Sprediķis Krusta dr. 5. Sv. pēc Vasarsv. (Uldis Priede) 05. 07. 2020.

Sprediķis Krusta dr. 5. Sv. pēc Vasarsv. 2020. g.

Lasījumi: Jes 43:1-7; 1Pēt 3:8-15a.
Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!
Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija, ko pierakstījis svētais Matejs 5:20-26 pantam
20 Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs
nenāksit Debesu valstībā.
21 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā.
22 Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli:
ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.
23 Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,
24 tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc
un upurē savu dāvanu.
25 Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi
nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā.
26 Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.
Āmen.
Tā Kunga Evaņģēlijs! Slava Tev Kristu!
Dievs Kungs Svētais Gars nāc un apgaismo Savu ticīgo sirdis. Iededz tajās Savas
mīlestības uguni, un svētī mūs Tavu vārdu patiesībā, kas ir mūžīga patiesība. Āmen.
Esiet sveicināti Kristus mīļotie un Viņa aicinātie! Kristus svētītā, Krusta draudze un mūsu
šodienas viesi!
Šodien mums pēc Luteriskās Baznīcas kārtības ir 5. svētdiena pēc Vasarsvētkiem un
šodienas Rakstu vieta no Jēzus Kalna sludināšanas, kurā Kristus uzrunā sapulcējošos ļaudis un
visā nopietnībā māca, ka viņu taisnībai ir jābūt labākai, nekā rakstu mācītāju un farizeju
taisnībai, jo pretējā gadījumā viņiem nav lemts nokļūt Debesu valstībā.
Tiem laikiem, tas ir tāds neiedomājams apgalvojums, jo rakstu mācītāji un farizeji bija garīgās
dzīves veidotāji un Dieva Vārda nesēji.
Un tajā laikā Jūdiem vārdam bauslība bija 4 nozīmes:
1. Viņi to lietoja attiecībā uz 10 baušļiem,
2. Par bauslību sauca pirmās 5 Bībeles grāmatas, 5 Mozus grāmatas vai Pentateuhu, kas
burtiski nozīmē „pieci tīstokļi”. Jūdu acīs tā bija Bībeles vissvarīgākā daļa.
3. Jūdiem bija izteiciens „bauslība un pravieši”, kas nozīmēja visus Svētos Rakstus. Viņi
šo frāzi lietoja kā kopēju terminu visai Vecajai Derībai.

4. Un visbeidzot šis vārds nozīmēja mutisku bauslību un rakstu mācītāju bauslību.
Jēzus laikmetā visbiežāk lietoja pēdējo nozīmi, un tieši šo rakstu mācītāju bauslību
nosodīja Jēzus un Pāvils. Bet kas tad bija rakstu mācītāju bauslība.
Viņi savos apgalvojumos atsaucās uz praviešu sacīto un balstījās Dieva dotajos Mozus baušļos,
tajā pašā laikā tos dažādi interpretējot, pielāgojot katrai situācijai dzīvē un brīžiem sagrozot līdz
pat tādai pakāpei, ka tiek zaudēta Dieva Vārda būtība. No tā visa, protams, mums jāuzmanās arī
mūsdienās, lai nepazaudētu Kristus evaņģēlija žēlastību.
Un to visu skaidri redz Jēzus un rakstu mācītājus un farizejus Mateja evaņģ. 23. nodaļā norāj:
Vai jums, aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: ja kas zvēr pie Tempļa, tas nav nekas; bet, ja kas
zvēr pie zelta, tam tas jāpilda. 1 Un: ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie
dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. 2   Protams, ne jau viss sastāvēja no tādiem
izdomājumiem, bet tādas un līdzīgas cilvēciskas „gudrības” bija atrodamas. Tādā veidā
izveidojās bauslības mācība, kurā Dieva Vārds bija ar cilvēcisko gudrību atšķaidīts un mutiski
pārgāja no paaudzes paaudzē. Līdz 3. gadsimtā pirms Kristus tā tika apkopota, pierakstīta un
saucās Mišna. Tā sastāvēja no 63 traktātiem par dažādiem bauslības aspektiem un grāmatas
biezums bija gandrīz 800 lpp. Tālāk jau Jūdu zinātnieki nodarbojās ar komentāru sastādīšanu,
kas izskaidro Mišnu. Šie komentāri ir pazīstami, kā Talmuds. Jeruzalemes Talmuds sastāvēja no
divpadsmit grāmatām, bet babiloniešu Talmuds pat no 60 sējumiem.
Šī farizeju mācība un komentāri arī bija tas, pret ko nostājās Jēzus teikdams: „13 Bet vai
jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem;
jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” 3   un vēlāk arī Pāvils, tos asi
kritizēja par šīm izdomātajām normām un likumiem. Tos arī Jēzus regulāri pārkāpa un par to tika
apsūdzēts, jo ne pēc viena Dieva dota baušļa pret Viņu izvirzīt apsūdzību nevarēja.
Un šādi nostājoties un ļaudis mācot, Jēzus parādīja Savu Dievišķo autoritāti. Viņš
neinterpretēja praviešus vai caur Mozu doto bauslību, kā to darīja farizeji, bet skaidri sludināja:
„bet Es Jums saku”. Jēzus runāja Sava Tēva vārdā, teica skaidri no Viņa saņemto, jo ir Tēva
sūtīts sludināt Dieva vārdus. Un Dieva Vārds ir Tas, kas runai piedod spēku un autoritāti. Līdz ar
to, Viņam, kā Dieva Dēlam, bija vara pilnveidot un piepildīt bauslību, ko Mozum bija devis
Tēvs. Mozus bija Dieva kalps, bet Kristus Jēzū ir Dieva Dēls, Dieva attēls cilvēkā zemes virsū.
1 Mat.23:16
2 Mat.23:18
3 Mat.23:13

Viņam, kas ir Dieva iemiesotais dzīvais Vārds, ir tiesības Dieva doto bauslību, parādīt ne tikai,
kā ārēji redzamu paklausību Dievam, bet paklausību pēc būtības – domās, vārdos un darbos,
balstītu patiesā cilvēku mīlestībā. Tā arī ir Jēzus taisnība, kas Viņam ir dota no Tēva, kas nes
upuri ar Savu miesu un asinīm un ir pārāka par farizeju un rakstu mācītāju taisnību. Tā ir Viņa
cilvēciski trauslās un Dieva mīlestībā upurētās dzīvības taisnība. Tas ir Viņa sludinātais
mīlestības evaņģēlijs: „atgriezieties no grēkiem un Mīliet Dievu un savu tuvāko, kā sevi
pašu.” Šajā Jēzus evaņģēliskajā mācībā arī ir saņemta kopā visa bauslība. To Jēzus pierādīja ar
Savu dzīvi patiesā kalpošanā cilvēkiem un ar Savu nāvi pie Krusta uzņemoties uz Sevi mūsu
grēkus, būdams gan upurjērs, gan arī, kā priesteris ar Savām asinīm mūs svētīdams un
šķīstīdams. Domāju Krusta draudzei, tas būtu tā īpaši tverams!
Un pēc šīs kalpošanas piepildījuma, pēc Sava apsolījuma caur praviešiem, Tēvs Viņu cēla
augšā no mirušajiem, lai nodotu visu varu, kā debesīs, tā arī virs zemes. Viņš saņem un Viņam ir,
dzīvība pašam Sevī. Tāpēc Viņā arī saņemam cerību un pārliecību uz grēku piedošanu un
stiprināmies ticībā uz augšāmcelšanos Debesu valstībā.
Jēzus mūs māca arī par savstarpēju piedošanu un izlīgšanu. Mūsu mīļajā Tēvreizē, kurā
Viņš mācekļiem atklāj, kā lūgt Dievu, ir ielikti vārdi: piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs
piedodam saviem parādniekiem. Un tūlīt pēc Tēvreizes Mateja evaņģēlija 6. nodaļā seko jau
mazāk dzirdēti:
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan
piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu
noziegumus arīdzan nepiedos. 4
Un secinājumi un novērojumi šai Kristus mācībai ir ļoti vienkārši un skaidri. Tas cilvēks,
kurš nepiedod, piedzīvo Dieva dusmas. Tās mūs skar, gan fiziski, gan dvēselē, gan arī garīgi.
Varam to saukt arī par nesvētību, jo nepiedodot, mēs patiesībā Dieva svētību nevaram saņemt.
Dievs mūs, kā Savus bērnus vēlas svētīt, bet nevar, jo nepiedodot, mēs dzīvojam ietinušies savā
dusmu pasaulītē un piesaistām ļaunumu. Ļaunums ir nesvētība. Tā ir tāda kā nasta, ko nesam, kā
tāds svešs iemītnieks, kas dzīvo mūsos un nebūt negrasās par to maksāt īri. Varam pavērt nelielu
statistiku. Izrādās pēc kāda ārsta atzinuma, kurš pats ir kristietis, 70-80 % Streņču psiho
neiroloģiskā dispansera iemītnieku ir tādi, kas nav kādam piedevuši. Jūsu brālis Aivars no Krusta

4 Mat 6:14-15

draudzes, savulaik bija aizbraucis uz Streņčiem sludināt evaņģēlija labo vēsti. No turienes
atbraucis, viņš arī ar mani dalījās par šiem faktiem.
Nepiedošana ir arī par cēloni tam, ka pasaulē izplatās dažādas slimības, piemēram, vēzis,
sirds un asinsvadu slimības, dažādas vielmaiņas kaites. Un izrādās, kas notiek? Cilvēks savā
nepiedošanā ir nepārtrauktā stresā, visi viņa organisma bioķīmiskie procesi ir nenormāli saasināti
un šādā pārpūles rezultātā, Cilvēks sevi vienkārši sagrauj un lēnām iznīcina. Tā darbojas
nesvētība, jo pēc kristības mēs esam Svētā Gara mājoklis, kas ir mūsos saņemts no Dieva un
Apustulis Pāvils saka: Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts
– tas jūs esat. 5
Arī pats, protams, esmu tādus aizvainojumus un nepiedošanas piedzīvojis. Daudz par to
domājis un kurinājis sevī šo nepiedošanas uguni. Tas ir kā tāda sērga, bet to visu var pārtraukt
pieņemot sevī lēmumu – piedot un lūgt Jēzus palīdzību un žēlastību, to piepildīt. Tā ir šī
mūsu brīvās gribas izpausme, tālāk jau seko plāns, kā to realizēt un katram tas izdodas savādāk.
Detalizēti to varam lasīt mācītāja Viestura Pirro rakstā par piedošanu, (kura vairāki eksemplāri
man šodien ir līdz.) Savā laikā tas bija nodrukāts Svētdienas Rītā un ir sasniedzams internetā un
Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mājas lapā. Par piedošanu mācītājs ir pateicis maksimāli
iespējamo – visu cieņu.
Un citējot mācītāju Viesturu Pirro, kurš saka: “piedošana ir ļoti grūta garīga disciplīna,
taču bez tās nav iespējams būt kristietim, veselam cilvēkam, un bez piedošanas vispār nav
iespējams dzīvot, jo mums ir jāpiedod citiem – pāridarītājiem, lai mēs varētu būt brīvi no
savas pagātnes, neļautu tumsas spēkiem mūs izmantot un cilvēkiem ar mums manipulēt.” 6
Un šajā sakarā mani ļoti uzrunāja arī savulaik teiktā Vinstona Čērčila frāze: „Ja mēs
uzsāksim pagātnes strīdu ar tagadni, tad drīz pārliecināsimies, ka pazaudējam nākotni”. (Un šī
frāze kļuva kā dzīva, kad mani sasniedza paziņas stāsts, kura dzīvo ārzemēs. Viņai viss ilgu laiku
ir bijis labi, līdz brīdim, kad viņa piedauzījusies pie šķiršanās procesā esošā vīra izdarībām.
Sākusi dusmoties un tiesāt, protams ne bez pamata. Tomēr pēc īsa laiciņa ļoti smagi saslima
viņas mazbērns un arī ārzemēs ārstiem bija jāpieliek milzu pūles, lai glābtu bērniņa dzīvību.
Protams lūdzām un pārrunājām piedošanas un atlaišanas lietas.)

5 1Kor 3:17
6 Viesturs Pirro par Piedošanu

Un šajā kontekstā pastāstīšu Jums vienu piemēru – eksperimentu ar sevi. Lutera
akadēmijā rakstot darbu par Dītriha Bonhēfera grāmatu „Dzīve kopībā”, šajā darbā saskāros ar
viņa aprakstīto nīšanas garu, kurš cilvēkam piezogas, kad viņš par kādu padomā ko sliktu.
Un tā es nodomāju – pamēģināsim, kas notiks un pavērošu sevi no malas, kā nu man tas
nīšanas gars pielavīsies. Un tad sāku domāt par kādu brāli, ko viņš man savulaik sliktu darījis un
teicis. Un tā pēc kāda brīža jau biju viņu gatavs miltos samalt, ja tik viņš būtu blakus. Pat doma
iešāvās prātā, nu kā tādu vispār zeme nes. Tad sapratu, nīšanas gars ir klāt un apsēdis mani līdz
pašām matu saknēm – pietiek, tas ir jāpārtrauc. Kādu brīdi saņēmos, atguvu paškontroli un sāku
par viņu lūgt Jēzus vārdā, dažādi, bet pamatdoma, lai Dievs viņu svētī un pasargā. Pēc brīža jau
nāca domas, nu kam negadās, katrs taču var kļūdīties. Turpinot lūgt jau atcerējos, ko viņš man
labu darījis, kā dažādā veidā izpalīdzējis. Beigās saprotot, nu kas man bija uznācis. Patiešām
viens kārtīgs kristīgs cilvēks. Tā rezultātā radās tādas svētīgas pārdomas, kā darbojas lūgšana un
Dieva svētība. Un ļoti dzīvs kļūst māc. Ivara bieži teiktais: „Tas Kungs mums ir vienmēr blakus,
vienas lūgšanas attālumā.” Tāpēc vēlos aicināt ikvienu, piedodiet ikkatram viņa pāri darījumu un
vairs to nepieminiet, bet svētījiet viņu ar vārdiem: lai Dievs viņu svētī un pasargā.
Un Dievs viņu svētīs, ja tas būs Viņa prāts, vai arī sodīs, kā mēs sakām: kārtīgi nosvētīs,
ja viņš patiesi to būs pelnījis. Tādas ir Dieva pilnvaras, jo Viņš ir mūsu Radītājs un mūsu Tēvs.
To darot, mēs mazgājam rokas nevainībā un neesam soģi Dieva vietā, jo tas nav mūsu uzdevums.
Sūtītā svētība Jēzus vārdā atgriežas pie mums pašiem. Tā būsim izpildījuši Dieva mīlestības
pavēli. Kristus mīlestība dziedinās mūsu sirdi un prātu, un Dievs ar Savu svētību atvairīs no
mums visu ļaunumu.
Lai Kungs Kristus jūs bagātīgi svētī un Savā mīlestībā pasargā!
Dievam, lai ir pateicība mūžīga! Āmen.