Sprediķis Krusta dr. 6. Sv. pēc Vasarsv. 2020. g
Sprediķis Krusta dr. 6. Sv. pēc Vasarsv. 2020. g.
Lasījumi: 1Moz 17:1-7; Rom 6:3-11.
Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!
Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija, ko pierakstījis svētais Marks 8:1-9 pantam
1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz
tiem sacīja:
2 "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.
3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes."
4 Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?"
5 Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas."
6 Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās
septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm
priekšā.
7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā.
8 Bet tie ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus.
9 Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.
Tā Kunga Evaņģēlijs! Slava Tev Kristu!
Dievs Kungs Svētais Gars nāc un apgaismo Savu ticīgo sirdis. Iededz tajās Savas mīlestības uguni, un
svētī mūs Tavu vārdu patiesībā, kas ir mūžīga patiesība. Āmen.
Esiet sveicināti Kristus mīļotie un Viņa aicinātie! Kristus svētītā, Krusta draudze un mūsu šodienas viesi!
Priecājos jūs visus atkal redzēt, un šodien 6. Svētdienā pēc Vasarsvētkiem pārdomāsim uzklausītās
Rakstu vietas.
No 1.Moz. 17:1-7 mēs dzirdējām par Dieva apsolījumiem Ābrahāmam. Tas Kungs apsola viņu svētīt par
tēvu daudzām tautām un apsola būt par Dievu viņa daudzajiem pēcnācējiem.
1 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. 2
Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. 3 Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un
nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.
Un lasot Rakstos, mēs atrodam, ka no šīs Dieva svētītās tautas pēc miesas ceļas Kristus Jēzū, kura
svētība pastāv mūžīgi. Marks evaņģēlijā mums atklāj, ka ļaudis šo Kristus svētību sajuzdami ir sapulcējušies,
aizmirsdami gan par ēdienu un atpūtu. Viņi ir uzzinājuši par kurlmēmā dziedināšanu, un tas viņos vieš lielas
cerības, ka Jēzus varēs palīdzēt arī viņiem. Un galvenā sakritība ir tā, ka netālu no šīs pašas vietas, geraziešu
zemē, 10 pilsētu apgabalā, kur pie viņa ir sapulcējušies 4 tūkstoši cilvēku, Jēzus kādu laiku atpakaļ ir dziedinājis
ļaunu garu apsēsto un izdzinis no viņa veselu leģionu ļauno garu. Jēzus atļāva tiem ieiet cūkās un tās apm. 2
tūkstoši iegāzās no krasta jūrā un noslīka, un cilvēki nobijušies par zīmēm, ko Viņš dara, lūdza Jēzu no viņu
robežām aiziet. (Tas ir aprakstīts Marka 5. nodaļā.) Jēzus nevēlēja šim izdziedinātajam palikt pie Viņa, bet
sūtīja viņu uz mājām liecināt mājiniekiem, kas ar viņu noticis. Tas patiesībā, tāds nebijis gadījums evaņģēlijā, jo
Kungs parasti neļāva nevienam par dziedināšanu neko stāstīt. Bet Viņam rūp, lai arī apkārtējās tautas ap Izraēlu
saņemtu Viņa dziedināšanu, pamācību un stiprinājumu. Un izdziedinātais gāja un sludināja to visās 10 pilsētās.
Un pilnīgi iespējams, ka tas ir nesis augļus un pie Jēzus tādā tukšā vietā sapulcējas tik daudz ļaužu. Uz to, ka pie
Viņa ir sapulcējušies cittautieši, nevis izraēlieši norāda arī vārds, kādā Marks šajā gadījumā apzīmē grozu –
sfuris, bet citā epizodē, kad tika paēdināti 5 tūkstoši, Marka ev. 6.nod. tiek runāts par 12 groziem – kofinus.
Grozs kofinus – tas ir tāds grozs, kurā jūdi nēsāja savu pārtiku, ar šauru kaklu, kas uz leju paplašinās, kas
drīzāk līdzinās lejkannai. Bet sfuris ir vāceles tipa grozs; tāda tipa grozā apustuli Pāvilu nolaida lejā no
Damaskas sienas (Apd 9:25). Tādus grozus lietoja pagāni. Šajā fragmentā aprakstītais notikums risinājās
Dekapolē, kas nozīmē 10 pilsētu savienību, Jēzus laikā, un atrodas Galilejas jūras pretējā, austrumu krastā, kuru
apdzīvoja galvenokārt pagānu tautas, un mūsdienās atrodas Jordānija. Iespējams, ka 5 tūkst. paēdināšanā Marka
6 nodaļā vajag saskatīt debesu barības dāvināšanu jūdiem, bet 4 tūkt. paēdināšanā – debesu barības dāvāšanu
cittautiešiem. No šīm divām epizodēm mēs varam secināt, ka Jēzus atnāca uz zemi tāpēc, lai paēdinātu kā jūdus,
tā arī pārējās tautas; ka patiesībā Viņā bija Dievs, kas atver Savus apkampienus visiem un piepilda visu
vēlēšanās.
Un šajā gadījumā redzot, ka cilvēkiem ir beigusies pārtika, Jēzus saviem mācekļiem sniedz žēlastības
paraugu cittautiešiem. Jo jūdi, lai neapgrēcinātos nedrīkstēja ieiet pagānu mājā, par kopīgu ēdienreizi nemaz
nerunājot. Bet Jēzus par viņiem iežēlojas un nolemj viņus paēdināt, lai viņi mājupceļā nenonīkst, jo daži bija
nākuši arī no tālienes. Ar to Viņš apzināti pārkāpj farizeju un rakstu mācītāju izstrādāto kārtību, tā parādīdams,
ka Dieva žēlastība un mīlestība stāv tām pāri. Dievs Savu mīlestību piepilda Jēzū Kristū, un Viņam ir svarīga
katra dvēsele, jo Svētais Gars no Tēva Jēzus Vārdā vēl pār zemi nav nācis, lai Viņš varētu dienišķajā mājupceļā
katru pasargāt un stiprināt.
Vecajā Derībā varam lasīt, ka Svētā Gara dāvana tika dota konkrētiem cilvēkiem ar konkrētu uzdevumu
un tā ir viena no galvenajām atšķirībām no Jaunās Derības, kurā Svētā Gara dāvana pēc kristības ir pieejama
katram, un Dieva bērniem pieder Debesu valstība. Mēs, lasot Rakstus un lūdzot Jēzus Vārdā saņemam gaišas
domas un īstos vārdus mutē. Tā arī ļaudis ap Jēzu pulcējas un smeļ no Viņa Gara un dvēseles, un aizmirst par
miesas vajadzībām. Tomēr Jēzus neaizmirst neko. Stiprinājis garu un dziedinājis daudziem arī miesas vainas,
Viņš par ļaudīm apžēlojas, viņus paēdina un atlaiž mājās stiprinātus gan garīgi, gan arī miesīgi, tā parādot, ka
viņš tiem spēj dot visu dzīvībai nepieciešamo. Tāds ir Dievs Jēzū Kristū!
Bet šoreiz mani īpaši uzrunāja Pāvila teiktais vēstulē Romiešiem: „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais
cilvēks (kristībā) ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu
grēkam,” 1
1 Rm 6:6
Ja tā nopietni uztveram Kristus upuri, tad Kristībā mēs atdodam savu miesas grēku nāvei, lai līdz ar
Kristu Jēzū varam tikt augšāmcelti dzīvībā.
Jo kristībā, ja tas notiek tādā apzinātā vecumā, mēs atsakam grēkam un visiem tā darbiem, grēcīgajām
kārībām, kas mūs šķir no Dieva, sātanam un visiem spēkiem, kas pret Dievu saceļas.
No šīs dienas sākas mūsu gan apzinātā, gan arī neapzinātā garīgā cīņa, kura bieži vien norit ar tādām mainīgām
sekmēm, par ko arī Pāvils liecina: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es
to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.” 2
Tajā pašā laikā mūs tas viss, kā Dieva bērnus Kristū viennozīmīgi neapmierina. Viena lieta ir, ja kāds uz to
aizrāda, tas, protams, ir nepatīkami, tas kādu sadusmo, vai apbēdina, bet, kurš uzklausa, tas lielākoties ir
ieguvējs, par ko liecina arī Svētie Raksti un īpaši Sālamans teikdams, ka lēnprātība vērš par labu lielus grēkus.
Bet ir vēl viena, vēl skarbāka tiesa, un tie esam mēs paši sev! Un šeit arī parādās mūsu garīgais briedums un
izpratne, cik tālu ir dota vara bauslībai un kur sākas Kristus evaņģēlija žēlastība, vai kam ir paredzēta bauslība
un kam pēc apsolījuma pienākas Kristus žēlastība. Cik tad tālu mēs varam sevi tiesāt, ja apzināmies, ka esam
Dieva bērni.
Un šo patieso skaidrojumu, dod Svētie Raksti kopumā, un teikšu ļoti vienkārši: ticībā uz Kristu, dari, ko tu vari,
neslinko. Arī veci lauri, ar laiku zaudē savu smaržu. Bet, ko nevari, bet patiesi esi gribējis, to Kungs tev
palīdzēs un mīlestībā pieliks Savu pilno daļu. Ja redzi, ja ko labu vari darīt, tad dari un jāsaprot, ka ne vienmēr,
to ko darīji vakar, vari izdarīt, vai arī vajag darīt arī šodien. Katrai dienai ir savi jauni darbi, savi izaicinājumi un
sava žēlastība, viss no mūsu brieduma un cik tālu esam ticības ceļā! Un, kas darīts un iznests, nes prieku pašam
un Dievam prieks par tevi un caur to Dievs tev dod mieru. Un tas ir Dieva miers, kas ir augstāks par visa
saprašanu, kas pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Šie svētības vārdi, kas pēc uzrunas un, kad esat
apliecinājuši savu ticību Trīsvienīgajam Dievam, Jūs svētī Jēzū Kristū!
Savukārt, ja mūs dīda kāds nemiers, acīmredzami neesam sapratuši, vai pārpratuši to, kādā veidā Kungs vēlas,
lai Viņam sekojam. Kas ir tas, ko Viņš vēlas, lai mēs darām, lai šo Dieva mieru iemantotu. Vai ir kādas lietas,
kas kā nasta sakrājusies un ir jāatdod Kungam, vai kopīgajā, vai arī ja kas nopietns privātā grēksūdzē, lai rodas
pārliecība un drosme ticībā, ka tas ir atdots un piedots Kristus žēlastībā. Jo apustulis Jānis savā vēstulē saka:
“Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un Viņš zina visu.” 3
Vai arī ja mums šķiet, ka nepietiekoši sekojam Kristum un nejūtam savai dzīvei piepildījumu.
Tad šajā sakarā man nāk prātā un pilnīgi nostājas acu priekšā paguruši un skarbās laicīgās dzīves ikdienas
nomākti draudzes locekļi un tad sākas Alfas kurss un komandas acis deg un vizuālais tēls pilnīgi izmainās.
Parādās jēga dzīvei, un prieks un sirdsmiers, ko Kungs dod caur kalpošanu. Tas arī ir tas piepildījums, kad tu
atrodi savu vietu dzīvē un Kristus dod gandarījumu, un pat pagurums ir svētīgs un ir svētīta atpūta! Lai jums
katram vienam izdodas, lai Kungs svētī! Dievam, lai ir pateicība mūžīga! Āmen.