis. Šie iemesli, vai cēloņi nedara darbus dzīvus.

Bet, kur sirdī nāk Dieva mīlestība, tur darbi top dzīvi. Tur ir atgriešanās pie dzīvā Dieva, kurš savus darbus grib darīt ticīgā cilvēka sirdī.

Tā Dievs, mīļie draugi, mājo arī mūsu vidū. Un Svētais Gars šo mājokli kopj un veido. Tā ir īpašā Vasarsvētku vēsts šai Vasarsvētku dienai: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis.”

Sprediķis Exaudi svētdienā, mātes dienā, AD 2018. 13. maijā  (Jņ. 15:26-16:4, 1Pēt 4:8-11, ģimenes vērtība…), māc. Juris Morics.

Svētā Gara spēks ir tas, kurš uztur mīlestību kristīgā ģimenē, caur uzticēšanos, piedošanu un sevis ziedošanu: tuvākajam pirmkārt, un tad arī visiem pārējiem ģimenes locekļiem – mūsu lielajā ģimenē – Baznīcā, lai būtu savstarpēja draudzība, kas veido nesavtīgu mīlestību. Kā raksta Pēteris savā vēstulē:

Vispirms esiet pastāvīgi mīlestībā cits pret citu, jo mīlestība apklāj daudzus grēkus!  

Svētais Gars ir skaidrība, tīrība, svētums, gaisma un patiesība. Dzīves vētrās un kārdinājumos noturīgas ģimenes… Kā ugunī izkūst sveču vasks, tā Dieva Gara priekšā atklājas viss, kas ir aplams un nepatiess.

Svētais Gars tieši iedarbojas uz cilvēka sirdsapziņu. Bet Viņš nepadara cilvēku par vergu – Viņš liek izšķirties. Izvēles iespēja ir: – vai es gribu palikt piederīgs grēka pasaulei, – vai Dievam. Tam mums ir dota dzīve, lai mēs izvēlētos vienu no abiem – vieglo pasaules ceļu bez Dieva – vai Dieva ceļu pasaulē, līdz ar pasaules nicinājumu, bet saskaņā ar savu sirdsapziņu Jēzū Kristū un Svētā Gara dāvanu.

 

Sprediķis Rogate svētdienā, AD 2018. 6. maijā  (Jņ. 16:23b-30, Kāda ir mūsu lūgšana, un vai mēs ticam tam, ko lūdzam…), māc. Juris Morics.

Sprediķis trešdienā, pēc Cantate svētdienas, AD 2018. 2. maijā  (Jņ. 15:1-8, Viņš patiesais viņa koks un mēs tā zari), māc. Juris Morics.

Lieldienu laikā, vismaz divos dievkalpojumos, mums ir bijusi Labā Gana tēma, kā arī mēs esam pārdomājuši, ko nozīmē Jēzus vārdi ES ESMU. ES ESMU no Jēzus mutes, nav vienkāršs īpašību, vai personvārda pieteikums. Šiem vārdiem ES ESMU ir jau nozīme pašiem par sevi. Viņš bija, ir un būs visu lietu uzturētājs un visa labā devējs un bez Viņa nav nekas, kas ir. Šajā Evaņģēlija Rakstu vietā ar vārdu: ES ESMU – Viņš sevi salīdzina ar vīna koku, mācekļus ar zariem un prasmīgais dārza kopējs ir Pats visu redzamo un neredzamo lietu radītājs – Dievs Tēvs.

Sprediķis Cantate svētdienā, AD 2018. 29. aprīlī  (Jņ. 16:5-15), māc. Juris Morics.

Cantate – dziediet, ir šīs svētdienas nosaukums: „Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu…”

Pie skumja Evaņģēlija lasījuma – šāds svētdienas nosaukums. Bet kas skumst un par ko būtu jāpriecājas? Dieva upuris bija nepieciešams, lai Dievs mums piedotu un Kristus varētu katrā no mums iemiesoties.

Viņš gāja šo ceļu mūsu dēļ, izpirkdams mūsu grēkus un dodams mums sevi Svētajā Vakarēdienā un apsolīdams Svēto Garu. Dažkārt, kad dzīvē ir grūti, tad atcerieties, ka mums pasaulē nav solītas vieglas dienas, bet atzīstot Kristu par savu Kungu, mēs no pasaules esam atpirkti. Mums ticībā ir dota cerība, un mēs tiekam iedrošināti uz paļāvību.

Viņš – pats Dievs lūdz par mums, par savējiem, lai slavēts tāds Dievs, kurš pats ir pazemojies līdz krusta nāvei, kļūdams līdzīgs visnožēlojamākajam grēciniekam, lai ikviens grēcinieks saņemtu piedošanu ticībā uz Jēzus Kristus upuri. Mēs esam dārgi atpirkti!

Sprediķis Jubilate svētdienā, AD 2018. 22. aprīlī  (Jņ. 16:16-23a), māc. Juris Morics.

Jēzus Kristus pārsvarā gadījumu runāja un rīkojās pretēji tam, kā sabiedrība bija paradusi. To viņš apliecināja arī šīs svētdienas evaņģēlija lasījumā, kur nostatīja visu pretstatos:

Patiesība ir noslēpta tajā, ka mēs varam mīlēt visu, bet nepieķerties nekam, kas mūs varētu kalpināt. Mēs varam lietot visu, ko Dievs ir radījis un mums devis, bet nekas no Dieva radītā mūs nedrīkst padarīt atkarīgus. Māksla atrast labumu, tur, kur pasaulīgā pieredze saka – tas ir tev par sliktu un tu esi pazudis. Kristum nepiederēja nekas – tikai tas, kas bija mugurā un to pašu Viņu krustā piesitot leģionāri sadalīja savā starpā. Bet Viņš mīlēja visus un Viņam piederēja visa pasaule. Viņš neizmantoja Savu varu pār pasauli, jo gribēja ikvienam cilvēkam dot neatkarību – iespēju pašam izvēlēties kādam dievam kalpot – patiesībai, vai kultam. Šādu attieksmi Dievs Jēzū Kristū mums deva mīlot mūs un gribot iemācīt mūs dzīvot pasaulē vienkārši, ne aiz aprēķina, bet no mīlestības.

Mums dārga ir mūsu dzīvība – Jēzus parādīja, ka Viņam ir svarīgi, lai dzīvībai tikai tad būtu vērtība, ja tu to spēj kādam dot, vai par kādu atdot. Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, lai mums būtu tas prieks, kuru bijām pazaudējuši pēc grēkā krišanas un atšķiršanas no Dieva klātbūtnes. Svētības, kuras mēs piedzīvojam Jēzū Kristū, nespēj aizstāt nekādas pasaulīgas radītās lietas…

Sprediķis Misericordia Domini, Labā Gana svētdienā, AD 2018. 15. aprīlī  (Jņ. 10:11-16), māc. Juris Morics.

Dievs katru cilvēku uzrunā individuāli, un katrā, kurš klausa, atmodina sirdī mītošās ilgas pēc Dieva. Viņš atklāj grēku – nomaldīšanos un atsvešināšanos no Dieva, kā arī paša cilvēka nespēju tikt galā ar grēku.

Mārtiņš Luters ir teicis:

..to es redzu, ka tas nav teologs, kas lielas lietas zina un daudz māca, bet tikai tas, kas svētīgi un pēc Dieva vārda dzīvo. Jo vairāk es atsvešinos no šīs dzīves, jo vairāk man nepatīk mana profesija.

Dievs mūs mīl un dod mums brīvību. Tā paver iespēju brīvi atrasties Jēzus ietekmes zonā – Viņa draudzē, lai mēs varētu saklausīt, atpazīt un sekot Viņa balsij, vai arī no tās attālināties… Lai sadzirdētu Jēzus balsi: tev ir būtiski nepieciešama lūgšana, Bībeles lasīšana un uzklausīšana, kā arī Sakramenti – Kristība, grēksūdze un Dievgalds.

Cik tas viss patiesībā ir vienkārši! Lūk, Jēzus – grēka un nāves uzvarētājs – ar visu grēka izpirkuma upura pilnību, sākot ar atjaunotu mieru un svētību starp Dievu un cilvēku! Lūk, Viņš – vienīgi Savā Evaņģēlijā un Sakramentos, skaidrā vienkāršībā, lai mums, šīs svētības saņēmējiem, būtu skaidra un iepriecinoša ticība un nevajadzētu šaubīties un maldīties.

Vēl mēs esam ceļā, bet to, ko Labais Gans ir iesācis pie mums, to Viņš arī novedīs līdz galam. Viņam, lai ir gods, slava un pateicība mūžīgi.

Sprediķis Quasi modo geniti – Baltajā svētdienā, AD 2018. 8. aprīlī  (Jņ. 20:19-31, „Ticības pieredze…”), māc. Juris Morics.

Šodien mēs svinam pirmo svētdienu pēc Lieldienām, kuru esam nosaukuši par Balto svētdienu… Kāpēc „Baltā” – nav taču Ziemsvētki un daba šajā laikā parasti ir gan saulaina, bet pelēkās krāsās ietērpta.

Lieldienu laikā mēs pārdomājām notikumu pie tukšā kapa… Cerības bija sagrautas un mācekļi stāvēja pie Kristus tukšā kapa bezgala noskumuši… Apsolījuma vārdi no Dieva bija doti: par Viņa augšāmcelšanos un atgriešanos, bet cilvēku gara acis vēl bija aizklātas, jo Svētā Gara dāvana vēl nebija nākusi pār mācekļiem un Baznīcu…

Arī šajā Evaņģēlija Rakstu vietā, kuru pierakstījis apustulis Jānis, kurš pats bija tur klāt, teikts, ka mācekļi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm… No kā var paslēpties aiz slēgtām durvīm? Ne jau no grēka, vai nāves, ne no Dieva… Mācekļi bija sapulcējušies kopā un paslēpušies no citiem cilvēkiem. No varas pārstāvjiem, kuri varētu tos vajāt. Varbūt no citu cilvēku apsmiekla?

Kopš Kristus augšāmcelšanās ir pagājuši gandrīz 2000 gadi, tomēr arī šodien daudziem gribas ieiet kapā un aizslēgt aiz sevis smagas durvis, lai tikai kāds nepatraucētu… Tā ir viena no metodēm, kā mūsdienu pasaulē cilvēks cenšas pasargāt sevi un savus tuvākos – ģimeni, draugus,… arī savu draudzi no ļaunās pasaules. Īpaši šādas noslēgtas vides veido sektas – padarīdamas savus sekotājus par kādiem citplanētiešiem, kuri ir tik tālu „nozombēti”, ka visi pārējie vairās no tiem. Tās ir pamatīgas seifa durvis, aiz kurām paslēpjas „pareizāk” ticošie. Bet no šīs slimības patiesībā jau nav pasargāts neviens kristietis, nevienā konfesijā…

Vai tā ir kristiešu pieredze pēc Kristus augšāmcelšanās, vai tā ir Kristus mācība?

Nē… tā ir mācekļu pieredze pirms Kristus parādīšanās, vai arī neticīgā Toma pieredze…

Dieva bagātība, kurā Viņš ar mums dalās ir neizmērojama. Par šīm lietām varētu runāt bez apstājas ilgi un daudz… Bet ne jau apcerē un skaistos vārdos ir pats būtiskākais, lai arī tas mūs iepriecina un mierina. Būtiskāko Jānis ir pateicis šī Evaņģēlija fragmenta pēdējā teikumā… Viss tas mums ir dots, Jāņa vārdiem sakot:

..lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

Sprediķis trešdienā pēc Lieldienām, AD 2018. 4. aprīlī  (Jņ. 20:1-9, „Mana augšāmcelšanās…”), māc. Juris Morics.

Lieldienas – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki, neapšaubāmi ir paši svarīgākie kristiešu svētki kopš draudzes pirmsākumiem. Ticība glābšanai caur Jēzu Kristu; uzvara pār nāvi un izglābšana no soda caur Viņa upuri ir vislielākā Dieva dāvana mums. Raugoties daudz plašākā spektrā – ko Kristus mūsu labā ir izdarījis? Mēs varētu nosaukt loti daudzas (mūsu skatījumā) lielas un mazas lietas, bet, savelkot visu kopā, varam nosaukt trīs galvenos virzienus:

  1. Viņš ir mūs mācījis un atstājis mācību, kuru mēs joprojām turpinām lietot;
  2. Viņš ir nomiris par mūsu grēkiem – tā mūs atbrīvodams no soda;
  3. Viņš ir uzvarējis nāvi un augšāmcēlies.

Starp šīm trim patiesībām – augšāmcelšanās neapšaubāmi ir vissvarīgākā! Tādēļ jau arī Baznīca kopš senatnes īpaši svin Lieldienas – daudz piesātinātāk un krāšņāk par visiem citiem svētkiem. Tādēļ jau tieši Lieldienu dievkalpojumiem ir īpaši skaistas un dažādas liturģiskās formas.

Vēl gan pie visa paliek kāda viena, …bet katram no mums ļoti svarīga nianse. Labi, ka mums ir Kristus mācībā, Kristus upuris un Kristus augšāmcelšanās. Dievs savu nāves uzvarēšanas brīnumu būtu varējis darīt arī kādā citā veidā. Bet ja tas ir darīts caur augšāmcelšanos, tad ar to droši vien Viņš mums kaut ko ir gribējis pateikt? Dievs neko, nevienu savu darbu vai pavēli nav darījis tāpat vien… Cilvēks savus darbus dara konkrētā vietā un laikā un tie paliek tādi, kādus cilvēks tos ir padarījis. Dieva darbi turpinās no mūžības uz mūžību… Tad droši vien ar pestīšanas pabeigšanu caur augšāmcelšanos Dievs arī mums ir gribējis ko būtisku pateikt…

Šobrīd Dievs no mums gaida mūsu augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos, nevis caur kādu jaunu valdību, vai prezidentu, kurš brīnumainā veidā, līdzīgi kā Ulmaņlaikos izvedīs mūs no krīzes – līdzīgi kā jūdi savulaik cerēja uz vadoni, kas apvienos tos cīņai pret okupantiem un neticīgajiem. Pasaulē taisnība nekad nav valdījusi, bet šo pasaules netaisnību ir iespējams iegrožot un savaldīt, cenšoties visu ļaunu uzvarēt ar labu. Dievs gaida mūsu iekšējo augšāmcelšanos, kas notiks mūsu sirdīs.

Kad mēs ar mīlestību paraudzīsimies uz saviem apkārtējiem, saviem bērniem, savu ģimeni, saviem tuvākiem un tālākiem draugiem, kaimiņiem. Kad mēs priecāsimies, ka kādam iet labāk nekā mums. Kad mēs sāksim domāt vairāk par to: kā palīdzēt līdzcilvēkiem, kuriem nav tā paveicies, kā mums. Kad mēs sakopsim savu apkārtni, ejot pa ceļu, redzot tukšu pudeli, pacelsim to, lai izmestu atkritumos. Kad mēs raudāsim ar tiem kas raud un priecāsimies ar tiem kas priecājas. Kad mūsu vērtība būs: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Un kad nonāvēsim sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, ļauno iekāri un mantkārību – kas ir elku kalpība. Tad notiks mūsu katra personīgā augšāmcelšanās.

Lai kas arī nenotiktu… mēs – kristieši esam vislielākie vinnētāji, salīdzinot ar visu apkārtējo pasauli. Mums ir Kristus, kas mums saka: Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība – ikvienu, kas tic man, es vilkšu pie sevis. Tad kad nav vairs nekā – mums tomēr vēl ir Kristus, kuru mēs varam lietot un arī dot citiem. Viņa nekad nepietrūks. Viņš ir tā manta, kas pieaug, kad to izdala! Jo vairāk atdodam, jo vairāk paliek pašiem. Kristus ir augšāmcēlies – tie ir patiesības vārdi, kurus mēs apliecinām viens otram. Tad lai šī garīgā augšāmcelšanās notiek arī katrā no mums – visā mūsu zemē.

Sprediķis Lieldienā, AD 2018. 25. martā  (Jņ. 20:1-18, „Marijas Magdalēnas mīlestība…”), māc. Juris Morics.

Jāņa evaņģēlijs mums stāsta par Mariju Magdalēnu, kura pirmā, vēl rīta agrumā devās uz Jēzus kapa vietu… Tas notika svētdienas rītā – jūdu sabats bija beidzies un sākās pirmais kristiešu sabats – Lieldiena.

Viņa tagad, rīta agrumā – vēl tumsā nāca uz Jēzus kapu… Viņa nāca ar savu mazo pienesumu – varbūt zāļu saišķīti, varbūt tie bija daži agrie pavasara ziedi. Svarīgi, ka tas būs viņas personīgais pienesums Jēzum, kurš kļuva par viņas Baznīcu.

Cik lielai ir jābūt mīlestībai uz Jēzu, lai darītu to, ko apustuļi, vīrieši neuzdrošinājās! Vai viņu mīlestība bija egoistiska(?) – ja jau Viņš ir miris, -tad nav vairs ko tur meklēt?

Marija liecināja, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Viņas mīlestība bija spēcīgāka par nāvi, un viņa palika pie Jēzus krusta arī pēc tam.

Pēc augšāmcelšanās,        …tajā brīdī, Jēzus Mariju noveda pavisam citā realitātē. Runa vairs nav par reālo un nereālo; par iespējamo un neiespējamo – jo tagad Marijai ir personīgs piedzīvojums un pieredze. Ir iestājusies tieša – personiska attieksme, un visām teorijām, filozofijām, un pasaules uzskatiem – tādos brīžos ir jāatkāpjas. Ja kāds ir to pieredzējis – tad zina: kāds spēks ir vārdiem: ES TICU!

Kristus ir augšāmcēlies, kaps ir tukšs un mēs zinām: kur Viņu var atrast. Kamēr viss cits pasaulē ir gruvis un nīcis, – šis augšāmceltā Kristus ķermenis: Kristus Baznīca, ir pastāvējis un pastāv – bet tikai tāpēc, ka tajā ir iemiesojies patiesi augšāmceltais Kristus.

Kristus ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies, aleluja!

Sprediķis agrajā Lieldienas rītā AD 2018. 1. aprīlī  (Mt. 28:1-10 „Augšāmcelšanās…”), māc. Juris Morics.

Kristus ir augšāmcēlies, Aleluja! Patiesi augšāmcēlies – to mēs priecīgi svinam šajā naktī un Lieldienu svētdienā. Šim notikumam esam gatavojušies garo Gavēņa laiku, un, jo īpaši pēdējo nedēļu, sākot ar Pūpolsvētdienu.

            Tie patiesi ir lieli svētki, nesalīdzināmi lielāki, nekā uzvara karā, vai mūsu valsts neatkarības atgūšana. Jo Jēzus mums iedeva pilnīgu brīvību, neatkarīgi no laika un telpas: Viņš mūs atbrīvoja no grēka un nāves. Tik neaptverami lieli ir šie svētki, katru svētdienu un katra mirušā izvadīšanas reizē mēs svinam Lieldienu… Vai gan šo latiņu būtu iespējams pacelt vēl augstāk un priecāties vēl vairāk?

Ļoti sena ir cilvēces ticība nemirstībai. Simtiem veidos, ticībās un formās tā ir izpaudusies pasaules vēsturē. Taču Lieldienu rītā pie tukšā Kristus kapa mēs sastopam kaut ko pavisam citu. Ir svarīgi zināt un ticēt, ka manī ir kaut kas pāri laikiem un laikmetiem – neiznīcināms. …Bet tā mēs tikai raugāmies pāri šīs pasaules robežām, aizmirsdami, ka svarīgākais taču izšķiras tagad, manā šodienā šeit.

Lieldienu rīta nozīme nav tikai mūžības izskaidrojumā, bet tā, pirmkārt, ir jēgas devēja šajā dzīvē. Nozīme dzīvei, kuru katrs esam atnesuši sev līdzi. Augšāmcelšanās ir notikums, kas runā par mūsu dzīvi, par laiku, kas ir dots mums šobrīd.

Kristus ir Augšāmcēlies, patiesi Augšāmcēlies – Alleluja!

Sprediķis Viridium – Zaļā ceturtdiena, AD 2018. 29. martā  (Jņ. 13:1-15, „Svētā Vakarēdiena iestādīšana…”), māc. Juris Morics.

            Zaļā ceturtdiena – diena, kad Jēzus ar saviem mācekļiem svinēja jūdu Lieldienu – Pashas mielastu.

Tieši tajā dienā, kuru mēs šodien svinam, Dievs noslēdza Jaunu Derību ar cilvēkiem. Un šajā ceturtdienā mēs īpaši atzīmējam to, ko svinam katrā dievkalpojumā ar Svētā Vakarēdiena Sakramentu. Tā nav tikai Kristus upura pieminēšana, bet daudz kas vairāk un lai to labāk saprastu mēs šodien pārdomāsim: kas notika tajā Pashas mielastā, kuru Jēzus ar apustuļiem svinēja Jeruzalemē pirms gandrīz 2000 gadiem.

Šī mielasta noslēgums kļuva par jaunu sākumu… Lielākais notikums cilvēces vēsturē: tika noslēgta Jaunā Derība, un viss līdz šim notikušais ieguva savu patieso jēgu.

Vakarēdiena mielasta sākums ir šeit, šodien Rīgas Krusta baznīcā; un noslēgums – Dieva valstībā. Jo viens kauss Vakarēdienā ar mācekļiem palika neizdzerts… Tur, Dieva valstībā mēs kopā dzersim pēdējo kausu – patieso Aleluja kausu, kad stāvēsim Dieva priekšā: vaigu vaigā. Kausu, kuru tukšosim kopā ar Kristu Jēzu, kas mūs visus gaida mūžībā.

Sprediķis Palmarum svētdienā AD 2018. 25. martā  (Mt. 26:36-75, „Nodevība, maldīšanās un piedošana…”), māc. Juris Morics.

          Palmu, vai kā mēs to saucam – Pūpolu svētdienā Jēzus iegāja Jeruzalemē. Viņš skaidri zināja kas Viņu sagaida…

Šodien mūsu tautā ir atzīmējama vēl kāda nozīmīga diena – „komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”. No daudziem dzelzceļa mezglu punktiem uz neatgriešanos šajā dienā pirms 69 gadiem tika izvesti cilvēki, kuriem bija saglabājusies atmiņa par Latviju, kā brīvu valsti.

Šajā, mūsu tautas bēdu stāstā un brīnumainajā Dieva izpirkšanas upurī, mēs varam saskatīt vairākas paralēles ar Pūpolu svētdienas Svēto Rakstu vietām…

Mūsu tautas atmiņa netika iznīcināta, viņa tika paslēpta, noglabāta, bet ne iznīcināta. Un pateicoties tiem cilvēkiem, kas cauri smagajiem laikiem, līdzīgi kā Kristus ceļā uz Jeruzalemi un savā lūgšanā Getzemenes dārzā, ticēja, cerēja, lūdza un savu ticību arī apliecināja darbos – mēs šodien esam dzīvi.

Cilvēku darbi un domas vienmēr maldās, lai arī cik pilnīgas, godīgas un labas tās nebūtu. Vienīgi Dievs, caur Jēzu Kristu, spēj mums dot pilnīgu atbrīvošanu un ievest savā gaismā, kur iznīcīgais top nemirstīgs!

Kungs Jēzu, ved mūs šajā nedēļā caur Tavām ciešanām pretī Lieldienas nemirstībai!

Sprediķis trešdienā pēc Judica svētdienas AD 2018. 21. martā  (Jņ 12:20-33, „No jautājumiem uz redzēšanu…”), māc. Juris Morics.

          Pirms Lieldienu laikā, mēs tiekam daudzkārt aicināti lasīt dažādus fragmentus no Kristus atvadu runām. Šīs Kunga runas ir cilvēcisku sāpju pilnas, jo Kristus ir gan īsts un patiess Dievs, gan īsts un patiess cilvēks… – Arī Viņam ļoti sāpēja: gan fiziski, gan neapšaubāmi garīgi, ko mēs sadzirdam Viņa vārdos.

Varbūt bieži liekas, ka kristīgā pārliecība nenes neko citu kā vien skumjas, bet pasaulīgā dzīve, turpretī, dod priekus? Taču, Jēzus saka, ka pienāks diena, kad lomas mainīsies. Bezrūpīgā pasaules dzīve tiks tiesāta un pārvērtīsies skumjās, jo šīs zemes prieki ir īsi, bet mūsu skumjas pārtaps priekā.

Mums ir jāpiedzīvo tā diena, kad, kā saka Jēzus – mēs no jautājumiem nonāksim līdz pieredzēšanai. Kad mēs sāksim piedzīvot, izjust, un iekšēji saprast to, pēc kā līdz šim esam tikai taustījušies un jautājuši. Kad jautāšana vairs nebūs vajadzīga. Ticība ir pieredze, ar kuras palīdzību jautājumi kļūst lieki, visi saprātīgie argumenti top otršķirīgi, jo no tiem vairs nav atkarīga mūsu iekšējā drošība.

Lieldienu gaidīšana ir ceļš no šīs dienas, kad vēl jautājam. Līdz dienai, kad jautājumi paliks tālu aiz mums. Tas ir mūsu ticības dzīves ceļš uz tuvajām Lieldienām, kad vēl esam cerībā; un uz Lielo Lieldienu, kad saņemsim piepildījumu.

Sprediķis Judica svētdienā AD 2018. 4. martā  (Jņ. 8:46-59, Īj. 33:23-28, Ebr 9:11-15 „Vai tu esi gatavs…”), māc. Juris Morics.

            Dievs lauž cilvēka izpratni par to, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu: ne kā pakļaušanās stiprajam, vai iztapšana priekšniekam. Viņš atklājis mums patiesību, kas mūs dara brīvus un atdevis savu dzīvību par mūsu atpirkšanas maksu.

            Saliekot kopā visas trīs šodien dzirdētās Svēto Rakstu vietas, varētu tām dot šādus vadlīniju virsrakstus:

  • Evaņģēlijs vēsta, kā pasaule uzņem Kristu…
  • Lasījums no vēstules Ebrejiem stāsta mums: kas ir Kristus;
  • Un Ījaba grāmatā mēs dzirdējām pamācību, kā atrast Dieva žēlastību, kas jau sen ticošajiem ir dāvāta un ved pie patiesā Dieva.

            Kā cilvēki pazina Dievu pirms Kristus, un kādu to pazīst vēl daudzviet pasaulē, kur nav kristīgās ticības? Tas ir Dievs, kuram vajadzīgs darīšanas upuris. Mēs daudz kur pasaulē varam saskatīt svētu vietu pazīmes, kuru simboli ir dažādi baisi tēli. Austrumu dievību statujas, kuru galvu rotas ir veidotas no cilvēku galvaskausiem. Dažādus jocīgus elku dievekļus, kuri pieprasa asiņainus upurus. Dažkārt šie dievu tēli nemaz nav redzamā formā veidoti, bet tiek tikai iedomāti un attēloti mežonīgo tautu dejās.

Daudzos gadījumos mātes vai tēvi būtu gatavi nomirt par saviem bērniem… Jaunieši dažkārt ir gatavi nomirt par savu mīlestību – tādā veidā saskatot savas eksistences jēgas, vai arī nejēdzības apliecinājumu… Bet cik daudzi no mums būtu gatavi savu dzīvību atdot par Dievu? Par ticību? Droši vien abstrakts, un ne visai saprotams liekas pats jautājums – kāpēc? Dievam taču nav vajadzīgs mans – cilvēka upuris…

Pilnīgi pareizi! Viņam mūsu dzīvības upuri nevajag, bet mums Viņa upuris gan bija vajadzīgs. Un Viņš nomira par mums. Kur vēl atrast tādu ticību, ka Dievs ir atnācis pasaulē, lai nomirtu par cilvēku grēkiem? Par maniem grēkiem…  Manuprāt, jautājums: „Vai jūsu dievs ir par jums nomiris?”, ir vislabākais, kā mēs varam citiem apliecināt mūsu ticību. Mūsu Dievs nav tikai skolotājs un padomdevējs, Viņš savu dzīvību atdeva par mums…

Sprediķis Oculi svētdienā AD 2018. 4. martā  (Lk 11:14-28, „Ticība, jūsmošana, atkrišana un atgriešanās…”), māc. Juris Morics.

Patiesība var dārgi maksāt tās pasludinātājam, bet Jēzus ir teicis, kā rakstīts Evaņģēlijā:

.. jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jņ 8:32

Patiesība mēdz būt neērta, tādēļ mūsdienās bieži to mēdz nosaukt par viedokļu dažādību. Ir, protams, lietas, kuras mēs varam pārspriest no viedokļu dažādības skatpunkta, bet tomēr ir patiesība, kas stāv pāri viedokļiem. Tā ir tikai viena un pieder tikai Dievam.

Cilvēks šodien ir neatkarīgs – viņš pats var visu, ja vien pietiekoši labi nopelna.

Cilvēks ir gudrs, izglītots un daudz sasniedzis visdažādākajās dzīves un zinātnes sfērās.

Cilvēks ir humāns – viņš runā par cilvēktiesībām, par vispār saprotamām vērtībām.
Kāds velns, kāda verdzība – tie šķiet kā viduslaiku tumsonības māņi, ar ko biedēt vientiesīgos!

Alkoholiķis, narkomāns, vai cits atkarīgais bieži apgalvo, ka, ja vien viņš gribētu, viņš itin viegli varētu atbrīvoties no sava netikuma – bet viņš to vienkārši vēl pagaidām negrib. Viņam patīk domāt, ka viņš visu kontrolē, lai gan patiesībā – tas jau sen vairs tā nav. Jo viņu pašu kontrolē velnišķīgā atkarība.

Jēzus ir uzvarējis nāvi un dāvājis mums mūžīgo dzīvību, bet mēs tomēr vēl dzīvojam grēcīgā pasaulē un grēka varā. Velna vara patiešām ir salauzta, tomēr tumsas kungs turpina pretoties. Reiz padzīts, ļaunais gars mēģinās atgriezties un atgūt bijušo upuri savā varā. Vieta tukša nekad nepaliek. Ja cilvēkā nebūs Dieva Gara, tad ļaunais gars nāks atpakaļ un ņems sev līdzi citus garus, un ar cilvēku kļūs vēl ļaunāk, nekā bija iepriekš. Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz visu Dieva iedibināto kārtību šajā pasaulē, proti, ģimeni, valsti un Baznīcu… Ļaunais ieņem katru tukšo vietu…

Tā kā velna galvenais spēks ir meli, tad mēs varam sagaidīt, ka viņa uzbrukums saistīsies ar maldu mācību izplatīšanu. Kas tad ir maldu mācība jeb ķecerība? Savā izpausmē tā nav neticība – tā nav ticības un Dieva noraidīšana, bet tās sagrozīšana un izkropļošana, kas netiešā veidā beigu beigās tomēr ved pie neticības.

Ne mēs, bet Kristus ik dienas uzvar velnu un mums ir daļa pie Viņa uzvaras, jo mēs saņemam Viņa nopelnīto balvu. Taču mūsu dzīvē ir liels un nopietns uzdevums – cīnīties par uzdāvinātās ticības nepazaudēšanu, par neatkrišanu. Mūsu šīs dienas Evaņģēlijs parāda, kā šī cīņa notiek.

Tāpēc mums jābūt modriem, lai mūsu uzpostais mājoklis nevienu brīdi nepaliek tukšs, bet piepildām to ar spēku, kuru varam smelties vienīgi Kristus Baznīcas kopībā – savā draudzē.

Sprediķis trešdienā pēc Reminiscere svētdienas AD 2018. 28. febr.  (Mk 8:31-38, 1Moz 17:1-7,15-16 „Uzticēties Dievam…”), māc. Juris Morics.

Mūsu dzīve notiek šodien, šeit un tagad un mēs gribam šajā dzīvē būt neapdraudēti un labi justies. To atspoguļo arī Pētera saruna ar Jēzu – Kungs, dod cerību, nevis bezcerību. Nerunā to, kas sāpina, lai arī kā… Nevajag mums to patiesību, labāk mierini mūs: ka gan jau viss būs labi. Un tā jau šajā pasaulē sāk notikt arvien vairāk un vairāk. Dieva patiesība vairs nav laba, ja tā uzrāda grēku… Ir taču mūsdienu modernā cilvēka laiks, kad ikvienam ir savs viedoklis, kurš ir jāņem vērā – arī Dieva vārds kļūst tikai par vienu no daudzajiem viedokļiem…

Ābramam tika dots apsolījums, bet pirms šī apsolījuma Dievs viņu aicināja: IZEJ! Uz turieni, kur es tev rādīšu. Lūkojies tikai uz mani un uzticies man! Neraizējies par to kā būs, jo Es būšu ar tevi.

Ikdienas dzīvē, paskatoties uzticama cilvēka acīs, mums pietiek ar viņa skaidri pateikto „JĀ”, lai rastos dzīvesprieks. Dzīve uzzied un kļūst jēgpilna, jo Dieva gaisma ir iespīdējusi caur brāļa pleca atbalstu. Citreiz, atkal, nolikumi, noteikumi un notariāli apstiprināti solījumi rada nedrošības sajūtu… Kas notiks JA…

Mēs varētu turpināt jautāt, bet faktiski mūs nodarbina tikai viens jautājums: kā lai es zinu, ka tas, ko Tu, Dievs, man saki un apsoli: notiks? Kā lai es zinu, ka esmu uz pareizā ceļa, ka tas nav kāds ļauns joks ar mani un Tu tiešām man dosi apsolīto? Varbūt kādam rodas jautājums: vai tas nozīmē, ka Ābrams un mēs šaubāmies par Dievu? Protams! Tas tā ir! Tikai būtu svarīgi pamanīt, ka šīs šaubas ir dažādas. Vienas ir tās, kuras noliedz Dieva apsolījumu un uz kurām Viņš neatbild; citas ir tās, kuras izraisa ilgas: ar visu savu būtību pieņemt Dieva apsolījumu un tās Dievs uzklausa. Dievs nepārmet Ābramam ticības trūkumu…

Kad mēs šodien jautājam – kā es varu zināt, ka Tu Dievs mani svētīsi, tad Dievs atgādina Derību ar mums. Dievs sevi saista ar zvērestu (ko no mums pat neprasa – no mums prasa tikai ticību), lai Viņa apsolījumā mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ja vien nezaudēsim Viņa mums dāvāto cerību.

Sprediķis Reminiscere svētdienā AD 2018. 25. febr.  (Mt 17:1-9, „Kristus apskaidrošana un mana ticība…”), māc. Juris Morics.

Vai kādi no Jums ir domājuši, vai apcerē iztēlojušies tikšanos ar Jēzu Kristu? Ne jau mūžībā un laiku beigās, bet tagad, – šodien, rīt… Daudzi no mums ir, vai nu kādreiz iztēlojušies, vai ilgojušies, satikties ar Jēzu Kristu… Tās ir normālas, daudzmaz nobrieduša Kristieša ilgas…

Ko mēs Viņam gribētu pavaicāt reālprezencē? Nedaudz biedējoši būtu iedomāties – ko Viņš varētu katram no mums personīgi pateikt, jo tā taču būtu īsta patiesība, nevis viedoklis… Šādas domas ir bijušas populāras starp mistiķiem, un tā, droši vien ir izveidojusies pozitīva kristīgās meditācija ideja;… kā arī visādas citādas garīgās prakses, kuras Kristu atšķaida ar pasaulīgās gudrības piejaukumiem.

            Pēteris tā arī neko neuzzinātu par Dieva patieso nodomu, ja nebūtu dzirdējis, ko Dievs saka:

 “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!”

            Apustuļi, redzēdami Jēzus dievišķību, toreiz vēl nesaprata, ka Viņš ir nācis, lai glābtu visus. Redzēdami Mozu un Ēliju, viņi toreiz vēl nesaprata, ka tie ir atnākuši pateikties Jēzum. Ka Jēzus ir viņiem dotās Derības un cerību; apsolījumu un vārdu piepildītājs.

Vai gan tieši tā nav arī ar šodienas cilvēkiem? Vai cilvēki, kuri dzenās pēc redzamiem garīguma pierādījumiem – kā dziedināšanas, mēlēs runāšanas – kādreiz nonāks pie Kristus augšāmcelšanās patiesās jēgas? … Nenonāks un nesapratīs, ja neuzklausīs Dieva Vārdu. Jo tieši to Dievs pavēl, norādot uz Jēzu. .. klausiet viņu! Viņā ir jāklausās un Viņam ir jāpaklausa.

            Kad apustuļi saprata, ka pats Dievs ir klāt un dzirdēja Viņa vareno balsi:

Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. 

Lūk, kāda ir cilvēku reakcija sastopoties ar dzīvo Dievu. Tur vairs nepaliek vieta bravūrai, vai gudriem spriedelējumiem. Tur nekas vairs nepaliek pāri no jūsmošanas vai pašu nopelniem. Paliek vienīgi bailes savu grēku un nepilnības dēļ. Un apustuļus no šīm bailēm neglāba nedz tikko pieredzētais, nedz pašu nopelni, bet gan Jēzus pats:

Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!”

Apustuļi nesaprata, bet paklausīja, paļāvās un nekļūdījās:

Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Daudz vēlāk teica Pāvils:

..es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. (1Kor. 2:2)

Lai Dievs svētī mums tādu prātu, ka:

..citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1Kor 3:11)

Sprediķis trešdienā pēc Invocabit svētdienas AD 2018. 21. febr.  (Mk 1:9-15, „Dieva apliecinātāji…”), māc. Juris Morics.

            Bībelē mē lasām Dieva Gara iedvesmotu vīru pierakstītās liecības par Dievu un Viņa darbiem. Paši pierakstītāji parasti palikuši ēnā – neko daudz mēs par viņiem nezinām, bet tie ir reāli cilvēki, kas dzīvoja starp mums un kuri var būt mums par priekšzīmi un iedvesmas avotu. Tādēļ šodien es jums gribu pastāstīt par Evaņģēlija Rakstu vietas autoru, evaņģēlistu Marku.

Ne jau varas, valdības un mūsu rosīšanās pasaulē ir tas, kas cilvēkam visvairāk ir vajadzīgs – bet Dieva tuvums, Viņa miers – vēsts, kuru nes Evaņģēlijs.

Evaņģēlijs, kuru mums dod Kristus, atbrīvo mūs no važām, kuras uzliek Vecās Derības likumi. Evaņģēlijs mums dod tādu prātu, lai mēs spētu justies laimīgi jebkurā dzīves situācijā un vietā. Kopš Kristus nākšanas pasaulē cilvēks vairs nekad nav viens – Dievs vienmēr ir blakus, tikai mēs dažkārt par to aizmirstam un to nepamanām.

          „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi!”, saka evaņģēlists, un šiem vārdiem ir dziļi jābūt mūsu apziņā.

Sprediķis Invocabit svētdienā AD 2018. 18.febr.  (Mt 4:1-11, 1Moz. 22:1-14a „Gavēnis un kārdinājums…”), māc. Juris Morics.

          Invocabit – viņš sauc, ir šīs, pirmās Gavēņa laika svētdienas nosaukums. Tas ņemts no 91.Ps.: „Viņš sauc mani un es Viņam atbildēšu” Tā ir Dieva atbilde tam, kurš Dievu piesauc – pateicībā, slavēšanā, grūtā brīdī un personīgā lūgšanā.

Visas trīs šīs svētdienas Svēto Rakstu lasījumu vietas, katra savā veidā runā par kārdināšanu, un katru kārdināšanu mēs varam nosaukt par pārbaudīšanu. Mēs, kristieši, droši varam savās dzīvēs secināt – ka tad, kad tu esi ticis vaļā no kārtējā kārdinājuma, negaidīti ir piezadzies nākamais pārbaudījums. Dažkārt pat nenojaušam – ka tas ir pārbaudījums! Arī kalpošana Dievam, arī Viņa slavēšana, kas izplūst pārliekā liekvārdībā, arī pārmēru lielā dedzība kaut ko aktīvi darīt, var kļūt pa kārdinājumu…

Gods, manta un vara – tās ir trīs lietas, kuras parasti uztver kā svarīgas, kad cilvēks dzīvē grib tikt uz priekšu un to uzskata par veiksmi. Bet tieši tie ir tie trīs ceļi, pa kuriem Jēzus negāja. Jēzus apgrieza vērtības otrādi, Viņš apgrieza otrādi velna iestādīto pasaules kārtību: augstprātības, lepnības un paštaisnības vietā Viņš liek pazemību; elku vietā – patiesu, dziļu dievbijību, maizes, mantas un varaskāres vietā, Viņš liek – atturību. Atbrīvošanos no tā, kas apmierina tikai cilvēka miesu, izvirzot par prioritāti to, kas pabaro dvēseli. Tas ir Dieva vārds, lūgšana un gavēnis.

Šādā veidā gavēņa laiks liek mums sastapties nevis ar to, ko mēs darām, nevis ar to, kā mēs izskatāmies, bet liek domāt par to, kas notiek mūsu sirdīs. Ieiet tajā diskomforta zonā, kur var paskatīties uz savu kārdinātāju, kurš ir tavā namā, tavā sirdī, un tad – to ar Dieva palīgu nolikt pie vietas.

Sprediķis Pelnu dienā AD 2018. 14.febr.  (Mt 6:16-21, Jl 2:12-19, Zk.7:4-10 „Mans gavēnis…”), māc. Juris Morics.

Ko gan īsti mums katram personīgi nozīmē gavēnis? Tievēšanas laiks, lai nomestu liekos kilogramus? Atturēšanās no kaut kā? Vai to vajag Dievam vai mums? Droši vien ka ne jau Dievam, bet mums pašiem šis atturības laiks ir nepieciešams… Tāpat, kā baušļi, kurus mēs šodien tradicionāli atkārtojām – ir vajadzīgi ne jau Dievam, lai Viņš mūs sodītu, bet mums, lai mēs labāk sadzīvotu grēka samaitātajā pasaulē.

            Reliģiozie tradīciju un likumu zinātāji un pildītāji, kas gavēja, deva desmito tiesu pat no dillēm un ķimenēm (Mt. 23:23), kas gāja sinagogās un templī Dievu lūgt un upurēt – tie no Jēzus saņēma smagus pārmetumus. Tieši viņu pārspīlēti koptā reliģiskā tradīcija toreiz palīdzēja ticību Dievam noturēt kut kur tālu no cilvēka.

Tāda ir cilvēka daba – arī nopietnā, arī reliģiozā, arī konservatīvi nopietnā cilvēka daba – arī mana un tava daba: neielaist Dievu tā īsti un pavisam savā dzīvē. Paturēt Dievu vismaz rokas stiepiena attālumā, uzliekot sev un arī Viņam masku. Karnevāls – uz kuru mēs visi pulcējamies… Vienmēr nolikt kaut ko starp sevi un Dievu – kaut vai Bībeli, baušļus, gavēni – vienalga ko, lai tikai Dievs paliek vien Savā Svētajā vietā un svētajā stundā: svētdienā. Lai Dievs neienāk manā ikdienā un netraucē manu dzīvi ārpus Baznīcas.

            Tikai nojaucot šos, mūsu pašu celtos mūrus – mēs varam izlīgt ar Dievu. Pelnu diena un Lieldienu Gavēnis ir labs laiks mūsu garīgajiem meklējumiem: atrast atbildi – kas mani varētu šķirt no Dieva mīlestības.

            Te nav kāda viena atgriešanās formula. Katram no mums dzīves apstākļi ir citādi un kārdinājumi, kas var šķirt no Dieva mīlestības ir citādi. Nepieturēsimies pie kāda viena gavēņa ceļa, bet meklēsim savās sirdīs katrs savējo – kas ir tas, kas mani kalpina un šķir no Dieva? Lai vai kas tas būtu – palīdzi, Dievs, atrast man savu gavēni un palīdzi, Dievs man to vismaz šīs 40 dienas izturēt.

Sprediķis Esto mihi svētdienā AD 2018. 11.febr.  (Lk 18:31-43, 1Moz. 12:1-9 „Aicinājums un sekošana…”), māc. Juris Morics.

            Šodien mēs svinam pēdējo svētdienu pirms Lielā Lieldienu Gavēņa. Trešdien mēs svinēsim „Pelnu dienas” dievkalpojumu, ar kuru iesāksim gaidīt Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētku Lieldienu notikumu. Tas ir sagatavošanās laiks, katram no mums savā sirdī, lai cieņas pilnā pazemībā, varētu nākt pie Tā Kunga galda tagad un mūžībā.

Par Ābrama iziešanu – pēc Dieva aicinājuma, mēs dzirdējām ļoti senu stāstu – tie bija pirmsākumi, kad veidojās tautas un valstis. Pirms Ābrams tika aicināts, viņš savu labo auglīgo dzimto zemi Mezopotāmijā jau bija atstājis: – kopā ar savu tēvu Terahu dodamies trimdā, no savas dzimtās pilsētas Ūras, kur bija nomiris viņa brālis Hārāns – Lata tēvs. Ģimene, nelielā pulciņā, ar visu savu iedzīvi (jo viņi bija turīgi), bija pametusi savas mājas un devusies apm. 1000 km tālā ceļā uz Hārānu. Kāpēc tas bija noticis? Kāpēc dzimtai bija jādodas projām no auglīgas un labas vietas – tas Bībelē mums nav pateikts. Droši vien bija kāds racionāls iemesls, bet pāri visam noteikti ir Dieva lielais plāns, kurā Viņš Ābramam bija paredzējis kļūt par visu ticīgo tēvu pēc apsolījuma.

Grūtas izvēles priekšā Ābrams bija toreiz un katrs no mums arī šodien bieži ir spiests izvēlēties. Tā ir grūta izvēle… Izteikts negatīvisms pret visu pagājušo… Tas var cilvēku atbaidīt – negatīvismā sakņots konflikts saindē pašu dumpinieku. Vai gan maz ir redzēts – ka radikāli orientēti cilvēki, apkārtnes nolieguma dzīti protestētāji: aizcērt aiz sevis durvis, bet brīvībā nezina ko iesākt. Pirmais sajūsmas vilnis par brīvību ātri noplok, un tad rodas jautājums: „Ko iesākt ar manu garīgo brīvību…? Vai esmu viens?”.

Dieva svētība Ābrahāmam un visiem viņa pēcnācējiem – ieskaitot arī mūs šodien, deva viņa dzimtai auglību, pasargāja no ļauna, sargāja viņu pārbaudījumos un karos ar ienaidniekiem. Nekas senatnē Bībeles cilvēkam nebija svarīgāk, kā nodrošināties ar svētību. Dievs pēc pasaules un cilvēka radīšanas uzreiz „to svētīja” (Gen. 5:2). Tie nebija vienkārši skaisti vārdi: – labs sirsnīgs novēlējums dzimšanas dienā. Dieva svētība visas lietas un darbības iesāk un padara tās iespējamas. Dieva svētība vispirms ir apsolījums, un pēc tam seko tās piepildījums.

Uzticēšanās ir īpašība, kas visvairāk mums šodien pietrūkst… Es labāk gribu kļūt daudzkārt piekrāpts, nekā zaudēt uzticēšanās paļāvības sajūtu.

Apsolījumu: „tevī būs svētītas visas zemes ciltis…”, apustulis Pāvils nosauca par „labo vēsti” – Evaņģēliju, kas pasludināta jau 2000 gadus pirms Kristus (Gal. 3:8). Svētība izplatīsies nevis Ābrahāma nopelnu dēļ, bet tā nāks no Dieva kā dāvana, plūzdama brīvi caur tiem, „kas tic”. Bet kas ir ticība? Bibliski raugoties, ticība ir spēja pieņemt no Dieva mīlestību uz grēkā pakritušu cilvēku. Grēkā kritušajam „realitāte” ir pazudinoša, tāpēc ticība palīdz aizsniegt Glābēja pastiepto roku – tā virza uz priekšu svēto vēsturi.

Kam ir ticība, tas ir svētīts, tas ir „Ābrahāma bērns”, tas pieder pie Dieva izredzēto tautas. Tā ir jauna identitāte no pasaules ārā izsauktajiem.

Sprediķis trešdienā pēc Sexagesima svētdienas AD 2018. 7.febr.  (Mk 1:29-39, 1Kor 9:16-23, „Kristieša tests”), māc. Juris Morics

            Grieķiem senatnē bija mums pazīstamais izteikums: „Veselā miesā – vesels gars”. Tam, protams, nevar nepiekrist, tikai tomēr ar dažiem izņēmumiem. Par miesā veseliem noziedzniekiem, kas uztur savu miesu stipru, lai varētu darīt ļaunus darbus, mēs nevaram tā teikt. Jo tā ir garīga kroplība… Te mēs varam saskatīt pretrunu starp laicīgo – pasaulīgo domāšanu – kura saka: nepieķerts nav noziedznieks un kristīgo domāšanu, kuras tiesnesis ir mūsu katra paša sirdsapziņa. Tieši vesels gars var dot miesai veselību… Un pat vairāk – arī miesā nevesels cilvēks var būt ļoti stiprs un pat laimīgs. Šie piemēri mums nav tālu jāmeklē.

Es piedāvāju – izspēlēsim šodien Pāvila vēstules fragmentu kā testu:

„Vai es esmu kristietis?”

Gaidot Gavēņa laiku pirms Lieldienām, tas tiešām ir labs tests pārdomām par savu kristieša stāju. Nāksies atzīt, ka visu varēja tikai Kristus un ļoti augsta latiņa bija Pāvilam… …Un ja nu arī starp mums tomēr ir kāds Gunārs Astra, vai Dītrihs Bonhēfers?

Un pats galvenais – lai tas būtu tests katram no mums par sevi, nevis par citu draudzes locekli…

Sprediķis Sexagesima svētdienā AD 2018. 4.febr.  (Lk 8:4-15, līdzība par sējēju un sēklu), māc. Juris Morics

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs. Dieva vārda gaisma uztur mūs šajā pasaulē, lai arī pats Dievs redzamā veidā mums nav klātesošs un tas apgrūtina daudzu cilvēku ticību vai ticības ceļa izvēli. Tāpēc jau tikai neliela daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem ir Kristus Baznīcai piederīgi un arī šo piederību – svēto Kristus miesu, mēs esam sadalījuši, kā romiešu kareivji Kristus drēbes pie Viņa Krusta. Tomēr vienu drēbes daļu – Kristus viengabalaini austo hitonu tie nevarēja sadalīt un meta par to kauliņus…

Vienīgo Dieva apģērba daļu, par kuru mēs joprojām metam kauliņus, mēs varam salīdzināt ar Viņa mums atstāto Svēto mantojumu – Viņa rakstīto Vārdu. Katru reizi mēs to atkal un atkal pārlasām, ieraugām ko jaunu, un tā notiek arī ar citiem cilvēkiem – citās kristīgās kopienās…

            Lūgsim Dievu par visiem cilvēkiem, lai viņiem izdodas nenocietināties, nepalikt tikai par labdarības eņģeļiem, nenoslīkt bagātībā, bet iegūt kaut ko sev paliekošu tīrajā Dieva Vārdā. Tāpat lūgsim par sevi, lai mēs nekļūstam par vērotājiem un tiesātājiem, bet esam labi augsnes kopēji apkārtējā sabiedrībā. Mēs katrs kaut ko varam – lai Dievs mums palīdz. ĀMEN

Sprediķis trešdienā pēc Septuagesima svētdienas, AD 2018. 31. janvārī (Mt. 20:1-16, “Kāda būs mana alga…”), māc. Juris Morics

            Ņemsim vērā Kristus Vārdus, pārdomājot šo stāstu par strādniekiem vīna kalnā, kuru Matejs ir pierakstījis,… ka:

Debesu valstība ir līdzīga..

Jēzus teiktā līdzība nav par pasauli, bet tieši pretēji – tā ir pasaules attiecībām neraksturīga. Vēl vairāk – līdzībā, kad saimnieks gatavojas izmaksāt dienas algādžiem algu, viņš saka uzraugam:

..izmaksā ..vispirms pēdējiem, tad pirmajiem.

Šādu attieksmi varētu iztulkot kā pazemošanu no pasaulīgā viedokļa. Cilvēks vairs netiek vērtēts pēc viņa nopelniem, bet tieši pretēji – nopelni tiek noniecināti. Bet no otras puses raugoties – vīna dārza saimnieks šādi pamāca lepnos, lai arī sāpīgi, bet tomēr salauž viņu lepnību. Kāpēc gan tik skarbi?

Šīs līdzības stāstīšanai Bībelē bija iepriekš minēts konkrēts iemesls.

Jēzus šeit nepamāca pasauli… Lai pasaule pati cīnās ar savu kārtību, bet Jēzus Kristus audzina savējos. Ja pašķiram evaņģēlija iepriekšējo nodaļu, tad mēs tur atrodam garu diskusiju par pasaulīgām lietām, kuras sajauca Jēzus mācekļu prātus. Arī viņi nespēja salikt kopā pasauli un Dieva valstību – nemācēja tās atdalīt. Iepriekšējā nodaļā ir sarunas par to, vai ir labi precēties, ja tas uzliek pienākumus un daudzas problēmas sadzīvē; tad seko bērnu aicināšana; tad saruna ar kādu bagātu jaunekli, kurš nezina, kā nopirkt mūžīgo dzīvību… Un tad noslēgumā apjukušais Pēteris uzdod Jēzum, pasaulīgā izpratnē saprātīgu jautājumu:

 “Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam Tev sekojuši; kas mums būs par to?” Mt 19:27

Atbildot uz šo Pētera jautājumu, Jēzus stāsta līdzību par strādniekiem saimnieka vīna dārzā, kuri darījuši dažāda smaguma darbus, bet visi saņēma vienādu algu.

Šajos Kristus vārdos īpatnējā veidā ir apvienota bauslība un evaņģēlijs. Bauslība tiem, kas grib saņemt savu debesu algu par nopelniem un evaņģēlijs tiem, kuriem nav bijusi dota iespēja padarīt tikpat daudz kā citiem – alga visiem vienāda.

Un tomēr, ticībā un paļāvībā uz Kungu, nezinādami, kas tieši mūs tur sagaida, mēs tomēr lūdzam ikdienas: „Lai nāk Tava valstība”!

Sprediķis kristību un jauno draudzes locekļu iesvētību dievkalpojumā Septuagesima svētdienā AD 2018. 28.janv.  (Pravietis Jona)

          “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.”

Šie vārdi ir kā virsraksts visam, kas notiek visā plašajā pasaulē kopš Kristus pirmās atnākšanas.

            Kā senajos laikos praviešus, tā vēlāk – Kristus mācekļus; un tā līdz pat mūsdienām: Dievs aicina visdažādākos cilvēkus. Pie rakstiskajām liecībām par Dieva aicinātajiem cilvēkiem daudz ārēja skaistuma mēs neatrodam… Taisni pretēji – Mozus ir bijis slikts runas vīrs un neveikls pēc dabas; par Jonu mēs šodien arī neko vairāk, kā par viņa neveiksmēm, kurnēšanu… Apustulim Pāvilam bija slikta stāja, kāda acu kaite un, iespējams, pat neveikla sarunas valoda, kura tikai to pierakstot tapusi laba. No visa tā mēs varam redzēt, ka Dievs uzsvērti aicina mūs nepieķerties un nekalpot tam, ko pasaules iedomu tēli ir noteikuši par skaistuma, gudrības, vai kādiem citiem vērtību etaloniem. Par to raksta arī Pāvils savā vēstulē Korintiešiem:

            Bieži vien ir tieši tā: – jo vairāk mēs cenšamies ielikt visu apkārt notiekošo atbilstoši tam, kā mēs gribam Dievu redzēt, jo stiprāk Dievs mūs pārmāca, līdz nākam pie saprašanas – ko Dievs no mums grib.

            Ja ir Dieva uzdevums, ar kuru kāds negrib samierināties, tad ir jānokļūst zivs vēderā, lai apzinātos Dieva pavēli…

            Katram no mums, mūsu dzīves pieredzē ir bijusi kāda Jonas situācija. Mēs bieži apjūkam un gribam, lai notiek mūsu prāts, jo savā lepnībā esam to iedomājušies par Dieva prātu – un, ja tas tā nenotiek, mēs mēdzam sabrukt un apvainoties uz visiem…

Un notiek, ka no kalpošanas grūtībām mēs gribam bēgt, ņemt atvaļinājumus, atpūsties sanatorijās, slimot,… bet tā vietā Dievs atsūta zivi, kuras vēderā pārnestā nozīmē ir jāpavada vairākas dienas, lai saprastu – Dieva pavēle un uzdevums ir jāpilda, jo no tā nevarēs izvairīties.

            Lai Dievs dod katram no mums atrast savu vietu šajā pasaulē, ja Dievs uz to aicina… Bet labā ziņa ir tā, ka Dieva prāts piepildīsies jebkurā gadījumā: atšķirība ir tikai cenā – ko tas maksās Viņa gribas īstenotājam.

Sprediķis trešdienā pēc trešās svētdienas pēc Epifānijas, AD 2018. 24. janvārī (Mk. 1:21-28 “Garu atšķiršana…”), māc. Juris Morics

Cilvēku izpratne par velnu un dēmonu pasauli ir nereti balstīta kinofilmās un seriālos redzētajā. Tā nav patiesība, bet, neskatoties uz to, daudzi tam tic un tas labi iederas viņu pasaules priekšstatā.

Svētajos Rakstos ir pieminēta ļaunu garu un velna klātbūtne un ar to vien ir apstiprināta patiesība par to pastāvēšanu. Šīs garīgas būtnes pastāv. Tās kādreiz ir bijušas labas. Sātans ir bijis eņģelis, kurš savu augsto stāvokli garīgajā pasaulē pazaudēja. Tāpat to pazaudēja arī citi eņģeļi un gari, kuri gāja pa to pašu dumpinieku ceļu. Tas varētu būt kaut kas līdzīgs, no kā Jēzus brīdina cilvēkus: „Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik tad liela būs pati tumsa.”(Mt.6:23). Ne visas kļūdas var izlabot un ne vienmēr būs iespēja atgriezties. Kritušajiem eņģeļiem šādas iespējas vairs nav. Viņi ir ļauni un vairs nevar kļūt citādi.

Ir cilvēki un cilvēku grupas, kas cenšas visas pasaules gudrības un dažādās mācības salikt kopā un apvienot vienā milzīgā sistēmā. Tur ir ierādīta vieta gan Kristum, gan Allāham, gan Budam, gan citiem Dieviem, gan Rēriha kustībai, ekstrasensiem un Visarionam, un Jehovas lieciniekiem, Mormoņiem un kādām senām atliekām no tautas reliģiskajām vīzijām. Vai tad visi nerunā par to pašu vienu Dievu? Nezinātājs pēc savas cilvēciskās loģikas ir spiests tam visam piekrist…

Un šajā sistēmā, vai, pareizāk sakot, šajā juceklī ir ierādīta arī neliela vieta Kristum.

Jēzus nesadarbojās velnu, tādēļ, ka tas ir nešķīsts gars. Gaismai nav nekā kopīga ar tumsību (2.Kor.6:14). Labs koks nevar nest sliktus augļus un slikts koks nevar nest labus augļus (Mt.7:17).

Mūsu zināšanas nav neitrālas, kuras cilvēks varētu lietot pēc saviem ieskatiem. Vismaz garīgo lietu zināšanas nav neitrālas, bet tām līdzi nāk tas, kurš to visu ir mācījis. Svarīgs ir gars, kurš stāv aiz mācības.

Līdzīgi ir arī ar notikumiem mūsu dzīvē. Arī te ir svarīgi, kas šos notikumus, vai labumus mūsu dzīvē ienes. Prieks un panākumi īstermiņā var dāvāt dzīvesprieku un svētību, bet no šādiem pasaulīgiem panākumiem cilvēks var kļūt lepns un pazaudēt gan to, ko no jauna ieguvis, gan to kas pirms tam ir bijis patiesā svētā vienkāršībā Dieva dots.

Bēdas un nelaimes cilvēka dzīvē var ilgtermiņā parādīties kā svētīgs spēks, kas sekmē atgriešanos un atdzimšanu, kas palīdz ieraudzīt to, ko cilvēks citādi nebūtu spējis savā vieglprātībā pieredzēt.

Bet ir arī tādas bēdas, kas ieved depresijā un padzen zem zemes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.

Svarīgākais ir tas, kas stāv aiz konkrētiem notikumiem, kas tos vada. To pašu varētu sacīt precīzāk: – svarīgs ir gars, kas šīs lietas pavada.

To Dieva Vārds stāsta arī mums šodien, lai esam uzmanīgi un novērtējam skaidro un tīro Evaņģēliju, lai pie tā paliekam un augam, kā zaļojoši vītoli pie ūdens upēm un nesam augļus Dievam par godu, – sev un līdzcilvēkiem par svētību.

 

Sprediķis trešajā svētdienā pēc Epifānijas, AD 2018. 21. janvārī (Mt. 8:1-13; Jes. 49:1-6 „ “Piedzimt par cilvēku jau ir aicinājums.”), māc. Juris Morics

Sastapšanās ar dievišķo ikvienam ir iespējama, savukārt sastapšanās ar Jēzu jau ir Zvaigznes atspīdēšana, kas pārsniedz jebkurus telpas, laika un kultūras ierobežojumus. Dieva klātbūtnes pieredze ļauj apzināties arī savas būtības viengabalainību, neskatoties uz to, ka ikdienā mums nākas sevi izmainīt „sīknaudā”.

Šis Jesajas grāmatas teksts tikpat lielā mērā runā par ikvienu no mums. Par ikvienu, kas ir piedzīvojis kādas garīgas apgaismības mirkli.

Dievs rada cilvēku. Viņš izredz cilvēku. Viņš aicina cilvēku. Tas ir nenovēršami un cilvēka uzdevums ir atsaukties aicinājumam, atsaukties izaicinājumam – augt, veidoties, tiekties uz iekšēju un ārēju integritāti un harmoniju. Taču lielāko tiesu tās visas ir slēptas norises: Dievs paslēpis mani savas rokas ēnā; Viņš noglabājis mani savā bultu makā.

Lēni, bet notiek tas caur Dieva patiesības atspīdēšanu Viņa Zvaigznē… Nebaidieties paskatīties acīs Dieva patiesībai: caur Dieva klātbūtnes mirkļiem, kuri iespīd šajā pasaulē… Ne tikai lai mēs pārliecinātos par garīgo realitāti, bet lai pateicoties tai, mēs labāk saredzētu un saprastu arī sevi, arī citus un šo pasauli.

 

Sprediķis trešdienā pēc otrās svētdienas Epifānijas laikā, AD 2018. 17. janvārī (Jņ 1:43-51 “Atsaukties aicinājumam…”), māc. Juris Morics

            „Nāc un redzi”, laikam ir visbrīnumainākais teikums šīs svētdienas Evaņģēlija tekstā. Jo, sekošana Kristum jau nav pasīva nekā nedarīšana, domājot, ka Kristus jau visu ir manā labā izdarījis. Viņš patiešām ir visu izdarījis, bet no mums tiek prasīts tas, lai mēs to saredzam un tam noticam, un liecinām citiem par to. Mums ir jāpiedalās, jāiesaistās, jādara tas, uz ko mūs aicina mūsu katra individuālais mācekļa aicinājums.

            Ne visi kļūst par mācītājiem, vai draudžu priekšniekiem. Un tie, kas ir par tādiem kļuvuši – tie noteikti zina, ka šī maize nav salda… Tai ir pamatīga garoza – un alga nav šajā pasaulē. Jēzus vienkārši saka – seko man un aicinātajam vairs nav izvēles – ir jāseko. Ja mēs katrs papētīsim savu personīgo garīgo pieredzi, tad redzēsim, kāds katram no mums ir bijis šis aicinājums. Un pārsteidzoši ir tas, ka Rakstos mēs katrs varam atrast stāstu par sevi… Jaunākie Raksti ir gandrīz 2000 gadu veci, bet cik tie ir mūsdienīgi un atbilst tam, kas arī šobrīd notiek ar aicinājumu un sekošanu Kristum.

            Katrs tiek uzrunāts viņam vien zināmā un piemērotā valodā. Tad, kad mēs, kā Kristus mācekļi cenšamies uzrunāt visus vienādi – tā, kā mēs to iedomājamies, tad, iespējams, ka mēs uzspiežam vienu Dieva aicinājuma veidu visiem cilvēkiem. Iespējams, ka tad mēs viltojam Dieva aicinājumu tā vietā, ieliekot mūsu pašu iedomāto tekstu: „Tā tam ir jābūt”. Un tas nozīmē, ka visiem ir jādomā tā, kā es domāju un jādara tā kā to daru es.

            Tas, kā mēs atsaucamies Dieva aicinājumam, varbūt nav tas svarīgākais. Bet svarīgi gan ir, ka mēs atsaucamies, nākam un patiesi redzam, cik Dievs ir labs un cik ļoti Viņš mūs visus mīl.

Sprediķis Zvaigznes dienā – Epifānijā, AD 2018. 7. janvārī (Mt. 2:1-12 “Dievatziņa un Dieva meklēšana…”), māc. Juris Morics

Cilvēka apziņas pašos pirmsākumos ir ielikta Dieva meklēšanas tieksme un dievatziņa. Bez šīs tieksmes cilvēks nekad nav pastāvējis un nevar pastāvēt kā saprātīga būtne. Arī visi tie cilvēki un visas tās iekārtas, kas noliedz vai ir noliegušas Dievu – tomēr kaut kādu spēku pielūdz. Mūsdienās – vēl esošajām mežonīgajām tautām arī ir savi dievi vai elki, kurus tie pielūdz. Humānisma, un racionālisma laiks radīja cilvēka kultu. Šāda veida kults īpaši uzplauka un attīstījās totalitārā režīma valstīs. Arī citādi, visnotaļ demokrātiskās zemēs, – meklējot izeju no politiskā un ekonomiskā strupceļa, ja nav Dieva – ir nepieciešams VADONIS. Arī dažādās sektas – savu ticību balsta līderī, kas aizvieto Dievu. Šī visa cilvēku rosība ir bēgšanas mēģinājums un pierādījums tam, ka bez Dieva mēs nevaram. Jautājums ir tikai: „Kas ir mūsu dievs?”. Vai tas ir meklējams elkdievībā, sociālajā labklājībā, kur tas var parādīties, kā vadonis, kas izvedīs mūs no krīzes… Vai tas tomēr ir patiesais Dievs, kas mums ir Sevi atklājis Jēzū Kristū.

Cilvēkam gudrība ir dota, lai viņš to lietotu savas dievatziņas robežās un meklētu Dievu Viņa Vārdā un Sakramentos, kā Viņš pats mums ir atklājies caur Jēzu Kristu mūsu Kungu.

Sprediķis trešdienā pēc 1. svētdienas pēc Ziemsvētkiem, AD 2018. 3. janvārī (Lk. 2:22-40 “ Jēzus tiek nests Kunga priekšā un praviešu dāvanas…”), māc. Juris Morics

Simeonam bija dota Dieva atklāsme, saskaņā ar kuru viņš nevarēja atstāt šo pasauli, kamēr nebija redzējis Pestītāja atnākšanu.

Ievērojiet tādu interesantu likumsakarību, ar ko atšķiras patiesie pravieši. Arī šīs dienas evaņģēlija tekstā minētie Sīmeans un Anna nepasaka mums neko vairāk par to, ko Dievs ir gribējis darīt cilvēkam zināmu.

Redziet, nekas vairāk netiek pateikts – netiek stāstīts kā notiks pestīšana, augšāmcelšanās, vai krišana. Netiek analizēti Dieva lielie darbi – kā un kāpēc, kādas lielas lietas, vai izmaiņas pasaulē notiks. Dievs nepārtraukti pasaulē darbojas caur mums – cilvēkiem ar dažādām zīmēm un dažādiem notikumiem mūsu dzīvēs, bet Viņš to nav paskaidrojis nedz praviešiem toreiz, nedz arī mums šodien. Mēs savā cilvēcīgajā ziņkārībā bieži vien vēlamies iztulkot Dieva lielos darbus pēc sava prāta. Bet vai tas, ka Viņš pat praviešiem, kuri tika aicināti pasludināt Viņa Svēto gribu pasaulē, nav devis zināšanas izprast līdz galam Viņa gribu, nav pietiekams arguments mums, kas esam Kristus sekotāji, necensties izskaidrot lietas, kuras mums nav dots saprast, bet gan labāk uzticēties Viņam un paļauties uz Viņu labo prātu.

Ticība Dievam un Viņa pestīšanas darbam pasaulē nozīmē ticību brīnumam. Kā gan ir iespējams saprast brīnumu – ja brīnums kļūst saprotams, tad tas vairs nav brīnums, bet gan cirkus mākslinieka triks, kurš ir nācis gaismā. Dieva darbi mums ir tikuši darīti zināmi, bet ne visi tie mums ir saprotami. Lielu prieku Dievs mums ir dāvājis ar Jēzu Kristu – to nevar saprast ar prātu, tas ir vienīgi ticībā vienkārši saņemams.

Sprediķis Jaungada pirmajā dienā, AD 2018. 1. janvārī (Lk. 2:21 “Jēzus Vārdā…”), māc. Juris Morics

Gads cilvēka mūža skrējienā ir relatīvs jēdziens. Laiku Dievs ir radījis, lai mēs spētu sakārtot sevi, savas zemes gaitas un veidot savas attiecības ar Radītāju.

Viens gads – daudz, vai maz? … Tas droši vien vairāk ir atkarīgs no notikumiem šajā gadā.  Bet lai vai kā mēs attiecamies pret šo skaitli, kurš nomainās no 2017 uz 2018, – gadu mijā, pirms došanās tālāk, kristietim der apstāties un padomāt.

Lai Dievs mums palīdz un svētīdams vada pretī Viņa apsolījumiem, kas doti mums! Katram Krusta draudzes loceklim, kurš mīl savu baznīcu un vēlas tās izaugsmi, katram personīgi!

 

Sprediķis vecgada vakarā, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 12:35-40 “Esiet nomodā…”), māc. Juris Morics

Pasludinājums gadu mijā: ka, mums būtu jādzīvo sava dzīve Jaunajā gadā – kā pēdējās dienas priekšā, ir attiecināms uz ikvienu cilvēku.

Mīļais Dievs, esi slavēts un pieņem manu pateicību, ka Tu ik dienas mūs apdāvini ar vārdu, un uzturi ticībā un lūgšanā. Tikai tā mēs varam staigāt Tavā priekšā pazemībā, nevis pašu gudrībā un pašu taisnībā, nevis lepodamies ar savu prātu un savām spējām, bet ar Tavu spēku, kas vienīgais mūs uztur un vada. Mēs esam vāji, bet Tu esi stiprs un Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās – Tu spēj uzvarēt, darbodamies mūsu vājumā. Tev slava un pateicība mūžīgi mūžos.

Mūžīgais Dievs, esi mūsu patvērums nākamajā gadā. Turi pār mums Savas rokas, lai pār mums nāktu kas nākdams. Tevī ir visa mūsu cerība. Jēzus vārdā! Āmen.

Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 2:33-40 “Gājiens uz Jeruzalemes templi”), māc. Juris Morics

No Betlēmes kūtiņas evaņģēlists Lūka mūs šodien, līdz ar Jāzepu un Mariju, un bērniņu Jēzu, ved uz vareno, Sālamana celto templi Jeruzalemē. Zvaigznes dienā mēs, līdz ar gudrajiem no austrumiem, jaundzimušo Ķēniņu atkal būsim pavisam necilā vietā – Betlēmē, nevis galvaspilsētā, valdnieka pilī, kā to diktēja pasaules gudrība.

Bet šodien mums jāiet uz paša Dieva namu, uz templi Jeruzalemē, kurš šodien vairs nav apskatāms, jo tika nopostīts 70-tajā gadā pēc Kristus dzimšanas

Šim gājienam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, lai mēs pilnīgi aptvertu Ziemsvētku brīnumu; un otrkārt, tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pieaugt Kungā un taptu stipri Garā, piepildīti ar Dieva gudrību un Dieva žēlastība lai būtu ar mums ikdienā.

Kas paliek, kad Ziemsvētki pagājuši? Vai Jēzus bērns pieaug mūsos un kļūst mums par Kristu?

Sprediķis trešdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 27. decembrī (“Mans Kristus”), māc. Juris Morics

Jēzus Kristus miesā nākšana pasaulē ir Dieva izlīgums ar cilvēku, pēc cilvēka grēkā krišanas un Dieva klātbūtnes pazaudēšanas sirmā senatnē. Savas lepnības dēļ cilvēks, velna kārdināts, gribēja kļūt līdzīgs Dievam. Sods par šo grēku ir nāve, kas līdz ar cilvēka grēkā krišanu un padzīšanu no paradīzes, ienāca pasaulē. Bet cik brīnumaini Dievs izvēlējās ceļu: kā atjaunot Savas mīlestības pilnās attiecības ar cilvēku? Vispirms Viņš nāca pasaulē kā mazs bērniņš – piedzimdams no jaunavas Marijas. Tad Viņš dzīvoja mūsu vidū un mācīja mūs. Viņš cieta un nomira par mums, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.

Caur Jēzu Kristu pasaulē atnāca īpaša mīlestības forma – beznosacījumu mīlestība, kuras balsts ir grēknožēla un tai sekojošā piedošana.

Šis ir savstarpējas piedošanas, labdarības un dāvināšanas laiks. Šajā laikā Kristus mūs aicina pievērsties Viņam. Varbūt tieši šajā laikā, Kristus piedzims kādā sirdī, apmeklējot daudzos Ziemsvētku dievkalpojumus. Mūsu katra personīgo atbildi uz Viņa mīlestību, Viņš jau sen gaida.

 

Sprediķis 1. Ziemsvētkos, AD 2017. 25. decembrī (Lk. 2:15-20 “Iespējams…”), māc. Juris Morics

Dievs mūs nebeidz pārsteigt ar savu apbrīnojamo vienkāršību. Viņš nepiedzima kādā sakārtotā un situētā ģimenē. Marija visur tiek attēlota kā ļoti skaista jauna sieviete, bet es esmu pārliecināts, ka viņa bija gluži parasta meitene. Dievs nepiedzima kādā pilī, nepiedzima pat Marijas un Jāzepa mājās. Jāzeps ar Mariju bija devušies uz vienu no pirmajām tautas skaitīšanām pasaulē tieši tajā laikā, kad Marijai nāca dzemdību laiks. Vai viņi devās ceļā neapdomīgi? Vai viņi, iespējams, nedrīkstēja nokavēt kādu konkrētu reģistrācijas dienu? Bet ir cita iespēja – Jāzeps un Marija devās projām no mājām tāpēc, lai izvairītos no ļaužu valodām par priekšlaicīgi dzimušo bērnu. Nu kam gan varētu iestāstīt, ka šis bērns ir ieņemts no Svētā Gara? Tas taču nav iespējams! Jēzus nepiedzima arī kūtiņā, kā to mēģina izskaistināt mākslinieki un dzejnieki. Viņš piedzima kādā parastā Betlēmes mājā, vienīgajā tās dzīvojamā istabā, kur Kristus piedzimšanas brīdī atradās visa mājas saime un arī lopiņi aiz nožogojuma.

Laikam jau Dievs, zinādams cik ļoti daudzkrāsaini nākotnē attēlos Viņa piedzimšanu, piedzima tā, lai arī mēs visi joprojām būtu pārsteigti, cik ļoti tas atšķiras no mūsu priekšstatiem par Dievu un Viņa iespējām. Viņš mums ir atvēris jaunu iespēju pasauli. Tad, kad mums zūd cerības, tad nāk Viņš, kura vārds ir IESPĒJAMS. Ja Viņam bija iespējams nākt pasaulē nabadzīgā vietā, mazam un neaizsargātam, – tas nozīmē, ka jebkuram no mums viss ir kļuvis iespējams.

Vājums un neaizsargātība, kā Dievs nāca pasaulē, ir abpusēja zīme – Dievs no mums spēj izveidot to, par ko mēs savā prātā sakām: TAS NAV IESPĒJAMS, jo Viņa vārds ir IESPĒJAMS!

 

Sprediķis Ziemsvētku priekšvakarā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 2:1-14  “Ziemsvētku brīnums”), māc. Juris Morics

Ziemsvētku laikā, ja mēs gribam un atveram savas sirdis, tad mēs varam sastapties ar prieku, kas nav vienkārša sajūsmināšanās, bet gan prieks, kuru rada Dieva mīlestība uz mums, un kura tālāk spēj no mums izplūst uz apkārtējiem.

Patiesība ir tā, ka katrs normāls cilvēks grib brīnumu, grib neticamus stāstus, grib nokļūt pasaku zemē. Šīs zemes dzīve mums visiem ir problēmu pilna, un, ja šo problēmu nav, tad mēs paši tās ātri vien radām. Tāda ir pasaule, kurā mēs esam vienmēr svešinieki – tāpēc jau mēs ilgojamies pēc citas – pasaku pasaules. Visas pasaciņas cilvēks savulaik ir sacerējis, lai piepildītu savas nepiepildāmās vēlmes.

Ziemsvētki ir kā pasaka, bet labā nozīmē – tie ir Dieva īstenības izpausme mūsu grēka samaitātajā pasaulē. Nāca lielā piedošana…

Caur Dieva Adventu, kas nāca pasaulē kā parasts bērns, pasaulē piedzima ticība, cerība un mīlestība…

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.”

Sprediķis Adventa 4. svētdienā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 3:1-6  “Sagatavošanās un izmaiņas…”), māc. Juris Morics

Savā Baznīcas gada gājumā mēs esam pienākuši Ziemsvētkiem un mūsu nākamais dievkalpojums jau ir Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums. Paši gaišākie un ģimeniskākie gada svētki. Ziemsvētki mūsu tradīcijā ir kļuvuši par ļoti nozīmīgiem svētkiem un atskaites punktu pie Jaunā Gada sākuma…

Evaņģēlija vēstij ir divas daļas – vēsturiskā un teoloģiskā. Evaņģēliji, un citas Bībeles grāmatas, bez Dieva Vārda satur arī ļoti daudz vēsturiskas informācijas. Senatnē cilvēki gadu skaitīšanas hronoloģiju saprata citādāk, nekā mūsu saprašanā tas ir šodien. Laiku skaitīja nevis pēc gadiem, bet tikai pēc notikumiem.

Dievs ir visa pamats, un tad, kad šis pamats ir ielikts tuksnesī, tad tur jau var veidoties oāze, kurā būs vieta visām citām labām Dieva radītām lietām. Tomēr iesākumā ir vajadzīgs tuksnesis – pilnīgi tukša vieta un tāda mums savās sirdīs Dievam ir jāsataisa… Jāatbrīvo savs gars no visiem sārņiem, lai Dievs varētu ienākt tīrā vietā.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 3. svētdienas, AD 2017. 20. decembrī (Jņ 1:6-8; 19-28 ,“Apsolījums, kuru gaidām…”), māc. Juris Morics

Evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju noslēdz Vecās Derības laiku un ievada Jaunās Derības laiku, vai pēdējo laiku. Vārds „pēdējais” uzliek it kā klišeju, ka mēs gaidām drīzas beigas. Tomēr Bibliskā izpratnē tas tā gluži nav, jo Dievam ir cita laika dimensija. Ja pasaulei Viņš radīja 7 dienās, kuras arī mēs nezinām cik garas bija laika izpratnē, tad laiku beigas mēs varam gaidīt arī tūkstošiem gadu – to neviens nezina.

Adventa laiks patiesi ir skaists gaidīšanas laiks, kad mēs gatavojamies Ziemsvētkiem. Svētkiem, kuros Dievs iesāka savu izlīgumu ar cilvēku, ko pabeidza Lieldienās pie krusta staba Golgātā. Dievs vairs nesoda mūs par mūsu grēkiem, dāvādams piedošanu caur Kristus upuri. Bet Dievs arī skaidro, ka tas nav lēts prieks, jo Kristus to ir izpircis ar savām dārgajām asinīm. Arī no mums kaut kas tiek prasīts… Un prasīts tiek jau daudz augstākā pakāpē, nekā tas bija Vecās Derības laikā. Prasīts tiek atteikt grēkam un saprast, ka Dieva priekšā mēs varam nākt tikai mazgāti tīri no grēka. Bet atcerēsimies arī to, ka Dieva dāvana ir daudz lielāka, … tas nav šīs pasaules svētums, vai svētulīgums, bet gan tā ir mūžīgā dzīvība. Šo dzīvību mums dāvina Dievs caur Jēzu Kristu un šī dāvana ir tikusi mums apsolīta caur pravieša Jesajas sludināšanu ļoti senos laikos.

 

Sprediķis Adventa 3. svētdienā, AD 2017. 17. decembrī (Jņ. 1:19-28 “Autoritātes un vieta Kristum”), māc. Juris Morics

Vai manā dzīvē notika izmaiņas, kad tajā ienāca Kristus? Atceries – Dievs sāka darīt Savas lietas tavā dzīvē tad, kad tu vairs nekā nespēji un teici: “es neesmu nekas, Tu, Kungs, esi viss.”

Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā Viņš tagad nāk mūsu vidū Vārdā un Sakramentā. Tā Jāņa Kristītāja vārdi mūs arī šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm saskatīt atnākušo Kristu. Tāpat kā toreiz Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan tuksnesī… Tā nav pakārtojama zinātnei, psiholoģijai, filosofijai vai citām reliģijām. Tā padara pašu cilvēku par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo Glābēju.

Tur, kur šī vēsts tiek sadzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur, šajā oāzē, ko sauc par patieso kristīgo Baznīcu, kura pastāv cauri laikiem; ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus. Pateicība Tev, Kungs par Tavu Baznīcu, kas kopš apustuļu laikiem savā pēctecībā ir atnākusi arī līdz mums šodien!

Pateicība Dievam, caur Jēzu Kristu, kura nākšanu toreiz, Jordānas krastos pasludināja Jānis Kristītājs.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 2. svētdienas, AD 2017. 13. decembrī (Mt. 5:1-12 “Sataisīšanas laiks”), māc. Juris Morics

„Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums…” Šādi ir pirmie vārdi, ar kuriem evaņģēlists Marks iesāk savu vēstījumu.

„Kā būs man Tevi saņemt, ak Kungs, pilns godības?
Tu nāci grēkus atņemt, kad grēc’nieks nopūšas.
Ak, māci pats un rādi, kā esi godājams,
un mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.”

Dievs grib mūs redzēt laimīgus, bet Viņam tas mums ir jāmāca, jo bieži vien mēs nemākam būt laimīgi, bet taisni otrādi – visiem spēkiem cenšamies aizdzīt to laimi, kas mums tiek dota – tiekdamies pēc lētas laimes imitācijas, kuru jāsasniedz pašu spēkiem. Tādēļ jau arī Dievs mums dod tik daudzus pārbaudījumus.

Patiesās laimes devēju – Dievu var sastapt vienmēr. Bet bieži vien mēs neesam vienkārši gatavi tam, lai Viņu sastaptu. Tādēļ Dievs, caur savu Baznīcas tradīciju ir devis mums Adventa laiku – kā laimes atnākšanas laiku. Mēģināsim šajā laikā vairāk nekā citos gada laikos meklēt attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, kuriem mēs esam vajadzīgi.

Būsim gatavi būt laimīgi, jo laime nav mūsu pašu darbs, bet Dieva brīnums, kas ienāk no ārpuses, bieži vien bez mūsu pašu līdzdalības.

 

Sprediķis Adventa 1. svētdienā, AD 2017. 3. decembrī (Lk 21:25-33 “Laiku beigas un pārlaicīgā patiesība”), māc. Juris Morics

Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Šie Kristus vārdi ir pamācoši, atklādami mums kaut ko ļoti būtisku, ļaudami labāk saprast to, kas notiek. Ir redzams, ka pasaules cilvēki dzīvo un darbojas ar nodurtu galvu. Visa viņu uzmanība ir pievērsta zemes lietām. Acis meklē, ko varētu apēst baudīt, iegūt. Tā aizņemtiem ar šīm lietām, tiecoties iegūt arvien vairāk un sacenšoties savā starpā, tiem nav laika pacelt acis uz augšu. Kaut ko dzirdot par gaidāmo tiesu un debesu zīmēm, tie bailēs atgaiņā jebkuru domu par draudošo Dieva tiesu. Viņu acis, prāts un visas maņas paliek piekaltas zemei. Vairāk par visu tie ienīst runas par nāvi kā Dieva sodu un citas lietas, kas norāda uz Dieva tiesu. Tie grib palikt akli un kurli pret notiekošo līdz galam. Tā viņi turpina dzīvot slēptās bailēs un neziņā, vairāk par visu bīdamies zaudēt to, ko dod zeme… akli un apstulbināti ar zemes lietām. Tas ir tagad valdošais praktiskais materiālisms.

Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.

Paļausimies uz Viņa vārdiem, jo tie bija, ir un būs vienīgā mūžīgā patiesība mūsu grēka pilnajā pasaulē!